Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Bērni

"Dēliņ, kur tu skrietu, ja dzītos pakaļ?" - māmiņas Indras pārdomas pēc Hugo pazušanas (79)

 
06.jūlijs 2016  15:49

“Kopš Hugo pazušanas un atrašanas (pirmā daļa tomēr glabā zināmu procentu mistikas), ik pa brīdim dažādās vietās lasu dažādu cilvēku stāstus un pārdomas par bērnu drošību. Padalīšos arī ar savu pieredzi, varbūt kādam noder,” sociālajā tīklā "Facebook" raksta cita māmiņa - jelgavniece Indra Leitāne-Valdmane, mudinot arī citus vecākus dalīties savā pieredzē.

Nekad nav par agru kaut ko iemācīt bērnam. Ir reizes, kad tas var izglābt viņa dzīvību.

Nekad nav par agru kaut ko iemācīt bērnam. Ir reizes, kad tas var izglābt viņa dzīvību.

Pagaidām nevienu bērnu pazaudējusi neesmu, tāpēc pārdzīvojumu varu tikai iedomāties. Bet preventīvi ar šo lietu nodarbojos kopš apmēram 2010.gada, kad vecākajam dēlam bija 2 gadi. Esmu mēreni slinka un stipri nemīlu uztraukties, tāpēc saviem bērniem vēl pirms pirmajiem Ziemassvētku dzejoļiem kā pantiņu skaitīju: mani sauc... (vārds, uzvārds), es dzīvoju... (adrese), manu mammu sauc (vārds, uzvārds), tēti sauc... Bērni vienmēr ir zinājuši, kā vārdā un uzvārdā sauc omītes un opīšus... No kādiem 4 gadiem kā pantiņu skaita vecāku telefona numurus... Tā ir spēle, kas viņiem liekas aizraujoša, bet mums, pieaugušajiem, rada cik necik drošības sajūtu - ja būs situācija, kaut ko no šiem pantiņiem mūsu bērni varēs savos atmiņas labirintos atrast.

Tālāk... Situāciju spēlēs. Meitai vēl neinteresē, bet drīz jau būs jāsāk (rudenī būs 4 gadi). Dēlam sāka interesēt agrāk, īsi pēc 3 gadu jubilejas. Tad nu esam spēlējušies daudz. Ejam pa ielu - kur tu skrietu, ja tev dzītos pakaļ? Dēls vēro un stāsta, kur un kāpēc. Mācām izvēlēties sabiedriskas vietas, nevis ceriņkrūmu. Novērtēt redzamos pieaugušos - kuram visdrošāk pieiet klāt un lūgt palīdzību (tantei ar suni, tetovētam čalim ar degunu aifonā, policistam utt.). Jau gadiem šo spēlējam. Cenšamies iedomāties, kādās situācijās mazais cilvēks var nonākt. Sāka vijoli spēlēt un attiecīgi nēsāt līdzi. Runājām - tev pienāk klāt lielāki puiši, sagrābj aiz vijoles, drīkst vai nedrīkst pamest instrumentu? Mācām skaļi raudāt, kliegt (palīgā! ugunsgrēks! tas nav mans tētis!), skriet klāt svešiem pieaugušajiem, iet iekšā veikalos, iet pie kases un teikt: man uzbrūk, esmu nobijies. Mācām nekautrēties un lūgt atļauju piezvanīt, ja paša telefons pazudis/izlādējies.

Mums ar dēlu ir arī parole. Ja viņam kāds nāktu un teiktu, ka mamma/tētis liek iet līdzi, viņam ir jāprasa parole, kuru zinām tikai mēs. Ja vecāki būs kādu sūtījuši, arī parole būs pateikta. Jāpiebilst, ka dēlam (par laimi) no visa šī ir nācies pielietot tikai sveša telefona izmantošanu (tāpat jau aukstas kājas, kad zvana svešs cilvēks un prasa, vai esmu tam un tam mamma). Meita pagaidām tikai rītā un vakarā dungo pantiņus ar omīšu vārdiem, savu adresi, vecāku vārdiem, savu pilno vārdu utt. Bet gan jau pienāks arī situāciju laiks.

Kopumā - ja vecāki ir ļoti darbīgi un gatavi līdz 10 gadu vecumam NEKAD bērnu neizlaist no drošās zonas (mājām, skolas) vienu, šo visu var nemācīt. Bet es esmu slinka ;)
Ja kādam ir ieteikumi, "tips&tricks", ko es vēl varētu izmantot, dodiet ziņu! Ja es kādam varu palīdzēt ar padomu, arī sazināmies!
Jauku dienu!

P.S.Kad pati gāju skolā, pie manām mājām autobusa pietura bija novietota tā, ka ziemā autobusi ceļa seguma stāvokļa dēļ bieži vien piedriftoja pie pieturas. Mamma man tolaik iemācīja stāvēt pieturā tā, lai starp mani un piebraucošo autobusu atrastos pieturzīmes stabs. Vismaz vienu reizi dzīvē tas man ir izglābis dzīvību. Nekad nav par agru kaut ko iemācīt bērnam.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS