Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Bērni

Atgādinājums vecākiem: cik vecu bērnu vispār drīkst atstāt vienu? (30)

 
08.jūlijs 2016  11:02

Šīs nedēļas sākumā visi varējām atviegloti uzelpot par Abragciemā pazudušā divus gadus vecā puisīša Hugo atrašanos, tomēr pēdējās nedēļās medijus pāršalkušas arī vairākas ziņas par bērniem, kuri, vecāku nepieskatīti, guvuši nopietnas, pat nāvējošas traumas – izkrītot pa logu, braucot ar velosipēdu, noslīkstot. Tieši vasarā ik gadu strauji pieaug bērnu traumatisms, jo bērniem ir daudz vairāk brīvā laika, kamēr vecākiem tas ir liels izaicinājums visu šo laiku aizpildīt un nodrošināt savu klātbūtni.

Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka tas ir vecāku pienākums – nekad neatstāt vienu pašu bērnu līdz septiņu gadu vecumam, turklāt pieskatītājam jābūt vismaz 13 gadus vecam.

Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka tas ir vecāku pienākums – nekad neatstāt vienu pašu bērnu līdz septiņu gadu vecumam, turklāt pieskatītājam jābūt vismaz 13 gadus vecam.

Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka tas ir vecāku pienākums – nekad neatstāt vienu pašu bērnu līdz septiņu gadu vecumam, turklāt pieskatītājam jābūt vismaz 13 gadus vecam. Attiecīgi, ja ģimenē ir vismaz 13 gadus vecs brālis vai māsa, pēc likuma viņi drīkst pieskatīt mazu bērnu, tomēr vecākiem šajā gadījumā būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē pusaudža spēju (un vēlēšanos!) uzņemties tik lielu atbildību, jo, kaut īsu brīdi zaudējot modrību par mazuli, sekas jau var būt neatgriezeniskas. Bērna atstāšanu pusaudža uzraudzībā arī nevajadzētu ieviest par regulāru praksi – tiem jābūt izņēmuma gadījumiem, katru reizi rūpīgi pārrunājot – kādām bērna vajadzībām un riskiem jāpievērš uzmanība. Pat, ja bērnu pieskata pusaudzis, atbild par viņu joprojām vecāki.
Tiek sagaidīts, ka septiņu gadu vecumā, kad vairums bērnu uzsāk skolas gaitas, bērns jau spēs apzināties riskus, savu darbību sekas un ievērot vecāku izvirzītos noteikumus. Ko vajadzētu pārrunāt ar bērnu, kurš, jūsuprāt, jau ir gatavs uz brīdi palikt viens?

Sasniedzamība: bērnam būtu jāzina, kā sazināties ar saviem tuviniekiem, citām uzticamām personām (piemēram, kaimiņiem) un kā izsaukt palīdzību ārkārtas gadījumā. Ļoti svarīgi ievest likumu – “Vispirms pasaki, tikai tad ej!”, lai pieskatītājs vienmēr būtu lietas kursā, kur bērns atrodas.

Fiziskā drošība: nepieciešams izrunāt visus iespējamos riskus, kas ar ko bērns var saskarties savās ikdienas gaitās - par ugunsdrošību, darbošanos ar elektroierīcēm, dzīvokļa vai mājas atslēgšanu un aizslēgšanu, aizsargekipējuma nozīmi sportojot un citiem riskiem tuvākajā apkaimē.

Drošība attiecībās: vecākiem būtu jāizrunā ar bērnu, kā rīkoties dažādās situācijās – kādi būs darbības scenāriji, ja dara pāri vienaudži, ja bērnu uzrunā svešs cilvēks, ko drīkstētu un ko nedrīkstētu pārrunāt ar citiem. Savukārt, bērnam jāzina, ka, nonākot nepatīkamās vai bīstamās situācijās, viņš cilvēkiem jebkurā brīdī drīkst pateikt “Nē!” un doties prom. Bērnam jāzina, kā pasaukt pēc palīdzības.

Drošība virtuālajā vidē: ne mazāk svarīga mūsdienās ir arī bērna drošība virtuālajās attiecībās. Uzturoties mājās, šķietami drošā vidē, liela daļa bērnu un jauniešu aktīvi komunicē ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem tiešsaistē, kur sastopamie riski ir ne mazāk nopietni, kā spēlējoties uz ielas. Nepieciešams izskaidrot bērnam, ka personiskas informācijas stāstīšana vai privātu bilžu sūtīšana pat šķietami uzticamam cilvēkam ir bīstama. Iespējams, bērnam būs drošāk, ja ar paroli nobloķēsiet piekļuvi internetam līdz brīdim, kad būsiet klāt, šai laikā ieplānojot mazajam citas nodarbes vai uzdevumus. Dators tomēr nav aukle – bērnam tas ir drīzāk risks nekā labs laika pavadīšanas veids.

Arī regulāra sarunāšanās vecākiem ar bērnu un savstarpēja atklātība ir daļa no rūpēm par viņa drošību. Ieteicams pa laikam piezvanīt bērnam un painteresēties, kā viņam klājas. Ir labi, ja vecāki spēj atrast laiku sarunai – ieinteresēti, ne kontrolējoši pavaicājot, ko viņš dara un kā viņš jūtas. Turklāt ir svarīgi paust pozitīvu interesi pat tad, ja vecākam bērnam tas šķietami krīt uz nerviem. Lai bērns spētu būt atklāts, viņam jāzina – arī, ja būs sastrādāta blēņas un sanācis kas nelāgs, viņš var nekavējoties vērsties pie jums un to izstāstīt, lai kopīgiem spēkiem to atrisinātu. Bērnam jāzina, ka par atklātību viņu nesodīs.

Vairums cilvēku mūsdienās dzīvo cieši līdzās cits citam, tomēr drošības ziņā dažkārt šķiet, ka joprojām mitināmies nomaļās viensētās – maz pazīstam savus kaimiņus un reti paceļam acis uz apkārtējiem. Attiecībā uz bērniem apkārtējās sabiedrības vērīgums ir ļoti nozīmīgs – ja redzam, ka kādam bērnam varētu būt nepieciešama palīdzība, viņš atrodas bīstamā vietā vai situācijā, nepieciešams rīkoties vai vismaz painteresēties – vai varu kā palīdzēt? Būtu jāizvairās no pamācīšanas vai pārmetumiem, taču, ja ir apdraudēts bērns, palīdzēt ir mūsu katra atbildība.

Nopietni negadījumi ar bērniem gadās visdažādākajās ģimenēs, neatkarīgi no to labklājības līmeņa vai sociālā statusa. Riski pastāv gan ierastajā ikdienas vidē, kur vecāki un bērni var zaudēt modrību, gan arī sportojot, izbraucot pie dabas vai uz ielas. Tikai dažas sekundes, un bērns jau uzrāvis sev virsū karstas tējas krūzi, izliecies pa logu nedaudz par tālu vai nav novērtējis situāciju uz ceļa. Ne katru brīdi mēs varam būt klāt, tomēr svarīgi atcerēties - vajadzības gadījumā pasauksim palīgā radus, draugus vai kaimiņus, bet neatstāsim mazus bērnus vienus. Būsim vērīgi – kā pret saviem, tā pret visiem bērniem, ko redzam ikdienā.

Autors: Laila Balode, Centrs Dardedze valdes locekle
Regīna Zommere/Foto: Vida Press






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS