Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Intervijas

"Esmu tāds vidējais aritmētiskais, zelta vidusceļš," – runātīgais aktieris Šoriņš atklāj savus trumpjus (20)

 
16.jūlijs 2016  13:40

Šī saruna būs mazliet citāda, nekā bijušas līdz šim. Par puikas sapņiem būt mazliet mežonim, šūpoties starp koku zariem kā mammas klēpī un atzīstoties, ka neprot mīlēt un draudzēties. Bet uz brīvdabas estrādēm šovasar – Voldemāra Šoriņa iestudētajā Muļķe sirds – piedalās izcilas personības, kā arī saule, vējš un kāds jestrs ods.

Nevar pateikt, ka Voldemāram Šoriņam ir jau pāri sešdesmit. Darbs tur aiz čupra un neļauj atslābt.

Nevar pateikt, ka Voldemāram Šoriņam ir jau pāri sešdesmit. Darbs tur aiz čupra un neļauj atslābt.

Lai arī Šoriņš nosolījies intervijas vairs nesniegt, mēs atkal sēžam uz augstajiem beņķiem Nacionālā teātra kafejnīcā, un viņš ir atvērts un runātīgs, kā ar senu paziņu tiekoties. Jo tāda ir viņa daba. Nevar pateikt, ka Voldemāram ir jau pāri sešdesmit. Darbs tur aiz čupra un neļauj atslābt.
 
Rūdis bija mans Ibsens
– Tavi kolēģi kaļ vasaras plānus, bet tev jauns darbiņš priekšā.
– Jā, jau desmit gadu Muzikālais teātris 7 man ir sagādājis šo iespēju.

– Izpausties kā režisoram?
– Un arī kā dramaturgam! Smejos – tā ir vienas dienas luģele. Bet vasarā jau neko nopietnu nevajag. Un es arī neko tādu uzrakstīt nevarētu, jo neesmu tāds cilvēks. Man kaut kā gribas, lai viss iet pa gludo, forši. Lai uzrakstītu ko paliekošu un dziļu, tur jābūt īpašam cilvēkam. Esmu noformulējis, ka esmu tāds vidējais aritmētiskais, zelta vidusceļš. Es neanalizēju dzīvi, man vienkārši tam nav laika. Un es arī to negribu, tas mani apgrūtina. Ir cilvēki, kas raksta nopietnas lietas, nu, viņiem tas ir dots! Analizē pasauli, meklē cēloņsakarības. Man šķiet, ir tā, kā ir. Man patīk grāmatas par psiholoģiju, un reizēm esmu saņēmis pat komplimentus, ka es saprotu cilvēkus. Nu, saprast, nojaust, kas ar cilvēku notiek, ir viens, bet spēja palīdzēt – pilnīgi kas cits.

– Gribi teikt, ka nemāki palīdzēt?
– Domāju, ka ne. Jo man nav pieredzes. Uzskatu, ka mana dzīve kaut kā tiek vadīta no augšas. Tas nenozīmē, ka viss ir labi un pozitīvi, bet vienkārši ceļš notiek... solīti pa solītim. Vienmēr ir gadījušies cilvēki, kas ir pavirzījuši manu domu, gribu vai arī praktiski. Arī šajā arodā nonācu it kā nejauši. Man nebija domas būt par aktieri. Esmu dziedājis, dancojis, vidusskolā spēlēju dramatiskajā kolektīvā, bet nekad nedomāju, ka tas būs mans darbs un es tā gribētu vadīt dzīvi. Man bija plāni par matemātikas fakultāti, jūrskolu. To realizējis mans brālis, viņam ir pilnīgi cita domāšana.

Saprotu – ar mani viss ir noticis tā, kā tas man ir bijis vajadzīgs. Atbraucu uz Rīgu stāties fakultātē un nebiju īpaši izbrīnīts, kad savu uzvārdu ieraudzīju pieteiktu nākamajai kārtai. Bet man nebija pārliecības, ka esmu baigi krutais džeks.

– Labs kurss bija?
– Nedomāju. Bet režisors Jaunušans gribēja dot mums iespēju. Ne visiem izdevās to realizēt. No divpadsmit cilvēkiem, kurus toreiz paņēma uz Drāmas teātri, esam palikuši maz – uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Daži jau aizsaulē aizgājuši, un mums jāstrādā arī par viņiem (smejas). Negribu teikt, ka kritika mani sagaidīja atplestām rokām. Pirmā bija par Rūdi Skroderdienās – tik iznīcinoša... Man sākumā tiešām negāja. Pirmie divi gadi bija katastrofāli. Es vienkārši nesapratu. Sajūta, kā spēlēt teātri, man ir atnākusi varbūt pirms gadiem desmit.

– Tikai?! Cik tev tagad?
– Sešdesmit trīs. Labi, teiksim – pēc četrdesmit. Tagad varu noformulēt šo profesiju sev un arī citiem ko pateikt. Tā kritika par manu pirmo lomu, protams, bija pamatota, bet es domāju – viss, eju prom...

– Ja tas būtu par Ibsenu...
– Nu jā, tas Rūdis bija mans Ibsens! Jaunušans ļoti gribēja, lai man iznāk, mēģināja ar mani mazajā zālē. Viņa princips bija priekšā rādīšana. Skatījos, cik forši viņam viss sanāk, un nesapratu, ko nozīmē būt pašam. To pirmoreiz sajutu pie Pētera Pētersona, kad viņš man iedeva lielu lomu. Un tā bija pilnīgi cita pieredze, jo viņš priecājās kā bērns par to, ko aktieris dara. Man šķita, es neko neesmu paveicis, bet viņš – ļoti labi, ļoti labi, kolosāli! Domāju – pagaidi, pagaidi, kas kolosāls? (Smejas.)
Jaunušanam bija tik spilgta iztēle, viņš visu tik skaidri redzēja, ka uzreiz dzina iekšā savā gultnē. Bet es nevarēju. Tāpēc rakstīja, ka Šoriņš skrien pa skatuvi ķēmodamies, vaikstīdamies un kājas mētādams. Es mēģināju viņu atdarināt. Pagāja gadi, kamēr izdzēsās viss, ko viņš rādīja... Nejutu, kurā brīdī, bet es vienkārši sāku būt tāds, kāds esmu. Un tad aizgāja. Es Rūdi spēlēju līdz četrdesmit septiņiem gadiem.
 
Teātri nedrīkst rēni spēlēt
– Iedomājies, tu, cilvēks, tikai pēc 40 pa īstam saproti, kas ir kas, un tev nav laika iet pensijā, jo tagad jārealizē tas, ko esi sapratis.
– Pirmām kārtām cilvēki tagad dzīvo ilgāk.

– Tevī arī tas jaunības spars ir iekšā.
– Zini, man bija suns. Mēs rotaļājāmies, viņam bija prieka impulss – tu metīsi koku, viņš gatavs ķert. Kad viņam bija kādi astoņi vai deviņi gadi, vienu dienu atkal ņemu koku, lai spēlētos. Viņš tā kā uzlec, bet redzu – acis vairs nedeg. Viņš vairs negrib skriet. It kā reaģē uz refleksu, bet viss. Man tagad ir apmēram tāda sajūta... Nē, nē, es vēl varu saņemties, ja vajag, bet man arvien vairāk negribas sevi piepūlēt, patērēt. Taču teātrī bez tā nevar, tad uz skatuves nav ko līst. Te jāstrādā sasvīdušām padusēm un slapju galvu, tā es to saprotu. Tāpēc man ir nepieņemama tāda rēna teātra spēlēšana.

– Taupības režīmā?
– It kā filozofiska, ļoti dziļa... Uzskatu, ka aktieris bez temperamenta nevar. Kā Jaunušans teica – tu uz skatuves nevari uznākt tādā ritmā, kādā ej pa dzīvi. Tev uzreiz ir jālec iekšā. Jādod enerģija. Tev tā jāražo! Pēc tam esi – eh, noguris. Tā reanimējas – daļu saņem atpakaļ no skatītājiem. Bet, redz, ar gadiem tā rehabilitācija notiek arvien lēnāk.

– Vielmaiņa lēnāka?
– Jā. Un pauzi starp izrādēm prasās lielāku. Ja lielas izrādes sanāk piecas pēc kārtas, beigās sākas sevis mocīšana. Un tad ir grūti – tu vairs negūsti prieku. Var jau kādu brīdi ņemties tādā variantā.

– Esi teicis, ka tevi uzrunājušas Antas Klints degošās acis. Tiešām no otrā balkona, kur sēdēji, tās varēja redzēt?
– Nu, droši vien tie bija prožektori. Bet ap viņu bija tāda aura!

– Ne par velti pie Antas Klints skaistā pieminekļa Meža kapos cilvēki joprojām puķītes noliek.
– Jā, viņa bija šausmīgi forša. Gulbja lugā Aijā žūžū viņa spēlēja vecmāmiņu – man vēl laimējās redzēt. Viņa bija tik silta... Mans pirmais lielais lēciens bija Merkucio Romeo un Džuljetā. Tā bija pārbaude man pašam, apzināti mēģināju sevi lauzt. Sapratu, ka man kaut kas ar sevi jāizdara, citādi klāt netikšu. Kolēģi drusku vīpsnāja – nu, ko tu ņemies, ko ārdies, ko pārspīlē? Bet es sapratu – ja tā rēni ķimerēšos, nekur netikšu. Tāpēc es ārdījos, plosījos, un tas aizgāja tajā līmenī, kā vajag. Arī skatītāji pieņēma, novērtēja. Par to man piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu (smejas). Cik tas pelnīts, nepelnīts – tas, tāpat kā ar ordeņiem, vienmēr ir ļoti relatīvi. Bieži vien pietiek būt īstajā vietā, īstajā brīdī.

– Vai tev izdodas?
– Nepiederu pie lauzējiem. Arī kādos projektos. Es labi jūtos kā otrais cilvēks, bet bieži ir nācies būt pirmajam tāpēc, ka ir jādara, jāvelk. Tad vienkārši saspļauj saujās un dari. Bet tas prasa nervus. Paradoksāli, bet man nepatīk būt uzmanības centrā, sniegt intervijas, nepatīk kritikas – ne pozitīvas, ne negatīvas. Pats zinu, kas man nav iznācis. Tā droši vien ir iedomība. Nekad neesmu apmierināts ar to, ko esmu darījis, – ne uz skatuves, ne ārpus. Man šķiet, viss vienmēr ir vēl par procentiem sešdesmit. Jautājums, kāpēc to nevarēja izdarīt. Vai tie bija apstākļi, mana neuzņēmība vai nebija naudas. Protams, attaisnojumu vienmēr var rast, bet nevienā procesā pilnību sasniegt nevar. Nelaime tā, ka man gribas, lai ir perfekti. Arī tam bija vajadzīgs pusmūžs – lai saprastu, ka perfekti nebūs un nav ko sevi tirdīt un plosīt (smejas). Tas jāpieņem. Bet jāsaka godīgi – es laikam no kļūdām nemācos.

– Vajag rezultātu?
– Jā. Man patīk ātri žūstošās krāsas – viens divi un gatavs! Vēl patīk pļaut zālīti un gludināt – savas bikses, kreklus.

"Esmu tāds vidējais aritmētiskais, zelta vidusceļš," – runātīgais aktieris Šoriņš atklāj savus trumpjus

 
Esmu sentimentāls
– Ko tev ir nozīmējusi draudzība?
– Zini, esmu slikts draugs. Es neprotu draudzību uzturēt.

– Jo tev ir teātris, ģimene un citam vairs neatliek laika?
– Nē, tas ir mans raksturs. Es neprotu... varbūt arī negribu? Nezinu. Mans cīņubiedrs ir Zigurds Neimanis – daudz kopā darījām, bīdījām, meklējām naudu, seriālu filmējām. Tagad viņš no teātra ir pagājis nost, un nav tā, ka mēs šausmīgi viens otru meklējam... Nezinu viņa sajūtas, bet man pret viņu ir ļoti siltas, cilvēciskas jūtas. Ar viņu esam runājuši par ļoti daudz ko, pat ļoti intīmi, ko ar citiem nekad neesmu darījis. Varbūt tā ir draudzība... es nezinu.

– Zigurds ir tas, kuram tu varētu zvanīt nakts vidū?
– Domāju, jā. Bet nu viņš arī kļuvis rimtāks vīrs. Smējāmies – satiekas divi veci cilvēki... Nu, tā tas ir, neko nevar darīt. Laiks ņem savu. Tāpēc saku – kā sunim, refleksi ir, bet lēciens vairs nesanāk.

– Tu saproti, ka tauta grib dzirdēt kaut ko par mīlestību, attiecībām, tāpēc uzraksti libretu Muļķe sirds?
– Zināmā mērā, jā. Daļēji tas ir mārketings. Redz, es esmu ļoti sentimentāls, raudu, skatoties filmas. Piņņāju tā, ka šņakst vien.

– Par mīlestību?
– Jā, par cilvēku attiecībām – visas melodrāmas ir manas!

– Par sunīti…
– Par dzīvniekiem vispār nerunāsim – tā ir mana mitrā vieta uzreiz (smejas). Jo vairāk, ka pats to savu suņuku vedu nozāļot, jo tā vajadzēja. Vēl tagad neesmu aizmirsis, tāpēc man nekādu citu dzīvnieku vairs nebūs. Kāds cits varbūt rakstītu detektīvu vai šausmeni, man gribas, lai ir silti, mīļi. Protams, kaut kas tur ir no manām sajūtām, skolas gadiem, atmiņām... Rakstot zināju, kas spēlēs. Zane Jančevska, Andris Daņiļenko, Jolanda Suvorova, apmēram pazīstu viņu mentalitāti un it kā piegriežu uz viņiem. Smejamies, ka nav gluži Mamma Mia, bet tas pats piegājiens – padzied, parunā. Man šķiet, cilvēkiem gribas ko pazīstamu, vienkāršu. Tās ir pārbaudītas shēmas – drusciņ pasaka, drusciņ realitāte, viss beidzas labi – ar vairākiem laimīgiem pāriem. Kā Blaumanim Skroderdienās. Bet es nepretendēju līdzināties. Reiz vajadzēja pārrakstīt Skroderdienas, un tad pavisam citādi katru teikumu ieraugi... Viņš it kā atveras vaļā. Sapratu, kā viņš visu saaudis, nav neviena lieka teikuma.

– Profesionāli, vai ne?
– Absolūti. Viņu, nabadziņu, kritiķi tajā laikā masēja, viņš teica – es taču pats saprotu, ko esmu uzrakstījis, lieciet mani mierā! Zinu, ka tā nav māksla. Esmu taisījis vieglo izklaides gabalu. Bet tas ir profesionāli uzrakstīts. Man patīk Blaumaņa romantisms. Viņš ir manējais, tāpat kā Jaunsudrabiņš.

– Tev patīk, lai ir abām kājām uz zemes?
– Jā, vienkāršas lietas. Bet es labi saprotu, ka ir cilvēki, kurus tāda vienkāršība garlaiko. Tāpēc tā ir uzdrošināšanās – paņemt citu cilvēku laiku un uzmanību. Īstenībā vajag diezgan lielu nekaunību, lai to darītu.

– Bet estrādes ir pārpildītas – no pirmās līdz pēdējai rindai. Cilvēki ir pateicīgi, ka var atnākt no savām dārza un lauku mājiņām, ar bērniem...
– Lai dievs dod, ka tā būtu! Atceros, kad es dzīvoju laukos... tie bija citi laiki, un pat kino bija notikums!

– Protams, skrēja uz visu, ko rādīja.
– Absolūti. Visas indiešu melodrāmas skatījāmies. Tagad kino ir mājas prece.
 
Sirds nevainīga
– Saki, ka esi tāds pareizs un mierīgs. Liela daļa cilvēku, kuri pēdējos 25 gadus ir cīnījušies par vietu zem saules, ir sevi lauzuši un plēsuši karjerismā un tagad, mēģinot sevi saglābt, mācās rast mieru – meditācijās vai kā citādi.
– Tas, ko atzīstu, ka kāds it kā manu dzīvi ir sakārtojis, neizslēdz to, ka mani nervi ir sabeigti, sliktu guļu, ir bezmiegs... Jā, viss, viss – mugura, skriemeļi. Tagad vingroju, esmu atradis alternatīvu piegājienu. Man ieteica palasīt vienu krievu profesoru, kurš pats sevi ir piecēlis no invaliditātes. Viņa piegājiens cilvēka ķermenim, ārstēšanas principi ir pilnīgi citi. Un es saprotu, ka tas darbojas. Tīri psiholoģiski. Tikai jāgrib darīt, nevis rīt tabletes un pukstēt. Viņš saka – slimība atnāk pati, bet uz veselību jāstrādā. Ļoti gudrs vīrs.

– Tad nemaz tik mierīgi tev nav?
– Nē, nē! Ar reliģiju arī – man grūti formulēt, kādā statusā esmu. Vienu brīdi ļoti aktīvi gāju baznīcā. Man pat bija tāda dīvaina sajūta – tā kā vilka... Taču tad tas norima. Kas attiecas uz Dieva esamību – man Viņš eksistē. Varbūt Viņš ir pārāk izplūdis, bet man ir bijība pret kaut ko.

– Konkrēta dosjē par Viņu nav?
– Bībele it kā dod visas norādes – viss ir jau sapakots, ņem tikai! Bet kas tur ir apakšā? Vai ar mani tā kā nemanipulē? Lai gan mani tas neuztrauc, ar varu jau nevienam virsū nespiež, bet vienalga man tas šķiet tā cilvēka necienīgi... Es nesaku, ka tā ir. Tās ir manas pārdomas.

– Garīgs ceļš tomēr prasa līdzdomāšanu?
– Nu ja. Man pašam pie tā ir jātiek. Un tā nelielā prakse, ko es pats sev esmu atvēlējis, – tā ir mana. Mana sajūta. To es pats daru. Varbūt par maz. Par daudz – nekādā gadījumā. Kāds saka – tā ir vājo cilvēku daļa, stipriem nav vajadzīgs nekāds Dievs, ticība, viņi paši ir spēcīgi sevī. Par vājumu nestrīdos, neuzskatu, ka esmu šausmīgi spēcīgs, bet katram cilvēkam ir vajadzīgs kāds diedziņš, ar kuru tur, augšā, piesieties, tas mūs atšķir no dzīvniekiem. Ja tā nav, mēs kļūstam vienkārši divkājaini radījumi instinktu līmenī.

– Šo ceļu ejam visu dzīvi.
– Bez tā nevar. Man šķiet, tāpēc jau šeit esam iesviesti. Mums ir dota šī iespēja – attīstības ceļš. Es neņemos kādu uzreiz tiesāt, kad viņš saka – man Dievu nevajag. Es nesaku – ā, tad tu esi galīgi pazudis cilvēks. To zina tikai Dievs! Es nezinu, kas cilvēkam ir sirdī. Lai gan bieži esmu izteicis viedokli par kādu, nezinot, kāda bija viņa motivācija. Man šķiet, ka sirdij ir jābūt muļķei! Tas nozīmē – bez priekšnosacījumiem, aprēķina. Tad tā ir atvērta. Kā Mātei Terēzei. Tiklīdz sirds nav muļķe, tā ir ieprogrammēta, zinās, kur uzspiest. Tāpēc “Muļķe sirds” man ir nevis tādā nicinošā nozīmē, bet nevainīga, tīra. Redz, mēs sakām, sirds, bet kā tas ir? Kāpēc ķeramies tajā rajonā ar roku, kad mums ir bail vai prieks? Ne pie dibena, kājas vai ausīm, bet tieši šeit? Nu, kaut kas te mājo.

"Esmu tāds vidējais aritmētiskais, zelta vidusceļš," – runātīgais aktieris Šoriņš atklāj savus trumpjus

 
Mīlestība – kā Dieva daļiņa mūsos
– Ko tu savos gados esi sapratis par mīlestību? Tev visu mūžu ir izdevies nodzīvot ar vienu sievu...
– Es tev teikšu godīgi, es nezinu, vai protu mīlēt.

– Ja neprastu, tad jau ar tevi nedzīvotu.
– Es nemaz nevaru atbildēt, saproti, uz to jautājumu. Nu... Ar cilvēku var dzīvot kopā...

–... arī labā saskaņā?
– Es tagad filozofēju, tas nav konkrēti – var dzīvot aiz cieņas, pienākuma. Var dzīvot aiz slinkuma. Aiz neuzņēmības. Visādi var būt. Kas attiecas uz mani, es nekad negribu ar savu esamību un rīcību otram darīt sāpes, lai viņš justos slikti.

– Bet godīgs cilvēks jau nevienam, arī uz ielas, negrib darīt sliktu. Vai mīlestība nepaģēr ko vairāk – darīt otru priecīgu?
– Zini, es tev pat neatbildēšu... Man šķiet, ar to mīlestību ir tā: pirmais brīdis – tad es mīlu, esmu beigts! Kad tas viss nobirst, ir jāskatās, kāds ir sausais atlikums, kas tad paliek to divu cilvēku attiecībās. Man šķiet, ar vārdu mīlestība mēs katrs saprotam ko citu. Ja to varētu izskaidrot kādā vienotā, šifrētā sistēmā, lai visiem skaidrs, ka runājam pēc vienādas atskaites.

– Bet, redz, tu, skatoties filmas, tomēr atpazīsti kāda cita izstāstītas sajūtas. Citādi tu līdzi nejustu.
– Jā, bet man šķiet, ka mākslas darbs ļoti atšķiras no dzīves. Jo tur, griez, kā gribi, ir atrasti paņēmieni, kā uz tām pogām uzspiest. Vai tas, kā dēļ es raudu, ir mīlestība manī? Nezinu. Varbūt līdzjūtība? Jā, pārdzīvojums, žēl. Tas varbūt ir kaut kas mūsos iekšā... sastrēdzis varbūt.

– Kā kosmosa, Dieva atbalss?
– Pieļauju, ka Dievs to savu mīlestības daļiņu katram ir ielicis. Cik mēs to atpazīstam, kā ar to rīkojamies un kas no tās paliek, kad esi mūžu nodzīvojis, vai esi to izpletis vai – tieši otrādi – zaudējis? Redz, man tā dzīve ir tik nenormāli skrejoša. Es saprotu, ka ar mani nav viegli.

– Tev nav bijis laika arī iemīlēties kolēģēs?
– Nu, zini, kad jāspēlē kāda mīlestība, ja kolēģe ir simpātiska... mēs visi esam tikai cilvēki. Bet dzīve ir dzīve, un ilūzijas ir ilūzijas.

– Tu māki tā nodalīt dzīvi no ilūzijām? Daudzi nemāk, dažs precas jau sesto reizi.
– Bet jāzina, kas ir sirdī tam cilvēkam. Ja viņš tā dara, tad viņam tā vajag. Un, ja ir cilvēki, kas viņu šajā vēlmē atbalsta, tad laikam tā vajag. Vismaz šajā brīdī viņam ir labi.

– Radošs cilvēks vēl jo vairāk ir nestandarta.
– Varbūt. Katrā ziņā tāds uzlidojums tevi dara radošāku, nenoliedzami. Tas tevi padara kaut kā... o!
 
Vasara dzeltenās puķītēs
– Tavā sirdī joprojām ir Kurzemes puse? Tu tagad braukāsi pa pilsētām, kur būs izrāde?
– Nē, tikai izdarīšu savu darbiņu.

– Un palaidīsi pasaulē?
– Jā. Kaut kur varbūt aizbraukšu – uzmest kontrolējošu aci, bet gribu atvilkt elpu. Es būtu ar mieru par algu strādāt drusku mazāk. Bet pagaidām man vēl tā kā neļauj.

– Velk tevi Liepāja? Gribas reizēm aizbraukt uz savām vecajām mājām?
– Kad no savas Vērgales braukāju uz Liepāju, man šķita – nav skaistākas vietas! Atbraucu uz Rīgu, likās – nu, Liepāja tāds miests. Kad ar viesizrādēm biju Maskavā, man gribējās ātrāk atpakaļ, jo šķita, ka tā metropole žņaudz nost, kilometriem tikai mājas, mājas, mājas. Kad izkāpu no lidmašīnas, man tiešām bija sajūta, ka es varētu šo zemi bučot! Bet tāds šausmīgs lokālpatriots es neesmu – kur dzīvoju, tur arī iedzīvojos.

– Esi sapratis, kāda ir sintēze – teātris un daba? Kā tas ir, ka piedalās koki, mākonis, odi?
– Skatoties, kāds teātris. Ja tāds, kā rādīsim šovasar, tad šie koki, daba, odi ir pat vajadzīgi un ļoti skaisti. Teātrī enerģija koncentrējas sienās, bet dabā tā aiziet. Lai skatītāju noturētu aiz žaunām uzmanībā... Viņš jau tur būs, bet vai līdz viņam aizies tas, ko esi gribējis? Varbūt viņš neko negrib saņemt, vienkārši būt klāt. Tev šķiet – ja viņš neraud tajā brīdī, kad esmu paredzējis, tad kaut kas nav kārtībā.

– 22. jūlijā afterparty būs pie mājiņas uz pāļiem?
– Nē, tur šitādu baru... (Smejas.) Viņi man tur visu izmīdīs. Ceru ko garšīgu apēst. Jo, kas man dzīvē patīk, tas ir ēst.

– Tu pats arī gatavo?
– Reti.

– Paļaujies uz sievu?
– Paļaujos vai arī uz to, ko teātra bufetē gatavo. Man ļoti garšo buberts. Pagājušajā vasarā sev atklāju gaiļpiešu tēju. Pie Kandavas bija milzīgs lauks – saplūcu, izžāvēju, dzēru – eu, nemaz nav slikti! Tur tāda vasara iekšā...

 
"Esmu tāds vidējais aritmētiskais, zelta vidusceļš," – runātīgais aktieris Šoriņš atklāj savus trumpjus


Šoriņa mīlestības stāsti
Kad tikko bijām brīvlaisti, bija programma, kas deva aizdevumus, lai pilsētnieki iegādājas lauku īpašumus. Trijatā bijām aizbraukuši uz kolhozu pie Neretas, ar kuru bijām tādās kā šefības attiecībās, viņi saka – vai negribat, mums te tāda muižele... Un tā mēs paņēmām. Muižele bija tieši pie leišiem, un robežupīte – Mēmele. Tur bija tāda pasaules gala sajūta labā nozīmē – klusums, ceļa gals, upes līcīši, un tieši tajā laikā es lasīju Jaunsudrabiņa tēlojumu “Pie ūdeņiem”. Viņš makšķerēšanas procedūru apraksta tik garšīgi! Domāju – es darīšu tāpat. Tirgū nopirku spiningu, garos zābakus, četros no rīta piecēlos. Saule, rasa – kā Jaunsudrabiņam. Eju gar upes malu, klusums, kaut kādi veči vēl šur tur. Metu vienā līcītī, nekā nav, metu otrā... Jau sešos biju atpakaļ mājās un gāju gulēt.

Reizēm galvā ir visādas dullības. Pēdējā – biju iedomājies, ka es gribētu viens pats braukt ar velosipēdu pa Latviju un gulēt mežā – tādā iekarināmā maisā. Bet esmu pabailīgs pēc dabas, man noteikti vajadzētu, lai ir pietiekamā augstumā un kaut kādi dzīvnieki nevar uzklupt. Nevarēju izdomāt trīšu sistēmu, kā tas varētu būt. Pasūtīju, nopirku guļamo. Tagad braukāju uz Kandavu, tur ceļmalā ir mežs, un beidzot realizēju savu sapni – iekāru maisu starp diviem kokiem un... kādu pusotru stundu šūpojos, iesnaudos... Sajūta pasakaina! Tāds kā telts audums, guli mīkstā kūniņā, kā mammas klēpī. Tu esi kopā ar dabu. Ap tevi viss vējo. Jo māja ir māja, tā dod drošību, bet arī norobežo. Tu esi kā kubā. Bet tur esi vaļā.

Agrāk man ļoti patika ceļot. Es tos ceļojumus plānoju pats. Google ir Street View, kur tu izvēlētajā pilsētā izej uz ielas un brauc pa to. Kad esmu visu saplānojis, man šķiet – ko es vēl braukšu? Es taču esmu tur bijis, visu zinu. Staigājam pa Parīzi, saku – aiz šā stūra būs tas, tur tas... Tas atņem pārsteiguma momentu. Bet ekstrēmi ceļojumi... Man ļoti patīk kalni, taču ilgstoši tajos nevaru, tie mani spiež. Kad izbrauc līdzenumā, vari uzelpot, bet kalnos ir enerģija. Līkloču taciņas, krauja, negaiss nāk... Tur esi kā mazs knislītis.

Man ļoti patīk mežs, ilgi nav braukts pa upēm ar laivu. Laidies ar sajūtu, ka neesi atkarīgs no tehnoloģijām, servisiem, drusku kā mežonis, pats gādā malku, iededz ugunskuru. Vai es izturētu, ja būtu galēji ekstrēmi? Discovery rāda – cilvēkus izsviež mežā, viņi nedēļu iet pa slapjumu, guļ sniegā. Skatos ar cieņu, man tas šķiet pa īstam. Bija viena sērija par pavāru un mednieku no Jaunzēlandes, kuram ir tikai loks un bultas. Trīs dienas viņi pārtika no saknēm, tad izdevās kādu stirnu nomušīt, pielikās un bija laimīgi. Man skatīties patīk, bet, vai es varētu trīs dienas bez normālas ēšanas izturēt, nezinu. Manī nav tāda dzelzs gribasspēka. Es drusku varu, jā, bet ir robeža, kad saku – nē, es labāk eju mājās.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS