Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Intervijas

Rakstnieku dzīve starp trim valstīm. Ciemos pie Noras Ikstenas un Levana Beridzes

 
10.jūlijs 2016  05:30

Divi rakstnieki, divas – pat trīs! – nu jau kopā saplūdušas dzimtenes, divi spēcīgi temperamenti. Noras un Levana mīlestība un dzīve starp trim valstīm, kopējo un atšķirīgo, literatūru, ceļošanu un sadzīvi ir vienlaikus aizraujoša un sarežģīta, interesanta un kaislību pilna, trauksmaina, bet arī mieru dodoša. Šoreiz runājam mazāk par literatūru, vairāk par cilvēkiem un attiecībām. Visdažādākajās toņkārtās.

Nora: „Gruzijā neesmu saņēmusi nevienu piezīmi par to, ka esmu ārpusniece, toties Levans Latvijā tādas saņem neskaitāmas.”

Nora: „Gruzijā neesmu saņēmusi nevienu piezīmi par to, ka esmu ārpusniece, toties Levans Latvijā tādas saņem neskaitāmas.”

Vispirms tomēr par literatūru. Nora, “Mātes piena” panākumi ir no tiesas iespaidīgi. Kā tas atbalsojas tavā dzīvē?
Nora: – Man šis laiks ir tik... Vilnis, kas tev pēc tam veļas pāri, ir gandrīz grūtāk izturams nekā paša darba uzrakstīšana. Runāju par to arī ar Māri Bērziņu pēc tā, kas notika ar “Svina garšu”. Ne velti Bruņa Rubesa grāmatā Brīnumainā kārtā, kuru rakstījām kopā, ir nodaļa Visgrūtāk ir tikt galā ar panākumiem. Vienlaikus jūtu enerģiju, kas nāk atpakaļ no lasītāja, un lasītājs ir visās paaudzēs, bez nodalījuma vīrieši vai sievietes. Tikšanās Latvijas bibliotēkas dod milzīgu spēku – tur tu redzi īsto drēbi, īstos cilvēkus, kam katram personiski tava grāmata bijis dziļš emocionāls pārdzīvojums. Lielākā problēma – zinot manu dzīvesstāstu, ir tā jocīgā sajūta starp dokumentalitāti un romānu. Tāpēc man kā akmens no sirds novēlās, izlasot britu izdevējas (tiesības uz Mātes pienu ir nopirkusi ļoti prestiža britu izdevniecība PeirenePress) vēstuli. Neko nezinot ne par manu personisko stāstu, ne par laikmetu, viņa Mātes pienu uztvērusi kā cīņu par iekšējo brīvību, kā mātes un meitas pārmantojamības stāstu, kurā viņas viena otru atrod vai neatrod. Viņai esot vienalga, vai tā ir mana pieredze vai izdomājums, jo trāpījusi desmitniekā kā eksistenciāls darbs par ilgām pēc personības brīvības un nespēju ar šo dzīves dāvanu tikt galā. Tieši tāpat Mātes pienu uztvēra arī itāļi, kas arī grasās to izdot. Grāmata iztulkota arī krieviski.

Varbūt ārzemnieki šo to redz pat skaidrāk, jo nemeklē autobiogrāfiskas nesakritības – kāpēc viņa nav pieminējusi tēvu, kur tad māsa...
Nora: – Jā! Tas ir ļoti būtiski, ja, iztulkojot citā valodā, darbs nezaudē literāro satvaru. Diemžēl pie mums viss ir tendēts uz panākumu kultūru – ja tu esi rakstnieks, katrai grāmatai jābūt spožai. Ik reizi jāpārspļauj pašam sevi, bet tu nevari visu laiku būt pašā kalna galā. Negribu izcelt tikai Mātes pienu, manuprāt, visa sērija XX gadsimts ir atdevusi lasītājam ticību latviešu literatūrai, šīs grāmatas tiek gaidītas, ir (un būs) cilvēkiem svarīgas. Turklāt ir patīkami atrasties labu savas paaudzes rakstnieku kompānijā, tas dod tādu brālības-māsības sajūtu.

Levan, kā jūs kļuvāt par vāciski rakstošu gruzīnu rakstnieku?
Levans: – Pabeidzis Tbilisi universitātē Rietumeiropas literatūras fakultātes vācu valodas un literatūras nodaļu, gribēju rakstīt disertāciju par Rilki, aizbraucu uz Vāciju, process jau ritēja, tomēr izrādījās, ka zinātniskais darbs nav domāts man. Sāku rakstīt. Jā, rakstu vāciski, Gruzijā man pat ir teikts, ka es neesot gruzīnu rakstnieks, kas mani aizskāra, bet mēs to lietu noskaidrojām – es esmu gruzīnu rakstnieks, kurš raksta vāciski. Ik gadu zināmu laiku noteikti pavadu Vācijā, tās ir manas pirmās mājas, jo tur nobriedu kā personība.

Tie, kas orientējas Gruzijas literatūrā, zina, ka jūsu tēvs Filips Beridze bija leģenda Gruzijas intelektuālajā kultūrtelpā.
Levans: – Tēvs bija tulkotājs, rakstnieks un kritiķis, es augu vidē, kurā apgrozījās tā laika pazīstamākie literāti. Protams, vide bija ne tikai aizraujoša un izglītojoša, bet arī visai bohēmiska. Tie bija ārkārtīgi interesanti cilvēki, kas mani pavadījuši visu mūžu. Tēvs traģiski aizgāja bojā, kad man bija septiņi gadi, bet viņi kā bijuši, tā palika mūsu ģimenes draugi. Esot kopā ar tādiem cilvēkiem, jutos kā paradīzē (viņiem veltīts Levana Beridzes romāns Fora, kas latviski iznācis 2011. gadā un vēsta par cilvēkiem, kurus vada intelekts un kaisle – Red.)

Kā jums abiem šobrīd klājas?
Nora: – 2018. gadā, kad Latvijai būs simts gadu, mūsu attiecībām ar Levanu būs desmit. Astoņi ir laiks, kad par kopā būšanu jau vari kaut ko saprast, ir zināma laika patina. Ja esi bijis kopā knapi gadu, stāsts būs pavisam citāds. Pēdējais gads man bijis graudu vētīšana no pelavām visās jomās. Milzīgais pacilājums ar Mātes pienu, tad – cilvēciska un profesionāla nodevība Latvijas Literatūras centra likvidēšanas sakarā. Tas man personīgi bija milzīgs trieciens, diemžēl nācās novērot gļēvuļus un divdabjus, kas aizmuguriski runā vienu, acīs – citu. Vīlos lielā daļā profesionālās vides, tās mugurkaula trūkumā. Inteliģence pirmā brēc, ja kādā uzņēmumā ir izsaimniekota valsts nauda. Bija jāatzīst, ka Literatūras centra skandāls ir tieši tajā pašā plauktā!
Levans: – Jā, tas bija milzīgs stress un vilšanās.

Nora un Gruzija, Levans un Latvija – tie ir atsevišķi stāsti.
Nora: – Ir laba sajūta, ka ir savas mājas gan Gruzijā, gan Latvijā. Gruzija man ir kļuvusi par ļoti īpašu vietu, šai zemei piemīt milzīga vilkme. To saka visi, kuri pie mums ciemojušies, un, tā kā esmu sociāli ļoti atvērta būtne, Gruzijā esam uzņēmuši neskaitāmus draugus. Tbilisi mums ir savs dzīvoklis, māja atrodas pretī vienīgajam kanjonam pilsētā. Izejot uz balkona, priekšā ir kanjona siena. Sirreāla, ļoti laba sajūta. Mums ir arī Gruzijas lauki ar vīna dārziem (Merdževi, Imeretijā), turp ik gadu oktobrī braucam vākt vīnogas un darīt vīnu.

Nora: „Mūsu ģimenē praktisko lietu menedžere esmu es, jo man tas patīk. Kāds teiktu, ka esmu Levanu izlutinājusi, bet – tā mums ir sadalīts.”

Nora: „Mūsu ģimenē praktisko lietu menedžere esmu es, jo man tas patīk. Kāds teiktu, ka esmu Levanu izlutinājusi, bet – tā mums ir sadalīts.”


Jūti atšķirības vidē, cilvēkos?
Nora: – Mēs esam iemācījušies liekuļot, neteikt, ko domājam, bet Gruzijā tā nav. Otrādi, viņu laipnība nav uzspēlēta, viesmīlība ir asinīs. Tas nav kā Marokā vai Ēģiptē, kur tev uzmācas. Gruzijā ietur distanci, bet tu jūti cilvēka pāri plūstošo laipnību. Gruzija ir vesels kopums, salikums no visa kā. Cits klimats, milzu dabas velšu pārbagātība. Starp citu, es Gruzijā neesmu saņēmusi nevienu piezīmi par to, ka esmu ārpusniece, toties Levans Latvijā tādas saņem neskaitāmas. Veikalā, benzīntankā. Mūsu sabiedrība ir ļoti konservatīva un sevī noslēgta.
Levans: – Reizēm šeit parādās ne visai patīkams nacionālisms valodas sakarā – tu sāc runāt krieviski, ar tevi nerunās. Gruzijā, kurā valodu vēsture bijusi līdzīga, tas nav iespējams – ja paprasīsi ceļu, tev atbildēs vai drīzāk pat aizvedīs, kur vajag. Es vēl tik labi latviski nerunāju, varētu runāt vāciski, bet tad mani nesaprastu. Protams, neko nevar vispārināt, viss atkarīgs no konkrētā cilvēka attīstības.
Nora: – Tomēr, neraugoties uz konservatīvismu, par atšķirīgo ir milzīga interese – to novēroju, pēc Dievmātes draudzenes uzrakstīšanas apceļojot bibliotēkas. Levans Latviju ir ļoti iemīļojis, to uzskatām par savu bāzes vietu. Pēc diviem mēnešiem Gruzijā viņš sāk ilgoties pēc Latvijas mežiem. Cilvēkam, kurš dzīvo tikai vienā vidē, tas viss var šķist sarežģīti. Kā teica mans brīnišķīgais kaimiņš Roalds Dobrovenskis: “Jums viss būs labi, tikai tev Levans jāpārvilina uz Latviju!” Pats Veltas Kaltiņas pārvilināts...
 

Noras un Levana kopējo labo sajūtu TOP 5

1. Bodbes pareizticīgo māsu klosteris un svētais avots, kurā vienmēr, Gruzijā būdami, iegremdējamies.
2. Āraišu ezerpils, kas iedvesmojusi Levanu rakstīt grāmatu par Latviju.
3. Kopā būšanas brīži ar Anano, Levana meitu, un Noru, Noras krustmeitu.
4. Mūsu Ikšķiles Ulubele un Frīda (suns).
5. Merdževirtveli – vīnogu vākšana un vīna darīšana mūsu vīnogu laukos.

    Levan, jūs Latvijā jūtaties labi? Šī ir jūsu vieta?
    Levans: – Laikam jau... Plus vēl ir sajūta, ka dzimtene nav ģeogrāfisks jēdziens, tāpēc jūtos ļoti labi tur, kur ir ģimene, mani cilvēki. Nepieļauju situācijas, kas man traucētu brīvi elpot. Visu ietekmēt mēs nevaram, bet kaut ko nepieļaut – varam! Es ļoti mīlu Ikšķili, tā ir viena no manām sakrālajām vietām.

    Dumjos stereotipus par klusē, sieviete! un kaut kādu speciālu gruzīnu temperamentu pat nepieklājīgi pieminēt...
    Nora: – Levanam to pat nedrīkst prasīt, no stereotipiskiem jautājumiem par šašlikiem un tamadām viņš iet gaisā! Tas būtu tāpat, kā teikt par latviešiem, ka viņi augām dienām ēd zirņus ar speķi, ik pa brīdim uzdziedādami Pie dzintara jūras.
    Levans: – Es nevaru pierast pie tā, ko nesaprotu, bet vispār man nepatīk dalīt – vīriešu proza un sieviešu proza, viena nācijā tāda, otra – šitāda... Gan mums, gan jums ir dažādi cilvēki. Ir arī tādi, kam nacionālo īpatnību nav, sevišķi – rakstniek, viņi iet pāri šīm robežām.
    Nora: – Tie mūsu mīti... Teikšu tā: ja notiek tā īstā, pamatīgā veču sēdēšana, tad – kāpēc gan tur maisīties? Protams, Tbilisi nekur neredzēs, ka sievietes sēž pie viena galda, vīrieši – pie cita. Bet! Kaut kur kalnos, kad notiek liela ballīte, sievietēm no gluži praktiskās puses ērtāk ir būt par sevi – saimnieces tur ņemas, viņām ir savs vīna galds. Turklāt sievas tos tostus zina no galvas, viņas ir nogurušas stundām ilgi simto reizi klausīties plātīšanos ar varoņdarbiem tādiem un šitādiem, labāk pa to laiku papļāpāt savā starpā. Jāatzīmē, ka principā vīrieši klausa sievām. Esmu redzējusi, ja pie veču galda iet – nu, baigi augsti! –, saimnieka sieva tā izslīd cauri istabai... Viņa neko nesaka! Tikai tas skatiens. Un visi apraujas. Protams, temperaments ir! Savu reizi var arī izkauties. Tāpat kā īri, kā latgalieši...

    Vai Levanam ir liels temperaments?
    Nora: – Jā! Kā pats saka – temperaments agri vai vēlu savu āža kāju izbāzīs... To nekas nevar mainīt, tikai varbūt pats vari pieklusināt, izvēloties pareizo vīna daudzumu. Tas gan attiecas ne tikai uz gruzīniem.

    Tev ar Levana ģimeni ir labas attiecības?
    Nora: – Levanam ir brīnišķīga meita Anano. Viņai ir trīsdesmit gadu, ļoti skaista, mums ir ļoti labas attiecības. Anano ir ļoti temperamentīga, ar izcilu izglītību. Tā laikam ir visur, ka skaistām, temperamentīgām, izglītotām sievietēm ir grūti atrast otru pusi. Ļoti ceru, ka viņai paveiksies. Anano brauc pie mums ciemos, arī Levana mamma bija atbraukusi...

    Levans: „Man cīņā ar netikumiem ir liela pieredze. No bohēmas līdz 40 bada dienām klosterī. Šajā dzīvē vajag izbaudīt visu.”

    Levans: „Man cīņā ar netikumiem ir liela pieredze. No bohēmas līdz 40 bada dienām klosterī. Šajā dzīvē vajag izbaudīt visu.”


    ...lai redzētu, kur dēls tiek turēts.
    Nora: – Jā, un viņai ļoti patika! Viņa ir literāte un tulkotāja, un baigi forši, ka mums ir arī kopīgs darbs – viņa iztulkoja manu Dzīves svinēšanu, kopā ar Nonu Tauriņu arī Dievmātes draudzeni. Man šie cilvēki kļuvuši ļoti tuvi. Vīra brālēni, kuriem esmu Noriko, mani burtiski nēsā uz rokām. Viņos ir milzīga cieņa pret mani kā Levana sievu, līdz ar to – arī pret Latviju un latviešiem. Anano un Mzija, protams, ir īpašāki cilvēki, kā arī Levana māsīca, mana baznīcas krustmāte Ketevana – ar viņu jūtu tādu īstu dvēseļu radniecību.

    Levans kādā intervijā teicis, ka nekādu attiecību kopšanu neatbalsta – lai dārzā viss aug, kā tam nolikts, savā vaļā. Vai aug labi?
    Nora: – No vienas puses, dārzam jābūt mežonīgam, no otras – ar pieredzi nāk saprašana par to, kas ir būtisks. Un tā būtiskā dēļ tu arī kaut ko pieciet. Šie astoņi gadi ir bijuši nenormāli intensīvi, Levans kādreiz saka, ka intensitātes ziņā viņam šķiet – tie nav astoņi, bet astoņpadsmit gadi. Kad patin filmu atpakaļ – cik daudz ir pagūts! Pāri visam ir tas, ka mēs ļaujam viens otram būt absolūti neatkarīgiem. Nereti Levans bez manis ir Vācijā vai Gruzijā, vai arī es esmu savos braucienos, bet viņš – Latvijā. Pa šiem gadiem kļuvis skaidrs – ja mēs viens otram šo telpu neatstātu, tad nevarētu būt kopā. Pirms astoņiem gadiem bija mana pirmā pieredze būt vienai, un es no tās briesmīgi baidījos – kā, esmu taču pieradusi būt ar kādu kopā! Tagad esmu notvērusi un uztrenējusi vienpatības un brīvības saldo garšu, un interesanti, ka man to iemācīja Levans.
    Levans: – Kā nu bez sarežģījumiem, tas pat nebūtu interesanti! Viss kā pa sviestu, uzreiz gatavs un pareizs, zied un smaržo... Tādā situācijā sevi pat nevaru iedomāties, man patīk visu pašam būvēt un veidot. Es kaut ko redzu no viena leņķa, otram ir cita perspektīva, bet kopsaucēju mēs atrodam. Dārzs aug – un aug ļoti labi! Domāju, ar laiku būs vēl labāk. Mātes pienā ir aina, kur māte ieiet baznīcā un dzird lūgšanu. Sākumā viņa šo lūgšanu nesaprot, bet tad palēnām sāk izprast. Tas viss attīstās dziļumā. Arī jūtās un attiecībās ir tāpat – divi stāv un sākumā no tās lūgšanas neko nesaprot. Tad pakāpeniski ieiet tās ritmā, sāk izprast, un dārzs sāk ziedēt.

    Prom skriet nekad nav gribējies?
    Nora: – Tādi emocionālie momenti ir bijuši – tas ir pārāk grūti, jau tā esmu visu sevi izlikusi un tik laba bijusi... Bet tad atkal viss pārmainās. Grūtības ir sagādājis tas pats temperamenta jautājums, Gruzijā tas vēl atšķaidās, bet Latvijā... Varbūt cilvēks ar citu temperamentu to pašu uztvertu citādi, bet Levans uztver ļoti saasināti. Reizēm ir šķitis – nē, nu šito es nevarēšu pieņemt!
    Levans: „Vissvarīgākā ir uzticība. Es nevaru piedot neuzticību – nerunāju tikai par sievietes un vīrieša attiecībām, arī par biedriskām attiecībām, draudzību.”

    Levans: „Vissvarīgākā ir uzticība. Es nevaru piedot neuzticību – nerunāju tikai par sievietes un vīrieša attiecībām, arī par biedriskām attiecībām, draudzību.”


    Levans ir sprādzienbīstams?
    Nora: – Ugunsnedrošs, jā! (Smejas.) Tas ir prasījis daudz enerģijas, bet nevar gribēt, lai otram būtu poga, ar kuru pieregulēt – stiprāk, vājāk... Arī mani neviens nevarētu pieregulēt. Lielajos jautājumos esmu pieregulējusies pati, bet uz citām sliedēm mani neviens nepārliks. Jāsadzīvo!
    Levans: – Es gan cenšos skatīties uz visu kā uz pieredzi, kas māca apieties ar cilvēkiem un situācijām. Manuprāt, ja esi nokļuvis konkrētā situācijā vai saticis tieši to cilvēku, tātad kaut kādu apsvērumu dēļ tas ir vajadzīgs. Dzīvojot ar šādu attieksmi, tevi nekas nekaitina. Protams, ne vienmēr izdodas, gadās arī zaudēt savaldību. Varu izskaidrot vienu reizi, otru, trešo, un, ja mani joprojām nedzird... Tā tomēr ir enerģijas zaudēšana.

    Kurš no jums bļauj?
    Levans: – Abi! Un tas ir normāli.

    No temperamenta neaiziesi. Kad nāk devītais vilnis...
    Levans: – Es tajā neko sliktu neredzu, arī tas jāizbauda! Ir cilvēki, kam ir viss, bet viņi nespēj baudīt, nespēj priecāties. Tikmēr kādam grieķim ir viena pudele vīna un gabals siera, un viņš apsēdīsies un to nosvinēs. Tas devītais vilnis ir ģeniāla parādība, bez tā viss būtu plakans.

    Vai jūsu uzskatu sistēmā ir atšķirības?
    Nora: – Zini, ir! Es lielos vilcienos esmu liberāls, bet Levans – konservatīvs cilvēks. Viņš pie sava konservatīsvisma ir nonācis, izejot cauri absolūtai bohēmai, bijis bezpreģeļņiks un brīvības mīlētājs. Par to mēs varam saplēsties līdz... uh! Piemēram, man šķiet, ka cilvēki savā būtībā ir labi, jā, mēdz kļūdīties, bet viņos nav ļaunuma. Levans cieši uzskata, ka tā vis nav – ka ļoti jāuzmanās un jāizsver, ko laist sev klāt. Viņš cilvēkus šķiro, kas man ir nepieņemami pēc būtības. Kad uznāk niknums, domāju – kā tā drīkst šķirot cilvēkus, kā drīkst augstprātīgi noskatīties...! Tad pastrīdamies, un tas ir normāli. Man visi ir labi, skaisti un mīļi...

    Nora..!
    Nora: – Bet tā ir...

    Tu nekad neesi dabūjusi...?
    Nora: – Protams, esmu! Visbriesmīgākie ir meli, liekulība, aizmuguriska nodevība. Abos dzimumos. Iedomājies, tu esi kādu pielaidis tuvu klāt, viņš būtībā zina tavus dvēseles noslēpumus... Ir tāda robeža, ka cilvēkam ir viena seja, bet tad viņš kā šausmu filmā noņem masku, zem kuras ir pavisam cita seja. Diemžēl esmu to piedzīvojusi, bet... Tik un tā atkal un atkal atrodu izskaidrojumu, kāpēc viņš tā...
    Levans: – Es neticu, ka visi cilvēki ir labi. Mana mamma un Nora ir ļoti līdzīgas tajā ziņā, ka nemitīgi pūlas atrast ieganstu, lai šo cilvēku nomazgātu baltu. Es spēju viņā saskatīt labo, sliktu viņam nevēlu, bet... Nepanesu, piemēram, liekulību. Sēž divi paziņas, tad parādās trešais, un tas viens pilnībā mainās, sāk kaut ko tēlot... Tu skaties un brīnies – vai viņš tiešām tevi tur par debilu, domādams, ka tu to neredzi? Tāds cilvēks pārstāj tevi interesēt. Neieredzu labilitāti – nekādās attiecībās. Bezprincipialitāti, bezmugurkaulību. Reizēm pat ar vienu vārdu ir diezgan. Vēl es neciešu samākslotu izrādīšanos. Man ļoti, ļoti nepatīk nekas pārspīlēts! Un nepareiza situācijas novērtēšana – jebkāda. Piemēram, cilvēkam šķiet, ka viņam tagad klātos kaut kā uzstāties, kaut ko teikt, turēt monologu. Es to vienkārši neieredzu!

    Kā paciešat cilvēkus, kuri nedzird, ko viņiem saka, bet to, ko paši izdomājuši dzirdēt?
    Levans: – Kādu brīdi tā var pat izklaidēties. Gadījies arī viņiem pašiem pateikt, ka ķeru kaifu, klausoties, kā viņš pamanās uztvert dzirdēto, tādējādi demonstrējot, kas notiek viņa galvā. Tomēr ilgi to nevar... (Smejas.)

    Kas jums attiecībās ir vissvarīgākais?
    Levans: – Vissvarīgākā ir uzticība. Es nevaru piedot neuzticību – nerunāju tikai par sievietes un vīrieša attiecībām, arī par biedriskām attiecībām, draudzību. Pāru attiecībās visbūtiskāk ir būt pašam, nesagudrot sevi, klausīties otru un dzirdēt. Visā pārējā rīcību diktēs situācija. Jaunībā sieviete sagudro stāstus, izfantazē pati sevi un izšķīst šajos nepatiesajos stāstos. Tad izrādās, ka tas viss ir blefs, tu neredzi ne tikai viņu, bet arī pats sevi, un kādā brīdī tas viss sabrūk. Te nonākam līdz cilvēka attīstībai.
    Nora: – Tas, ko nevaru pārdzīvot un kāpēc arī izjuka mana iepriekšējā laulība, ir nodevība. Tad jādomā, vai ir jēga būt kopā, pārējais ir labojams. Mums visam pāri ir tas, ka Levans ir mans dvēseles biedrs. To ļoti skaudri sapratu Mātes piena rakstīšanas laikā. Rakstīju Ikšķilē, viņš lielāko tiesu laika bija klāt. Kas ar mani darījās rakstīšanas laikā... Tur būtu darbs psihoanalītiķim. Biju kā nobrāzta, nomizota, bez ādas.Un viņš to visu ne tikai stoiski pacieta, bet visdziļākajā būtībā izprata. Nezinu nevienu vīrieti, kurš būtu tik... Esot tādas attieksmei un izpratnei, ar visu pārējo – izņemot nodevību! – var sadzīvot. Agrāk, rakstot iepriekšējās grāmatas, vienmēr braucu prom, jo negribēju, lai tuvs cilvēks redzētu rakstīšanas virtuvi, kas ir ļoti grūta, dažbrīd pat baisa. Levans to saprot un liekus jautājumus neuzdod. Vienubrīd gan viņš teica, ka es jau esot aizgājusi kosmiskā orbītā. Ir kāds rādītājs – ja man vairs nepatīk gatavot ēst un ja vairs nejūtu ēdiena garšu un smaržu, tas nozīmē, ka ar mani ir ļoti slikti. Mātes piena laikā tā bija. Citām reizēm, strādājot dārzā vai pagatavojot kaut ko garšīgu, es relaksējos, bet tagad biju zaudējusi interesi par jebko. To, cik daudz esi izšāvis, jūti tikai pēc tam. Neraugoties uz intensīvo atvilni pēc grāmatas iznākšanas, vēl tagad neesmu dabūjusi sevi atpakaļ pa plauktiņiem.

    Rakstnieku dzīve starp trim valstīm. Ciemos pie Noras Ikstenas un Levana Beridzes


    Kā ar saprašanos sadzīvē un laika pavadīšanas jomā?

    Nora: – Mums ir ļoti labi! Pirmkārt, ir divi stāvi – katram sava dzīves telpa, satiekamies pēc vajadzības. Otrkārt, man nenormāli patīk gatavot, un Levanam nenormāli patīk ēst! Ideāls salikums. Mežā Levans staigā un meditē, es – sēņoju, arī te viens otru netraucējam. Absolūti kopējs mums ir ūdens un peldēšana – smejamies, ka ūdenī esam kopā piedzimuši. Kolīdz ir iespēja padzīvot siltajās zemēs, no rīta ūdenī iekāpjam, vakarā – izkāpjam. Ceļošana. Arī, ceļojot profesionālu iemeslu dēļ, cenšamies apskatīt to, kas jāapskata. Agrāk uzskatīju, ka mans draugs Klāss Vāvere mani mūzikā ir izglītojis diezgan, taču, satiekot Levanu, izrādījās, ka nav vēl diezgan... Galvenais, mēs ļaujam viens otram dzīvot! Mūsu ģimenē praktisko lietu menedžere esmu es, jo man tas patīk. Kāds teiktu, ka esmu Levanu izlutinājusi, bet – tā mums ir sadalīts. Levanam vispār patīk dzīvot kā 18., 19. gadsimta radošam cilvēkam.

    Zīda rītassvārkos un ar pīpi?
    Nora: –Tuvu tam, un visādi elektrības rēķini viņu tracina. Bet viņam ļoti patīk darboties dārzā, strādāt ar koku. Atšķirība ir tāda, ka man visu vajag izdarīt normāli un kvalitatīvi, bet ļoti ātri. Ja Levans kaut kam pieķersies, tad novedīs to līdz perfekcijai, bet ņemsies stundām, kas mani besī ārā. Bet – tā tas ir, un tā tas būs!

    Mājās perfekta lietu kārtība nav nepieciešama?
    Levans: – Nē, tas gan ne! Māja-muzejs, kur viss sarindots konkrētā secībā un nav kustināms, man nepatiktu. Vienīgi nevaru ciest, ja kāds aiztiek manu rakstāmgaldu.
    Nora: – Ja kāds iedrīkstēsies kaut pirkstu piedurt viņa darba vietai, kaut vai par centimetru pārbīdot pelnu trauku, tad ir cauri!
    Rakstnieku dzīve starp trim valstīm. Ciemos pie Noras Ikstenas un Levana Beridzes


    Jums pietiek vienam ar otra kompāniju?
    Nora: – Mums tā ir vislabāk!

    Varat arī no sirds dalīties iespaidos, arī paklačoties?
    Levans: – Ar prieku! Varam par kaut ko kaifot bez aiztures, varam kopīgi paskumt. Paldies Dievam, arī ar humoru mums abiem viss ir kārtībā! Jūs vispār spējat iedomāties rakstnieku bez humora izjūtas?

    Nora, tu esi saviesīgāka. Vai Levans negrib no tā pamukt?
    Nora: – Tā arī notiek! Kad Levans aizbrauc, pie manis ir burziņi. Varbūt ar mani tā ir tāpēc, ka es vēlu sāku. Man patīk, ja draugi atbrauc uz divām trim dienām, es šmorēju un ņemos, un viss ir baigi forši. Bet Levans galīgi nav nedz burziņu, nedz īsti mājas ballīšu cilvēks. Protams, ir tuvi draugi, par kuriem priecājamies mēs abi, un, braucot uz Gruziju, mums jau ir saraksts. Kamēr tu pa frakcijām saaicini visus brālēnus, radus un draugus... Man jau ir izstrādāta taktika, ko gatavot. Prezentāciju un ballīšu cilvēks gan es neesmu, tāpat Levans – viņš to ir atēdies Vācijas dzīves posmā. Eju tikai uz Aivara Vilipsona izstāžu atklāšanām, jo viņš ir izcils mākslinieks un manas māsas vīrs.
    Levans: – Man vairāk pa prātam dārzs, vienatne. Daudz ļaužu, burziņi – tas jau ir izsmelts, nekādu pienesumu no tā nejūtu. Jauni cilvēki... Principā pat nav tāda cilvēka tipa, kāds jau nebūtu bijis. Man gan nav nekādas cilvēku šķirošanas metodes, cenšos dot cilvēkam absolūtu brīvību, iespēju sevi parādīt. Noras draugs ir arī mans draugs. Jā, kaut kas var nesakrist, bet cieņa paliek.

    Kā jums ar veselīgu dzīves veidu un citiem netikumiem?
    Nora: – Man ir savs kaitīgais ieradums – baltais vīns. Protams, saprāta robežās. Ja man to censtos atņemt, būtu cīņa (smejas). Citādi mēs te, Ikšķilē, arī Gruzijā, faktiski dzīvojam ekoloģiski. Vietējā pārtika, svaigs gaiss, ūdens tuvums. Gruzijā viss ir tikko ņemts no dobes, un jērs tikko blējis. Nekādas baigās programmas man nav. Viens gan – esmu pilnīga un galīga alternatīvās medicīnas un fitoterapijas piekritēja! Protams, apzinos, ka ir brīži, kad līdzēt var tikai klasiskā medicīna, bet mans guru veselības jautājumos ir dakteris Artūrs Tereško, lietoju viņa tējas un daru to regulāri. Bērzu sulu laikā tās ne tikai dzeru, bet arī mazgāju ar tām seju. Mēs taisām bebru dziedzeru uzlējumu, zinu – ja saaukstējies, jāsāk ar to. Zemes taukus gan ēdu, gan lieku uz sejas – tāda ir tā mana skaistumkopšana. Drēbēm manā dzīvē praktiski nav nekādas nozīmes. Šajā jomā kaut ko daru tikai tāpēc, ka man jāiziet sabiedrībā un kaut kā jāizskatās. Mani padomdevēji ir māsa un krustmeita, kuras palīdz apgūt minimumu. Galu galā rakstniecei taču nav katru vakaru jākāpj uz skatuves...
    Levans: – Man cīņā ar netikumiem ir liela pieredze. No bohēmas līdz 40 bada dienām klosterī. Šajā dzīvē vajag izbaudīt visu.

    Rakstnieku dzīve starp trim valstīm. Ciemos pie Noras Ikstenas un Levana Beridzes


    Nora, kā jau pati minēja, ir liberāla. Levan, kā jums izdodas pieņemt cilvēku dažādību, bez kā rakstnieka darbs nav iedomājams?
    Levans: – Skatoties, kādā vidē. Ja kāds nolems izpausties mūsu mājās... Tas nav pieļaujams. Citur to var skatīties kā televizoru – apnīk, izslēdz. Dažreiz cilvēku vērošana ir ārkārtīgi interesanta nodarbe. Piemēram, Rimi. Ģeniāla vieta! Rinda, dialogi. Tur ieraudzīsi tādus personāžus, kādus izdomāt nav iespējams. Berlīnē man kabatā bija diktofons, un es, to ieslēdzis, sēdos autobusā. Realitāte pati saka priekšā, kā veidot stāstu, kam piegriezt vērību. Ārkārtīgi aizraujoši ir vērot, kā personība ieiet citā attīstības fāzē. Piemēram, kāds vecs draugs no sākotnēja tīrradņa pratis izslīpēt kādu ģeniālu rakstura iezīmi. Lūk, šī pārmaiņa ir ārkārtīgi interesanta! To var vērot un vērot, arī tuvajos cilvēkos, kurus redzi ik dienas. Tas notiek ar visiem – vai nu ar plusa, vai mīnusa zīmi. Vai nu aug, vai krīt līdzi... Turklāt tādu, kas iet uz otru pusi, attīstībā degradējot, ir ļoti daudz. Jā, veco laiku vārdā tu spēj viņu desmit piecpadsmit minūtes pārdzīvot, bet tad bez liekām ceremonijām piecelies un aizej. Nav nozīmes, tas ir tavs brālēns, vecais skolotājs vai kursa biedrs.

    Vai pievēršat uzmanību cilvēka arī vizuālajam tēlam, varbūt ir kaut kas zīmīgs, kas uzjautrina?
    Nora: – Mani uzjautrina udo! Tas ir vāciešu tips: mati aizmugurē savākti garā astē, priekšā izskūti, mugurā ādas veste, kurpes uz papēžiem...
    Levans: – Pirms dažiem gadiem varbūt kāda neatbilstīgi vecumam saģērbusies sešdesmitgadīga sieviete mani kaitinātu vai uzjautrinātu, tagad domāju – kas aiz tā slēpjas. Tas ir daudz interesantāk... Galvenais, kā sieviete sevi pasniedz. Jaunībā tu gribi, lai viņa sevi pasniedz tā, kā patīk tev. Tagad, ja viņa izvēlējusies to vai citu formu, mēģini ieiet tajā stāstā, izprast to! Spēja izprast faktiski ir tā pati attīstība. Tas, kurš apgalvo, ka pazīst sievietes, ir vistrulākais vīrietis pasaulē.

    Vai jūs savā galvā ielaižat arī politiku?
    Levans: – Esmu absolūti apolitisks, burtiski neieredzu politiku un visus tos neliešus! Tas ir tāds absurds... Piemēram, eiropeiskās vērtības. Kas tas ir? Absolūts izdomājums, lai notrulinātu cilvēku. Mums uztiepj tādas lietas, ka... Domāju, ģimenes politika ir daudz nozīmīgāka nekā tā sauktā lielā politika. Būtu jauki vispirms tikt galā ar to, nevis maldīties kaut kādu neeksistējošu Eiropas vērtību jēdzienos. Mana dalība politikā aprobežojas ar rakstnieka darbu – ja tas cilvēkam liek kaut nedaudz domāt, tātad nedaudz iespaido arī pārējo.
    Nora: – Nē, mani vairs neinteresē. Arī ar nozares cīņām vairs uz barikādēm neiešu un lielgabala gaļa nebūšu. To pagājušajā gadā sapratu skaidri un gaiši.

    Ko pašlaik dara Levans?
    Nora: – Pirmo reizi vēsturē veido gruzīnu-latviešu, latviešu-gruzīnu vārdnīcu!
    Levans: – Pirmais solis jau ir... Mācību grāmata Salatvelo jau ir tapusi, kad būs nauda, būs arī pārējais. Paralēli rakstu romānu Familenpfiff (ģimenes melodija – vācu val.), kas stāstīs par brīvību un robežām, kas mums jāievēro, jo tādas bezrobežu brīvības nav.

    Un ko dara vai domā darīt Nora?
    Nora: – Es mazliet atpūtīšos, drīkst? Bet vispār esmu pabeigusi darbu teātrim par latviešu mistiķi un apsēsto mīlētāju Eduardu Liedskalniņu.

    Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs

      SVARĪGĀKAIS