Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Attiecības

Sānsoļu aizkulises. Krāpējs vīrs: "Ar Anitu es jūtos mūžam jauns!" (73)

 
29.jūlijs 2016  07:26

Love affaire – tā angļu valodā izsaka slepenu sakaru. Parasti „afēras” sāk precēti cilvēki. Brīvajiem, kuri vēl meklē viens otru, šo ceļu vienam pie otra sauc skaisti – par cerēšanos. Taču, tiklīdz brīvais sāk kaut ko sabīdīt kopā ar precēto, tad skaidrs kā naivas jaunkundzes sapņi – afēra ir jāslēpj! Jo precētais tik un tā ir krāpnieks!

Kad viņš sāka spert sānsoļus, to nevarēju nesajust. Viņš pret mani kļuva nevērīgs. Neiecietīgāks, kašķīgāks. Un tad es ielīdu viņa telefonā...

Kad viņš sāka spert sānsoļus, to nevarēju nesajust. Viņš pret mani kļuva nevērīgs. Neiecietīgāks, kašķīgāks. Un tad es ielīdu viņa telefonā...

Ir mazliet bail no kategoriskajiem, kuri zvēr – es nekad! Nekad mūžā nepiedošu savam vīram, sievai neuzticību, nekad necīnīšos vīrieša, sievietes dēļ un pats nekad nekrāpšu un krāpniekiem roku nepadošu.

Uzvedība maldina
Ir tuvredzīgi spriest par cilvēku pēc viņa uzvedības. Mēs to tulkojam pēc sava prāta, pēc saviem morāli ētiskajiem, saviem audzināšanas un kultūras rāmīšiem, piemērojot visu pie sevis – vai es tā darītu un kā būtu labi darīts. Nerunīgs cilvēks kādam šķiet augstprātīgs, citam – noslēpumains. Bet paiet laiks, un tu uzzini, ka viņš ir vienkārši kautrīgs. Bet daudz nopietnāk ir tad, kad pats cilvēks nezina, kāpēc viņš tā uzvedas. Kad viņš nespēj atbildēt, vai savu mīļoto cilvēku viņš nekrāp tāpēc, ka nevēlas sāpināt savu otru pusi vai baidās, ka krāpšana kā bumerangs nāks atpakaļ, vai varbūt viņš savā puritānismā slēpjas... no savas iekšējās samaitātības.

Vai arī – gluži pretēji – cilvēks krāpj atklāti, ciniski un nežēlīgi, pat īsti neapjēdzot, kā vārdā. Pat mīlot otru, viņš ir gatavs nodarīt otram sāpes. Jaunībā viss ir tik skaidrs – iegāzies gultā ar citu – nošaut!, bet, gadiem ritot, ne viens vien noķer sevi pie domas, ka sekss un mīlestība tomēr ir šķirami jēdzieni. Un zeme drīkst nest arī tos ļaudis, kas ļaujas aizliegtajam auglim, metoties kādas pēkšņas kaislības skavās. Acīmredzot viņiem tas ir vajadzīgs. Šī neuzticības skola.

Ramonas stāsts: aizmigu uz jauna puiša pleca
Kad bija jaunāka, dumjāka, pasauli nezinošāka, tad pēkšņi kā no gaisa uzkritušo jauno puisi tajā brīdī uztvēru kā glābiņu. Kā svaigu vēju, kurš mani saprot. Vai novērtē. Pēkšņi tā viss bija sanācis. Vīrs bija iegrimis darbos, un, tā kā bijām aizņēmušies kredītu no bankas, viņš strādāja daudz. Bet es mājās viena. Ar sīko. Es tikai mazgāju māju, gatavoju ēst un visu laiku ar sīci, kuru mēs abi tik tiešām mīlējām un mīlam vēl joprojām. Bet toreiz visas manas lielās pūles būt labai mātei un sievai beidzās ar fiasko. Ar neko. Ar tukšuma un ar drausmīgu nepiepildītības sajūtu. Bija zudis noslēpums dzīvei. Viss pēkšņi bija kļuvis skaidrs – man ir vīrs un bērns un drošs pamats dzīvei, bet tikai manis pašas tur nebija.

Viņš bija piecus gadus jaunāks par mani. Brīvs. Uz pirmo elektronisko vēstuli atbildēju tikai pēc nedēļas. Noturējos. Man patika lēnām ļauties plūdumam kā siltā upē iekāpušai peldētājai.

Viņš bija piecus gadus jaunāks par mani. Brīvs. Uz pirmo elektronisko vēstuli atbildēju tikai pēc nedēļas. Noturējos. Man patika lēnām ļauties plūdumam kā siltā upē iekāpušai peldētājai.

Reiz vēlējos par to pastāstīt savai mammai. Sāku apmēram tā – mammu, ko darīt, ja neinteresē dzīvot? Ja viss ir vienaldzīgs un manis pašas it kā nav? Dullā, mamma iesaucās, tu man beidz šitos te pigorus bīdīt! Pat neiedomājies būt negodīga pret Ivaru, pret vīru! Mamma bija nikna, un es sapratu, ka man nemaz nav, kam izstāstīt, kā jūtos. Mamma mani atteicās uzklausīt, jo skumjas lietas viņu apbēdinātu, viņa teica. Un vēl viņa piebilda, ka man uz šādām dumjām domām vajag bērnu. Lai prātiņš atgriežas.

Mamma gan bija man aizliegusi kādam stāstīt, bet šī sajūta, ka dzīve iet man garām, palika. Mēģināju stāstīt arī savam vīram, bet viņš atsmēja: “Sievele, mīļā, tavai mammai ir taisnība. Nevajag skumt par to, ka dzīve aiziet garām, ka nekas nav noticis, bet labāk uztaisām sīcim brāli!” Viņš mani tajā reizē samīļoja, sacīdams, ka tās ir stulbas iedomas, jo mēs taču dzīvojam labi. Un vēl viņš teica, ka man neesot jālasa tie sieviešu žurnāli, labāk lai sāku ar kaut ko nodarboties.

Taču es mammu nepaklausīju. Un arī vīra padomi gāja gar ausīm. Bet žēl! Toties es kā zivtele uzķēros uz plikiem āķiem. Es braucu autobusā un sēdēju vienā solā ar kādu jaunu puisi. Tā kā bija nogurusi, sāku klanīties uz miegu. Mana galva bija noslīgusi uz viņa pleca. Tā skaisti. Viņš nebija aizgrūdis, mani pamodinājis, bet bruņnieciski man pakalpoja. Kad pamodos, manī uzvilnīja tāds silts pateicības vilnis, ka izdarīju neatļautu gājienu. Lielā pateicības uzplūdā es apķēros viņam ap roku un teicu sirsnīgus vārdus. Izrādās, ka tas bija iespaidīgi. Uzrunājoši!

Viņš bija piecus gadus jaunāks par mani. Brīvs. Uz pirmo elektronisko vēstuli atbildēju tikai pēc nedēļas. Noturējos. Man patika lēnām ļauties plūdumam kā siltā upē iekāpušai peldētājai. Visu stiepu garumā, nesteidzos. Vēroju, kā es viņam patiku, kā lēnām starp mums kaut kas uzplaukst. Jutos, ka dzīve sāk notikt! Jutos, ka pati sāku dzīvot! Es nesteidzināju starp mums plaukstošās jūtas kā izziedinātu tulpi, bet apzināti ļāvu, lai tās veidojas. Nu jau man bija pieredze no sava vīra. Viņš bija teicis, jo tu gribi uz ilgāku laiku paturēt vīrieti, jo lēnāk ir jāizmet tīkli.

Kas visvairāk dzen ķīli laulāto starpā? Sadzīviskie sīkumi
Es sāku uzvesties, atbilstoši visiem krāpjošas sievas uzvedības kanoniem. Tā rīkojas visi, kam ir uzradušās blakus attiecības. Sāku slēpt mobilo telefonu. Īsziņas, ko jaukais puisis man bija sūtījis, paturēju savā prātā. Atmiņā. Īsziņas bija tik mīļas, uzmundrinošas, iepriecinošas. Slepenas. Es sāku pievērst uzmanību savam izskatam. Mazāk ēdu, sāku vingrot, apmeklēju solāriju. Jaunajam par prieku. Par prieku sev, jo pati sev šķitu, kā no jauna atdzimusi. Tāda, kas lidojuma sajūtu nu jau novērtē.

Es sāku izvairīties no sava vīra. Man vairs nebija svarīgi, lai viņš mani bužina un kušina, un apčubina. Lai viņš dara to, ko prot, lai taču pelna naudu! Man vairs nebija jāuzmācas vīram ar savu ņaudēšanu un zāģēšanu. Tā viņš raksturoja manus lūgumus palīdzēt pie mājas darbiem. Īgņošanās vairs nebija ne prātā. Kas visvairāk dzen ķīli laulāto starpā? Sadzīviskie sīkumi.

Es sapratu, ka mans dzīves modelis būtu tāds, ka varētu dzīvot ar abiem – ar prātīgo un ar romantisko. Ar oficiālo kungu un kalpu, kas nolasa man no acīm katru vēlēšanos. Kopā!

Bet, lūk, sieviete, ar kuru viņš iepazinās, bija pavisam kas cits! Jā, es par viņu zināju, un, kad nevainīgi vaicāju, kas tā tāda ir, viņš attrauca – tu nedomā kaut ko tādu! Mums viss ir citādāk!

Bet, lūk, sieviete, ar kuru viņš iepazinās, bija pavisam kas cits! Jā, es par viņu zināju, un, kad nevainīgi vaicāju, kas tā tāda ir, viņš attrauca – tu nedomā kaut ko tādu! Mums viss ir citādāk!

Par to, ka man ir vīrs, es jaunajam pastāstīju vēlāk. Un arī par sīci pastāstīju.
Tajā laikā biju tik laimīga – man bija nodrošinātājs, stabilais pamats zem kājām – mans vīrs, ko es nenoliedzami mīlēju. Un bija arī šis jaukais romantiķis, ceļotājs un jautrībnieks, ar kuru jutos ļoti sievišķīgi. Ļoti labi es jutos ar otru vīrieti, patiesi, patiesi, es apzvēru! Gribēju pat no viņa bērniņu. Un biju iemīlējusies arī šajā jaunajā, kurš mani saprata un novērtēja un redzēja manī nevis kotletes cepošu mīļo sieveli, bet ziedošu sievieti. Dzīvojot ar vīru un satiekoties ar mīļāko, es izzināju sevi.

Tajā brīdī, kad biju pat tā kā iedomājusies – nez kā varētu būt, ja tas vilktos mūžīgi, viss beidzās. Mans vīrs uzrīkoja skandālu. Kā viņš to uzzināja, vēl joprojām nevaru saprast (lai gan jābūt muļķim, lai kaut ko tādu nenojaustu), un, skatīdamies man acīs, pavēlēja – vai nu viņš, vai es! Es gan centos viņam paskaidrot, ieskaidrot – tu neko nesaproti, mums viss ir citādāk, ne tā, kā tu esi iedomājies...

Taču vīrs manī neklausījās, tikai noskaldīja: “Paliec ar to, ar kuru tu gribētu kopā novecot...” Un manī ieslēdzās avārijas signāli. Es sāku padomāt, pārvērtēt un svērt. Saliku svaru kausos. Jā, es biju krāpniece. Tomēr mīlēju savu vīru. Un paliku ar viņu.

Ko sēsi, to pati pļausi
Taču tagad, pēc desmit gadiem, kad viņam ir zīmīgie četrdesmit, mans vīrs mainās. Esam mainījušies mēs abi. Diemžēl esam, kā avīzēs apraksta, tipisks vidusmēra pāris, kas apaudzis ar mantu, ko kodes un rūsa maitā, bet bez kuras nevar iztikt. Uz ko mudina bankas un patērētājsabiedrības reklāmas – strādā, lai dzīvotu vēl labāk! Tā arī strādājam, „rukājam”, lai beigās attaptos, ka neesam dzīvojuši.

Arī es sēžu auļojošā zirgā, turos seglos un varu pat teikt – lai dzīvo dzīve! Es to baudu – bērni jau paaugušies, māja mums ir labu labā, katram savs auto, apmeklēju jogu un fitnesu, eju peldēt un daudz lasu labas grāmatas. Es beidzot jūtu, ka dzīvoju.

Taču manam vīram viss ir citādāk. Viņam viss ir. Viņš ir radījis bērnus. Viņš ir uzcēlis māju. Viņš ir izēdies cauri grūtību Skillai un Haribdai, cīnījies par sevi un mums. Un uzvarējis. Ko nu? Ko tagad? Kad nav vairs apejamu šķēršļu? Kad nav vairs pārvaramu grūtību? Kad nav vairs mērķa medībām?

Mans vīrs, no malas skatoties, it kā jau dara, cenšas, mēģina to dzīvi ēst ar lielajām karotēm, tomēr tas sanāk ar tādu kā pārsātinātu garlaicību: apmeklē dažādus burziņus, bauda labus ēdienus, viņam patīk braukt uz Ālandu salām uz copi, vienreiz viņu pat atzīmēja kādā no slavenību sarakstiem... Tomēr aizvien biežāk viņš man aizrāda, ka es viņu nenovērtējot. Pārmet, ka mums vairs nav par ko runāt, jo man ir gatavs viedoklis, kurā viņam esot garlaicīgi klausīties, turklāt viņš par mani visu zinot. Un, ak jā, ir zudis noslēpums. Un dzīve aizslīd garām (kur es kaut ko tādu jau esmu dzirdējusi?).

Kad viņš sāka spert sānsoļus, to nevarēju nesajust. Viņš pret mani kļuva nevērīgs. Neiecietīgāks, kašķīgāks, aizrādīja, ka mani mati nav iztīrīti no izlietnes. Ko lai dara, ja mūsu meita ķemmē virs izlietnes? Viņš manī lūkojās ar salīdzinātāja aci. Aizrādīja par manu apģērbu, tomēr jaunas lietas nepirka... Bet, lūk, sieviete, ar kuru viņš iepazinās, bija pavisam kas cits! Jā, es par viņu zināju, un, kad nevainīgi vaicāju, kas tā tāda ir, viņš attrauca – tu nedomā kaut ko tādu! Mums viss ir citādāk!

Tā es iepazinu laiku, kura priekšvēstneši bija (un ir) mana vīra tramīgums. Kad viņš visur nēsā līdzi mobilo telefonu, nervozi saraujas, kad telefonā noskan īsziņu melodija un blakus atrodos es. Kad lavās uz vannas istabu vai šļūc uz balkona pusi, kur smaidīdams ar kādu runājas, ar galvu man mājot – sak’, tas tik tā, draudzīga parunāšana.

Līdz reiz es tajā ielīdu. Telefonā. Un uzzināju par savu vīru tik daudz! Es neizjutu ne mazāko vainas apziņu, ka būtu pārkāpusi kādas privātas robežas. Kāpēc ne? Ja viņam ir godīgi nolūki, ko tad slēpt? Tā bija sieviete bez bērniem, vientuļa un nesaprasta. Pasaules piekrāpta – tā viņš kādā strīdā izmeta kā pārmetumu, pretnostatot manu labo dzīvi, ko sagādājis viņš.

Par to, ka viņš sāka aizkavēties darbā, es pat negribu pieminēt. Tā jau ir klasika. Šie izvairīgie meli. Nē – visdrīzāk – apņēmīgā, tāda kā gestapo nagos nonākuša partizāna spītīgā klusēšana, kad es viņam kaut ko jautāju. Šajos cerēšanās laikos viņa seju rotāja apgarots smaids, kas nebija veltīts man, bet viņa pārdomām.

Viņš nevarot atrast sevi. Tā arī teica. Vēl teica, ka gribot vēl kādu bērnu. Uz ko es atsaucu – lai palasa avīzes, kur katrs psihiatrs raksta par cikliskajiem periodiem humanoīdu dzīvē, arī viņam nu ir iestājies cikls, kad visas galvas lēnām sāk kārties uz leju, kad jāsāk meklēt jaunas stutes savas dzīves paildzināšanai. Tipiski. Un man bija žēl noraudzīties uz vīru, kurš vienmēr bija teicis, ka ir netipisks vīrietis.

Tomēr laikam visskumjākais, ka tā nebija pirmā reize. Diemžēl tas atkārtojas atkal un atkal. Ak, jā, var jau teikt – ko sēsi, to pļausi... Paruna laba. Tomēr laba ir arī atziņa – ka pa īstam saprast kaut ko spējam vienīgi tad, ja esam paši izbaudījuši. Jo tagad es esmu gudrāka nekā jaunībā, kad dauzīju šķīvjus un kliedzu – nemūžam! Tagad es rīkojos citādi. Gudri.

Es labi atceros to pirmo reizi, kad viņš man paziņoja, ka esot godīgs (un tā esot viņa nelaime), un atklāja, ka esot iepazinies ar sievieti. Skaistu. Jaunu. Modernu. Veiksmīgu. Ne tādu kā es, viņš piebēra indi. Viss, ko viņa saka, skanot tik svaigi. Viņa saskatot viņā vīrieti, ne tā kā es – tikai pārtikas piedevu pie ēdiena.

Lai izlemj sieva un mīļākā
Un labi atceros, ar ko vīra sāktā afēra beidzās. Viņš nepieņēma lēmumu. To viņš atstāja izlemt mums. Abām sievietēm. Cik gļēvi. Toreiz es vīram pajautāju ģimenes atmiņas depozītā sen noglabātu jautājumu zelta vērtē: “Vai tu gribētu ar viņu kopā novecot?” Taču atbilde mani uzjautrināja: “Ar Anitu es jūtos mūžam jauns!” Tas ļoti sāpēja, ka viņš manī neredz to burvīgo jauno sievieti, ar ko apprecējies pirms... simt gadiem.

Toreiz sadusmojos. Nu, johaidi! Kāpēc labi saglabāts vīrs man būtu jāatdod kādai citai? Un jāpiecieš pazemojošie procesi tiesā ar mantas dalīšanu? Kāpēc maniem bērniem jākropļo apziņa, ka visi viņi ir cūkas, ka ģimene ir tikai placdarms kāju noslaucīšanai? Es nolēmu cīnīties. Jebkādām metodēm.

Izvēlējos vissenāko. Visiedarbīgāko, ticiet man, jo nu jau esmu eksperte ragnesībā un zinu, kā ar to cīnīties. Es nezaudēju galvu. Izvirzīju virsuzdevumu. Man bija mērķis – pie viņa kapa es gribu būt sērojošā atraitne, nevis viena no šķirtajām sievām. Sapratu, ka man jāsaglabā miers. Joga/fitness/tamborēšanas pulciņi/koris der dvēseles mieram, kad viss ir kārtībā, nevis tad, kad tevi krāpj vīrs!

Es iesēdos automašīnā un braucu prom uz laukiem. Man bija vajadzīgs pilnmēness, krustceles, tumsa, mežs, upe un klusums. Vēl man vajadzēja, lai neviens mani neredz. Tāpēc speciāli šim gadījumam biju iegādājusies jaunu melnu mēteli. Tas bija tik interesanti staigāt pa veikaliem, pielaikot sev... buramo mēteli. Mēteli dziļai naktij.

Ģērbusies melnajā mētelī aizbraucu uz Vidzemi. Kā rakstīts vācu mācītāju baznīcas vizitāciju dokumentos, tur kopš neatminamiem laikiem esot daudz burvju. Krustceles pie meža, upes un kalna atradu ātri vien. Pilnmēness gaismā izkāpu no auto. Izslēdzu visas gaismas un devos stāvēt tieši krustcelēs. Blakus šalca mežs, klusi elpoja kalns, un netālu burbuļoja upe. Paņēmu papīra lapu un pilnmēness gaismā drukātiem burtiem uzrakstīju: ANITA! Aizdedzinājusi papīru, mīdīju ar kājām pelnus krustcelēs, sacīdama: “Mežā lec zaķis. Tu arī! Kalnā ierokas kurmis. Tu arī! Upe aiznes sāņus. Tevi arī! Klusums dara tukšu. Tev nebūs bērna! Tev nebūs bērna no mana vīra! Tu aiziesi prom!”

Runājot iegāju gluži vai transā. Vārdi bira no manis laukā, un es nespēju pat saprast, kādā valodā es ierunājos. Pat nebalsī iedziedājos! Sāku griezties un pat dejot pilnmēnesī uz tukšā Vidzemes ceļa. Iedomājos, ka esmu melns, trīssimt gadu vecs gudrs krauklis un izķērcu savas sāpes, dusmas un aizvainojumu. Ķēēēērk, ķēērkk!

Ai, mīļās sievietes, tas ir tik skaisti – būt radošai sievietei. Cerēt, ka mūs mīlēs mūžīgi. Tā ir mūsu nelaime. Tas ir tik bīstami sākt afēru ar precētu vīru, jo tu, ragu licēja, nezini, ar kādu raganu pašai nāksies sastapties un ka iekārojamais vīrietis tev var nest tikai postu, sāpes un asaras, jo viņa sieva ir spējīga pārvērsties, pieburt tev nelaimes, padarīt par ālavu, par kropli.

Kas notika tālāk? Nekas. Manī bija tik daudz neizskaidrojama miera, pulsējoša spēka. Niknums bija mans barotājs. Es nomīlēju beigtu savu vīru no rīta un vakarā un smaidīju, un darīju visu to, ko patiešām iesaka sieviešu žurnālos. Viņa neizturēja, ka vīrs bija apmierināts ar mums abām un atļāvās neko nemainīt. Viņa sāka viņam pārmest, zāģēt augumā, pieprasīt laiku, naudu, palīdzību. Un vīram tas pēc laika šķita apnicīgi. Tad viņš sāka loģiski pārdomāt, salīdzināt un apsvērt. Salika kārtējos svaru kausos. Tā tas bija. Un bērna viņai tomēr nebija – laikam pati bija sapratusi, ka no mana vīra nekāda tēva nebūs. Sievietes ir tik gudras, un paldies Dievam, ka laikus.

Vai tagad viņš ir rāms kā svaigi dzimis jēriņš? Nē. Un tomēr es cīnos. Jā, jā, lai cik muļķīgi tas kādam liktos. Un katru reizi, atskāršot, ka viņš atkal neko nav iemācījies no savām iepriekšējām darbībām un atkal metas jaunā afērā, es zinu, kas man jādara!

Nu man skapī ir trīs melni mēteļi: kraukļa melnais, gulbja melnais, žagatmelnbaltais. Tā, meitenes!

Ieva Bērziņa, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS