Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Izklaide

"Tā kā drusku par daudz vienam cilvēkam... " Dzejniece Amanda Aizpuriete atvadījusies jau no trešā mīļotā (110)

 
27.jūnijs 2016  05:48

„Tā kā drusku par daudz vienam cilvēkam,” par savu dzīvi nopūšas dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete (60), kura nesen uz mūžu atvadījusies no sava dzīves vīrieša Andra Hirša.

Amanda Aizpuriete atkal ir viena. Aizgājis viņas Andris.

Amanda Aizpuriete atkal ir viena. Aizgājis viņas Andris.

Pirmā mīlestība izdara pašnāvību
No vīra izšķiras
Jaunais draugs nosalst uz ielas
Pati mēģina izdarīt pašnāvību
Atkal satuvinās ar bijušo vīru, bet...


Dzejniecei Amandai Aizpurietei dzīve patiešām bijusi traģisma pilna – pārdzīvojusi trīs mīļoto vīriešu nāvi, viņa atkal ir viena. Piedzīvojis infarktu, krītot dzīvoklī un ar galvu atsitoties pret radiatoru, aizsaulē aizgājis viņas vīrs. Ar Andri Hiršu, aktiera Jura Hirša brāli, Amanda Aizpuriete iepazinās jau 70. gados, mācoties filozofos. Laulībā viņi pavadīja 18 gadus un izaudzināja četrus bērnus, tad šķīrās, Andris apprecēja citu sievieti. „Tā bija mūsu lielākā kļūda,” šodien secina Amanda, bilstot, ka pēdējos četrus gadus atkal bijusi kopā ar Andri. Lai arī ikdiena izvērtusies kā nemitīga cīņa par bijušā vīra dzīvību, viņa ir laimīga par abiem piešķirto laiku.

No pirmā mīļotā piemiņa – meita
Andris Hiršs nav Aizpurietes pirmā mīlestība. 1980. gadā pēc studijām Latvijas Valsts universitātē viņa devās uz Maskavu, lai iegūtu zināšanas atdzejošanas seminārā Maksima Gorkija Literatūras institūtā. Tur viņa iepazinās ar studiju biedru no Komi Autonomās Republikas Krievijā, un abi tika uzskatīti par kursa romantiskāko pāri. „Toreiz man bija iznācis pirmais dzejoļu krājums „Nāks dārzā māte” – maksāja rubli par rindu, kopā pat kādi 800 sanāca...” atceras Amanda. Viņa uzreiz piebilst, ka to laiku honorārs ļāvis viņai justies kā bagātniecei – varējusi atļauties pat nopirkt vilciena biļeti uz Intas pilsētu pie Polārā loka un aizbraukt mēnesi paciemoties pie mīļotā. Drīz Amanda sapratusi, ka ir bērna gaidībās. Taču iespējamos ģimenes nākotnes plānus koriģējusi mīļotā izvēle... labprātīgi no šīs dzīves šķirties.

„Maskavas institūta poliklīnikā jau pašsaprotami tika organizēts datums aborta veikšanai. Un visi bija ļoti izbrīnīti, ka tam nepiekrītu. Es gribēju bērnu,” turpina Amanda. Tā 1981. gada rudenī Bulduru Dzemdību namā pasaulē nāca viņas vecākā meita Agnese. „Kad bērnam palika divi mēneši, kopā devāmies uz studentu kopmītnēm Maskavā. Jāteic, ka rīkojos ļoti revolucionāri. Tā bija pirmā reize, kad kādai meitenei tika atļauts dzīvot kopmītnē ar zīdaini,” stāsta Aizpuriete, atcerēdamās, kā šis laiks viņu satuvinājis ar Andri Hiršu: „Viņš sāka braukt uz Maskavu pie mums abām ciemos. Un mēs apprecējāmies, kad Agnesei bija deviņi mēneši.”

Tikai meitas 18 gadu dzimšanas dienā Amanda viņai atzinusies, ka Andris nav viņas bioloģiskais tēvs. „Viņa teica, ka to bija jau nojautusi. Ne jau pēc attieksmes – Andris pret visiem bērniem izturējās vienādi. Viņa bija no pārējiem atšķirīga...” teic dzejniece.

Sakot ardievas bijušajam vīram, ar ko kopā izaudzināti četri bērni.

Sakot ardievas bijušajam vīram, ar ko kopā izaudzināti četri bērni.


Bērni iedvesmai netraucē
Deviņu gadu laikā Aizpuriete un Hiršs kļuva par četru bērnu vecākiem. Apbrīnojami divu radošu cilvēku attiecībās, turklāt ņemot vērā, ka šajā periodā Amanda izdeva trīs dzejoļu krājumus, kļūdama par atzītu literāti. „Gan man, gan Andrim no iepriekšējām attiecībām bija meita. Gribējās vismaz vienu kopīgu bērnu. Tā tas dabiski turpinājās,” par plašo ģimeni saka dzejniece. „Nekad neesmu domājusi, ka bērni būtu traucējoši manam radošajam darbam. Mājas solī man daudz palīdzēja vīrs. Abi kopā bērnus audzinājām. Ja iedvesma tik viegli varētu aizmukt, tad pēc tās varbūt nav tik lielas vajadzības...”

Vienu periodu, ko bērni varētu atcerēties ar nepatiku, gan Amanda min – tas saistīts ar viņas darbu, tulkojot Franca Kafkas „Procesu”. „Deviņdesmito gadu beigās rakstīju uz rakstāmmašīnas. Izdevniecībām bija noteikumi, ka nedrīkst būt vairāk par tik un tik pārsitieniem un svītrojumiem vienā lapā. Bet Kafkas viens teikums varēja aizņemt pusi lapas. Pirms uzlikt uz papīra, to gatavu vajadzēja dabūt galvā. Tas bija kā ar vārdiem žonglēt, cenšoties vienlaikus noturēt gaisā visas bumbiņas. Bērni skrēja apkārt un kliedza, jo visi dzīvojām vienā lielā istabā, kamēr mans tēvs – otrā. Tad gan es auroju, lai liek vienreiz mani mierā,” atceras Aizpuriete.

Jautāta, kādu profesionālo ceļu bērni izvēlējušies, Amanda uzskaita: vecākā meita Agnese, kas ir arī divu bērnu mamma, strādā tūrisma nozarē. Jaunākā Austra, kas studējusi filologos un teologos, kādu laiku aizrāvusies ar ceļošanu pa Eiropu un skvoteru dzīvesveidu, tagad plāno stāties Mākslas akadēmijā. Dēls Andris Hiršs juniors pirms diviem gadiem saņēmis Zentas Mauriņas prēmiju, studē filozofiju doktorantūrā un lasa studentiem lekcijas, bet vecākais dēls Artūrs, jaunībā dibinājis vairākas mūzikas grupas un publicējis literārus tekstus, tagad strādā par noliktavas pārzini.

Klāva Elsberga faktors
Kopdzīves sākumā ar rakstniecību nodarbojās gan Aizpuriete, gan Hiršs – tēlnieces Vijas Mikānes un dumpīgākā padomju ēras literatūras kritiķa Harija Hirša dēls. Taču šādai idillei svītru pārvilka dzejnieka Klāva Elsberga traģiskā nāve. „Kad gāja bojā Elsbergs, kas mums abiem bija ļoti tuvs draugs, Andris beidza rakstīt. Pēc Klāva nāves viņam bija sajūta, ka labākais no mums ir aizgājis, ka nebūtu ētiski te turpināt ākstīties...” atklāj Aizpuriete. „Tā kā sevi nekādā veidā komandēt nevarēju, man vajadzēja turpināt rakstīt. Tas arī kļuva par mūsu konflikta iemeslu. Diemžēl...” prāto Amanda. Dzīvojot Mellužos, Andris strādājis gan par kurinātāju, gan pastnieku.

Īpaši smagais laiks kultūras jomā strādājošajiem atjaunotajā Latvijā negāja secen arī Aizpurietes ģimenei. Jautāta, vai ne reizi nav apsvērusi rakstniecības mešanu pie malas un jauna rūpala meklēšanu, dzejniece atzīst, ka talants lielā mērā cilvēka dzīvi izkropļo. „Talants sāk tavu dzīvi vadīt tevis paša vietā. Tas pieprasa, lai ir tā un ne citādi, lai varētu izpausties.” Viņai bijusi doma – viss, pietiek, ies darīt ko citu. „Pat esmu sūtījusi pieteikumu bižutērijas veikaliņam par pārdevēju vai ko tādu. Bet katru reizi esmu sapratusi, ka pēc būtības nemaz nevarētu to izdarīt,” pārdomās dalās dzejniece. Pēc 18 laulībā pavadītiem gadiem Aizpuriete un Hiršs izšķīrušies. „Sāka likties, ka kaut kas vēl nav izmēģināts, ka gribas kaut ko citu.”

Amandas dzīvesdraugs dzejnieks Andris Bergmanis, kura nāve dzejniecei laupīja vēlmi atrastie šai pasaulē.

Amandas dzīvesdraugs dzejnieks Andris Bergmanis, kura nāve dzejniecei laupīja vēlmi atrastie šai pasaulē.


Bergmanis joprojām sievas skapī
Andris apņēma nākamo sievu un pārcēlās uz dzīvi Siguldas savrupmājā. „Mums katram bija attiecības, bet nebija pretenziju vienam pret otru. Mēs par šo tēmu pat īpaši nedebatējām. Viņš dzīvoja Siguldā, un bērni brauca pie viņa.” Šajā laikā Aizpuriete bija satuvinājusies ar dzejnieku un žurnālistu Andri Bergmani, kurš 2009. gada decembra naktī, atgriežoties mājās no Preses nama slēgšanas pasākuma un tikšanās ar kādreizējiem kolēģiem, kādā Rīgas ielā krita, sasita galvu un nosala.

Gadu vēlāk slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma, sadzeroties tabletes, nonāca arī Amanda. „Pēc Bergmaņa aiziešanas izjutu nepārvaramu garīgu nogurumu. Nekādi nevarēju un joprojām nevaru saprast, kā viņš nosala Rīgas vidū uz ielas. Neticu, ka neviens neredzēja! Redzēja, bet droši vien padomāja – ai, viens sirms bomzis, lai guļ. Viņam bija ārkārtīgi nekritiska un labestīga attieksme pret pasauli. Goda vārds – tādu nāvi viņš noteikti nebija pelnījis,” joprojām neizpratnē ir dzejniece. Viņa arī secina, ka notikušais viņā radījis psiholoģisku konfliktu ar sabiedrību un vēlmi šeit vairs neuzturēties...

Amanda nopūšas, ka joprojām nav piepildīta Bergmaņa griba. Izrādās, viņš darījis zināmu, ka vēlētos, lai pēc nāves viņa pelni tiktu izkaisīti. Taču, kā zina teikt Aizpuriete, Bergmaņa pīšļi joprojām glabājas mājās, sekcijā, pie viņa bijušās sievas.

Dzīve vēl priekšā. 1995. gads, kad Amandai un Andrim jau ir kupla ģimene

Dzīve vēl priekšā. 1995. gads, kad Amandai un Andrim jau ir kupla ģimene


Atkal kopā
Pirms četriem gadiem dzejnieces dzīvē atgriezās viņas Hiršs. Pēc desmit gadu kopdzīves viņš bija šķīries no pēdējās sievas un jau vairākus gadus mitinājās netālu no Siguldas „briesmīgā, dzīvošanai nepiemērotā ūķī”. Tiesa, dzīvē Andris nebija viens. Viņam ir brāļi aktieris Juris Hiršs un tēlnieks Oskars Mikāns un māsa māksliniece Antra Mikāne. Taču Andris bijis cilvēks, kam patikusi savrupa un otru neapgrūtinoša dzīve.

„Reizes divas biju viņu apciemojusi. Zināju, kādos apstākļos dzīvo. Ūdeni nesa no ezera, cieta badu, ziemā kausēja sniegu. Bet viņš par to nesūdzējās. Taču tad Andrim beidzās simtlatnieku darbs Siguldā un viņa būdā atslēdza elektrību. Saprotot, kas notiks bez siltuma, gaismas un iespējas paklausīties radio, lūdzu, lai viņu attransportē pie manis. Bet es nokavēju...” riešoties acīs asarām, nočukst Aizpuriete. Viņa paskaidro, ka tad, kad beidzot Hiršs atvests pie viņas, viņš jau bijis ar pamatīgi sabeigtu veselību. Andris ekssievai pat atzinies, ka vienatnē pamazām sācis mirt. „Es cerēju, ka viņu atkopšu, bet neizdevās...” saka Amanda.

Šajos četros gados viņu ikdiena lielākoties bijusi cīņa par izdzīvošanu. Gan fiziskā, gan materiālā ziņā. Pirms gada jūrmalniece Aizpuriete kopā ar Hiršu pārcēlās uz dzīvokli Rīgā. Abiem tur neklājās viegli. Amanda reizes trīs piedzīvoja smakšanu, jo cieš no alerģijas, bet viņas mitekļa tuvumā intensīvi tika remontēta iela. Savukārt Andris pērn pēc kritiena salauza pleca kaulu, un viņa kreisā roka palika nekustīga, jo iziet attiecīgu rehabilitāciju nav bijis pa kabatai.

„Kad viņš palika ar vienu spējīgu roku, daudzi rakstīja uzmundrinošas vēstules – piemēram, tas un tas cilvēks bez rokām iemācījies ar kājām darīt to un to. Velnsarārā, 58 gados palikt ar vienu roku, un nevienam sabiedrībā tevi tādu nevajag! Tās uzmundrinošās vēstules nāca kā no citas realitātes un sāka mani ļoti kaitināt. Jā, varbūt var... Bet mēs nevarējām, vismaz ne šajos apstākļos,” atceras Amanda.

Bet, lai vai kā, par šo kopā būšanas laiku dzejniece jūtas laimīga. Amanda aizdomājas, ka ar Andri sarunājušies ļoti daudz. „Kad esi jauns, katru dienu domā, ka viss labākais taču vēl priekšā. Un pēkšņi pēc 30 gadiem attopies – paga, bet nekā labāka jau nebija, tas jau bija tas labākais, ko tajā brīdī nenovērtēji...”

Andris (pa labi) ar brāli Juri Hiršu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.

Andris (pa labi) ar brāli Juri Hiršu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.


Nesagaidīts Jaungads
Viņas vīrs nomira pirms dažām nedēļām, dzīvoklī neveiksmīgi pakrītot un atsitoties pret radiatoru. Mediķi konstatēja arī infarktu. Amanda jau bija devusies pie miera, kad viņu pamodinājis troksnis blakus telpā. Par notikušo traģēdiju dzejniece paziņoja sociālajos tīklos, ierakstot: „uz morgu – un viss”.

Vairāk to nakti Amanda atminēties nevēlas. „Es varu runāt par dzīvi, nevis par spranda pārlaušanu. Andris pēdējos četrus mūža gadus pavadīja kopā ar mani, un tie man deva daudz...” nosaka dzejniece. Viņa bilst, ka jau kopš Jaungada viņai bijusi nelāga priekšnojauta. To viņa atklāja nākamajā dienā pēc Andra nāves, sociālajos tīklos atzīstoties, kāpēc māņticības dēļ gandrīz pusgadu bija klusējusi. „Visus šā gada mēnešus atcerējos, zināju, bet nerunāju – lai nepiesauktu nelaimi. Vecgada vakarā meita ar znotu, kas dzīvo kaimiņos, pēkšņi izdomāja, ka Jaungada naktī aizies pasvinēt. Kas nozīmēja, ka man jāsēž pie mazdēliem. Un pirmo un vienīgo reizi Andrim negribējās, lai eju prom. Saucu viņu līdzi, bet arī to viņš negribēja. Ar savu nolēmēto, mūžam sāpošo roku viņš vairs nebija nekāds labais rotaļu biedrs. Kad atgriezos četros no rīta, Andris aizmidzis gulēja. Sienas pulkstenis bija apstājies. Baterija izbeigusies ceturtdaļstundu pirms pusnakts. Nākamajā dienā Andris teica, ka gaidījis, gaidījis, kad beidzot būs Jaungads, bet tā arī nav sagaidījis...”

Diemžēl nelaime tomēr atnāca – Andris aizgāja aizsaulē jau pēc dažiem mēnešiem. Amanda atceras, ka divas dienas pirms nāves Andris aizbraucis Amandai nopirkt matu krāsu. „Baltkrievu krāsu – mazāk saķimizētu – var dabūt tikai „Betā” pie Gaiļezera slimnīcas. Andrim, esot otrās grupas invalīdam, ceļš bija par brīvu, tāpēc brauca viņš.” Atvedis, nosmējies, vai tik būs īstā, ka nedabū pa kaklu. „Ar viņa pirkto krāsu matos gāju uz atvadām. Īsti nezinu, kā izskatās, neesmu paskatījusies spogulī. Dzīvoklī ir viens lielais spogulis, tāds apaļš. Kad tas notika, aizklāju ar melnu lakatu. Tā arī stāv,” nedēļu pēc atvadām skumji nosaka dzejniece.

Tuvākajās dienās viņa no Tallinas saņems pelnu urnu. Bijušā vīra pīšļus Amanda nolēmusi izkaisīt vietās, kur viņš juties vislabāk. Izrādās, kremācijas pakalpojumi Igaunijā esot krietni lētāki nekā Latvijā, tāpēc arī Andris pēc tuvinieku atvadu brīža Rīgā savā pēdējā gaitā devies uz kaimiņvalsti.

Amandas vīrabrālis aktieris Juris Hiršs.

Amandas vīrabrālis aktieris Juris Hiršs.


Braukt „pa zaķi” nepatīk

Divas nedēļas kopš Andra Hirša nāves, dienā, kad Amandu satiek Kas Jauns, viņa prāto, kur aizņemties 12 eiro, lai par nedēļu pagarinātu aizdevumu lombardā un nezaudētu portatīvo datoru, kas savulaik atvests no Vācijas. Uz turieni dzejnieci, kuras darbi tulkoti 14 valodās, ceļi veduši, lai piedalītos literātu saietos un saņemtu Bavārijas Mākslas akadēmijas balvu. Pirms sešiem gadiem likvidēts izdevums „Kultūras Forums”, un kopš tā laika dzejniece nevar rēķināties ar regulāriem ienākumiem. Darba it kā netrūkst, bet viņai kā līdzautorei prognozēt ienākumus ir neiespējami. „Sācies periods, kad vairāk gribas rakstīt, ne tulkot vai atdzejot. Lai gan pa brīdim saņemos. Jānis Elsbergs gatavo Nikolaja Gumiļova dzejas izlasi, tai diezgan daudz jaunu atdzejojumu pirms mēneša uztaisīju,” stāsta dzejniece.

Bet priecīgāka nots viņas balsī ieskanas, pieminot Vizmas Belševicas 85. jubilejas atceri pagājušajā nedēļā. „Tik skaists laiks ārā! Kādam zvanīt un meklēt naudu tramvaja talonam bija slinkums. Tāpēc rāmi lēnām aizgāju līdz Ojāra Vācieša muzejam, pa vidu paklejoju gar Māras dīķi un Arkādiju, kur sen nebiju bijusi. Braukt „pa zaķi” šausmīgi nepatīk, tāpēc kājām atnācu arī atpakaļ uz centru. Kopā kādi 11 kilometri sanāca. Pārnācu mājās, ieslēdzu datoru un uzrakstīju pa ceļam tapušo dzejoli: „(..) buru vietā vistīrākos vējus / kuriem nevajag vidutāju / starp sevi un tālumiem”.”

Ieva Valtere / Foto: Agrita Grosbarte, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS