Mazmākoņains
Rīga
12°
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Aina Poiša: "Diez vai bērni gribēs apciemot skumīgu mammu..." (90)

 
23.jūlijs 2016  08:30

Jau atkal pēc sarunas psihoterapeite Aina Poiša nopūšas, ka droši vien sanācis par atklātu. Taču citādi viņa nemākot. Kāda jēga slēpties aiz vispārīgām frāzēm, mēģinot iedrošināt cilvēkus dzīvot pilnasinīgāk? Šī ir ļoti atklāta saruna par dzīves pilnbriedā uzliktiem pārbaudījumiem. Aina runā uz savu paaudzi, un ne tikai.

Aina Poiša: "Diez vai bērni gribēs apciemot skumīgu mammu..."

Ainai ir sava mansarda telpa Olīvu ielā Olīvu veselības mājā, un tā ir pavisam tukša. Labi vien ir, jo dzīves musturi, ko sev līdzi atnes cilvēki, kuri meklē palīdzību pie Ainas, parasti ir samudžināti, un lietu pārpildītā telpā tiem vienkārši nebūtu vietas. Aina ir skaisti iedegusi un joprojām atstāj iespaidu par cilvēku, kurš prot – nē, ne baudīt, bet izgaršot dzīvi. Kā viņa kādreiz teica: izmēzt savu iekšējo pagrabu tīru – gan saldu zapti, gan to, kas sapelējis. Pie psihoterapeita cilvēks to dara runājot.
 
Ja tu atļautos būt drosmīgāks...
– Vai tev ir viegli sevi vasarā piespiest strādāt?
– Nē, es jau ziemā sāku ilgoties pēc nestrādāšanas (smejas). Mums galvā katram ir tāda bilde, kurā ir vienkārši labi. Sevišķi, kad uznāk aukstums, pelēkums, kokiem nav lapu, sāk šķist, ka visa dzīve ir vienīgi pienākumi un atbildība. Gadi nāk klāt, un arī tie it kā saka – vajag mainīt attieksmi pret mūžīgo skriešanu. Un tad es tajā bildē pakavējos – vasarā, kad var nestrādāt, bet dzīvot savā ritmā.

– Māki to saorganizēt?
– Jā. Tā ir priekšrocība cilvēkam, kas nestrādā lielā sistēmā un pats ir atbildīgs par savu laiku un ienākumiem. Tu nekad neesi stabils, taču ir iespēja būt elastīgam. Vari saņemties uz sezonu, bet, kad pirmie pumpuri briest, iekšā sāk kņudēt. Nevar visu dzīvi pakļaut tikai darbam. Ap sevi redzam tādus, kas sen izdeguši, noguruši no stresa, kam nav prieka par darāmo. Tās parasti ir sievietes, uz kurām gulstas loģistika – skolas un mājas lietas. Domāju – cik labi, ka man tas viss jau ir garām! Cilvēkam sevi ir jāsaglabā, lai būtu efektīvs. Bez spēka tu nevienam vairs neesi vajadzīgs un izsauc uguni uz sevi. Apkārtējo spiediens rada nedrošību, visu laiku tiek pumpēts manipulatīvs uzskats – ja tev kaut kas nepatīk, tad staigā! Bet cilvēkam ir svarīgi savu naudu nopelnīt, lai justos kaut cik droši. Līdz ar to reizēm kaķim zem astes paliek visi labie padomi, ko lasām žurnālos.

– Ko īsti nozīmē “saglabāt sevi” – pie fiziskas un garīgas veselības?
– Jā. Un saprast pirmos simptomus, kad jūti – ir pārslodze, stress kāpj pāri malām, tu kļūsti neiecietīgs, ir bezmiegs, ēšanas traucējumi, viss krīt uz nerviem vai pie katra nieka kļūsti raudulīgs. Apkārtējās vibrācijas ir tā nokaitētas, ka mūsu stresa līmenis nav ne tuvu optimālajam, un mums diemžēl ar to ir jāsadzīvo. Neesam pasakā – skumji, bet fakts. Pašsaglabāšanās būtu, ja cilvēks atļautos būt drosmīgāks un reaģētu uz zīmēm, ko ķermenis, pašsajūta saka priekšā. Bet mēs kā darba zirgi esam pieraduši to ignorēt. Esam iejūgti, kāds uzšauj, un mēs tik skrienam. Tajā brīdī aizmirstas, ka nodzītos zirgus nošauj.
Katrs jūtas priecīgs, ja no viņa paņem to, ar ko viņš ir atšķirīgs, un tas tiek saudzēts. Sevišķi radošiem cilvēkiem ir jāsaglabā iekšējais spēks, jo viņi tērē savas emocijas, prātu.

– Arī tev ir radošs darbs. Vai vari teikt, ka tavi klienti tevi izbrīna? Tev ir jauna filma katru dienu?
– Ir! Tēmas ir tipiskas, bet – kā katrs pastāsta. Tā ir īpašā mērce, tik niansēta, ka nedrīksti palaist garām neko, lai cilvēks saglabātu sajūtu, ka katrai detaļai ir nozīme. Paldies Dievam, cilvēki sāk saprast, ka, tikpat svarīgi kā reizi gadā aiziet pie zobārsta vai ginekologa, veikt tehnisko apkopi organismam, ir vēlams ik pa brīdim iztīrīt arī galvu. Uzturzinātnieki par ķermeni mēdz teikt – baseinam ir jānomaina ūdens. Savukārt stāstot mēs tiekam vaļā no sociāliem uzkrājumiem, kuri rodas, piedzīvojot gan labo, gan slikto. Tu ļauj, lai ūdens, kas tevi spiež un žņaudz no iekšpuses, izlīst. Reizēm tas ir sastrēdzis kā kamols un labākajā gadījumā iznāk asaru veidā vai runājot. Reizēm emocijas ir sasalušas kā ledus pikucis, un tad vajag laiku, lai tās atlaidinātu. Es aizstāvu ideju – kamēr tev šī dzīve ir, tev to jāmācās dzīvot katru dienu. Arī tad, kad tā ne ļoti patīk.

– Vai ir statistika, cik cilvēku Latvijā apmeklē psihoterapeitu?
– Oficiālas statistikas nav.

– Tie varētu būt 10 procenti aktīvā sociālekonomiskā slāņa?
– Es teiktu, ka vairāk. Ir ļoti svarīgi, ka man psihoterapeita darbs nekad nav saistījies ar biznesu. Sākumā, protams, esi ieinteresēts, lai būtu praktizēšanas iespējas, bet svarīgi paturēt prātā, lai, ieraugot klientu, pirmā doma nebūtu – cik viņš man atnesa? Tad pazūd jēga. Primāra ir uzticēšanās, atrast īsto cilvēku, ar kuru izveidot telpu, tādu ideālu mikropasaulīti, kurā veidot simbiozi, kas nav slimīga atkarība. Klients jebkurā brīdī pats var izvēlēties, kad viņam ir gana, un tas arī man dod neatkarības sajūtu – nav vajadzības viņu piesaistīt par visu varu.

– Apmēram – mums tagad būs 20 seansu, un agrāk tava dzīve neuzlabosies?
– Ir dažādas pieejas. Esmu ģimenes terapeite un vairāk skatos uz mijiedarbībām, kas cilvēku ietekmē, – attiecības ar sevi, citiem, pasauli. Reizēm mamma palūdz, vai es varu meitai būt tāda kā palīgmamma uz laiku. Jo pienāk brīdis, kad meita vairs negrib mammai visu uzticēt. Viņas atdalās viena no otras, un tad vajag vienu neitrālu cilvēku.
 
Roku paceļ vainas izjūta
– Bet, atgriežoties pie runātā, kā tu sevi brīvlaidi? Tev pēkšņi kļuva daudz laika sev?
– To vienmēr esmu sev ņēmusi, un mani bērni no tā ir arī cietuši. Vienmēr vajadzēja būt citur, ne mājās, kad bērnam sāp austiņa. Manis teiktajā uzreiz var sadzirdēt vainas izjūtu, kas paceļ roku – jā, es te! Tu nebiji ideāla mamma! (Smejas.)

– Labi, ka to var atpazīt un pasmieties.
– Un labi, ka var sev arī piedot un saprast, ka tāda situācija šeit ir. Un caur savu pieredzi varu kādai citai sievietei palīdzēt – neizvirzi sev pārāk augstas prasības! Neaizraujies ar ideālās mammas lomu! Kad bērni izaug, varam pieskarties šīm epizodēm, vairs nav uzbraucienu, vainīgā meklēšanas. Vienkārši – tāda ir realitāte. No savējiem pa tiešo nekādus pārmetumus neesmu saņēmusi, bet pati zinu, ka reizēm varēja būt labāk. Domāju, ja tagad jaunās māmiņas redzētu, kā reizēm atļāvos riskēt, atstājot bērnus vienus mājās, tas šķistu noziegums. Pa šiem gadiem ir mainījusies attieksme par bērnu aizsardzību, un reizēm es nevaru saprast, tas ir labi vai drusciņ pārspīlēti. Ir brīnišķīgi rūpēties par bērniem, bet, ja tas aiziet grāvī, var sākties pāraprūpe.

– Sieviete, kas ir apkrāvusies ar darbiem un ģimenes rūpēm, reizēm iedomājas – viņi izaugs, un tad darīšu to, to un to, rūpēšos par sevi.
– Tas tik viegli nenotiek.

– Tu staigā kā lauvene pa krātiņu – tukšs...
– Un jāatrod bremžu pedālis, lai nemitīgi nedzīvotu ar domu – vai tad nepiezvanīs... Un pašai roka niez – jāpiezvana, nez kā tad tur iet... Izdomā visādas situācijas, lai tik atkal būtu iemesls dabūt kādus uztraukumus. Jo – kā viņi bez manis!? Mani mazie bumbulīši – kas viņus aizsargās? Kad šis apjukums pāriet, dzīve, protams, nostājas savā vietā, un tu dabū nost kādu daļu atbildības.

– Parādās brīva telpa?
– Jā, galvā. Nav vairs jādomā par skolu un pulciņiem...

– Blūze jāizgludina, jāsarūpē brokastis – nepārtraukta menedžēšana. Šķiet, vīrieši nenojauš, kas notiek sievietes galvā.
– Tās domas kā skudras skrien.

– Kad runā par līdztiesību, kā tev šķiet – šos pienākumus vispār ir iespējams sadalīt?
– Var sadalīt, vīrietim deleģējot konkrētas darbības, pa punktiem. Tas viņam patīk – ja dod noteiktus uzdevumus, viņš saprot un ir gatavs tos pildīt. Bet viņam galvā nav tāda faila kā – solis uz priekšu, solis atpakaļ. Mamma pārredz laukumu, prognozē intuitīvi, ar emocionālo pieredzi.

– Bet ir taču vientuļie tēvi, kuriem tas jādara...
– Jā, un viņi to apgūst. Bet varbūt tik daudz nestreso, rīkojas konstruktīvāk Interesants ir raidījums “Tēta nedienas” – ieraudzīt latviešu vīriešus tuvplānā. Beigās visi kā viens – ceru, tas nav iestudēts topiks – ir atklājuši sevī empātijas spēju, jo ir pabijuši tajās sievas kurpēs. Kaut arī galvu vai pasaules uztveri nomainīt nevar, bet vismaz izej cauri darbībām, kas varbūt ir tikai viena daļa sievas ikdienas. Šovā uzdevumi ir uzrakstīti uz papīra lapas, un tā nav bezgalīga. Domāju, neviena sieviete arī negrib pazemot vai riktīgi uz tanka uzmest savu vīrieti. Viņa varbūt gadiem ir gaidījusi, lai viņš beidzot pieliek to aizkaru stangu vai sastellē bērnam rakstāmgaldu! Un vismaz galvenās lietas viņš izdarīs. Bet tur nav runa par tiem daudzajiem sīkumiem, ar kuriem sieviete saskaras ik dienu. Tu brauc tramvajā kā visi cilvēki, sēdi, skaties pa logu, bet prātā esi izstaigājusi virtuvi, vannas istabu, pieliekamo, ledusskapi...

Aina Poiša: "Diez vai bērni gribēs apciemot skumīgu mammu..."

 
Mēs paņēmām suni
– Kad tev parādījās brīva telpa, tu atradi sev nodarbes?
– Sirds jau tāpat paliek vaļā. Tas, ko iemācies, – nebāzties virsū (smejas). Un tad tu to laiku aizpildi, lai nav jāskumst, jāpiedzīvo baigā pamestības, vientulības sajūta, ka bērni nepiezvana vai neatbrauc. Ja viņi ieraudzīs tādu skumīgu mammu, nez vai tāpēc gribēs mani vairāk apciemot.

– Vai mainījās tavas attiecības ar vīru?
– Protams. Tā ir sistēma – pāris un bērni. Kad viņi aiziet, tev it kā jāpagriež galva uz laulāto un jāsāk skatīties. Vai mums ir interesanti? Vai neesam pazaudējuši tuvību, intimitāti? Vai mūsu interešu bloks ir pietiekami spēcīgs? Vai ir lietas, ko darām kopā? Vai pieņemam jauno ģimenes situāciju – ka esam paaudze, kas atkāpjas, pamājam ar smukiem kabatlakatiņiem, lai bērni dodas ceļā (smejas). Tiltiņā starp mums parādās visādas krīzes un atlikti konflikti vai pēkšņi ieraugi to, kas baigi krīt uz nerviem, ko neesi pamanījis ikdienas rūpēs, kamēr bija piesaiste rūpju objektam. Mēs to atrisinājām diezgan ātri – paņemot suni.

– Tas bija kā plāksteris?
– Mums tas ļoti labi derēja. Redz, dzīvnieks tomēr to maigumu velk ārā. Tas atkal ir kopīgs prieks un rūpes, kaut kas dzīvs, kas gaida mājās, luncina asti un nolaiza no galvas līdz kājām. Man šķiet – tāds labs variants. Jo palikt tikai divatā.. Domāju, tas atkarīgs no tā, kādas ir personības. Mums tas būtu par daudz.

– Jo ir viegli tajā brīdī aiziet katram uz savu pusi?
– Tā notiek, tu viņu kā tādu mīļu ādas čemodānu nevari izmest ārā, bet īsti nesaproti, kur likt.

– Un īsti laimīgs arī neesi.
– Jā. Pāra attiecībās, kad esi nodzīvojis 20–25 gadus kopā, saproti, ka vairs nav to jūtu... Vēsture ir tāda, kāda ir – vai nu mēs esam kļuvuši tuvāki, vai, izgājuši cauri krācēm, esam atsvešinājušies, sakrājuši visādus aizvainojumus, konfliktus, un šis ir labs izaicinājums. Vai atradīsim jaunu spēku, kā iet uz priekšu, vai labāk tomēr ne, lai nav pa tukšo.
 
Uz viena matrača raugāmies zvaigznēs
– Varbūt cilvēki mēģina sākt jaunu dzīvi, un vecais koferis nav vajadzīgs – arī tā mēdz būt.
– Arī. Tikko Dailē biju uz “Laulības dzīves ainām”...

– Aplausi Regnāram Vaivaram – tik dzīvi, gudri un ar humoru.
– Kā spogulis, kurā ik pa brīdim atpazīsti kādu niansi, dzirdi pat konkrētas frāzes, izpausmes... Pārim bijusi uzbūvēta izpratne, cik labi viņiem ir, un viņi tajā viens otru stiprina, suģestē, bet vienā brīdī tik un tā izrādās, ka tas ir smilšu namiņš, un kādam parādās vēlme to sagraut.

– Tomēr vilkme starp cilvēkiem pastāv, pat ja viņi ir pārtraukuši attiecības?
– Man trāpīja Mariannas teiktais – kāpēc mēs tagad tik labi saprotamies? Jo mums vienam no otra neko vairs nevajag. Mēs esam sevi atbrīvojuši. Mums ir vieglāk draudzēties. Mēs paņemam vienu matraci un raugāmies zvaigznēs, nevajag glamūru, izrādīšanos draugiem.

– Ne sev pašiem.
– Jā. Mēs beidzot svinam patiesības svētkus, brīvību. Paliek saite, ka mēs īstenībā bijām cilvēki, kuriem ir kas tik īpašs vienam pret otru.

– Īstenībā bijām tuvi, tikai pazaudējām...
– Vai tas bija laulības rāmis vai vērtību sajukums. Ir tāds mūžīgais nemiera vējš, ka nemāki apstāties un novērtēt to, kas tev ir, kas ir vēsture, kad pāris paliek divatā.

– Bet tā draudzības stīga...
– Ja tas nav sačakarēts, tad tas ir ļoti labs materiāls tiltam, kas iet pāri krācēm. Bet, redz, laulībā vienmēr ir kādas nepiepildītas gaidas – es jau pirms pieciem gadiem cerēju, ka tu darīsi tā... Un otrs tāpat. Okei, mēs kaut ko norijam, dzīvot var, ejam uz priekšu! Bet vienā brīdī tas uzkrājums attiecības padara smagnējas. Tas mulsina – vai man ir spēks nest to smagumu? Varbūt cilvēki mūsdienās grib dzīvot vieglāk. Varbūt savas laulāto attiecības aizvedam uz noliktavu, lai stāv un netraucē – satiksimies kā draugi vai šad tad kā mīļākie! Variantu ir – uh!

– Beidzot esam brīvi, varam ļauties impulsiem, izmēģinām – vienas attiecības, otras, trešās, nekādu saistību, tā, pa vieglo. Grūtāk ir palikt kopā.
– Stipri grūtāk. Ar gadiem tas “es” kļūst stiprāks, jo visu laiku sevi kaut kā tapinām. Ne jau tikai tie, kas sēž psihoterapeita kabinetā. Katrs cilvēks sevi tapina. Pieredze nāk klāt, un tu, gribi negribi, attīsti to, ka tu kaut kas esi, par kaut ko vari iestāties, arī pret kaut ko. Kur parādās viedokļi, uzreiz ir izaicinājums jauna veida berzei. Mēs nevaram teikt, ka mūsu uzskati ir tikai gaumes jautājums.
 
Ir kāda starptelpa...
– Kāds profesors ziņu portālā apgalvo – daudzu Latvijas senioru problēma ir sevis žēlošana un nekā nedarīšana. Vai tie cilvēki sevi tik ļoti ir iztērējuši, ka viņiem nekas cits neatliek? Nav spēka sevi sapurināt?
– Viņiem vairs nav nekādas piesaistes dzīvei. Tā ir paaudze, kas dzīvo ar nostalģiju par sociālajām garantijām. Viņiem nebija tik svarīgs brīvības jautājums kā tiem, kam radošais gars laužas ārā kā džins no pudeles. Viņi dzīvoja savu vidējo aritmētisko dzīvi – lai ir darbs, jumts virs galvas, vari bērnus izskolot, un, ejot pensijā, tev iedod diplomu vai uzdāvina skaistu segu (smejas). Un tad tu marinē gurķus vai kop mazdārziņu. Nebija tik augstu prasību pret dzīvi, varēji mierīgi savā drošības saliņā dzīvoties. Ja to atņem, aizvainojums ir tik liels, ka iedzen upura domāšanā.

– Un sabiedrība īstenībā, skarbi skan, gaida, kad atbrīvosies no šiem cilvēkiem...
– Tas notiek medicīnas sfērā – viņš nav perspektīvs. Valsts saka – nu, ko jūs gribat? Kvotu ir tik, cik ir, un, kad tās beidzas, vairāk vajag tādam, kas ir perspektīvāks. Ciniski. Un mēs jau arī tur būsim. Tāpēc saku – tas ir tik biedējoši...

– Bet, ja domājam par to, kā būt priecīgam, noturēt sevi pie garīgas veselības, vai tas nav cerību stars mazliet citādi pavadīt savas sirmās dienas?
– Tā ir īstenā motivācija – apzināties, ka ir divi varianti. Jo bēdīgais stāsts nav par visiem vecajiem cilvēkiem. Vari skatīties uz gaišākiem, kuri arī ir gados, bet kam ar prātu viss ir kārtībā, viņi ir atraduši veidu, kā turēties pie dzīves un neiekrist upura domāšanā. Tas izvelk – kad neesi tai uzgaidāmajā telpā starp dzīvību un nāvi. Piemēram, mana mamma dzīvo pansionātā, un es divus gadus esmu gaidīšanas režīmā. Smagi nenormāli. Jūtu, ka viņa ir tajā starptelpā, mani nepazīst. Tā ir tikai miesa, mazs gabaliņš. Un tad šķiet – ak, vieglāk būtu, ja viņa tiktu no tās telpas prom, nevis dzīvotu, iesprūdusi tajā. Zini, kad aizbraucu uz pansionātu, visa tā gaisotne – lūk, tas ir variants, kuru mēs ar tevi neizvēlētos. Domāju – vai mana mamma to gribēja? Vienkārši, kad tas notika, es sapratu, ka nevaru par viņu rūpēties, kā prasa šī slimība, jo viņa 24 stundas ir pieskatāma.

Ir nožēlojami, kad ir šādas dzīves beigas – cilvēkam nav izvēles. Mēs šeit, smuki sēžot, varam runāt, mums ir izvēle, bet nezinām, kurā brīdī galvā kas pārtrūks. Esmu dzirdējusi visādus stāstus, maniem vienaudžiem tā ir kopīga problēma. Mana paziņa brauc uz pansionātu pie krustmātes, kura bijusi profesore, gudrs, izglītots cilvēks, bet vienā brīdī galvā kas atslēdzas, un viss – viņa paliek uz gultas, siekala tek, dārzenis... Mēs varam tik, cik varam, bet ne vairāk. Kad redzu savu mammu – viņa ir caurspīdīga, šķiet, uzpūstu un aizlidotu.. Kas viņu tur tajā starptelpā? Kāds nepadarīts darbs vai nepateikti vārdi? To nezina neviens. Un nav kam uzprasīt. Mēs visu mūžu cenšamies būt labi cilvēki, krietni. Arī mana mamma – it kā bija labestīga. Pansionātā visi saka – ar Austriņu visu var sarunāt, kā ar tādu paklausīgu bērnu. Bet, redz, tie cilvēki nezina to, ko zinu es – ka viņai bija upura domāšana. Uz citiem viņa to neparādīja, tikai uz savējiem. Man vienmēr ir bijis stipri jāstrādā ar sevi, lai man tas nevilktos līdzi.

– Jo varēji pārmantot.
– Jā, tādu bezpalīdzības sajūtu, iekšēju nelaimīgumu, neticību sev, mazvērtību. Varbūt mūža beigas ir tādas tieši tāpēc, ka viņa nemācēja iemīlēt sevi?

Aina Poiša: "Diez vai bērni gribēs apciemot skumīgu mammu..."

 
Old lady vecā pilsētā
– Šveicē bija referendums – katru iedzīvotāju nodrošināt ar stabiliem ikmēneša ienākumiem, 2500 eiro.
– Forši, kā mēs dzīvotu!

– Ziņu portāli rakstīja – šveiciešiem tomēr par slinkošanu nemaksās! Kā tu uz to skaties? Pirmā doma, protams, mums kaut pusi no tā...
– Jā, tas atvieglotu dzīvi, atrisinātu daudz jautājumu... Bet tad uzreiz mēs atņemam sev izvēles iespējas – kustēties, darboties, izvirzīt mērķus.

– Tu domā – cilvēki nedarbotos? Man šķiet, atpūstos divus gadus un pēc tam tāpat kaut ko gribētu darīt. Varbūt ne ražot, bet rakstīt grāmatu, blogu, audzēt kaut ko savam priekam.
– Ir daudz tādu, kam gribas patērēt, lai kāds viņus aprūpē. Tāpēc ir viedoklis par slinkošanu. Arī latvieši ārzemēs dzīvo uz pabalstiem – tie ir lielāki, nekā šeit var nopelnīt ar sūru, grūtu darbu. Viņi izkalkulē – kāpēc darīt, ja var nedarīt? Jo mēs pēc savas dabas esam arī slinki – un kas nu kuram dominē, kas sagādā kaifu. Varbūt gandarījums, kad pārvari slinkumu un ieraugi rezultātu – kaut mazai darbībai, ka vienu plauktiņu esi sakrāmējis, iztīrījis skapi vai noberzis flīzi... Jo ieaugt haosā, netīrībā un apātijā ir ļoti vienkārši. Atlaižam! Kļūstam par bēbjiem! Visu taču var pasūtīt internetā, un pieved klāt!

– Daudzi ir gatavi dzīvot minimālā līmenī – jo mazāk jādara, jo labāk.
– Protams. Cilvēkiem ļoti patīk iekļauties sistēmā, būt par izpildītājiem – labākiem, sliktākiem. Bet nākamais līmenis ir, kad tu pretendē uz mirdzumu acīs, entuziasmu, tu aizraujies un kļūsti dedzīgs.

– Ģenerē idejas?
– Jā, un tad kļūsti par pasaules uzlabotāju, pārveidotāju. Bet sākumā tu vēro un domā – darīt, nedarīt? Kuram pieturas punktam tērēsi benzīnu – vai pirmajam, kad pakļaujies sistēmai, kas tev ļauj būt un neko nedarīt, vai tam, kurš saka – kusties, un tad dabūsi savu piecīti! Es, piemēram, brīnos, ka var nesajukt prātā no nekā nedarīšanas.

– Tu savu saules un jūras devu jau esi dabūjusi?
– Man šogad draudzene Atēnās svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Viņa dzīvo Amerikā, bet tur jau pie viņas neviens neaizbraukšot. Man patika koncepts – old lady ļoti vecā pilsētā (smejas). Tas bija tik interesanti! Pēc tam piecas dienas ar vīru nodzīvojām Korfu salā, ko jau bijām iemīļojuši, jo viesojāmies tur atkārtoti. Tur jutāmies kā mājās. Tā ka pirmo saules devu es jau dabūju – esmu laimīga un mierīga.
 
Sirmo dienu dzīve. Iesaka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša
Tagad cilvēkus nešķiro pa vecumiem, un festivālos un koncertos nav tikai tīņi, līdz ar to arī starp paaudzēm ir draudzīgāka gaisotne. Tie, kam ir tas garainis, nemiera vējš, var baudīt.
 
Visi, kas ieiet vietnē, kur var apskatīties savu pensiju, ieraugot to skaitli, iedzīvojas depresijā. Skaidrs, ka ar to nevar izdzīvot, kur nu vēl aizbraukt ceļojumā, baudīt dzīvi, mācīties valodas. Ir jāstrādā, lai vari veidot kādus uzkrājumus, lai vari kaut ko atļauties.
 
Tev vairs nav vecāku, kas dod, un saviem bērniem arī vairs nedod. Tātad pelni, lai pašam pietiek. Tā ir laba neatkarības sajūta. Īstenībā tas ir pašapziņas jautājums. Jo, līdzko kļūsti atkarīgs, tā izčākst.
 
Sevi žēlojot, sākas vainīgā meklēšana – tam es atdodu atbildību, situ, speru ar vārdiem vai fiziski, grūstu cilvēkus sabiedriskajā transportā, esmu agresīvs. Citi meklē brīnumu. Vieniem tas varbūt ir Dievs, kas viņus nomierina, mīl un pieņem. Citiem – seriāli televizorā, kas aizpilda realitāti. Un ziņas, sevišķi sliktās.
 
Jebkura enerģija nāk no tā, kā pats jūties. Ja slikti, tur dzīvo tikai dusmas, aizvainojums. Daļa cilvēku gados kļūst paštaisni. Tas ir ierobežojums, mūris, ko ap sevi uzceļam, un tad dzīvojamies ar to. Dzīve kļūst kā smags maiss, ar ko aizvelkos uz aptieku, kur atstāju visu savu pensiju...
 
Es labāk pierakstos optimistu grupā. Katru dienu par to nav jādomā, bet tev ir skaidrība, ka ir jākustas, jābūt atvērtam un jāizvēlas, ar kuriem cilvēkiem pavadi laiku. Lai tev neatņem enerģiju, kuras jau tā kļūst mazāk, un tu pret sevi kļūsti taupīgāks. Tu nepārstrādājies, izvēlies kvalitatīvas izklaides, cilvēkus, kas uzmundrina un dod enerģiju. Nesen aizgāja mana kaimiņiene, 92 gadu vecumā. Viņa bija ar tādu gara spēku apveltīta! Viņai bija mērķis – sagaidīt mazbērnus, kas dzīvo Austrijā. Kāda doma par aiziešanu! Viņa kustēsies, staigās apkārt kaut galdam, lai neiesēdētos, darīs visu, jo viņai ir mērķis.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve”/ Foto: Georgs Viljams Hibneris






Komentāru noteikumi