Skaidrs
Rīga
-2°
Skaidrs
LV RU
Viedokļi

Prokurors Pundurs izklāsta savu viedokli par viņam inkriminēto vardarbību paša ģimenē. Atklāta vēstule (112)

 
20.jūlijs 2016  13:47

Pagājušajā nedēļā „Latvijas Avīze” un secīgi pēc tam ziņu aģentūra LETA publiskoja informāciju, ka Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu prokurors Aldis Pundurs ir atstādināts saistībā ar viņa laulātās draudzenes apsūdzībām par vardarbību ģimenē – Pundurs sitis gan sievu, gan meitu. Trešdien Pundurs portālam Kasjauns.lv atsūtījis atklātu vēstuli, kurā stāsta savu versiju par notikušo. Publicējam to pilnībā, saglabājot autora rakstības stilu un gramatiku.

„Katrs manu stāstu var izvērtēt pēc saviem ieskatiem un dzīves pieredzes. Nevienam tam ticēt vai neticēt neuzspiežu,” raksta atstādinātais prokurors, kura ģimenes skandālu gaismā izcēla Lato Lapsa.

„Katrs manu stāstu var izvērtēt pēc saviem ieskatiem un dzīves pieredzes. Nevienam tam ticēt vai neticēt neuzspiežu,” raksta atstādinātais prokurors, kura ģimenes skandālu gaismā izcēla Lato Lapsa.

„Es esmu Aldis Pundurs.  Pēdējās dienās pateicoties Lato Lapsas nebeidzamiem pūliņiem masu saziņas līdzekļos ir izplatītas daudzas sagrozītas un nepatiesas ziņas par mani.  Un ir redzams, ka savos pūliņos nomelnot mani un celt man neslavu Lato Lapsa apstāties netaisās.

Lato Lapsas raksti satur daudzus tendenciozus un nepatiesus faktus un tie ir ar mērķi celt man neslavu, ietekmēt manu šķiršanās procesu ar sievu, izdarīt visu, lai es nevarētu nākotnē kļūt par advokātu.

Zinu, ka Lato Lapsam skarā ar manu darbu kā prokuroram ir pret mani personīga nepatika sakarā ar konkrētu krimināllietu, kurā Lato Lapsa bija aizdomās turētais, un kurā viņš cieta zaudējumus parastās jurisdikcijas un arī Satversmes tiesās. Tāpat Lato Lapsam ir personīga nepatika pret prokuratūru kā pret iestādi.

Lato Lapsas paziņojumiem, ka viņš it kā cīnoties pret policejiski bandītisku valsti, neticu nekādā mērā. Neparko tādu viņš necīnās un nekad nav cīnījies. Cilvēki, kas tam tic, ir vairāk kā naivi.

Man ir zināms, kas un kāpēc piegādā Lato Lapsam informāciju par mani. Šo cilvēku mērķiem nav nekāda sakara ar cīņu par tiesisku valsti.

Masu saziņas līdzekļi, papildinot tās ar saviem epitetiem un dažādiem sulīgiem izteicieniem, ir pārpublicējuši divas Lato Lapsas publikācijas preses izdevumā Latvijas Avīze, taču neviens no šiem masu saziņas līdzekļiem nav pat papūlējies sazināties ar mani, lai uzzinātu manu viedokli par šajās publikācijās apgalvotu.
Tāpēc es nolēmu uzrakstīt šo vēstuli.
Prokuratūrā es nostrādāju no 1995. gada līdz šā gada 27. jūnijam.

No darba prokuratūrā es aizgāju pēc paša vēlēšanās. Neviens no prokuratūras vadības mani tā rīkoties nepamudināja. Pamest darbu prokuratūrā es taisījos jau sen, jo biju sasnidzis vecumu, no kura varu saņemt izdienas pensiju, un man prokuratūrā vairs nebija karjeras iespēju.

Pēc dažām dienām paliks 23 gadi, kopš es esmu precējies. Man ir trīs bērni, kuri šogad paliek vai jau palika 22, 20 un 12 gadus veci.

Mana sieva pēdējos gadus dzīvoja un strādāja Norvēģijā. No sākuma viņa tur strādāja par medmāsu, pēc tam par ārstu psihiatru. Pēdējās divas darba vietas Norvēģijā, kur mana sieva strādāja pa psihiatri, manai sievai bija Hamar un Flekefjord pilsētās. Alga kā ārstam psihiatram manai sievai bija apmēram 6200 EUR brutto un apmēram 4300 EUR mēnesī uz rokas, tas ir vairākas reizes lielāka par manu algu Latvijā.

Sieva aizbrauca strādāt uz Norvēģiju, kad jaunākā meita sāka iet bērnu dārzā. Es paliku dzīvot un strādāt Latvijā ar trim nepilngadīgiem bērniem. Sieva man personīgi nekādu naudu bērnu audzināšanai un aprūpei nedeva. Nekādas palīdzības man ne no viena bērnu aprūpē un audzināšanā ne no viena nebija. Mājās mums nebija ne auklītes, ne mājkalpotājas.

Pašreiz nepilngadīgs ir vairs tikai viens no maniem bērniem – jaunākā meita Justīne. Pagājušais mācību gads bija pirmais, kad man nebija viņa jāved uz skolu un atpakaļ un viņa bija tik liela, lai brauktu uz skolu un atpakaļ viena.

Pagājušā gada sākumā es sāku piedāvāt sievai slēgt vienošanos par laulības šķiršanu pie notāra. Sieva šķirties kategoriski atteicās.

Šā gada februārī es iesniedzu tiesā prasības pieteikumu par laulības šķiršanu no sievas. Tam par iemeslu bija tas, ka mēs sen dzīvojam šķirti un mums nav kopējas saimniecības.

Sieva uz Latviju atbrauca apmēram reizi mēnesī vai pusotrā mēnesī, un arī tikai tāpēc, lai nezaudētu Latvijā izsniegtu psihiatra sertifikātu, un nodežūrētu reizi mēnesī vai pusotrā mēnesī diennakts dežūru Psihiatriskajā slimnīcā „Ģintermuiža” Jelgavā.
Šā gada maija sākumā sieva atbrauca uz Latviju un paziņoja, ka vairs uz Norvēģiju nebrauks. Man ir zinās, ka no abām pēdējām darba vietām, kur sieva strādāja par ārstu psihiatru, viņu atlaida, vai viņa bija spiesta aiziet, jo viņa tur netika galā ar saviem pienākumiem.

2016. gada 12. maija vakarā mums ar sievu mājās izcēlās ģimenes skandāls. Šis skandāls ir plaši atspoguļots Lato Lapsas rakstos.

Ir vairāki noklusēti fakti, kuri dod pamatu uz konfliktu paskatīties citādi, kā tas līdz šim ir ticis atspoguļots, un konkrēti:
Konflikta sākumā mēs ar sievu atradāmies istabā divi un tur bez mums nebija neviena cita cilvēka. Neviena persona konflikta sākumu neredzēja. No savas puses varu apgalvot tikai to, ka es konflikta uzsācējs nebiju.

Neviena persona, kura sniedza kādas ziņas par konflikta norisi, nav tikusi brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu un nekādu atbildi par saviem paskaidrojumiem vai liecībām nenes un nekad nenesīs.

Šis personas neviena līdz šim nav tikusi uzklausīta tiesā un nav paredzams, ka viņu paskaidrojumi vai paziņojumi tiks jebkad pārbaudīti tiesā Kriminālprocesa, Civilprocesa vai Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā.

Objektīvi no šo personu sniegtajām ziņām izriet tikai tas, ka es esmu cieši turējis sievu, iesitis viņai ar plaukstu pa seju, kā arī vairākas reizes atgrūdis sievu no sevis, kad viņa man tuvojās.

Vienīgā persona, kurai šī ģimenes konflikta rezultātā tika nodarīti redzami miesas bojājumi, esmu es.

Kad uz konflikta vietu atbrauca pašvaldības policija, konflikts bija beidzies, neviens sists vai kā citādi fiziski ietekmēts netika.
Es tiešām nelaidu pašvaldības policistus man piederošā dzīvoklī, teicu un kliedzu, ka nevienu bez tiesas vai prokurora sankcijas es savā dzīvoklī nelaidīšu.

Es teicu un kliedzu, ka, ja sievai un meitai ir kādas pretenzijas pret mani, lai viņas iet un raksta iesniegumus par mani policijai. Izkļūt no dzīvokļa viņām es netraucēju.

Kamēr es atrados pie dzīvokļa ieejas durvīm, sieva paņēma pie rokas nepilngadīgo meitu Justīni, iegāja virtuvē, atvēra virtuves logu un sāka kliegt: „Sit, sit, sit!” Meita Justīne tajā laikā raudāja.

Pašvaldības policisti iekāpa dzīvoklī pa logu un sāka staigāt pa man piederošu dzīvokli. Es pašvaldības policistiem teicu un kliedzu, ka viņi man piederošā dzīvoklī ir iekļuvuši prettiesiski, lai viņi manu dzīvokli nekavējoši pamet.

Kad es gāju pakaļ pašvaldības policistiem pa man piederošo dzīvokli un teicu, un kliedzu, lai viņi man piederoši dzīvokli nekavējoši pamet, vairāki pašvaldības policisti no sakuma satvēra un sāka turēt mani, pēc tam man uzlika rokudzelžus.

Es pašvaldības policistiem nekādu pretestību neizrādīju, bet teicu, ka es esmu prokurors un mani administratīvi aizturēt nedrīkst. Es pašvaldības policistus uzrunāju tikai uz „Jūs”, bet tajā pašā laikā es skaļi teicu un kliedzu, ka: a) viņi man piederošā dzīvoklī ir iekļuvuši prettiesiski, b) es esmu prokurors un mani nedrīkst administratīvi aizturēt, c) es vēlos, lai man dara zināmu manas aizturēšanas iemeslu un pamatu, d) lai par manu aizturēšanu paziņo manai darba vietai, e) lai man dod iespēju uzaicināt man advokātu, f) lai mani nopratina (paņem no manis paskaidrojumu) par manas aizturēšanas iemesliem.

Tūlīt pēc tā, kad mani saslēdza rokudzelžos, mani aizveda uz pašvaldības policijas mašīnas aizturēto nodalījumu, kur es pavadīju vairāk nekā trīs stundas, no kurām vairāk kā divas stundas es biju saslēgts rokudzelžos ar rokām aiz muguras. Ģērbies es biju tikai apakškreklā.

Sēžot, saslēgts rokudzelžos pašvaldības policijas automašīnas aizturēto nodalījumā, es kliedzu, ka: a) mana izturēšana ir prettiesiska, b) ka es neko prettiesisku izdarījis neesmu, c) lai man paziņo manas aizturēšanas iemeslu un pamatu, d) lai par manu aizturēšanu paziņo manai darba vietai, e) lai man dod iespēju uzaicināt sev advokātu, f) lai mani nopratina (paņem no manis) paskaidrojumu par manas aizturēšanas iemesliem, g) lai man izsauc ārstu un konstatē, kas es neesmu lietojis alkoholu un man ir nodarīti miesas bojājumi, e) lai man iedod siltās drēbes, f) lai man atļauj aiziet uz tualeti. Tā vietā pašvaldības policisti aizturēto nodalījumā ieslēdza ventilatoru, kas tur iepūta auksto gaisu un man palika vēl aukstāk.

Apmēram pēc stundas atbrauca atrās palīdzības brigāde. Mani, saslēgtu rokudzelžos, izveda no pašvaldības policijas automašīnas un paradīja ārstiem. Es ārstiem lūdzu, lai viņi konstatē, ka: a) es neesmu lietojis alkoholu, b) ka man ir nodarīti miesas bojājumi. Šos faktus ārsti fiksēja. Ja es nebūtu kliedzis, ka man nepieciešams izsaukt ārstus, es, iespējams, nevarētu pēc tam pierādīt, ka es nebiju lietojis alkoholu un ka man tika nodarīti miesas bojājumi.

Pēc vairāk kā divām stundām atnāca vairāki pašvaldības policisti, teica, ka ņems man nost rokudzelžus. Es teicu, ka rokudzelžus es sev noņem neļaušu, es neko prettiesisku izdarījis neesmu, lai mani tādā veidā ved pie izmeklēšanas tiesneša vai uz policijas iecirkni. Pašvaldības policisti pateica, ka viņi mani nekur nevedīs, pielietojot spēku noņēma man rokudzelžus. Pie tam policisti uzgūlās man un guļošam man vairākas reizes iesita ar dūri pa ribām, atdauzīja man ribas tā, ka tās man sāp joprojām. Zilumus no sitieniem pēc tam redzēja mans ģimenes ārsts, medicīnas sabiedrības ARS ārsts traumpunktā, tiesu medicīnas eksperts.

Pēc tā, kad man noņēma rokudzelžus, es vēl vairāk kā stundu atrados pašvaldības policijas automašīnas aizturēto nodalījumā. Biju apģērbts tikai apakškreklā. Pašvaldības policisti pie tam speciāli ieslēdza ventilatoru, kas pūta man virsū auksto gaisu. Es kliedzu, ka man ir nepieciešamas siltās drēbes, un ka man ir nepieciešams uz tualeti. Pašvaldības policisti man paziņoja, ka sieva atsakās laist mani uz tualeti, bet, ja es čurāšu krūmos, man par to būs administratīvais sods 50 EUR.
Pēc vairāk nekā trim stundām mani izlaida no pašvaldības policijas automašīnas.

Man jau manas aizturēšanas sākumā, neuzklausot mani un nepieņemot no manis paskaidrojumu, tika paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par manu nošķiršanu no sievas.

Kad mani izlaida no pašvaldības policijas automašīnas, es teicu, ka es vēlos rakstīt par notikušo paskaidrojumu. Sieviete pašvaldības policiste teica, ka es esot atteicies sniegt lietā paskaidrojumu. Es teicu, ka tieši pretēji – es visu laiku vēlos rakstīt paskaidrojumu, vēlos, lai mani beidzot uzklausa.

No sākuma pašvaldības policisti negribēja mani laist tualetē un dzīvoklī. Es ilgi ar viņiem strīdējos, ka man ir tādas tiesības. Pēc tam mani ielaida tualetē, bet uzrakstīt paskaidrojumu līdz galam man neļāva.

Katrs manu stāstu var izvērtēt pēc saviem ieskatiem un dzīves pieredzes. Nevienam tam ticēt vai neticēt neuzspiežu. Ticēt vai neticēt man ir katram pašam jāizlemj. Draugi zvana un sūta man atbalsta vēstules, citi no manis ir novērsušies. Tagad man ir īstais laiks uzzināt, kuri ir un kuri nav mani draugi. Nekādus noziegumus izdarījis neesmu. Neskatoties uz acīm redzamiem pūliņiem, neļaut man atrast darbu un morāli sagraut mani nevienam nekad neizdosies.”

Ar cieņu,
Rīga, 2016. gada 20. jūlijs
Aldis Pundurs

Kasjauns.lv/Foto: Baiba Aprāne/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS