Skaidrs
Rīga
13°
Skaidrs
LV RU
Sabiedrībā

Svētīgs darbs, par kuru nerunā – ekskluzīvs ieskats Rīgas krematorijas pagrabos. FOTO (50)

 
30.jūlijs 2016  07:05

Jau gandrīz gadsimtu Rīgā, Meža kapu tuvumā slejas klusa, taču vēsturiski un sabiedriski nozīmīga ēka – Rīgas krematorija. Šeit mūžībā aizvada tos, kuri pirms nāves apliecinājuši, ka klasiskās aprakšanas vietā vēlas, lai viņu miesas tiktu atdotas liesmām. Kasjauns.lv piedāvā reti ekskluzīvu ieskatu Latvijas vienīgās krematorijas aizkulisēs.

Par Rīgas krematoriju kopš 2006.gada atbild Aivars Ozols – lāga vīrs, kuru raksturo savdabīga humora izjūta. Vērojot kungu ikdienas gaitās, top skaidrs – pret savu svēto pienākumu viņš izturas ar patiesu cieņu un bijību.

Par Rīgas krematoriju kopš 2006.gada atbild Aivars Ozols – lāga vīrs, kuru raksturo savdabīga humora izjūta. Vērojot kungu ikdienas gaitās, top skaidrs – pret savu svēto pienākumu viņš izturas ar patiesu cieņu un bijību.

Rīgas krematorijas būvniecība tika uzsākta 1934.gadā, taču, sākoties karam,  pavisam drīz pārtrūka reizē ar mūsu valsts neatkarību. Padomju varas gados vēl līdz galam neuzceltā krematorijas ēka tika pamesta un izdemolēta un atdzimšanu piedzīvoja tikai 1994.gadā. No 2006.gada to apsaimnieko SIA „Rīgas kremācijas centrs – krematorija”. Centrs joprojām ir vienīgais licencētais kremācijas veicējs Latvijā.

Personāls ar humora izjūtu
Vējainā vasaras rītā mūs pie krematorijas durvīm sagaida tās ilggadējais saimnieks Aivars Ozols. Aivars ir lāga vīrs, kurš jau sarunas sākumā pārsteidz ar īpatnēju humora izjūtu, taču reizē nepārprotami demonstrē, ka pret savu darbu un savā ziņā svēto pienākumu izturas ar patiesu cieņu.

„Tas ir aicinājums,” kungs, viegli pasmejot, atbild uz, iespējams, naivo jautājumu – kā gan nonācis savā amatā? Beigu beigās Aivars tā īsti arī neko nepaskaidro, taču norāda, ka šeit nokļuvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, laikā, kad krematorija beidzot uzsāka darbu. 2006.gadā sākās nesaskaņas starp toreizējo krematorijas saimnieku – kādu vācu firmu un Rīgas domi, un Aivars, kurš tolaik bijis valdē, iecelts direktora amatā: „Vācieši aizgāja, taču kādam jau bija jāpaliek strādāt. Pieredze mums bija, organizējām darbiniekus un turpinājām strādāt.”

Aivars pastāsta, ka krematorijas pakalpojumus regulāri izmanto arī slimnīcas, dedzinot bioloģisko materiālu – ķermeņa daļas un orgānus.

Aivars pastāsta, ka krematorijas pakalpojumus regulāri izmanto arī slimnīcas, dedzinot bioloģisko materiālu – ķermeņa daļas un orgānus.


Ar parakstu jāapliecina, ka zārkā nav sprāgstvielu
Pats kremācijas process aizņem aptuveni vienu stundu. Rīgas krematorija teorētiski diennaktī spēj izvadīt 48 klientus, taču vidēji dienā nākas apkalpot sešus cilvēkus – sērojošos, kuri pēdējā gaitā  izvada savus tuviniekus.

Pa ceļam uz krāsnīm Aivars kliedē tautā dziļi iesakņojušos mītus par vairāku cilvēku dedzināšanu reizē un darbiniekiem, kuri sajauc vietām pelnus. „Tas vienkārši nav iespējams. Jūs paši redzēsiet – diviem mūsu krematorijas sistēmā vienkārši nepietiek vietas. Viss notiek pēc grafika, un pelni, kurus savācam pēc kremācijas, tiek ievietoti atsevišķā urnā ar konkrētu numuru. Darbiniekiem šis process ir svēta lieta,” pārliecinoši saka Aivars. No klienta puses netiek prasīts daudz – vien samaksa un paraksts par to, ka zārkā nav ievietotas sprāgstvielas. „Arī sirds vārstuļi nedrīkst būt. Karstumā tie mēdz uzsprāgt,” piebilst Aivars.

Viņa kolēģis tikmēr nolemj iespraukties sarunā ar anekdoti: „Stāsts ir par vīrieti, kurš ēdienam sāls un piparu vietā mēdza pievienot šaujampulveri. Nodzīvoja viņš ilgu mūžu, aiz sevis atstāja 16 mazbērnus, 36 mazmazbērnus un dziļu bedri vietā, kur kādreiz bija krematorija.”

Pirms daudziem gadiem Rīgas krematorijā kūpēja vecās, šobrīd norakstītās ASV ražojuma krāsnis.

Pirms daudziem gadiem Rīgas krematorijā kūpēja vecās, šobrīd norakstītās ASV ražojuma krāsnis.


Krematorijas krāsnis no attāluma uzrauga čehi
Rīgas krematorijā uzstādīta speciāli pasūtīta un konkrētajai telpai projektēta augstas kvalitātes čehu gāzes dedzināšanas iekārta. Kā skaidro Aivars, tā atrodas pastāvīgā tiešsaistē ar izgatavotāju Čehijā, un ārvalstu speciālisti rūpīgi seko līdzi gan iekārtas funkcijām, gan arī vietējo darbinieku rīcībai. „Bieži vien viņi mums zvana pirmie, lai paziņotu, ka drīz sagaidāmas kādas tehniskas ķibeles – tik moderna ir šī sistēma,” paziņo krematorijas vadītājs.

Pie sienas, netālu no milzīgās krāsns durvīm pamanām vairākus trīs litru burkām līdzīgus melnus kubuliņus. Aivars paskaidro, ka šādi nu izskatās urnās savāktie cilvēku pelni pēc kremācijas. Kļūst nedaudz neomulīgi.... Tās no sāna izskatās gluži kā malā atliktas izlietotas krāsu bundžas kādā autoservisa garāžā, taču no Aivara rāmās attieksmes un gādīgā, cieņpilnā skatiena, ar kādu kungs uzlūko urniņas, saprotam, ka tāds nu ir krematorijas darbs un vide.  Nepieredzējušam „tūristam” šī aina spēj izsaukt visai nepatīkamas sajūtas.

Goti ar viltībām mēģina uzrīkot svinības
Pastaigas laikā Aivars mums izrāda teju visas krematorijas telpas – gan lielo, gan mazo atvadu zāli, kā arī gaiteņus, kuros krematorijas darbinieki rūpīgi gādā par aizgājēju pēdējiem godiem. Visiespaidīgākā šķiet lielā atvadu zāle – tās interjers un augstie griesti, kurus izbūvēt ļāvusi krematorijas arhitektūra, vairāk atgādina kādas vecās Eiropas valsts grandiozu katedrāli. Aivars pēkšņi atceras kādu stāstu: „Reiz pie mums birojā ieradās visai īpatnēji viesi. Teica, ka vēlas šeit nosvinēt Uguns svētkus. No pirmā acu uzmetiena šķita tādi solīdi, pieklājīgi saģērbušies cilvēki, taču kaut kas tomēr nelikās īsti pareizi. Izgājām vestibilā un tur stāvēja vairāki gotu un metālistu drānās tērpušies jaunieši – gari zābaki, melni mēteļi un krāsotas acis, viss, kas pieder pie lietas, tā teikt! Rīgas dome mums palūdza, lai tomēr neļaujam šeit rīkot nekādus Uguns svētkus.”

Pie ieejas pamestajās telpās karājas uzraksts „Heavens door” jeb „Debesu durvis”.

Pie ieejas pamestajās telpās karājas uzraksts „Heavens door” jeb „Debesu durvis”.


ASV ražotās „Debesu durvis”
Sarunas izskaņā Aivars nolemj mums parādīt vēl kādu istabu. Tā ir telpa, kurā atdusas nu jau vecās, savu laiku nokalpojušās krāsnis. Amerikāņu ražojums. Pie ieejas pamestajā telpā angļu valodā uzrakstīts „Heaven’s door” (Debesu durvis) un tam apakšā – skarba patiesība krievu valodā: „Nav jābaidās mirt – jābaidās tā arī nepadzīvot!”

Atverot „Debesu durvis” skatam atkal paveras visai satraucoša aina – no melni nokvēpušajām krāsnīm uz zemes kaudzēm sabiruši pelni. Aivars gan mierina: šeit pirms kāda laika, kad vecās iekārtas jau bijušas norakstītas, dedzināti dažādi papīri un citas lietas. „Visu laiku paši strādājam pie mūsu krematorijas labiekārtošanas. Darbu ir daudz, lēnā garā ejam uz priekšu,” tikšanās beigās domīgi saka Aivars.
 
Ieskats Rīgas kremācijas centra aizkulisēs

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis, Lauris Nagliņš/LETA






Komentāru noteikumi