Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Attiecības

"Smaidi, ej un dari!" – šis sauklis var novest purvā. Pašpalīdzības grāmatu ēnas puses (24)

 
14.jūlijs 2016  07:02

Lozungs – katrs ir savas laimes kalējs! – vedina uz izaugsmi, nereti ņemot talkā pašpalīdzības grāmatas. Statistika liecina: trešā daļa vismaz reizi mūžā ir iegādājušies grāmatu, kas paredzēta sevis pilnveidošanai. Skan jau rosinoši, piemēram, "Kā par Budu piecās nedēļās". Vai kādam ir izdevies? Tas, lūk, ir jautājums. Bet fakts ir fakts – bez šīs literatūras iztikt vairs nevaram, tā ir kļuvusi par postmodernisma kultūras fenomenu.

Ja vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Veneras, kurš ir no Zemes? Ir viedoklis, ka pašpalīdzības grāmatas sniedz momentānu iedvesmu, kas izgaist jau pēc dažām nedēļām, vietā atnesot smagu vilšanos.

Ja vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Veneras, kurš ir no Zemes? Ir viedoklis, ka pašpalīdzības grāmatas sniedz momentānu iedvesmu, kas izgaist jau pēc dažām nedēļām, vietā atnesot smagu vilšanos.

Ejot gar plauktiem un skatoties uz šo literatūru ar kritisku aci, var lieliski uzjautrināties. Kā zaudēt cilvēka interesi desmit sekundēs? Ak, pavisam vienkārši – pagriezies un ej prom. Kā panākt, lai tavs vīrs runā ar tevi? Hm, varbūt ir laiks šķirties? Kā nonākt līdz seksam mežā? Ha, vienkārši dari to – neviens taču neskatās!

Taču – kuram gan nepastieptos roka pēc grāmatas, kas sola atrisināt samilzušus dzīves jautājumus un ar savu nosaukumu trāpa tieši desmitniekā, kā, piemēram, "Gribi uzlabot savas attiecības?", "Jūties iestrēdzis savā karjerā?", "Pūlies pārvarēt smagu zaudējumu?", "Vēlies uzlabot savas līdera spējas?".

Gribētos gan noskaidrot: vai šī literatūra uznesta popularitātes vilnī, pateicoties tam, ka šīs grāmatas spēj reāli palīdzēt, vai arī tikai lasītāju pašapmāna dēļ?

Plaukstoša nozare
Par pašpalīdzības grāmatām dēvē tās, kas uzrakstītas ar mērķi apmācīt lasītājus risināt kādu no savām personīgajām problēmām. Plašākā nozīmē šo grāmatu tēmu loks ir bezgalīgs – sākot ar triviālām instrukcijām, kā sarunāties ar savu kaķi, un beidzot ar padomu sniegšanu nopietnu psiholoģisku problēmu gadījumos.

Vispārīgi ņemot, par senāko un populārāko pašpalīdzības grāmatu daudzi uzskata Bībeli. Taču savu nosaukumu šī literatūra aizguva no 1859. gadā publicētā skotu reformista un rakstnieka Semjuela Smailza bestsellera “Pašpalīdzība”, kas autoru padarīja slavenu vienā naktī. Kad Smailzs zaudēja cerības uz parlamentu, viņš nolēma, ka galvenā vieta reformās jāierāda pašpalīdzībai. “Katram cilvēkam ir liels uzdevums, kas jāveic, cēlas spējas, kas jāizkopj, plašs liktenis, kas jāpiepilda,” uzskatīja Smailzs, uzsverot pašizglītošanās un pašpilnveidošanās nozīmi. Pašpilnveidošanās grāmatas ir to modernizētais nosaukums, lai gan vecais apzīmējums joprojām ir populārāks.

20. gadsimta beigās pašpalīdzības grāmatas no šauras nišas nozares izpletās par postmodernās kultūras fenomenu. Laikposmā no 1972. līdz 2000. gadam šīs literatūras daļa no visām iespiestajām grāmatām pieauga no 1,1% līdz 2,5 procentiem. ASV – ko var uzskatīt par šī literatūras žanra dzimteni – pašpalīdzības grāmatas pārdod par vairāk nekā astoņiem miljardiem gadā.

Šī literatūra ir pieejama katrā sevi cienošā grāmatnīcā un ārkārtīgi plaši pārstāvēta internetā. Grāmatu veikalos parasti to var meklēt kaut kur starp filozofijas un psiholoģijas grāmatu plauktiem, bet nereti tai atvēlēta īpaša vieta ar uzrakstu Populārā psiholoģija, Prāts, ķermenis, gars un tamlīdzīgi.

Internets ir pārplūdināts gan ar grāmatu piedāvājumiem, gan blogiem un mājaslapām par šo tematiku. Interneta veikalā Amazon.com sadaļā Pašpalīdzības grāmatas pieejami vairāk nekā 400 000 grāmatu nosaukumu! Dižpārdokļu vidū var atrast tikai piecdesmit grāmatas par depresiju un nemieru vien – kur nu vēl par citu problēmu risināšanu! Meklējot Google atbildi uz jautājumu, kā dzīvot pilnīgāku, labāku dzīvi, būt bagātākam, veiksmīgākam, kā pārvarēt savu viduvējību, rutīnu un galu galā kļūt laimīgam, var izvēlēties risinājumu starp nieka 100 miljoniem atbilžu variantu!

Daudzas pašpalīdzības grāmatas ir kļuvušas mežonīgi populāras par spīti tam, ka to aplūkotā problēma nemaz netiek atspoguļota pareizi.

Daudzas pašpalīdzības grāmatas ir kļuvušas mežonīgi populāras par spīti tam, ka to aplūkotā problēma nemaz netiek atspoguļota pareizi.


Laicīgā reliģija
Atšķirībā no tradicionālajām psiholoģijas un psihoterapijas grāmatām, kurās dominē bezpersoniska, objektīva izteiksme, pašpalīdzības grāmatas parasti rakstītas pirmajā personā un bieži vien satur pārtapšanas pieredzi, tādējādi sniedzot gan līdzīgu gadījumu atbalstošo piemēru, gan padomus no augšas. Pateicoties savai plašajai popularitātei, pašpalīdzības grāmatas veikušas milzu lomu, veidojot sabiedrības uzskatus par 20. gadsimta cilvēka problēmām un izplatot tās plašā lasītāju lokā. Parastie cilvēki ir pārņēmuši no šīm grāmatām izteicienus, lai aprakstītu savas emocionālās dzīves un uzvedības problēmas.

Iespējams, pašpalīdzības grāmatu pasaules visslavenākais iemiesojums daiļliteratūrā ir Bridžita Džounsa, kas – tipiski savai paaudzei – seko tām kā jaunai reliģijai, pūloties apvienot vienā veselumā bieži vien šo grāmatu pretrunīgās instrukcijas. Kopā ar draudzenēm viņas izstrādā rīcības programmu vienai no viņām: “Viņai jābeidz līdz apdullumam lasīt Sievietes, kas mīl pārāk stipri un tā vietā jāpārorientējas uz Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Veneras. Tad viņa pārstās meklēt Ričarda uzvedībā zīmi, ka viņa ir pārāk atdevusies šīm attiecībām, un viņu uztvers vairāk kā marsieti, kas līdzīgi bumbiņai gumijas lentē jāatmet tālāk nost, lai tas atgrieztos atpakaļ.”

Tomēr autorei Helēnai Fīldingai ar Bridžitas muti jāatzīst, ka pat viņu reizēm piemeklē ticības krīze šīs literatūras spēkam: “Varbūt būtu labi, ja nekad mūžā nebūtu lasījusi nevienu pašpalīdzības grāmatu.”

Hello, Marss, hello, Venera!
Patiesībā daudzas pašpalīdzības grāmatas ir kļuvušas mežonīgi populāras par spīti tam, ka to aplūkotā problēma nemaz netiek atspoguļota pareizi. Amerikāņu psihologa Džona Greja grāmata Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Veneras (1992) ir tam vislabākais piemērs. Šī grāmata bija deviņdesmito gadu lielākais bestsellers ārpus daiļliteratūras, tā izdota vairāk nekā 50 miljonos eksemplāru visā pasaulē, un tās nosaukums kļuvis par plaši pazīstamu metaforu, kas liek domāt: sievietes un vīrieši ir tik atšķirīgi, it kā nāktu no dažādām planētām vai pasaulēm.

Daudzi zinātnieki ir kritizējuši šo joprojām ļoti populāro grāmatu par to, ka tā iedala cilvēku psiholoģiju stereotipos.

Veikti vairāki pētījumi, kas liecina pret šīs grāmatas teoriju. Nesen Ročesteras universitātes zinātnieki pētījumā, kurā bija iesaistīti vairāk nekā 13 000 cilvēku un kas tika analizēti pēc 122 dažādām pazīmēm, pierādīja: “Pretēji populārās psiholoģijas virsrakstu apgalvojumiem, kā, piemēram, Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Veneras, tā nav patiesība, ka vīrieši un sievietes uztver savas attiecības kvalitatīvi dažādos veidos.”

Arī Perdjū universitātes pētnieki, aptaujājot un intervējot vairāk nekā 700 abu dzimumu pārstāvju, secināja: vīrieši un sievietes ir no vienas un tās pašas planētas un atšķirības viņu komunikācijā ir niecīgas. “Kas attiecas uz mierinājuma, atbalsta paušanu, Marsa-Veneras priekšstats ir ne vien nepareizs, bet pat kaitīgs,” uzsvēra pētījuma vadītāja, komunikācijas profesore Ērina Makdžordža. “Lielākoties vīrieši un sievietes izmanto un viņiem ļoti patīk vieni un tie paši mierinājuma veidi – uzklausīšana, līdzi jušana un vērtīga padoma sniegšana.” Taču Džona Greja grāmata stāsta vīriešiem, ka būt vīrišķīgam nozīmē būt brīvam no jūtām un apslāpēt problēmas. “Tas nav tas, ko vairākums vīriešu dara, un tas nav ieteicami ne vīriešiem, ne sievietēm,” uzsver profesore.

Vēl divas amerikāņu pētnieces – Mārgareta Sinjorella un Džīna Kūpere – nolēma izpētīt, vai šī grāmata atspoguļo nereālu stereotipu viedokli par vīriešiem un sievietēm attiecībās. Viņas atklāja, ka gandrīz ceturtā daļa pāru, kas cenšas uzlabot savas attiecības, ir pievērsušies šai grāmatai. Un Marsa-Veneras tipa grāmatas vairāk patīk sievietēm – neraugoties uz to, ka tās bieži vien raksturo sievietes kā galveno problēmu cēloni attiecībās. (Atliek pabrīnīties: vai šīs grāmatas lasītājas patiešām uzķeras uz šādu galveno argumentu – ka pašas vainīgas – un tad izmanto to kā pamatu attiecību uzlabošanā?) Pētnieces aptaujāja 335 studentus, lūdzot viņus novērtēt, kādu uzvedību viņi īstenībā gribētu sagaidīt savās attiecībās: stereotipa vīrieša, stereotipa sievietes vai ne vienu, ne otru. Izrādījās, ka abi dzimumi deva ļoti līdzīgu novērtējumu uzvedības veidiem, ko viņi meklē romantiskajā partnerī, un viņi visi izvēlējās apgalvojumus, kas bija pa vidu starp abām planētām, tas ir, stereotipiem.

18 mēnešu likums
Viens no pašpalīdzības grāmatu skaļākajiem kritiķiem Amerikā ir pētnieciskais žurnālists Stīvs Salerno, kurš iepriekš strādājis par pašpalīdzības grāmatu redaktoru izdevniecībā Rodale Press (tās moto tolaik bija “parādīt cilvēkiem, kā viņi var izmantot ķermeņa un prāta spēku, lai uzlabotu savu dzīvi”).
Salerno uzskata, ka šī literatūra ir ne vien laika un naudas izsviešana, bet lielā mērā arī kaitīga veselīgai domāšanai. Savā grāmatā "Blēdība: kā pašpalīdzības kustība padarīja Ameriku bezpalīdzīgu", viņš skaidro – šīs grāmatas sniedz momentānu iedvesmu, kas izgaist jau pēc dažām nedēļām, vietā atnesot smagu vilšanos, un to pircēji kļūst par grāmatnīcu atkārtotiem klientiem. Plašie tirgus pētījumi, kas tika veikti viņa izdevniecības darba laikā, liecināja, ka, visticamāk, konkrētās tēmas grāmatas pircējs būs kāds, kurš jau nopircis līdzīgu grāmatu pirms 18 mēnešiem. “Ja tas, ko mēs pārdevām, darbotos, varētu domāt, ka dzīve uzlabojas. Nevajadzētu gaidīt, ka cilvēki turpinās meklēt palīdzību pie mums – vismaz ne tajā pašā problēmas jomā un pavisam noteikti ne, ka atkal un atkal,” Salerno saskata ironiju šajā 18 mēnešu likumā.

Taču šo žanru aizsargā lodes necaurlaidīgs vairogs: ja tava dzīve neuzlabojas, tā ir tava paša vaina – tu nedomā pietiekami pozitīvi. Risinājums? Vēl vairāk pašpalīdzības – vai vismaz tā pati ziņa jaunā iepakojumā, tas ir, izdevumā. Salerno izvirza teoriju, ka pašpalīdzības joma ir pārņēmusi no reliģijas upura un iespēju duālismu. Reliģija definē, ka cilvēki ir piedzimuši grēcīgi un viņiem vajadzīga piedošana, ko sniedz reliģija. Savukārt pašpalīdzības guru vidū populāra ir tēze, ka mēs visi esam sava dēmoniskā iekšējā bērna upuri, kuru ir radījušas pagātnes traumas. Šī negatīvā informācija atkal un atkal no jauna spēlē mūsu galvā, bet labošanos var sniegt tikai dzīves scenārija pārrakstīšana, tas ir, pašpalīdzība.

Vai tā darbojas – neviens nezina. Saskaņā ar Salerno nav nekādu zinātnisko pierādījumu, ka kāda no pašpalīdzības metodēm, tostarp grāmatas, iedarbotos labāk nekā kaut kas cits vai vispār nekā nedarīšana.

Pat biblioterapija – alternatīvā terapija, kas ārstē, pacientam izrakstot konkrēti piemērotas grāmatas – pašpalīdzības literatūru vērtē diezgan skeptiski. Profesionālie ārzemju biblioterapeiti apgalvo, ka dod priekšroku daiļliteratūrai, jo tā parasti ir efektīvāka.

Vairākas psihologu organizācijas pat mēģina pasargāt lasītājus no nekvalitatīvām pašpalīdzības grāmatām, pieņemot noteikumus, kas regulē psihologu darbu, jo tieši šīs profesijas pārstāvji pārsvarā rada šo lasāmvielu. Pašpalīdzības grāmatu kvalitāte un efektivitāte, to autoru ētiskā un profesionālā atbildība ir ļoti atšķirīga.

Grāmatas formātam ir svarīga loma, izlemjot, vai tās padomus ņemsi vērā un vai no tās būs praktisks labums. Galu galā – vai vispār spēsi to izlasīt līdz beigām?

Grāmatas formātam ir svarīga loma, izlemjot, vai tās padomus ņemsi vērā un vai no tās būs praktisks labums. Galu galā – vai vispār spēsi to izlasīt līdz beigām?


Domā pozitīvi – īstā atbilde?
Pašpalīdzības fenomenam nav spējuši garām paiet arī filozofi, kuri tajā saskata jaunu – šā gadsimta – reliģiju, kas sakņojas tajā filozofiskajā krīzē, ko cilvēce tagad piedzīvo.
Filozofi norāda uz pašu galveno ideju, ko vēsta pašpalīdzības žanra literatūra, – veiksme ir pozitīvas attieksmes un entuziasma pilnas izlēmības rezultāts. Aizdedzinot un uzturot sevī šādas attieksmes uguntiņu, cilvēks var pārvarēt visus šķēršļus ceļā uz savu sapņu piepildījumu. Tātad pasaulē ir pietiekami daudz veiksmes, bagātības un slavas, lai pietiktu visiem, vajag tikai pareizo – smaidi, ej un dari! – attieksmi, lai viss notiktu.
Tomēr ideja, ka ar pozitīvu attieksmes maiņu (nevis specifiskām, grūti iegūtām prasmēm) un pietiekamu apņēmību var sasniegt visu, vienkārši nav nedz patiesa, nedz noderīga. Šis vēstījums turklāt ir ne tikai kļūdaina klišeja. Tā ir bīstama mantra, ko pieņemt, jo tā ved cilvēkus pa neizbēgamas vilšanās ceļu, brīdina daudzi speciālisti.
Ir skaidrs, ka pašpalīdzības un pašpilnveidošanās idejas uzplaukušas kā piemērota, viegla un labi pārdota atbilde ļoti dziļajai un patiesi filozofiskajai krīzei, kurā cilvēce nonākusi, pēc daudzu domām, jau kopš viduslaikiem un kas ar laiku kļuvusi aizvien nospiedošāka. Faktiski tā ir eksistenciāla krīze, saistīta ar fundamentālo jautājumu: ko mums vajadzētu darīt ar savu dzīvi?

Bailes no brīvības? Aizmirsti!
Izcilais 20. gadsimta vācu psihologs un sociālais teorētiķis Ērihs Fromms šo krīzi dēvēja par “bailēm no brīvības”. Viņš pamatoja, ka Eiropas un Amerikas jaunāko laiku vēsturi ir noteikusi cenšanās iegūt brīvību no politiskajām, ekonomiskajām un garīgajām važām, kas tradicionāli saistījušas cilvēkus. Kopš renesanses laika pārrauta viena saite pēc otras – cilvēce ir gāzusi baznīcas kundzību, atbrīvojusies no absolūtās monarhijas vai komunisma un līdzīgām nebūšanām. Lai arī šādas brīvības sniegušas indivīdam vairāk iespēju izpausties un lielāku pašnoteikšanos, tām ir arī sava ēnas puse. Proti, tās ir sagrāvušas saiknes, kas agrāk cilvēku dzīvei piešķīra drošību un jēgu, saiknes, kas cilvēkiem sniedza piederības un sakņošanās sajūtu kādā vietā – primitīvajam cilvēkam viņa ciltī, viduslaiku cilvēkam ar savu baznīcu utt.

Ikvienam vajadzētu uzlūkot kritiski pašpalīdzības padomus, sevišķi, ja ir doma pieņemt svarīgu dzīves lēmumu, pamatojoties tikai uz viena autora vārdiem.

Ikvienam vajadzētu uzlūkot kritiski pašpalīdzības padomus, sevišķi, ja ir doma pieņemt svarīgu dzīves lēmumu, pamatojoties tikai uz viena autora vārdiem.

Tādējādi, lai arī cilvēce – vismaz Eiropā un Amerikā – ir kļuvusi brīvāka šajā ziņā, šī brīvība nes tai jaunu pārbaudījumu: orientēt un iesakņot sevi pasaulē, atrast drošību un dzīves jēgu bez ārējas autoritātes. Tagad mums ir iespēja dzīvot savu dzīvi, kā vien vēlamies. Patiesībā tas ir biedējošs uzdevums, ar ko mēs visi esam sadūrušies. Un, kad vēl apzināmies pasaules lielumu un to spēku varenumu, kas veido mūsu pasauli, – neprognozējams tirgus, pastāvīgi kari, vides piesārņojums, katastrofas, ekonomikas spiediens un vēl nez kas –, tas var novest pie bezspēcības, izolācijas un nemiera. Nemaz nerunājot par stresu, ko rada mūsdienu patērnieciskums un visur esošā reklāma (tostarp sociālie tīkli), kas liek justies tā, it kā viss labais notiktu kaut kur citur, tikai ne ar mani.

Pašpalīdzības kritiķi uzskata, ka tieši šo nemiera sajūtu šī jaunā, laicīgā reliģija arī izmanto. Uz šā bezspēcības un mazsvarīguma fona tiek pārdota visvarenība un valdīšana, pilnīga kontrole pār savu likteni. Un, ja kāds nepiekrīt vai prasa ko vairāk par 7 soļiem līdz veiksmei, tad viņš tiek atstumts kā negatīvisma pilns skeptiķis (lasi: ķeceris). Jā, un šie skeptiķi uzdrošinās apgalvot, ka pašpalīdzība tieši tāpēc ir kļuvusi populārs žanrs – ka manipulē ar cilvēku bailēm no brīvības un dara to ar grāmatām spilgti uzrunājošos vākos (vai iedvesmojoša nosaukuma vietnēs), kas sarakstītas vienkāršiem lasītājiem draudzīgā izteiksmē un iedvesmojoši sajūsminātā, asprātīgā izteiksmē.

Vai tāpēc šī informācija ir nevērtīga? Protams, ka ne. Ne mazumu no tām ir sarakstījuši cienījami, godprātīgi autori, sniedzot jaunas zināšanas un vērtīgu vielu pārdomām. Un kāpēc gan tās nevarētu kļūt par starta vietu personīgās izaugsmes un meklējumu ceļā? Bet secināt, ka ar pozitīvu attieksmi var atrisināt visas problēmas vai sekot grāmatā paustajam kā dzelžainai instrukcijai, ir naivi pirmām kārtām kaut vai tāpēc, ka tas izslēdz iespēju ieviest pārmaiņas, kad nepieciešams, vadoties pēc saviem apstākļiem. Modernais sauklis par pozitīvo domāšanu ir patīkams mūsdienu cilvēkam, jo kārtējā domāšanas klišeja ir ideāla vieta, zem kuras var pabāzt ļoti daudz ko, arī savu nespēju risināt būtiskus dzīves jautājumus. Turklāt – ne jau vienmēr pozitīva attieksme ir galvenais, bet gan dzīves māksla, kur klātesošs ir viss. Arī nepozitīva domāšana. Kā teica Aristotelis, arī dusmām ir sava vieta dzīvē.

Kā vērtēt pašpalīdzības grāmatas?
1. Pārbaudi autora kompetenci
Ne vienmēr psiholoģijas doktors vai cits zinātnes grāds ir garantija, ka lasāmviela būs kvalitatīva. Iespējams, autors vairs vai nemaz nepraktizē jomā, kam grāmata veltīta. Reizēm arī tiek pārpublicētas vecas grāmatas, kuru informācija sakarā ar jaunu pētījumu atklājumiem ir novecojusi un zaudējusi vērtību.

2. Uztver grāmatu kā savu terapeitu
Jorkas universitātes psihologu pētījums 2010. gadā atklājis, ka laba pašpalīdzības grāmata ievēro labas terapijas principus: savstarpēju attiecību nodibināšana, to attīstība un uzturēšana. Ja autoram izdodas uzrunāt un radīt uzticēšanos, viņa grāmata var tiešām palīdzēt lasītājam.

3. Kritiski novērtē lasāmvielas kvalitāti
Pašpalīdzības grāmata ir un paliek tikai grāmata, tāpēc tai jābūt pietiekami labi uzrakstītai. Pāršķirstot to, izlasot pieejamos fragmentus, var novērtēt sniegto informāciju – vai tās līmenis atbilst tavam lasīšanas stilam un zināšanām par konkrēto tēmu.

4. Vai grāmata spēs motivēt tevi?
Grāmatas formātam ir svarīga loma, izlemjot, vai tās padomus ņemsi vērā un vai no tās būs praktisks labums. Galu galā – vai vispār spēsi to izlasīt līdz beigām? Iespējams, ka ir lasīšanas paradumi vai problēmas, kuru risināšanai labāk noderēs īsi, konkrēti padomi, kas pieejami internetā.

5. Nebaidies kritizēt saturu
 Var gadīties, ka tomēr neesi vienisprātis ar autora paustajām domām, par spīti visu pārbaudes kritēriju atbilstībai. Ko nu? Saskaņā ar kognitīvās disonanses teoriju cilvēkam grūti atzīt, ka viņš iztērējis naudu par kaut ko, kas izraisa negribīgumu, un tādējādi veicis sliktu izvēli. Parasti grāmata tiek izmocīta līdz beigām. Taču tas ir normāli – ikvienam vajadzētu uzlūkot kritiski pašpalīdzības padomus, sevišķi, ja ir doma pieņemt svarīgu dzīves lēmumu, pamatojoties tikai uz viena autora vārdiem. Viņš arī ir tikai cilvēks un var kļūdīties, nemaz nerunājot par to, ka viss nekad neder visiem.

Inguna Mukāne, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, publicitātes foto






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS