Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Citi sporta veidi

"Tur jābūt nedaudz ciet šīberim" – liepājnieks Agris atklāj frīstaila aizkulises (6)

 
09.jūlijs 2016  05:30

“Ne katrs var nodarboties ar BMX frīstailu, tur jābūt nedaudz ciet šīberim," teic Agris Klēpis, kas Liepājā uzņēmies šefību pār jauniešiem, organizējot puišiem treniņus un vedot viņus uz sacensībām. Viņiem priekšā – lieli un grandiozi plāni.

Agris: "Kad es visu šo sāku, uzradās daudzi skatītāji un vīpsnātāji. Viņi bija pārliecināti, ka es drīz vien aplauzīšos. Tomēr tā nenotika."

Agris: "Kad es visu šo sāku, uzradās daudzi skatītāji un vīpsnātāji. Viņi bija pārliecināti, ka es drīz vien aplauzīšos. Tomēr tā nenotika."

Tie, kas pazīst Agri Klēpi, teic, ka ne tikai viņa puikas, bet arī viņš pats ir nedaudz traks. Agris ir 47 gadus vecs liepājnieks, kas pirms gadiem pieciem iesaistījies BMX frīstaila treniņu organizēšanā un tik dziļi tur iegrimis, ka diez vai kāds spēs viņu no turienes izvilkt. Stāstot par saviem jauniešiem, Agris ir iedvesmas pilns ne tikai turpināt, bet arī attīstīt iesākto. Viņš iecerējis Liepājā frīstailu no amatieru līmeņa pacelt uz profesionālo, turklāt nokļūt pasaules profesionālā līmeņa augšdaļā.

“Kad es visu šo sāku, uzradās daudzi skatītāji un vīpsnātāji. Viņi bija pārliecināti, kas es drīz vien aplauzīšos. Tomēr tā nenotika. Es panācu, ka mūs finansiāli sāka atbalstīt Liepājas dome. Pašvaldībā par mani pat smējās – mani izdzen ārā pa durvīm, bet es ielienu atpakaļ pa logu.” Agris stāsta, ka ar BMX frīstailu nodarbojas viņa dēli – Roberts un Valters. “Pirms gadiem pieciem puikas lūdza man pieslēgties viņu hobijam, jo agrākais Liepājas iekštelpu skeitparks gāja uz bankrotu. Nu, labi – es pieslēdzos un pamazām sāku kārtot lietas. Agrāk visa šī padarīšana bija diezgan neorganizēta, bet es sāku veidot noteiktu sistēmu. Un tā pamazām es ievilkos šajā lietā līdz ausīm, un ne tikai es, bet arī mana sieva, kas tagad raksta projektus. Savukārt vecākais puika Roberts kļuvis par BMX frīstaila treneri.”

Nesen Liepājas jaunieši piedalījušies Pasaules kausā Francijā, kur amatieru klasē izcīnījuši pirmo vietu, junioru klasē – trešo, ceturto, septīto un vienpadsmito. “Tur daudziem palika mutes vaļā, viņi nevarēja saprast, no kurienes mēs tādi pēkšņi esam uzradušies.”
 
Gatavošanās kritienam
Latvijā jauniešu interese par BMX frīstailu ir salīdzinoši liela, taču visa šī interese, kā uzskata Agris, ir diezgan haotiska. Latvijā viņš esot vienīgais, kas šo procesu ievirzījis organizētā gultnē. “Piemēram, Liepājā ar BMX riteņiem braukā aptuveni 100–150 jauniešu, bet regulāri trenējas – kādi trīsdesmit. Un tagad, kad izveidota noteikta sistēma, viņu kļūst arvien vairāk.” Viņaprāt, īstais spridzekļa vecums, lai profesionāli nodarbotos ar frīstailu, ir aptuveni no 18 līdz 30, bet vispār pasaulē netrūkst entuziastu, kas ar to nodarbojas arī pēc gadiem četrdesmit. “Uz vecumu cilvēki kļūst mierīgāki, vairs negrib trakot, bet frīstailam tomēr vajadzīga zināma trakuma deva. Un šis dullums vairāk piemīt jauniešiem, kas gatavi riskēt.”

Agrāk daudziem zēniem BMX frīstails bija tikai izklaide brīvajos brīžos, tagad – organizēti treniņi. “Čaļiem ir treniņi piecas reizes nedēļā. Trīs reizes ir braukšana un triki, vienu reizi fiziskā sagatavotība, svētdienās – peldēšana. Regulāri īrējam autobusus un dodamies uz sacensībām. Jau trešo gadu braukājam par Eiropas top sacensībām.”

Par traumām Agris teic, ka BMX frīstails ir mazāk traumatisks nekā hokejs vai futbols. “Vismaz tā apliecina statistika. Pirmkārt, čaļiem frīstailā ir speciāli ķermeņa aizsargi, otrkārt, viņi prot krist. Kad džeks ar riteni izlec, viņš jau momentāni jūt –  ir vai nav sanācis lēciens. Ja nav sanācis, viņš gaisā atbrīvojas no riteņa un gatavojas kritienam. Kad mēs sākām braukāt pa starptautiskiem mačiem, es uzmanīgi vēroju profesionāļu priekšnesumus. Es redzēju, kā viņi taisa ārprātīgus trikus un krīt. Man sākumā šķita, ka pēc kritiena viņi vairs nesavāks savus kauliņus. Bet nē – viņi smuki noslīd pa slīpumu, un viss ir kārtībā. Paņem riteni un mauc tālāk. Sākumā mani puikas krita kā pelavu maisi, bet vēlāk iemācījās krist un netraumēties. Tagad viņi jau iepriekš ir gatavi kritienam. Šeit nenotiek, piemēram, kā hokejā, kad tevi pēkšņi iegrūž bortā un tu gūsti smagu traumu.” Agris gan piebilst, ka, protams, gadās gūt traumas arī frīstailā. Viņa vecākais dēls lauzis elkoni, jaunākais – kāju. Ik palaikam gadās pārsist uzaci vai lūpu.

Sacensībās Vācijā, Ķelnē. Pirmais no labās – Agris Klēpis.

Sacensībās Vācijā, Ķelnē. Pirmais no labās – Agris Klēpis.

 
Svarīgā minūte
Agris ir pārliecināts, ka ne visi var nodarboties ar BMX frīstailu. “Puikam jābūt pārgalvīgam un drosmīgam, viņam jāuzdrošinās riskēt. Tajā pašā laikā viņš nevar būt aprobežots, jo gan triki, gan brauciens prasa loģisku domāšanu un tehniskas zināšanas. Viņam jāprot iekšēji organizēties un jāspēj maksimāli koncentrēties uz konkrēto braucienu. Sacensībās tiek dota viena minūte, kuras laikā, braucot pa skeitparku, tu demonstrē dažādus trikus ar divriteni. Un katrs konkrētais priekšnesums tiek novērtēts ar punktu skaitu.
Tā viena minūte prasa lielu koncentrētību un paņem daudz enerģijas. Kad džeks kārtīgi nomauc to minūti, viņš vai krīt nost no divriteņa. Viņš izskatās tāds, it kā būtu noskrējis maratonu. Tas viss prasa labu fizisko sagatavotību. Ja tādas nav, seko kritiens. Bet kritiens – tā ir trauma. Agrāk daudzi uzskatīja, ka pietiek tikai ar tehniku. Es čaļiem centos ieborēt, ka visam apakšā ir fiziskā sagatavotība, bet viņi – ko tu mums te stāsti?! Tad speciāli internetā sameklēju ārvalstu profesionāļu intervijas, kurās viņi uzsver, cik liela loma ir fiziskajai sagatavotībai. Sākumā daudzi tiepās un pretojās, tomēr vēlāk saprata, ka man ir taisnība.” Agris teic, ka tuvākajā nākotnē ieplānojis Liepājas iekštelpu skeitparkā ierīkot speciālu desmit metrus garu un sešus metrus platu kasti, kas piepildīta ar porolonu. Tad puikas varēs trenēties, taisot pavisam pārgalvīgus trikus, un pēc tam krist kastē ar poroloniem.

“Latvijā ir ļoti daudz čaļu, kas braukā ar BMX riteņiem un trenējas sava prieka pēc. Viņiem tas vairāk ir izklaides, nevis sporta veids. Taču maniem puikām attieksme ir daudz nopietnāka un mērķtiecīgāka. Es ik palaikam atgādinu: “Ja tu gribi parkā uzpīpēt un iedzert aliņu, tad neesi man interesants.” Protams, ikviens jaunietis to var darīt, bet ne manā teritorijā. Starp citu, agrāk tā arī notika. Jaunieši nāca uz skeitparku ar bamšļiem – divlitrīgajām plastmasas alus pudelēm. Kad es ieraudzīju, kas notiek, biju sašutis. Pateicu, ka turpmāk tā vairs nebūs. Protams, bija neapmierinātie, bet tādi uzrodas vienmēr, ja vēlies izveidot kādu sistēmu un ielikt jaunas tradīcijas. Tagad čaļiem tas ir neiedomājami, ka pie skeitparka var dzert un pīpēt. Tie jaunieši, kas dzer bamšļus, pie manis vairs nenāk. Tas nav savienojams ar mūsu filozofiju un mērķiem.” Agris piebilst, ka viņam nav nekas pretī, ja kāds ar frīstailu nodarbojas ne sporta, bet izklaides dēļ. “Protams, ir čaļi, kas kultivē pavisam citu filozofiju: kad es gribu – tad braukāju, kad negribu – tad nebraukāju. Braukāšana viņiem vairāk ir dzīvesveids un hobijs, bet sacensības – tās īsti nav vajadzīgas. Viņi vairāk ir tādi kā brīvmākslinieki. Man ar viņiem ir korektas attiecības, taču lielas draudzības nav.”

 
"Tur jābūt nedaudz ciet šīberim" – liepājnieks Agris atklāj frīstaila aizkulises


Ceļš uz Adrenalīna alejas parku
“Mans jaunākais dēls Valters teic, ka pirms sacensībām viņam ir viegls drebulis. Taču tad, kad nosauc viņa vārdu un sākas brauciens, viņam gluži vai aizkrīt ciet mistiska klape un bailes pazūd. Tad visas domas koncentrētas uz konkrēto braucienu, nav laika baidīties. Kad tu ielec parkā, tad tikai dragā uz priekšu.”

Agris norāda, ka Latvijā daudzi jaunieši aplaužas, kad turpmākajai attīstībai nepieciešams finansiāls atbalsts, bet tā diemžēl nav. “Un ar to lielā sportošana beidzas. Tāda situācija Latvijā ir visur – visos sporta veidos. Tikai retajam ir liela uzņēmība pašam lauzt ceļu. Piemēram, viens no mūsu puikām aizbrauca uz Angliju, jo saprata, ka Latvijā viņam būs grūti attīstīties. Anglijā, Korbi pilsētā, ir iekārtots izcils komplekss – Adrenalīna alejas parks, kur bieži trenējas BMX frīstaila profesionāļi. Viņš uz turieni aizbrauca ar domu, ka iekārtosies parkā vienalga par ko – par sētnieku, sargu vai palīgstrādnieku. Tad viņš nopelnītu kādu kapeiciņu un regulāri trenētos. Un viņam tas izdevās. Viņš iecerējis kļūt par profesionālu braucēju un nokļūt kādā ASV komandā.”

Arī Agra dēls Valters, kuram ir 16 gadu, labprāt ar frīstailu nodarbotos profesionāli. “Es domāju, lai Valters 10. klasi pabeidz Liepājā, pēc tam viņu varētu aizsūtīt vienu gadu pamācīties Amerikā. Mums tur dzīvo paziņas, kas varētu palīdzēt to noorganizēt. Lai gadu pamācās, bet galvenais – lai patrenējas kārtīgā frīstaila parkā. Sanāks vai nesanāk – nav vēl zināms, bet vēlme tāda ir. Situācija ir tāda, ka maniem zēniem jābūt galvastiesu pārākiem par citiem, lai viņiem pievērstu uzmanību sponsori. Ja viņi dzīvotu, piemēram, Anglijā un startētu tādā līmenī, kādā viņi startē šobrīd, viņiem visiem būtu komandas sponsori. Tas būtu kā āmen baznīcā. Bet – tā kā viņi dzīvo Latvijā, sponsoru nav.”

Agris piebilst, ka labi nokomplektēts BMX divritenis maksā 800 eiro un vairāk. “Protams, laba riteņa cena var būt arī divarpus vai trīs tūkstoši. Vari pasūtīt un nokomplektēt riteni ar vieglām detaļām – jo vieglāks ritenis, jo vieglāk to vadīt. Standarta BMX divritenis sver desmit, desmitarpus kilogramu. Taču – jo ritenis ir vieglāks, jo mazāk izturīgs.”

 
Fitnesa treniņš Liepājas pludmalē.

Fitnesa treniņš Liepājas pludmalē.


Kad nedomā un nebaidās
Visjaunākajam puikam, kas Liepājā organizēti trenējas frīstailā, ir pieci gadi. “Viņš trenējas otro gadu, tas notiek individuāli. Bet vispār treniņi grupā pie mums notiek no astoņu gadu vecuma.” Agris uzsver, ka divritenim jābūt piemērotam augumam. “Vecāki parasti kļūdās, kad nopērk puikam lielāku riteni, lai tas derētu ilgākam laikam. Es vecākiem saku: “Iedomājieties, ka jūsu puika gribētu nodarboties ar motokrosu. Vai jūs tiešām viņu sēdinātu uz lielā moča? Nē taču. Šim nolūkam ir paredzēti mazi mocīši.” Tāpat ir ar BMX riteņiem – tie ir dažādu izmēru. Ir gadījies, ka uz treniņu atnāk mazs puika ar lielu riteni un nevar neko izdarīt. Nevis viņš valda pār riteni, bet otrādi. Un drīz vien viņam zūd interese un azarts. Viņš iemet riteni stūrī un vairs nebrauc.”

Agris piefiksējis kādu interesantu niansi. “Līdz gadiem trīspadsmit zēni vienkārši neapzinās, kādas var būt kritiena sekas. Viņi vienkārši mauc. Manam dēlam Valteram bija tieši tāpat – viņš dragāja bez aiztures un bremzēm, tad krita un salauza kāju. Šai traumai nemaz nebija tik viegli tikt pāri. Valters stāstīja, ka reizēm parkā viņš gluži vai sastindzis un neko nav spējis ar sevi izdarīt. Pagāja kāds gads, līdz viņš iegāja atpakaļ normālās sliedēs un sāka progresēt.” Agris piebilst, ka Valters uz BMX riteņa uzkāpis sešos gados un sākumā tikai viegli čilojis. “Tad vecākais brālis ierosināja uztaisīt kādus vienkāršus trikus un tos nofilmēt. Tā arī sākās. Vēlāk video ievietoja sociālajos tīklos, kur bija daudz skatījumu un pozitīvu komentāru. Tas deva lielu stimulu trenēties un attīstīties. Jau savos divpadsmit gados Valters taisīja to, ko nespēja uztaisīt daudzi astoņpadsmitgadīgie.”

Agris min vēl kādu piemēru. “Trenējas pie mums kāds puika – desmitgadīgs Kristians. Viņš savā vecumā taisa ko tādu, ko nespēj citi. Daži čaļi gan kritizē, ka viņa backflip – atmuguriskais kūlenis – galīgi nav skatāms. Es saku: “Tas mani neinteresē – ir vai nav skatāms. Galvenais, ka viņam ir uzdrīkstēšanās to uztaisīt. Tehniku viņš atslīpēs vēlāk. Kad viņam būs gadi septiņpadsmit, viņš jau taisīs dubulto backflip. Galvenais – lai šajā dullajā laikā, kad viņam vēl nav smagu kritienu un baiļu, viņš pēc iespējas vairāk iemācās. Un vēlāk, kad parādīsies piesardzība, viņš varēs atslīpēt tehniku, lai trikus padarītu skaistus. Ir svarīgi ielikt pamatus, kad puika vēl nedomā un nebaidās.”

 
Pirms fināla brauciena Francijā, Monpeljē.

Pirms fināla brauciena Francijā, Monpeljē.


Ar skumjām doga acīm
Agris cer, ka reiz pienāks brīdis, kad puikām uzradīsies nopietni sponsori, kas piezvanīs un teiks – tev jābūt tādās un tādās sacensībās, lidmašīnas biļete jau nopirkta, viesnīcas numurs – rezervēts. Un tad viņi paši dosies uz sacensībām – bez viņa un trenera. Agris teic, ka viņa jaunākais dēls jau ir rakstījis vairākiem sponsoriem, cenšoties viņus ieinteresēt, taču – bez rezultātiem. “Šajā jomā sponsori ir lielākoties enerģiju dzērienu un divriteņu ražotāji. Un visiem atbilde bija apmēram šāda: “Super! Tu esi malacis! Tu esi brīnums! Bet – tu esi no Latvijas.” Un ar to viss beidzas. Latvijai ir mazs tirgus, viņiem šeit nav pārstāvja, un mēs viņiem neesam interesanti.”

Viņš atceras kādu savdabīgu atgadījumu, kad ar jauniešiem gatavojies doties uz sacensībām Čehijā. “Tas bija 2012. gadā. Es jau biju aizrunājis lielo autobusu, kam vajadzēja mūs nogādāt Čehijā. Izbraukšanas dienas rītā man negaidīti piezvanīja un informēja, ka mūsu noīrētais autobuss ir arestēts. Kā izrādās, tas no Krievijas vedis kontrabandas cigaretes un ticis aizturēts. Tad arī sapratu, kāpēc šoferis par autobusa īri prasījis salīdzinoši mazu samaksu. Tas čalis vienkārši bija ieplānojis aizdzīt uz Čehiju kontrabandas cigaretes. Bija skaidrs, ka autobusa mums nebūs. Kādas septiņas stundas es burtiski vai sēdēju uz telefona un apzvanīju visas iespējamās Latvijas firmas, kas iznomā autobusus. Daudzās vietās man pateica, ka momentāni dabūt autobusu nav iespējams, bet dažās vietās prasīja dubultcenu. Diemžēl tādas naudas mums nebija. Sēdējām sētā un spriedām, ko darīt tālāk. Jaunieši ar skumjām doga acīm raudzījās manī un lūdza kaut ko izdomāt. Tā kā puikas bija ļoti uzvilkušies, bija skaidrs, ka noteikti jātiek uz sacensībām.” Beigu beigās tas arī izdevies. Tikušas izmantotas vairākas vieglās automašīnas un mazais busiņš Renault Trafic – ar bojātu stūres pastiprinātāja siksnu. Ar to tikuši līdz Čehijas robežai, tālāk – ar vilkšanu trosē. Uz sacensībām tomēr paguvuši.
Agris neslēpj, ka šo piecu gadu laikā, kopš Liepājā uzņēmies BMX frīstaila lietas, gājis visādi – gan augšā, gan lejā. “Reizēm jaunieši mani ir tā nokaitinājuši, ka esmu nospļāvies un pateicis, ka uz sacensībām nebraukšu. Lai brauc vieni paši, negribu viņus vairs redzēt. Taču vēlāk – kad izskaitu līdz desmit, pamazām nomierinos. Skaidrs, ka puikas prasa laiku, atbildību un enerģiju, taču nenoliedzami – viņi sniedz arī pozitīvas emocijas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. It sevišķi sacensībās, kad gūst panākumus.”

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no privātā arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS