Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Minhauzena muzeja direktors Roberts: pat nežēlīgākās likteņa dzirnas salūst sievietes spēka priekšā (11)

 
30.jūlijs 2016  08:57

Roberts Saulītis ir Minhauzena muzeja direktors. Viņam ir divdesmit četri gadi un pašcieņas pilna atļaušanās neslēpt, ka ir mērķtiecīgs, pozitīvs, patriotisks. Saka: tas tāpēc, ka bijusi ideāla bērnība.

Ir daudz notikumu un apstākļu, ko mainīt nav mūsu spēkos, taču garšu, krāsu un skanējumu savai dzīvei piešķiram tikai paši, saka Roberts.

Ir daudz notikumu un apstākļu, ko mainīt nav mūsu spēkos, taču garšu, krāsu un skanējumu savai dzīvei piešķiram tikai paši, saka Roberts.

Robertu Saulīti iepazinu, kad viņš vēl bija Robertiņš – visbiežāk pieminēts mīļvārdā, taču gana nopietnā kontekstā. Piemēram, viņa vecmāmiņa Velta stāsta: šodien gan poliklīnikā gāja jautri. Robertiņš tik aizgrābti nodziedāja Lūsēna dziesmu “Bērna lūgšana”, ka māsiņas saskrēja klausīties. Varbūt arī zini, kā sauc mūsu Valsts prezidentu, prasījušas. Viņš braši: Ulmanis! Un premjerministru? Šķēle! Toreiz viņam bija mazliet vairāk nekā divi gadi.

Veltas Saulītes, Roberta vecmāmiņas, stāsts ir īpašs. 1943. gadā viņa, dažas dienas veca, tika atrasta uz ielas ar klāt pieliktu zīmīti Līze Laiva. Meitenīte nokļuva zīdaiņu iestādē, tad bērnunamā, no kura viņu adoptēja kāds bezbērnu pāris no turīgām lauku mājām Vidzemē. Paps un mamma – tā Velta sauca savus jaunos vecākus. Kad nāca 1949. gada izvešana, ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, Veltu, protams, līdzi. Pēc atgriešanās paps bija tik satriekts par savu izpostīto dzīvi, ka izvēlējās nožēlojamāko veidu, kā paust attieksmi pret padomju varu, no pieņemtā bērna atsakoties: “Lai tie komunisti audzina savus bāreņus paši!” Velta atkal nokļuva bērnunamā. Sametās kopā ar otru tādu pašu bēdubrāli un aizmuka. Pēc briesmu pilnas bēguļošanas ar šo puisi apprecējās. Piedzima dēls un meita. Vīrs no dzīves grūtībām tvērās alkoholā un kļuva aizvien vardarbīgāks, bet Veltā grūtības pamodināja izdzīvošanas azartu. Viņa izšķīrās no sava varmākas, viena izaudzināja bērnus par godājamiem cilvēkiem. Kad viņa, draugu un paziņu cienīta un mīlēta, jau gatavojās doties pensijā, dzīves gludo ritējumu pārcirta negaidīts pavērsiens – dzemdībās nomira dēla mīļotā sieviete. Mazdēls toreiz bija deviņas dienas vecs, kad Velta otrreiz kļuva par mammu. Roberts viņu nekad citādi nav saucis. Un ne mirkli nav juties kā dzīves pāridarījumos burzīts bārenis, kaut pēc dažiem gadiem nenoskaidrotos apstākļos gāja bojā arī viņa tēvs – Veltas dēls, un turpmāk cauri dzīvei viņi lauzās divatā – māte un dēls. Lauzās – tas pat nav īstais vārds, jo Veltai piemīt reti sastopamais talants pārkausēt smagumu tajā enerģijā, kas rauj uz priekšu, uz augšu. Izrādās, ka tā var būt pārmantojama.
 
Soli pa solim uz augšu
Pēdējais, ko par tevi zināju, – ka esi kļuvis par studentu. Kā pa šo laiku gājis?
– Muzejā esmu jau piekto gadu. Pabeidzis bakalaura programmu vēsturē, sāku ostīties, meklējot darbu. Uzzināju, ka te vajadzīgi gidi. Tā sākās. Nākamās četras sezonas nostrādāju muzejā par kultūras tūrisma gidu, kopš 2015. gada janvāra esmu tā direktors. Joprojām arī students. Divas augstākās izglītības jau iegūtas: esmu bakalaurs un humanitāro zinātņu maģistrs, bet turpinu mācīties maģistra studiju programmā Sociālo zinātņu fakultātē, kur apgūstu politoloģiju. Sapratu, ka priekšā pārāk šauras specializācijas rāmis: muzeji, arhīvi, tāpēc tas bija tikai loģisks turpinājums – mācīties tālāk. Un tieši tagad, jo pēc desmit vai piecpadsmit gadiem man tāda entuziasma vairs nebūs. Pievērsos politikas zinātnei. Uzreiz tiku budžetā, ieguvu stipendiju. Esmu ļoti apmierināts. Tūlīt pēdējais eksāmens, tad paliks tikai viens semestris mācībām, kam sekos brīvs pusgads maģistra darba izstrādei.

Pirmā tikšanās ar Minhauzenu. Toreiz Robertam bija seši gadi, kad viņš kopā ar vecmāmiņu, ko vienmēr saucis par mammu, sāka lielo iepazīšanās tūri ar Latvijas muzejiem un pilīm.

Pirmā tikšanās ar Minhauzenu. Toreiz Robertam bija seši gadi, kad viņš kopā ar vecmāmiņu, ko vienmēr saucis par mammu, sāka lielo iepazīšanās tūri ar Latvijas muzejiem un pilīm.


Kā tas savienojams ar darbu muzejā?
– Pieredze darbam ar cilvēkiem nepieciešama jebkurā jomā. Tiklīdz kolektīvā ir vairāk par diviem cilvēkiem, jau jārēķinās, ka katram ir savas lietiņas un vietiņas, kas jāņem vērā, lai sistēma darbotos. Minhauzena muzejā ir piecpadsmit darbinieku un es – vidutājs, kam jāspēj līdzsvarot šos kausus. Esmu ļoti pateicīgs tiem, kas man, zaļam un nepieredzējušam, tik ļoti uzticējās. Pieļauju, ka esmu šo pārbaudi izturējis. Man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem. Bieži pat pēc grūtākās darbadienas jūtos pozitīvi uzlādējies. Tā ir vēl viena papildu iespēja mācīties – apgūt dzīvi, psiholoģiju.
Taču šis muzejs vairāk ir īpašnieku biznesa projekts, tūrisma objekts. Esmu sasniedzis augstāko punktu, līdz kuram šādā privātā iestādē var nonākt. Loģisks nākamais solis pa karjeras kāpnēm būtu darbs valsts sektorā, un esmu pārliecināts, ka tur mana trešā augstākā izglītība būs īsti vietā.
Nekādas latviskās pieticības – esi atklāts karjerists?
– Pieļauju, ka tas manī jau kopš bērnības: apzināta, mērķtiecīga iešana uz noteiktu mērķi. Soli pa solim uz augšu. Līdz šim man tas ir izdevies, un man pat nav svarīgi, ar vai bez pieticības. Jo uz priekšējām rindām, kur svarīga slava, publicitāte un atpazīstamība, apzināti nekad sevi neesmu virzījis. Man galvenais ir paša iekšējais tonuss, vajadzība būt sirdsmierā ar sevi. Esmu sev lielākais kritiķis, izteikto vārdu un izdarītā analizētājs. Necepos par neveiksmi, ja iekšēji zinu, ka esmu darījis visu, ko varēju. Taču, ja konstatēju, ka neesmu izlicis laukā visu iespējamo, rakājos sevī tik ilgi, kamēr saprotu, kā turpmāk rīkoties gudrāk. Paretam uzsitu sev uz pleca: tagad gan vari uz brīdi apsēsties, ievilkt elpu un labsajūtā salikt kājas krustā.
 
Interese par afroamerikāņiem
Kad pēdējo reizi tā sēdēji?
– Visvairāk prātā maģistra darba aizstāvēšana. Patīkama sajūta, kad paškontroles mehānisms un oficiālie vērtētāji ir vienisprātis: desmitnieks! Afrocentrisma rašanās un attīstība ASV: amerikāņu autoru skatījumā – ļoti daudz no sevis ieliku šajā sarežģītajā un Latvijā joprojām mazzināmajā tēmā.

Minhauzena muzeja direktors Roberts: pat nežēlīgākās likteņa dzirnas salūst sievietes spēka priekšā

Pētīt kaut tik tālu, ar mūsu dzīvi nesaistītu – vai tāds temats gadījumā nav Minhauzena iedvesmots?
– Melnādaino kultūra mani interesējusi kopš bērnības. Tolaik, kad mamma bija Amerikā un es dzīvoju pie tēta māsas Ilzes, mēs ar brālēnu daudz klausījāmies hiphopu un repu, tie ritmi nelaida vaļā arī vēlāk. Studējot sapratu, ka vēlos afroamerikāņu kultūru izprast dziļāk, koncentrējoties tieši uz ASV. Pieteicos pie asociētās profesores Lilitas Zemītes, mūsu prominentākās ASV vēstures pētnieces. Viņa pārliecināja, ka viss, kas saistās ar šo tematu, sākas ar verdzību. Radās doma skatīt šo fenomenu kopā ar mūsdienu kultūrvēstures tendenci – afrocentrismu. Mēģināt izprast, kāpēc Amerikā, kur tikai trīspadsmit procenti iedzīvotāju pieskaita sevi pie melnādainajiem, aizvien skaļāk izskan aicinājums atgriezties pie savām afrikāniskajām saknēm. Tas izpaužas pat ierosinājumos skolu programmās pārskatīt amerikāņu vēsturi, cildinot Senās Ēģiptes kultūras, mācoties Āfrikas tautu valodas, nēsājot afrikāņu apģērbu. Un tas aktualizējas laikā, kad tikpat kā nevienu afroamerikāni ar konkrētu cilmi identificēt vairs nav iespējams.
Vai šai interesei būs arī turpinājums?
– Šim Amerikā joprojām aktuālajam jautājumam pakārtota arī mana maģistra tēma politikas zinātnē – “Melnādaino nacionālisms Obamas administrācijā”. Mēģināšu izpētīt, vai un kā šis fenomens izpaužas pēc pašreizējā prezidenta nākšanas pie varas. Tas ir interesanti arī tāpēc, ka rosina vilkt paralēles ar daudzām nacionālā jautājuma niansēm mūsdienu etniskajā situācijā – gan citviet pasaulē, gan Latvijā. Jo nenovēršamākai globalizācijai tiekam pakļauti, jo vairāk gribas tai pretoties – zināt savas saknes, meklēt un pamatot atšķirības. Tas notiek pat ar kopienām, kam savas valsts nemaz nav. Arī ar konkrētiem cilvēkiem.
 
Sajūta, ka nāku no ideālas bērnības
Cik šādi sakņu meklējumi svarīgi tev pašam kā indivīdam?
– Manas saknes ir samudžinātas un izpluinītas. Tēvs aizgāja bojā, kad man bija četri gadi, tieši 23. decembrī. Mūsmājās kopš tā laika Ziemassvētkus nesvin. Tagad ir diezgan grūti atšķirt paša iespaidus no tā, ko savā galvā esmu ieņēmis no citu stāstītā. Atmiņā tikai, ka todien tiku izņemts no bērnudārza agrāk. Ienācis dzīvoklī, nesapratu, kāpēc svecītes deg nevis eglītē, bet zem tēta mīļākās gleznas. Vēl viena tā laika bilde: ziema, putenis, pa sniega aizvilktu taku ejam uz kapliču, un es skatos uz tēti, kurš guļ atvērtā zārkā. Mamma apgalvo, ka tieši tā viss arī noticis, tikai manis tēta bērēs nav bijis – es biju atstāts mājās. Kā šī vīzija izskaidrojama, joprojām nezinu.
Bet īstenībā pēc tēta nāves nekas kardināli nemainījās, jo viņš manā agrīnajā bērnībā tomēr bija figūra, kas te ir, te nav. Tētis mājās – tas nozīmēja, ka priekšā ciemošanās pie viņa Rīgā. Dāvanas, izpriecas. Īstā dzīve kopā ar mammu, kas īstenībā ir tēta mamma, lielākoties norisinājās bez viņa līdzdalības. Arī bez tik izplūduša un nenoteikta tēla kā Ingūnas mamma, par ko dažkārt tika runāts. Domājot par Ingūnu, bioloģisko mammu, kura nomira, mani laizdama pasaulē, pat tagad sirdī nekas emocionāli neietrīcas, lai arī tepat, Cēsu pusē, noteikti ir gan mani iespējamie brālēni un māsīcas, gan tantes un onkuļi. Neviens no viņiem ne reizi nav painteresējies, kā man šajos gados klājies. Kopš sevi atceros, man pieticis un bijis labi kopā ar savu vienīgo un īsto mammu.
Varbūt tas var izskatīties savādi: ar aizrautību mesties tādos identitātes meklējumos, kam daudzu paaudžu pārrāvums, bet pašam vislabāk justies pārliecībā, ka īstā ģimene un dzimta nav saistāma ar asinsradiniekiem, bet tiem tuvajiem, kuriem tu patiesi rūpi un kuri ar tevi ir kopā, lai kā klātos. Sajūtu, ka nāku no labas un stipras ģimenes un ideālas bērnības, man radīja mamma.

Nav šaubu, ka Minhauzena klātbūtnē labi jūtas arī Latvijas lielākajā vaska figūru kolekcijā sapulcinātie godavīri.

Nav šaubu, ka Minhauzena klātbūtnē labi jūtas arī Latvijas lielākajā vaska figūru kolekcijā sapulcinātie godavīri.

Kas to ideālumu veidoja?
– Cik atceros, mamma vienmēr ļoti daudz strādāja, lai tikai man būtu viss vajadzīgais. Ko tik viņa darīja līdztekus algas darbam: ogas lasīja, šuva un adīja. Aprūpēja Tūjā lielu savrupmāju. Pensijā aizgājusi, pievērsās zīda apgleznošanai, pērļoja, sāka gleznot un dara to joprojām.
Taču, lai ko darīja un cik aizņemta bija, mamma deva man lielu brīvību. Uzticējās. Neviena mana vēlme, vai tie būtu pulciņi, sports vai ekskursijas, neatdūrās pret ierobežojumiem, tāpēc man šķita pašsaprotami, ka par visu, ko daru, man jāuzņemas atbildība. Kopš četrpadsmit gadu vecuma saviem tēriņiem naudu no mammas neesmu ņēmis – sapelnīju pats. Man ļoti gribējās, lai mammai par mani nav kauns, pat vairāk – lai viņa ar mani lepotos. Cieņa pret citiem, sevišķi veciem ļaudīm; pilnīga brīvība un vienlaikus aizņemtība, darot kaut ko jēdzīgu; pašsaprotama atbildība un iespēja par visu mājās izrunāties – tā bija mana bērnība, un tā es gribētu audzināt arī savus bērnus. Muzejā labi redzams, cik daudziem šādas īpašības nav ieliktas. Skumji.
Protams, salīdzinājumā ar tagadējo jaunatni pasaules iepazīšanas ziņā mēs bijām visīstākie dinozauri. Paslēpes, pārlēkt pāri bērnudārza sētai, lai nočieptu skābenes, pabraukāt tepat pa Latviju kādā ekskursijā – neko citu no vasaras bērnam nevajadzēja. Tagad modernās tehnoloģijas nodrošina, lai visa pasaule kopš bērnības vaļā. Tas ļauj socializēties, sasniegt arī tos, kas tālu. Diemžēl paši tuvākie tiek aizmirsti. Sēž kafejnīcā pie galda cilvēku bars, kuri atnākuši uz kopīgu pasākumu, bet katrs blenž savā viedtālrunī... Man ar sev nozīmīgajiem cilvēkiem vajadzīga citāda komunikācija. Tāda kā bērnībā ar mammu. Pat grūti iedomāties tematus, ko ar viņu nebūtu varējis pārrunāt, izspriest. Protams, tas neizslēdza strīdēšanos un viedokļu sadursmes, kas tuvinieku vidū ir tikai dabiski.
Mamma tev stāstīja par savu dzīvi?
– Zinu viņas biogrāfiju, taču jāatzīst, ka līdz pusaudža gadiem šos stāstus uzklausīju vienīgi kā saistošu vēstījumu par pagājušiem laikiem: mammu, pastāsti par Sibīriju. Pastāsti, par laiku, kad tētis bija mazs. Tikai pamazām sāku šīs atmiņas izjust kā notikumus, kas skar arī mani.
Pirmo reizi tas notika Naukšēnu kapos, kur apglabāti paps un mamma – tie, kuri manu mammu adoptēja, bet pēc Sibīrijas nosūtīja atpakaļ uz bērnunamu. Mamma vienmēr braukusi šos kapus kopt. Manī pēkšņi modās protests: kāpēc to dari, viņi taču tevi nodeva! Mamma centās izlīdzināt: tie laiki daudzus salauza. Man pēc tam bija ilgi jādomā, kur beidzas “tādi laiki” un sākas tas, kas cilvēkā pāri laikiem, – viņa kodols, viņa atbildība.
Toreiz iegriezāmies arī bijušajā Naukšēnu muižā, kur agrāk bija bērnunams. Aizgājām uz vietu, kur atradās mammas audžuvecāku māja – Teterīši. Ēku tur vairs nav, tikai sadrupuši pamati lauka vidū. Satikām kaimiņieni, vecu kundzi, kura tolaik bija pastniece. Klausoties abu sarunā, secināju, ka mums, paēdušiem un uzaugušiem nodrošinātā vidē, nemaz nav iespējams līdz galam izprast un izjust to drausmīgo izmisumu, rūgtumu, nabadzību un spītu, kam tas laiks dzinis cauri ne tikai mammu, bet visus tā laika ļaudis. Tāpēc būtu nekorekti tagad no malas kādam kaut ko pārmest, nesaprotot ne viņa iekšējās izjūtas, ne ārējos apstākļus.
Šīs pārdomas rosināja mani pieskarties vēl kādai lappusei savā nosacītajā dzimtas grāmatā – tajā, kas saistīta ar vecotēvu, mammas vīru Gunāru Saulīti. Viņi jau sen bija šķīrušies, mamma par Gunāru neko nezināja, tāpēc mūsmājās šis cilvēks netika pieminēts. Taču pirms gadiem pieciem mammai paziņoja, ka Gunārs miris. Viņa aizdedzināja svecīti un nobirdināja pāris asaru: par mirušiem sliktu nerunā – lai arī kā ir gājis, mums tomēr ir divi bērni. Kopš tā brīža manās pārdomās attieksme pret viņu vairs nav neitrāla. Nekāda pozitīvā tā joprojām nav, tomēr saprotu, ka par viņu, savu vectēvu, neko nezinu, tomēr nojaušu, ka arī viņa dzīve bijusi ļoti sarežģīta un skarba, neatbildētu jautājumu pilna. Kāpēc Gunārs, kura tēvs Reinis, mans vecvectēvs, bija kolhoza priekšsēdētājs, tomēr nonāca bērnunamā? Kādi apstākļi viņu veidoja tik cietu un vardarbīgu? Kāpēc viņš nodzērās? Sāku domāt, ka dzimtas koka veidošana laikam ir pat apsveicama. Nevis tāpēc, ka tas tagad modē, bet lai pēcnācējiem, saprotot savu senču rīcības motīvus un apstākļus, būtu vieglāk izdarīt savas izvēles.
 
Man svarīga ir viņa
Kad būsi izpratis Obamas administrāciju, mēģināsi izsekot savu izvēļu izcelsmes ceļiem?
– Iedziļināties tajā, kas attiecas tieši uz mani, pagaidām vēl neesmu gatavs. Man šobrīd vissvarīgāk noskaidrot, kas tie bija par cilvēkiem un apstākļiem, kas spieda pamest Līzi Laivu, zīmīte ar šādu vārdu bija pietīta manas mammas autiņam – zīdainītim, kas 1943. gadā tika atrasts Rīgā uz trepēm, likteņa varā. Vēsturnieks Jānis Riekstiņš, pētot to bērnu likteņus, kuri kara laikā nonākuši Vācijā, nesen ir atradis vārdu un uzvārdu, kas, iespējams, varētu būt mammas brālis. Sazvanījāmies ar Riekstiņu. Uzzināju to arhīvu adreses, kuros vērts vērsties, meklējot papildinformāciju. Man ļoti gribētos šo noslēpumu atklāt – mammas dēļ. Viņai tas ir un vienmēr bijis ļoti svarīgi. Bet man ir svarīga viņa.

Halles, medību istabas un Jakobīnes buduāra interjers ved uz emocionāli izzinošu tikšanos gan ar 18. gadsimtu, gan šā nama saimniekiem.

Halles, medību istabas un Jakobīnes buduāra interjers ved uz emocionāli izzinošu tikšanos gan ar 18. gadsimtu, gan šā nama saimniekiem.

Ingūna ar tēti devuši man savu bioloģisko genofondu ar noteiktu īpašību kopumu, taču visas tās īpašības, uz kurām turas mana pasaule, iecementējusi mamma. Kā runāt un nerunāt, ko teikt un neteikt, ko darīt un nedarīt. Pateicoties viņai, esmu tas, kas esmu. Mamma daudzās situācijās mēdz pārspīlēt, pārlieku satraukties. Tas man iemācījis brīžos, kad viņa uzšvirkst, būt pēc iespējas savaldīgākam, lai viss ātrāk norimst un līdzsvarojas. Viņai visu vajag izdarīt ātri un uzreiz. Man ir citādi: vispirms kārtīgi izdomāt un saplānot, tikai tad darīt. Man pretstatā mammai galvenais ir sakārtotība galvā, nevis istabā vai uz galda. Tieši šādas simbiozes dēļ tik labi saprotamies.
Man šķiet, ka lielākais pārbaudījums jums abiem nāks brīdī, kad mammai vajadzēs tevi dalīt ar kādu meiteni.
– Šajā ziņā viss kārtībā. Septembrī būs apkārt gads, kopš esmu precēts cilvēks. Negaidīti strauji viss notika – jau pāris nedēļu pēc iepazīšanās mēs ar Evitu bijām pāris, pēc nepilniem deviņiem mēnešiem ierados pie viņas vecākiem pēc atļaujas lūgt meitas roku. Aprīlī jūras krastā saderinājāmies, septembrī Augstrozes baznīcā salaulājāmies un Minhauzena Undā nosvinējām kāzas. Pēc tam kad maijā biju aizstāvējis maģistru, vasaras sezonu pilnā sparā nostrādājis un paguvis arī iestāties maģistrantūrā politikas zinātnē. Lielo notikumu vasara.
Vai sievai nav pamata būt greizsirdīgai uz tavu mammu?
– Evita zina, ka mamma ir tā, ar kuru gribot negribot salīdzinu visas sievietes. Bet Evita zina arī to, ka ir ārpus jebkura salīdzinājuma, jo – mana sieva. Sieviete, kuru es mīlu. Ar to viss izteikts.
Sieva tūlīt beigs maģistrantūru Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē. Viņa projektē un gatavo virtuves, kas pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Mani fascinē, ka tas ir darbs ar pievienoto vērtību. Tāpēc tālākās nākotnes vīzijās arī sevi tomēr redzu valsts darbā. Tur atvēziens atstāt aiz sevis kaut ko vajadzīgu un paliekošu var veidoties plašāks. Ar pievienoto vērtību.
Nav dzirdēts, ka valsts ierēdņa darbā kāds jelkad būtu saskatījis kaut mazāko vērtību. Tieši otrādi – viņi tiek vainoti gandrīz visās negācijās, kas mūs vajā.
– Lai cik utopiski un patētiski tas skan, tomēr tieši valsts pārvaldes amatos labam speciālistam ir visvairāk iespēju darboties sabiedrības labā. Es gribu to darīt. Man ir liela pārliecība, ka to varu. Jo man ir zināšanas. Un – esmu godīgs. Varbūt tāpēc man nav daudz draugu. Par tādiem ārpus ģimenes loka varu saukt tikai divus cilvēkus. Pārējie – ļaudis, kuri dzīvē parādās tikai uz brīdi. Ar tiem, kas vajadzīgi, lai veiktu kopīgu uzdevumu, jāmācās būt kopā, varbūt dažreiz pat piekāpjoties, lai, sperot mazu soli atpakaļ, varētu tikt vairākus uz priekšu. Bet ar tādiem, ar kuriem nekas nesaista, mācos veidot apstākļus, lai kopā būt nevajadzētu.
Vēl par to valsts sektoru. Nesen piedalījos intervijā, kurā biju spiests nosaukt savu sapņu darbu. Teicu: lai iet – ministru prezidents! Domāju, kā jautātāji uz to reaģēs, bet viņi teica: ļoti labi, tātad piederat pie karavīriem, kam svarīgi kļūt par ģenerāli. Tā ir – atbildēju.
 
Minhauzena muzeja direktors Roberts: pat nežēlīgākās likteņa dzirnas salūst sievietes spēka priekšā

Kāpēc vērts braukt uz Dunti un satikties ar baronu Minhauzenu
Duntē spīd saule. Uz Dunti, kur pirms 300 gadiem dzīvojis par pasaules lielāko meli titulētais barons Minhauzens, vērts atbraukt tāpēc vien, ka te viss ir citāds, pat klimats atšķirīgs. Purva un jūras ietekmē mākoņi savdabīgi pašķiras, un lietus nelīst. No Rīgas zvana: mums gāž kā ar spaiņiem. Muzejā atbild: Minhauzena nopelns, bet Duntē spīd saule.

Lustības. Ierodoties 32. maijā, var uztrāpīt uz muzeja dzimšanas dienas lustībām, taču apskatāmā netrūkst arī jebkurā no visām pārējām 365 gada dienām. Kad aplūkotas muzeja ekspozīciju zāles un vaska figūru muzejs kungu mājā, var izstaigāt arī pārējo atjaunoto muižas ēku kompleksu.

Veselības gājiens. Baudot brīnišķīgo Vidzemes piejūras ainavu, vērtīgi nostaigāt piecus kilometrus garo taku maršrutu līdz jūrai un atpakaļ, tad noiet līdz Minhauzena alus kausam, lielākajam pasaulē. Tas ir veselības gājiens septiņu kilometru kopgarumā.

Atrakciju kuģis un ozoli. Kamēr bērni plosās pa Minhauzena atrakciju kuģi, pieaugušie var noglāstīt vairāk nekā 350 gadu vecos ozolus, kas te iestādīti vēl pirms barona un viņa mīļotās Jakobīnes atbraukšanas uz muižu.

Palaist vaļā prātu. Kad cilvēks smaida, grumbas izzūd, tāpēc galvenais priekšnoteikums, lai labāk uztvertu Minhauzena vēstījumu, – palaist vaļā savu prātu un izlīdzināt problēmu savilkto pieri. Smaidošam klausītājam nebūs grūti pašam kļūt par dalībnieku barona Minhauzena piedzīvojumu stāstos par to, kā zirgs nonāk baznīcas zvanu tornī, kā ar kamanās iejūgtu vilku iespējams nobraukt līdz Sanktpēterburgai, kā krams iegūstams no dzirkstelēm acīs, kā bez bises tikt galā ar meža kuili un kā jāšus pārvietoties uz lielgabala lodes vai labi justies ar kuģiem pieblīvētā zivs vēderā. Ļaujoties fantāzijām, kur vienuviet sakopots viss cilvēcisko ilgu spektrs laika un telpas vadīšanai, pasaule kļūst labāka.

Minhauzena pigori. Darbinieki, kas muzejā strādā visilgāk, stāsta, ka Minhauzena gars te ir klātesošs – ik pa brīdim visu apstaigā, visus apsveicina un pie reizes demonstrē kādu pigoru. Piemēram, pagājušonedēļ no meža izskrējis nobijies kungs, saukdams: lācis, lācis! Mežinieki atbraukuši zvēru gūstīt, bet no tā ne miņas, tikai vienā no Minhauzena ozoliem tāds savāds putns zilizaļu sānu pazibinājis.
 
Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS