Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Intervijas

"Es viņas apčubinu kā līgaviņas" – bitenieks Uģis salīdzina bites ar ģimenes dzīvi (9)

 
25.jūnijs 2016  05:54

Iespējams, daudzi samulsīs, ja viņiem pajautās, vai viņi kādreiz ir ēduši kūtspakaļu. Dravnieks Uģis Mālnieks teic, ka nekā nepieklājīga šajā jautājumā nav, jo agrāk tā sauca griķu medu. Kaut arī nosaukums neveicina apetīti, griķu medus ir ļoti augstvērtīgs, turklāt ar labas kūts aromātu. Vieni to ēd un slavē, citi – pagaršo un spļauj ārā.

Ar labāko palīgu – dēlu Matīsu.

Ar labāko palīgu – dēlu Matīsu.

“Dievam vispatīkamākie radījumi ir bites un bitenieki,” spriež dravnieks Uģis Mālnieks. “Bez bitēm mūsu pasaule būtu kā izmiris tuksnesis, jo bites apputeksnē vismaz 75 procentus visas pasaules augu. Šie mazie kustonīši ir mūsu klēts, plaušas un ūdens. Zinātnieki parēķinājuši, ja pēkšņi nebūtu bišu, cilvēce piecu gadu laikā iznīktu. Tāpēc es citiem stāstu, ka bite nav tikai bite un medus nav tikai medus. Bez bitēm mūsu pasaule nedarbotos. Pat jauniešu ballītes nenotiek bez bišu līdzdalības. Jaunieši par to brīnās, bet es viņiem jautāju, ko viņi dzer ballītēs. Viņi atbild, ka sidru. Bet no kā sidru ražo? No āboliem! Pareizi! Bet – ja nebūtu bišu, nebūtu arī ābolu.”

Klausoties Uģa Mālnieka stāstījumu par viņa attiecībām ar bitēm, jāatzīst, dravnieka dzīves gājums mērāms zigzagos. Agrā jaunībā viņš bija izmācījies par bitenieku, vēlāk krasi mainīja dzīvi un kļuva par sporta žurnālistu. Žurnālistikā un medijos Uģis aizvadīja daudzus gadus, līdz atkal veica krasu lēcienu un atgriezās pie bitēm.

Dievišķā providence
Uģis stāsta, ka biškopība viņam saistīta ar dzimtas saknēm, viņš sevi uzskata par biškopi trešajā dinastijā. “Uzaugu pie vectētiņa un vecmāmiņas Varakļānos. Vecmāmiņas māsa – tante Marta, kā es viņu saucu, bija varena biteniece. Viņa apkopa līdz pat 200 kolhoza bišu saimju un vēl turēja pulka savējās. Pie viņas arī apguvu pirmos soļus biškopībā. Galvenais, ko ieguvu, bija darba un aroda smeķis, nervs un pavediens, ko nekad nepazaudēju. Tante Marta mani ļoti mīlēja un aprūpēja – pie viņas gan mājās, gan dravā jutos kā Dieva azotē.” Uģis piebilst, ka arī viņa krusttēvs bija biškopis, turklāt – labā nozīmē – pasists uz šo profesiju. Krusttēvs bija pat Ogres biškopības izmēģinājuma stacijas vadītājs.

Dravnieks atzīst, ka ne uzreiz izvēlējies biškopību. Pēc pamatskolas beigšanas viņš, citu pierunāts, iestājies Rīgas Radioelektronikas aparātbūves tehnikumā. “Īpašas izvēles jau man nebija, un var teikt, ka mani savāca uz Rīgu. Vecmāmiņa bija devusies debesīs, un diez ko priecīga skata uz dzīvi man nebija. Kaut kur peldēju un īpaši nepretojos idejai par iestāšanos elitārajā tehnikumā. Bet tur mācības izvērsās kā zobu sāpes, jo tomēr biju humanitārs, nevis eksakts jauneklis. Biju apzinīgs džeks, un nez kā viss būtu beidzies, ja man talkā nebūtu nākusi Viņa Augstība – Dievišķā Providence. Kad otrais kurss jau gāja uz beigām, vienu dienu teķī, ejot pa gaiteni, skaidri sapratu, ka tur vairs nevēlos un pat nedrīkstu mācīties. Tā nojausma un stingra apņemšanās uzvirmoja kādās 30 sekundēs un šķita kā no debesīm nonākusi, jo, pieņemot lēmumu, izjutu neizsakāmu atvieglojumu un prieku. Lai gan kursa audzinātāja un direktors centās atrunāt, teicu stingru – nē. Nevienam neko nesakot, izņēmu dokumentus un iesniedzu Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā, protams, biškopības specialitātē.”

"Es viņas apčubinu kā līgaviņas" – bitenieks Uģis salīdzina bites ar ģimenes dzīvi

Kā kulaks uz acs
Pabeidzot tehnikumu, Uģis iekārtojies Madonas rajona agrofirmā Arona par biškopi. Taču drīz vien sabruka PSRS, un jaunais gurķis palika bez darba. “Kad prasīju vectēvam, ko darīt, viņš teica: “Tev gudra galva, ej uz Rīgu! Pie bitēm vienmēr varēsi atgriezties.” Tie bija pravietiski vārdi, jo – vēlāk tiešām atgriezos pie bitēm. Taču toreiz braucu uz Rīgu. Tā kā mani vilka uz rakstīšanu, nolēmu stāties žurnālistos. Taču līdz universitātei nemaz netiku, jo Bastejkalnā uz tiltiņa mani pārtvēra pazīstams varakļānietis Uģis Zieds, kas tolaik bija viens no redaktoriem nedēļas izdevumā Latvijas Laiks. Sākām runāt. Es stāstīju, ka taisos stāties žurnālistos, bet viņš ieteica lieki netērēt laiku. Ja Dievs nav devis, tad rakstīt nevar iemācīties. Lai vispirms pastrādāju pie viņiem. Ja nesanāks, uzreiz būs skaidrs, ka žurnālistika nav mana. Ja sanāks, varu mācīties un strādāt. Tā arī aizgāju. Vēlāk pārgāju uz Neatkarīgo Rīta Avīzi, kļuvu par sporta žurnālistu.”

Šajā sakarā Uģim prātā nāk vēl kāds stāsts par Dievišķo Providenci: “Vecbebru tehnikumā bija priekšmets, kura nosaukumu lāgā neatceros, bet mūsdienās tas varētu saukties kā biznesa pamati. Tad nu kursa noslēgumā bija jāuzraksta biznesa plāns – par bišu dravas vai citām laukaimnieciskām būšanām. Es, aizgājis uz savu istabiņu kopmītnē un piesēdis pie galda, nez kāpēc iebraucu pavisam citā galaktikā – uzrakstīju, ka būšu sporta menedžeris. Tā kā ar konkrēta priekšmeta pasniedzēju man nebija diez ko sirsnīgas attiecības, viņa izmantoja iespēju par mani kursa priekšā pasmieties. Lai nu kā, bet pēc pāris gadiem es biju sporta žurnālists un devos uz savu pirmo Eiropas čempionātu.”

No bitēm neaizmuksi
Daudzi Uģa paziņas – kolēģi, sportisti un treneri – drīz vien viņu iesauca par Biti, jo viņš bieži runāja par bitēm. Uģis atceras kādu kuriozu no deviņdesmitajiem gadiem, kad biškopības lietas pārrunājis ar Latvijas basketbola izlases un basketbola kluba Brocēni galveno treneri Jāni Zeltiņu. “Toreiz Daugavas sporta namā Brocēni spēlēja pret kādu Izraēlas klubu, un pēc spēles Zeltiņu aplenca žurnālisti, lai uzdotu jautājumus. Zeltiņš tolaik bija iekopis pāris bišu saimes un mēdza šo to noprasīt man. Tad nu pēc tās spēles treneris sacīja, lai žurnālisti nedaudz pagaida, jo viņam vispirms esot drusku svarīgākas lietas par basketbolu – vajag svarīgi pareizi un kārtīgi ieziemot bišu saimes. Izvaicājis mani, viņš atvainojās kolēģiem un teica, ka tagad var pievērsties arī basketbolam.”

Šobrīd Uģis Mālnieks vairs nav žurnālists, viņš ir atpakaļ pie bitēm. Jautāts par nodarbošanās maiņas iemesliem, Uģis atbild: “Sporta žurnālistika – tas ir darbs septiņas dienas nedēļā, jo sacensības un sporta spēles bieži vien notiek nedēļas beigās. Bija saspringts darba ritms, kas jaunības gados patika, bet vēlāk sāka nogurdināt. Kad aizgāju no žurnālistikas, daudzi brīnījās – kā tad tā? Es taču varēju braukāt pa visu pasauli, būt olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos. Bet – man negribējās vairs skraidīt un dzist ārā pie datora klaviatūras, es jutu, ka darbs mani sadedzina. Turklāt ārzemēs redzēju lielākoties tikai viesnīcas, stadionus, sporta halles, preses centrus un datoru. Sporta žurnālists ir kā reportieris karstajos punktos – daudz kas jādara pēdējā brīdī, ātri jāraksta un jāsūta uz redakciju. Jutu, ka žurnālistikā un pēcāk mediju, PR būšanās esmu sevi izsmēlis.”

“Vienā saimē, ja tā ir labā stāvoklī, ir aptuveni 40–60 tūkstoši bišu,” saka dravnieks.

“Vienā saimē, ja tā ir labā stāvoklī, ir aptuveni 40–60 tūkstoši bišu,” saka dravnieks.

Treniņš pie niknām saimēm
“Ja mums būtu tik lielas sirdis kā bitēm, mūsu dzīve būtu daudz gaišāka,” filozofē Uģis. “Reizēm rādu bērniem, lūk, šī ir bišu karaliene, bet citas bites par viņu ļoti rūpējas. Tas ir skaists piemērs, kā vīriešiem vajadzētu rūpēties par savām mammām, sievām, māsām un brūtēm. Turklāt bites ir ļoti pašaizliedzīgas un tik mīlestības pilnas, ka viņas par savu tuvāko spēj atdot dzīvību. Aizstāvot citu biti, bite dzeļ un iet bojā. Kad mēs liekam tējas krūzītē vienu medus karotīti, mums vajadzētu zināt, ka viena karotīte – tas ir viens bites mūžs. Tik daudz un ne vairāk medus savas dzīves laikā ievāc viena bite.”

Uģis norāda, ka bitēm esot pārsteidzoši dīvaina navigācijas sistēma. “Piemēram, šeit stāv bišu saimes strops. Ja jūs to stropu aiznesīsiet četrus metrus tālāk, bites tajā vairs nelidos. Viņas lidināsies vecajā vietā. Ja to neatliksiet atpakaļ, bites izklīdīs pa citiem stropiem. Bet – ja jūs to stropu aizvedīsiet kādus piecus kilometrus prom, viņas to atradīs un turpinās dzīvot tajā pašā stropā.”

Dravnieks nebeidz paust sajūsmu par bitēm. “Bite ir kustonītis bez smadzenēm, bet cik perfekti darbojas! Piemēram, būvinženieri un zinātnieki brīnās par bišu izveidoto vaska šūnu. Tā ir neiedomājami perfekta. Ar minimālu materiālu resursu tiek izveidota maksimāli spēcīga būve, kurā var likt medu un radīt jaunu paaudzi. Turklāt nav tā, ka bites lido, kur vien ienāk prātā. Ir bišu izlūki, kas vispirms izpēta apkārtni. Kad atrod kaut ko piemērotu, lido atpakaļ uz stropu un par to pastāsta pārējām bitēm. Tā saime tiek saorganizēta lidot uz konkrētu vietu, bet lido tikai brīvās bites, kas nav nodarbinātas citos ienesumos.”

Biteniekam ir jāstrādā ātri un rūpīgi. “Ja tev ir piecas saimes, tad, protams, vari nesteigties. Bet – ja tev ir simt, divsimt vai trīssimt saimju, tā ir pavisam cita situācija. Cik daudz laika tu varēsi atvēlēt vienai saimei? Tu taču nestāvēsi pie vienas saimes divdesmit minūtes. Ja tādā režīmā knibināsies, tava drava izputēs. Šajā ziņā bitenieku var salīdzināt ar ārstu – nodaļas vadītāju. Kad ārsts dodas apgaitā, viņš iet no palātas uz palātu. Viņš tiekas ar slimniekiem, ātri novērtē situāciju un dod rīkojumus – šo uz pārsiešanu, to uz rentgenu, bet šo – operēsim. Viņam jābūt pietiekami profesionālam, lai rīkotos ātri un izlēmīgi. Ja viņš pie viena slimnieka sēdēs stundām ilgi, citi pa to laiku nomirs. Tāpat jārīkojas arī profesionālam biteniekam. Turklāt viņam jāprot strādāt jebkuros laika apstākļos. Piemēram, esi aizbraucis uz attālāku vietu, bet sāk līt lietus. Ko darīsi? Nebrauksi taču mājās, jo šim pasākumam esi iztērējis gan laiku, gan benzīnu. Tad jāstrādā ātri, rūpīgi un pārdomāti. Ja strādāsi ar asām kustībām, bites sodīs – sadzels. Jābūt mierīgam un pārliecinātam. Ja būsi nervozs un uzvilkts, arī bites uzvilksies.”

Dravnieks atceras, ka viņš jau bērnībā centies darboties akurāti. “Lai mani labāk uztrenētu, tante speciāli sūtīja pie niknām saimēm. Tad man gribējās visu padarīt pēc iespējas ātrāk, bet – to visu vajadzēja izdarīt precīzi. Par paviršību bites sodīja.”

Vienā reizē – vairāk nekā 100 dzēlienu
Jautāts, vai savā dzīvē ir daudz sadzelts, Uģis atbild apstiprinoši. “Ar reimatismu noteikti neslimošu. Ir tāds nerakstīts likums: ja iedzeļ bite, vari kliegt un lamāties, bet neveic haotiskas kustības. Un Dieva dēļ – nelaid vaļā stropu! Ikdienā es lamuvārdus nelietoju, bet, kad dzeļ bites, tad gan. Nesen bija kāds pamācošs gadījums. Ar savu palīgu nesu stropu, bet viņam plaukstā iedzēla bite. Viņš sāka līgoties un izlaida stropu no rokām, un tas – gluži kā lego klucīši – izjuka. Protams, bišu melnais tūkstotis uzreiz bija ārā. Uzmetu galvā masku, bet nebija laika to ar rāvējslēdzēju piestiķēt pie kombinezona, un paņēmu dūmekli. Tā kā dūmkanna no iepriekšējā dienā dedzinātajiem čiekuriem bija pamatīgi aizķepusi, nevarēju to ātri dabūt vaļā. Pa to laiku palīgs bija aizlaidies lapās. Skaļi lamādamies, es visu vācu kopā. Bites pamanījās salīst, kur vien var, un pamatīgi sadzelt. Biju vienos dzeloņos – pāri simts potēm biju saņēmis noteikti. Sajūta nebija patīkama, sāka celties temperatūra. Tā kā bišu inde sabiezina asinis, iedzēru pamatīgu malku šņabja. Tādos gadījumos vislabākās zāles ir alkohols, tas paplašina asinsvadus. Alkohols kā zāles ieteikts arī vecās biškopības grāmatās.”

Uzzinu, ka viena bišu saime sezonā apēd 70–100 kilogramu medus. “Lai mēs spētu dzīvot un strādāt, mums nepieciešama barība. Tāpat arī bitēm. Viņām medus ir kā benzīns, bez medus viņas nebūs nekādas lidotājas, kā arī nevarēs izaudzināt jauno bišu paaudzi un veikt citus darbus stropā. Tāpēc biteniekam ir jāmāk strādāt un draudzēties ar bitēm, lai tās ienes medu arī viņam. Faktiski dravnieks ir tāds kā labais zaglis, kas paņem to, kas viņam pienākas.” Bitenieks smejot saka, ka būtu interesanti uzzināt, ko par to domā pašas bites. Viņš gan pārliecināts, ka iebildumu viņām nebūtu: “Es viņas aprūpēju un apčubinu kā līgaviņas! It īpaši liekot ziemas guļā. Bišu pārziemināšanu var salīdzināt ar ģimenes dzīvi – tā teikt, kā sievu vakarā noguldīsi, tādu arī no rīta saņemsi.”

Dravnieks uzskata, ka Latvijā medus ir lēts. “Piemēram, Eiropas valstīs daudzi produkti ir lētāki nekā Latvijā, bet medus – stipri dārgāks. Tur medus ir lielākā vērtē nekā Latvijā. Tas tomēr ir roku darbs. Biteniekam jābūt tikpat čaklam kā bitītei. Te ir svarīgi – cik medu no vienas saimes tu spēj ievākt. Man krusttēvs agrāk mācīja – nav svarīgi, cik saimju tev, bet – cik kilogramu dabū no vienas saimes. Gadās, ka viens dravnieks no simts saimēm ievāc vairāk nekā cits no simt piecdesmit vai divsimt saimēm.”

Uģim Mālniekam biškopības pieredzes netrūkst. Nesen viņš savus piedzīvojumus stāstīja Rīgas Latviešu biedrības nama Omulību klubiņā.

Uģim Mālniekam biškopības pieredzes netrūkst. Nesen viņš savus piedzīvojumus stāstīja Rīgas Latviešu biedrības nama Omulību klubiņā.

Vasara bez sauļošanās
Uģis atceras: “Nesen kāds cilvēks man sašutis stāstīja, ka nopircis medu, kas garšojis pēc sūdiem. Varu pateikt – tas ir griķu medus. Turklāt tas ir ļoti labs medus, tas atrodas vērtīgāko medus trijniekā. Es to parasti iesaku lietot topošajām un jaunajām māmiņām. Griķu medus ir vienīgais, kurā atrodas dzelzs. Ļoti specifisks. Vieniem tas ļoti garšo, citiem – nē. Smaka un garša – kā labai kūtij. Man kā lauku zēnam, kas slaucis govis, patīk šī smarža un  garša. Tas ir viens no maniem mīļākajiem mediem.”

Jautāts, kāpēc viens medus kristalizējas ātrāk, cits – ilgāk, dravnieks skaidro, ka tas atkarīgs no glikozes un fruktozes attiecībām. “Medu vajag pagaršot. Kas vislabāk garšo, tas arī jāēd. Organisms nemelo, tas uzreiz pasaka, kā jums trūkst. Kaut tiek uzskatīts, ka vērtīgākais ir viršu medus, katram medum ir savas labās īpašības. Piemēram, liepziedu medum ir mentola garša. Tas labi noder, lai novērstu augšējo elpošanas ceļu iekaisumus. Rapšu medu es saucu par bērnu medu, tas ir vissaldākais. Šis medus ir neitrāls, nav alergēns un visātrāk sniedz enerģiju. Tātad vislabākais sportistiem. Kam paaugstināts cukura līmenis organismā, tiem ieteicams viršu un augļudārzu medus. Es gribētu uzsvērt, ka medus nav medikaments, bet gan izcils pārtikas produkts ar medikamentozām īpašībām. To var ieteikt lietot katru dienu, nevis tikai tad, kad esat saslimuši.”

Daudz kas esot atkarīgs no laika apstākļiem. “Piemēram, avene – tas ir viens no izcilākajiem nektāraugiem un garšas ziņā baudāmākajiem mediem. Avenes zied jeb medo kādu nedēļu, bet tad – kā par nelaimi – vienmēr līst. Ja līst tikai trīs četras dienas, sanāk diezgan labs ienesums. Bet pēdējos gadus jūnijā ir tik dranķīgs laiks, ka citkārt gandrīz vai ziemas jaka jāvelk... Starp citu, arī liepas ir diezgan cimperlīgas, jo tām ir atvērtie nektarīni, ko lietus izsit laukā, un tās labi medo augstā temperatūrā. Griķiem – otrādi. Tiem vajadzīgs neliels lietutiņš. Ja nebūs lietus, nebūs arī griķu medus. Atceros, pirms diviem gadiem ienesums no viršiem man bija tikai kilograms no saimes. Iepriekšējā ziemā bija kailsals, izsala gan ziemāji, gan purva virsis. Ar to dravniekam jārēķinās – kaut kas sanāk, un kaut kas nesanāk. Bet tāpēc tas darbs ir interesants.”

Uģa vislabākais palīgs ir piecpadsmit gadu vecais dēls Matīss. “Es gan nezinu, vai viņš strādās pa profesionālu bitenieku, taču iegūtās zināšanas noderēs. Lai kļūtu par augstas raudzes biškopi, nav obligāti jāmācās kādā specializētā skolā vai tehnikumā. Biškopības iemaņas cilvēks apgūst strādājot, un Matīsam šīs iemaņas būs.”

Mierīgāks laiks viņam esot vienīgi ziemas periodā, kad viņš tirgojas un kārto inventāra lietas. “Visintensīvākais darba laiks – tā ir vasara. Parasti bites medu vāc 2–3 kilometru rādiusā. Skaidrs, ka vienā vietā nevar ziedēt absolūti viss – virši, liepas, griķi, rapši. Tāpēc bites ir jāpārvadā. Gadās, ka dienās ņemu no stropiem savākto medu un naktīs pārvadāju. Reizēm sanāk, ka trijās diennaktīs esmu gulējis tikai pāris stundu. Vasara ir laiks, kad riktīgi jāmauc, nav laika atpūsties. Kārtīgs bitenieks un sauļošanās pludmalē – tie ir nesavienojami jēdzieni.”

Biškopja sarūpētais medus tiek novērtēts ar diplomu.

Biškopja sarūpētais medus tiek novērtēts ar diplomu.


Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no privātā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS