Apmācies, sasalstošs lietus
Rīga
Apmācies, sasalstošs lietus
LV RU
Bērni

"Tikai nesakiet mammai, bet es arī tēti mīlu. Ļoti..." Psihologa vērojumi par šķirtām ģimenēm un bērna sajūtām (84)

 
02.jūlijs 2016  09:27

Ne jau pati vecāku šķiršanās nodara pāri bērna psihei, bet gan tas, kā pēc pāra attiecību izjukšanas ar radušos situāciju spēj tikt galā pieaugušie – bērna mamma un tētis.

Bērni abus vecākus mīl vienādi stipri. Lai neapbēdinātu vienu no vecākiem, viņi šīs emocijas var slēpt un neizrādīt, tomēr tās eksistē viņu apziņā.

Bērni abus vecākus mīl vienādi stipri. Lai neapbēdinātu vienu no vecākiem, viņi šīs emocijas var slēpt un neizrādīt, tomēr tās eksistē viņu apziņā.

Neskaitāmi pētījumi apstiprina, ka tēva loma bērna dzīvē ir svarīga gan dzīvojot visiem kopā, gan arī tad, ja vīrietis aiziet dzīvot atsevišķi.  Būtiska nozīme tam, kā bērns redzēs un uztvers tēvu, ir mammai. Tieši sieviete, kas ikdienā audzina bērnus, ir lielā mērā atbildīga par to, kādas būs bērna attiecības ar tēti – harmoniskas un pilnvērtīgas vai arī atsvešinātas vai pat naidīgas.
 
Klīniskā psiholoģe Marta Lukovnikova portālā "Mama.ru" stāsta par to, ko novērojusi un secinājusi, strādājot ar bērniem savā ikdienas praksē.

Saruna ar sešus gadus vecu zēnu, kas cieš no smagām neirozēm
- Ar ko tu dzīvo?
- Ar mammu.
- Bet tētis?
- Mēs viņu padzinām.
- Kā tā?
- Mēs ar viņu izšķīrāmies. Viņš mūs pazemo, viņš nav vīrietis, izbojājis mums labākos gadus.

Saruna ar 14 gadus vecu pusaudzi. Puisim ir migrēna smagā formā un uzvedības traucējumi
- Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
- Labāk lai viņš vispār nebūtu, tāds tēvs…
- Ko tu ar to domā?
- Viņš mammai visu dzīvi sabojājis, uzvedies kā cūka, tagad nestrādā.
- Bet tieši pret tevi kā viņš attiecas?
- Nu, par divniekiem nerājas.
- Viss?
- Un viss, kas gan no viņa. Es pat naudu savām izklaidēm pats pelnu.
- Kā tas ir - pelni?
- Grozus pinu.
- Bet kurš tev to iemācīja?
-  Tētis, Viņš man vispār daudz ko iemācīja, vēl es protu makšķerēt, automašīnu vadīt. Pavasarī laivu saremontēsim un ar tēvu brauksim makšķerēt.
- Tu sēdēsi vienā laivā sēdi ar cilvēku, kura, tavuprāt, labāk pasaulē nemaz nebūtu?
- Vispār mums ar viņu ir interesantas attiecības. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņa ar tēvu nesatiek, bet es gan ar mammu, gan tēti, varu saprasties, kad viņi nav kopā.

Pie psihologa atvesta sešus gadus veca meitene ar saziņas problēmām, uzmanības deficītu, nakts murgiem. Meitene grauž nagus
- Tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, bet kur tad ir tētis un tu?
- Nu, mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labāks garastāvoklis.
- Bet, ja jūs būsiet kopā?
- Tad slikti.
- Kā tā slikti?
- (meitene raud).
Pēc kāda laika:
- Jūs tikai mammai nesakiet, ka es arī tēti mīlu, ļoti.

Pie psihologa atnācis astoņus gadus vecs puika, smaga depresija un vēl virkne citu saslimšanu
- Bet kas ir ar tēti?
- Nezinu.
Psihologs vēršas pie mammas:
- Jūs nerunājat par tēva nāvi?
- Viņš zina, mēs par to runājām (māte raud), jā, un viņš neprasa, un fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad māte iziet no kabineta, psihologs vaicā zēnam:
- Tev būtu interesanti uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi palūkojas acīs psihologam.
- Jā, bet nedrīkst.
- Kāpēc?
- Mamma atkal sāks raudāt, nevajag.

Nelieciet izvēlēties, ko mīlēt
Bērni abus vecākus mīl vienādi stipri. Lai neapbēdinātu vienu no vecākiem, viņi šīs emocijas var slēpt un neizrādīt, tomēr tās eksistē viņu apziņā. Bērns mammu un tēti uztver kā vienu veselu, abi ir bērna dzīves svarīgākie cilvēki.

Bērna attieksmi pret tēvu un otrādi vienmēr veido māte. Sieviete ir kā starpnieks starp tēvu un bērnu, tieši viņa formē bērnā viedokli par to, kāds ir viņa tēvs un kā bērnam pret tēvu būtu jāizturas.
No dabas sievietei dota prasme vadīt bērna domas. Bieži vien tas notiek pat neapzināti.  Bērns akcentē uzmanību uz to, kas ir svarīgi mammai. Arī ar tēvu bērnu iepazīstina māte. Ja mamma savam partnerim neuzticas vai neuzskata, ka viņš ir labs tēvs, arī bērns ar laiku no tēva sāks izvairīties.

Psihologa kabinetā
- Manai meitai ir 1,7 gadi un  viņa kliegdama bēg no tēva. Kad vīrs meitu ņem rokās, viņa raud un mēģina izrauties. Pēdējā laikā viņa tēvam ir sākusi teikt: "Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts".
- Bet ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
Esmu uz viņu stipri apvainojusies, līdz asarām.

Ja sieviete neciena sava bērna tēvu, vīrietis var sākt nepievērst uzmanību arī bērnam. Atliek vien sievietei mainīt savu attieksmi pret bērna tēvu, kā mainās arī vīrieša attieksme pret bērnu - viņš sāk izrādīt interesei un piedalīties viņa audzināšanā. Novērots, ka notiek arī situācijās, kad tēvs ilgus gadus ir ignorējis bērnu.

Bērns vienmēr nostāsies tā vecāka pusē, ko uzskatīs par atstumto
Ja bērnam ir traucētas kognitīvās spējas - uzmanība, atmiņa, zems pašvērtējums, iespējams, ka tas var būt saistīts ar tēva trūkumu. Tēva neiesaistīšanās bērna ikdienā var kavēt intelektuālo attīstību. Savukārt, ja ir traucēta komunikatīvā jeb saziņās sfēra, ir paaugstināta trauksmes sajūta, bailes, bērns visur jūtas kā svešinieks, tātad šajā gadījumā drīzāk problēmas ir saistīta ar problēmām attiecībās ar mammu.

Bērns aug emocionāli un fiziski vesels tad, kad atrodas ārpus vecāku problēmu zonas – katra atsevišķi un/vai kā pāra, proti, bērns ieņem savu, bērna vietu, ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr nostāsies tā vecāka pusē, ko uzskatīs par atstumto. Viņš var arī atkārtot kādus smagus likteņa pavērsienus, rakstura īpatnības, uzvedību. Turklāt, jo izteiktāk mamma nepieņem bērna īpatnības, jo spilgtāk bērnā tās parādās. Taču, tiklīdz mamma patiesi ļaus bērnam līdzināties savam tēvam, mīlēt viņu atklāti, bērnam parādīsies izvēle: ar tēvu savienoties "caur grūti" vai arī mīlēt viņu pa tiešo – ar sirdi.

"Tu neesi mans bērns, jo tu līdzinies savam tēvam" - sirdī šādu mātes attieksmi bērns nepiedos nekad
Bērns ir pieķēries mammai un tētim vienlīdz spēcīgi, viņš ar tiem ir savienots ar patiesu mīlestību. Taču tad, kad pāra attiecības kļuvušas sarežģītas, bērns ar mīlestības un padevības spēku pārdzīvo visu to smago nastu, kas nodara sāpes vecākiem. Viņš uz sevi uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzējādā ziņā atvieglo dvēseles mokas vienam vai abiem vecākiem vienlaikus. Piemēram, bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgā pozīcijā ar vecākiem: kā draugs, partneris. Un pat psihoterapeits. Bet var pacelties vēl augstāk, aizstājot psiholoģiskā plāksnē viņu vecākus. Šāda nasta bērnam nav pa spēkam nedz fiziski, nedz psiholoģiski. Rezultātā bērns paliek bez atbalsta – bez vecākiem.

Kad mamma nemīl bērna tēvu, neuzticas viņam, neciena vai ir uz viņu aizvainojusies, tad, skatoties uz bērnu un redzot viņā līdzību ar tēvu, apzināti vai neapzināti liek bērnam noprast, ka viņa "vīrišķā daļa" ir slikta. Viņa it kā teiktu: "Man tas nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja līdzinies savam tēvam". Un saistībā ar mātes mīlestību, precīzāk centieniem izdzīvot šādā ģimenes sistēmā, bērns tomēr atsakās no tēva, un sekojoši arī no vīrišķā sevī.

Taču par šāda veida atteikšanos bērns maksā pārāk dārgu cenu. Sirdī šādu nodevību viņš nepiedos nekad. Un noteikti sevi sodīs par salauzto likteni, sliktu veselību, neveiksmi dzīvē. Dzīvot ar šādu vainas sajūtu ir neizturami.

Lai aptuveni sajustu, kas notiek bērna sirsniņā, pamēģini aizvērt acis un iedomāties savus divus pašus tuvākos cilvēkus, par kuriem nedomājot, tu atdotu dzīvību. Jūs visi trīs, cieši sadevušies rokās, atrodaties kalnos. Bet kalns, uz kura stāvat, negaidīti sabrūk. Un izrādās, ka tu brīnumainā kārtā noturējies uz klints, bet divi tavi visdārgākie cilvēki palikuši karājamies gar klints malu, turoties tev pie rokas. Spēki izsīkst, un tu saproti, ka divus tu augšā neuzvilksi. Izglābt var tikai vienu. Ko tu izvēlēsies? Šajā brīdī mammas, kā likums, saka: "Nē, labāk jau mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!" Patiešām, tā būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam ir jāizdara neiespējama izvēle. Un viņš to dara. Biežāk mammas virzienā.

Iedomājies, ka tu tomēr palaidi vienu cilvēku vaļā un otru uzvilki klints smailē. Ko tu jutīsi pret to, ko nevarēji izglābt? Milzīgu, nepanesamu vainas sajūtu. Naidu.

Ja pieauguši cilvēki ir bezpalīdzīgi kā bērni, viņiem visdrīzāk trūcis tēva atbalsta
Taču daba ir gudra – naida tēma attiecībā pret māti bērnībā ir stingri noteikts tabu. Un tas ir attaisnojami, jo, lūk, māte ne tikai dod dzīvību. Pēc atteikšanās no tēva, māte paliek vienīgais cilvēks, kurš var dzīvē atbalstīt. Tādēļ, izrādot savas dusmas, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēž. Un tad šīs dusmas atgriežas pašam uz sevi (tā ir autoagresija): "Es slikti tiku galā, es nodevu tēvu, es izdarīju nepietiekami, tikai es viens. Mamma nav vainīga – viņa ir vāja sieviete". Un tad sākas problēmas ar uzvedību, psihisko un fizisko veselību.

Vīrieši ir daudz vairāk līdzīgi saviem tēviem. Vīriešu princips – tas ir likums. Garīgums. Gods un cieņa. Mēra sajūta. Sociālā pašrealizēšanās (darbs, kas patīk, labi materiālie ienākumi, karjera) iespējama tikai, ja cilvēka sirdī atrodas pozitīvs tēva tēls.

Tieši tēvs ir tas, kas ir atbildīgais par bērna pieaugšanu. Ja dzīvē esi satikusi cilvēkus, kas ir it kā pieauguši, bet savā uzvedībā un lēmumos ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni, visdrīzāk viņiem bērnībā ir trūcis tēva atbalsta. Šādi cilvēki vienlaikus iesaistās daudzos projektos, taču nevienu no šīm lietām līdz galam nenoved. Viņi neprot pateikt "nē", netur doto solījumu, uz viņiem grūti paļauties, viņi bieži melo, baidās paust savu personīgo viedokli. Vai arī gluži pretēji - uzvedas izaicinoši, it kā karo ar apkārtējo pasauli.

Tieši kopā ar tēvu bērns pirmo reizi iepazīst personīgās un citu cilvēku robežas, savas spējas, izprot, kā darbojas likumi, to spēku. Ar mammu attiecības tiek būvētas pēc citāda principa: bez robežām – pilnīga apvienošanās un saplūšana.  Tieši vīrišķajā vidē attīstās cieņa, gods, griba, mērķtiecība  un atbildība.
Bērni, kurus mamma apzināti vai neapzināti nav laidusi pie tēva, nevarēs sevī viegli un dabiski pieaugt, kļūt līdzsvaroti, atbildīgi, loģiski un mērķtiecīgi. Psiholoģiskā brieduma ziņā  viņi paliek mazu zēnu un meiteņu līmenī tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.  Tādējādi  par mammas lēmumu "pasargāt bērnu no tēva" cilvēks visu dzīvi maksās ar to, ka paliek nenobrieduši un bērnišķīgi.

Ir svarīgi dēlu palaist vaļā psiholoģiski
Zēniem tēvs palīdz pašidentificēšanās un izveidot savu dzimumlomu, sajust sevi kā vīrieti fiziski un psiholoģiski. Māte dēlam dāvā savu mīlestību, piepildot viņu ar sievišķo enerģiju, iniciējot sievišķos principus, ar mīlestību palaižot viņu uz savām vīrišķajām mājām – pie tēva. Tikai šādā gadījumā dēls cienīs savu māti.

No dzimšanas un aptuveni līdz trīs gadu vecumam zēns atrodas mātes ietekmē, mācās emocionalitāti un maigumu. Šajā laikā viņā pamostas interese pret citiem cilvēkiem. Ja māte ir bijusi atklāta savā mīlestībā pret bērnu, tad kļūstot pieaugušam, šāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīļākais un mīlošs tēvs.

Sasniedzot trīs gadu vecumu, mātei jālaiž mīļais dēlēns pie tēva. Tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir teju vienīgais veids, kā zēns kļūst par vīrieti. Šajā procesā svarīgākais ir dēlu palaist vaļā psiholoģiski, lai viņš varētu identificēties ar savu dzimumu pat tad, ja tēvam jau ir cita ģimene un viņš, iespējams, nedzīvo kopā ar pirmo sievu un bērnu.

Mammamuntetiem.lv, pēc Mama.ru materiāliem / Foto: Shutterstock
 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS