Skaidrs
Rīga
11°
Skaidrs
LV RU
Sabiedrībā

Divi traki latvieši ar laivu pāri okeānam – Gints un Kārlis airējas uz Rio. FOTO (76)

 
18.jūlijs 2016  07:00

Kārli Bardeli un Gintu Barkovski ne viens vien varētu nosaukt par plānprātiņiem – viņi apņēmušies uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro nokļūt, airējot pāri Atlantijas okeānam.

Abi airētāji uz laivas "Linda", kas portugāļu valodā nozīmē skaisti. Dēkaiņi Gints Barkovskis (no kreisās) un Kārlis Bardelis.

Abi airētāji uz laivas "Linda", kas portugāļu valodā nozīmē skaisti. Dēkaiņi Gints Barkovskis (no kreisās) un Kārlis Bardelis.

Savu ceļojumu drosminieki sāka 4. maijā no Rietumāfrikas, Namībijas pilsētas Luderitzas. Simts dienu laikā viņiem, paļaujoties tikai uz savu roku spēku, jāpieveic 6000 kilometru. Savu piedzīvojumu vīri nodēvējuši „Lēnākais ceļš uz Rio”. Kā dēkaiņiem sokas šajā ceļojumā?
    
Bez burām un dzinēja
Abi avantūristi tic, ka sabiedrība liek pārāk lielu uzsvaru uz vārdiem ātrāk un vairāk, tāpēc izlēmuši uz nozīmīgo sporta sarīkojumu doties lēnākajā iespējamajā veidā.

Lai šo mērķi sasniegtu, viņi cilā tikai airus un paļaujas uz fizisko un gribasspēku, neizmantojot ne buras, ne dzinēju. Kārli un Gintu no okeāna dzelmes sargā tikai viņu mazā airu laiva „Linda” – portugāļu valodā tas nozīmē skaisti.
Namībijā viņi ieradās 16. aprīlī, un līdz startam laiks pavadīts, ceļojot no skolas uz skolu, daloties ar saviem piedzīvojumu stāstiem un gatavojoties lielajam izaicinājumam.

Šis nav puišu pirmais pārdrošais ceļojums, taču ambiciozākais gan. Kārlis ir mērojis 6247 kilometrus, ar skrituļslidām ceļojot no Nordkapa Norvēģijā līdz Gibraltāram.

Ciemojas pie Namībijas latvietēm
Par viņu piedzīvojumiem ceļā uz olimpiskajām spēlēm var sekot „Bored of Borders” („Noguruši no robežām”) feisbuka lapā.
Kārlis par Namībijā pieredzēto raksta: “Pirms izbraukšanas no Vindhoekas mūs uz pusdienām uzaicināja vienīgās latviešu sievietes Namībijā – Gita un Vita. Gita reiz Vācijā satika nākamo vīru Stīvenu no Namībijas un šeit dzīvo jau trīs gadus. Vita šeit dzīvo 17 gadus, studējusi ģeogrāfiju, tagad viņa strādā ar vides problēmām. Pēcpusdienā mēs baudījām saldējumu Vitas ļoti jaukajā mājā ar panorāmas skatu uz galvaspilsētu, viņas bērni skaidrā latviešu valodā ar mums sasveicinājās.”

550 kilometri astoņās dienās
Kārlis ir uzņēmies ne tikai airētāja, bet arī stāstnieka lomu. 12. maija ieraksts: “Pagaidām iekļaujamies grafikā – esam noairējuši vairāk par 550 kilometriem astoņās dienās un beidzot esam pieraduši pie jūras slimības. Katru rītu esam svētīti ar satriecošiem saullēktiem, un katrs vakars beidzas ar vēl skaistāku saulrietu, kam seko neskaitāmas krītošas zvaigznes.”

Grafiks ir saspringts, diena ir sadalīta divas stundas garos gulēšanas un airēšanas posmos. Gadās, ka, pat airējot ar pilnu atdevi, labākais, ko var izdarīt, ir stāvēt uz vietas.

Tomēr 23. maijā nemanot pārvarēti pirmie 1000 kilometru. Kārlis neslēpj, ka sākuma optimisms ir atkāpies, lietus izmērcētie vīri drēbes vairs necenšas izžāvēt, tāpēc uzvilkuši savus sarkanos hidrotērpus. “Izskatāmies pēc Frankfurtes desiņām celofānā, bet vismaz vairs neesam slapji.”
 
Kārlis ar Gintu un viņu airu laiva "Linda"

Nevar ne sēdēt, ne gulēt
Sarežģījumi seko ik pa laikam – nācies cīnīties ar pumpām un augoņiem. 29. maija ieraksts: “Neskatoties uz ūdens plašumiem, šis nav nekāds SPA, Kārļa pēcpuse sāk atgādināt mauriņu pēc nežēlīga kurmju uzbrukuma. Viņš nevar sēdēt, viņš nevar gulēt, un par airēšanu varam aizmirst. Gints airējas viens jau trīs dienas, bet mēs joprojām dodamies dziļāk okeānā.”

Pēc 39 dienām pārvarēta 2000 kilometru robeža, taču prieku par panākumu aizēno pirms tam piedzīvotie augoņi. “Esam kontaktējušies ar profesionālu mediķu personālu, kam ir pilns mūsu zāļu saraksts. Tagad regulāri pārbaudām mūsu temperatūru, lai pamanītu izmaiņas mūsu kondīcijā,” vēsta Kārlis.

Situācija ceļotājiem lēnām pasliktinās, kad ārsti viņu stāvokli nosauc par dzīvībai bīstamu, un vienīgais rezerves plāns ir evakuācija. Taču dēkaiņi pārliecību un optimismu nezaudē: “Galu galā šim projektam ir jāpiepildās! Sekojot ārstu instrukcijām, mums ir izdevies ķermeņa temperatūru noturēt normālā līmenī četras dienas. Pušumi arī dzīst.”

Iemācās airēt ar kājām
Pušumi uz sēžamvietas ir problēma, kam galu šā ceļojuma laikā neredz. “Pēc airēšanās divu stundu garumā tu ierāpo kabīnītē, dezinficē sevi, iesmērējies ar losjonu un guli uz vēdera, bet pēc divu stundu miega tu mazajiem pasažieriem atkal sniedz perfektu mikroklimatu uz soliņa.”

Lai tiktu vaļā no nevēlamajiem „viesiem” uz miesas, Kārlis ir iemācījies airēt ar kājām. Tas izskatās savādi, bet ātrums ir tāds pats, vienīgi ir lielāka fiziskā slodze.

Laivinieku tuvumā peldējis valis: “Mēs pamanījām dīvainu spuru. Tā riņķoja ap mums un apmēram 20 metrus no mums, beidzot redzējām arī spuras īpašnieku. Tas bija satriecoši – 12 metrus garš un trīs metrus plats valis ar baltu vēderu gaisā izspļāva ūdens strūklu. Mēs pieņēmām, ka tas ir zobenvalis. Tas mūs pavēroja un lēnām devās prom.”

Izglābj tankkuģa kapteinis
11. jūlijā puiši ziņo, ka dziedinošo krēmu krājums ir izsīcis “pumpu un pušumu epopejas laikā”. Beigušies arī vitamīni un medikamenti. To visu varētu iegūt no garām peldošajiem kuģiem, taču ir vairāki priekšnosacījumi – “kuģus redzam apmēram reizi nedēļā, tikšanās brīdim vajadzētu būt dienas gaismā, mūsu kursiem jābūt diezgan līdzīgiem, viļņiem vajadzētu būt pietiekami zemiem, lai mēs varētu kuģim pietuvoties, un kuģa kapteinim vajag izlemt par labu mūsu uzņemšanai”.

Latviešiem paveicies – viņi satikuši 330 metrus garo tankkuģi „Jalandi”. Kapteinis bijis ļoti labsirdīgs un piepildījis abu airētāju krājumus ar zālēm, vitamīniem, konservētiem un svaigiem augļiem, maizi un sieru. Ceļš vēl turpinās, un abi laivinieki joprojām lēnam dodas uz Dienvidamerikas krastu. Līdz mērķim atlicis ap trim nedēļām.

Alekss Pjats Foto: Bored of Borders/Facebook






Komentāru noteikumi