Mazmākoņains
Rīga
16°
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Olga Rajecka: "Esmu uzstājusies par 10 pudelēm alus"

 
06.augusts 2016  06:16

Dziedātāja Olga Rajecka ar modes mākslinieku Dāvidu kārtīgi izsmejas gan par skatuves mākslinieces nedienām, gan par koncertu rīkotājiem, kas par uzstāšanos sniedz alus pudeles un maizes klaipus.

Olga Rajecka: "Esmu uzstājusies par 10 pudelēm alus"

Ir skaista, saulaina vasaras diena, esmu savā jaunības dienu pilsētā Saulkrastos, un man blakus sēž Olga! Atceros, ka pirms kādiem 35 gadiem Jūrmalā ar kursabiedru tupēju uz sētas, aiz kuras notika Eolikas koncerts.
Vajadzēja nākt iekšā!

Tas nebija iespējams. Tur bija pārpildīts. Cilvēki visriņķī bija pat priedēs sarāpušies. Kā tu man patiki ar saviem šķībajiem zobiem! Man pašam tajā laikā viena zoba priekšā nebija. Es tevi tā mīlēju un apjūsmoju!
Tolaik taču man nebija sejas. Bija tikai acis un zobi!

Beidz! Tu biji un esi zvaigzne! Tie abi džeki bija tādi stīvi kā koka gabali, bet no tevis acis nespēju nolaist. Tāds sprigans skuķis lēkāji pa skatuvi...
Es biju Miks Džegers.

Nupat nospridzināji uz vienas skatuves ar vēl vienu dīvu – Laimu Vaikuli!
Jā, tas man bija liels notikums. Viņa ir dīva šā vārda vislielākajā nozīmē. Viņa ir ne tikai talantīga māksliniece, bet arī ļoti labs cilvēks.

Bijāt pazīstamas jau iepriekš? Lauris Reiniks, piemēram, ar Laimu Vaikuli tikai šovasar pirms viņas festivāla sapazinās.
Jā, es biju ar Laimu pazīstama jau sen, ja nemaldos, kopš 1984. gada. Braucām ar Eoliku uz Jūras pērli skatīties Laimas programmas. Viņa bija super savā varietē žanrā. Uz viesnīcu Latvija, kur Laima uzstājās, vedu visus basketbolistus 80. gados. Tur Volkovs bija un Belostennijs, Kurtinaitis – visus garos basketbolistus vedu Laimu rādīt.

Bet par Laimas festivālu Rendez-Vous gribu pateikt vēl kādu man ļoti svarīgu lietu – šo festivālu televīzijā rādīja arī Lietuvā. Manai mammai zvanīja visi mani Lietuvas radinieki – visi priecīgi, ka beidzot atkal mani redz ekrānos. Mana mamma raudāja, un tantes zvanīja, sakot, ka no aizkustinājuma raudājušas. Tas ir tik forši!

Pastāsti, kādi ceļi tevi ir atveduši uz Saulkrastiem.
Savulaik 15 gadus Saulkrastos veidoju Olgas disenītēm noslēgumu. Un vienmēr sapņoju, ka gribētu Saulkrastos dzīvot. Un iedomājies – šī lielā vēlēšanās ir piepildījusies! Manam vīram te ir māja.

Olga un Dāvids intervijas laikā ir izsmējušies līdz asarām.

Olga un Dāvids intervijas laikā ir izsmējušies līdz asarām.


Sanāk, ka Olga piepilda savus sapņus tīri plēsoniskā veidā – uzzina, ka džekam ir māja Saulkrastos, un apprec viņu.
Muļķības! Es arī pirms apprecēšanās labi dzīvoju.

Es taču smejos. Bet tāda liktenīga sagadīšanās.
Tieši tā. Visvairāk man patīk rosīties pa klēti, kas nebija kārtota simt gadu. Tu pat iedomāties nevari, ko tur atradu!

Nu stāsti!
Mēbeles, visādus senos instrumentus – veco ratiņu, lizi, veļas mazgājamo dēli, lielās jurģu somas, ļoti daudz grāmatu, Kuzņecova traukus. Vecie spoguļu galdiņi, barona pusdienu galda krēsli. Tos aizvedu restaurēt uz Vaidavu un pie viena Valmieras onkulīša, kam pāri par septiņdesmit. Nu dažas šīs lietas izmantoju mājas interjerā. Visu esam smuki uztaisījuši. Mans brālis tagad ir atbraucis ciemos un karstumā patveras klētī. Viņam tur patīk – nav karsts, var labi gulēt. Bieži vien arī daudzi ciemiņi piesakās uz nakšņošanu klētī.

Man dikti patīk arī pašai nodarboties ar veco mēbeļu atjaunošanu. Pati esmu uztaisījusi vairākus skapīšus.

Tātad, izrādās, esi galdniece dvēselē?!
Jā, dvēselē esmu galdniece. Paņemu smilšpapīru un maucu.

Kā tu sevī šo patiku atklāji?
Reiz man kaut kāda mēbele nepatika. Notīrīju to ar smilšpapīru, nomazgāju ar speciāliem šķidrumiem, pārlaidu pāri līdzekli pret ķirmjiem, pārlakoju, un mēbele izskatījās kā jauna. Tā esmu visus krēslus mājās pārtaisījusi.

Kas tu būtu, ja nebūtu dziedātāja?
Tad es noteikti būtu ārste.

Olga Rajecka vasarās daudz laika pavada pie jūras Saulkrastos. Šo pilsētu viņa iemīlējusi jau sen, un nu viņai liktenis piespēlējis iespēju tajā dzīvot.

Olga Rajecka vasarās daudz laika pavada pie jūras Saulkrastos. Šo pilsētu viņa iemīlējusi jau sen, un nu viņai liktenis piespēlējis iespēju tajā dzīvot.


Ja?! Tev patīk asinis un strutas?
Nepatīk, bet par ārsti vēlējos kļūt, jo manas tantes Lietuvā bija medicīnas darbinieces – dakteres, feldšeres, bērnu ārstes. Kā es bērnībā ar visām tām dakteru lietām rotaļājos! Mamma no tantēm vienmēr saveda visādas šļirces, vanniņas, pincetes. Man nenormāli patika. Vēl gribēju kļūt par kulināri, jo viena cita tante bija izcila kulināre. Nu vēl, protams, bija arī mazais sapnītis kļūt par saldējuma pārdevēju, jo saldējuma manā bērnībā, varētu teikt, nebija. Bet kārojās taču ļoti!

Un cik kilogramu saldējuma tagad apēd vasarās?
Maz, jo man tā figūra...

Kāda figūra?!
Es nopietni nevaru. Viss uzreiz apkārtmērā parādās.

Kā zinu, gatavot tev patīk...
Jā! Pastāstīšu, ko šodien jau paguvu uztaisīt. Ā, pirmām kārtām atklāju, kā jaunajiem kartupeļiem ātri un ērti var dabūt mizu nost.

Ar trauku mazgājamās švammītes rupjāko pusi izlietnē zem tekoša krāna?
Jā! Tā daru jau kādu mēnesi, un par šo metodi esmu ekstāzē. Par to, ko šodien pagatavoju, – uzvārīju kartupeļus, sacepu karbonādes, sacepu olā ķimeņu sieru gan atsevišķi, gan šķēlēs kopā ar karbonādi, vēl uztaisīju salātus. Un tad pagatavoju biezpiena krēmu ar mellenēm, kā arī nolasīju jāņogas un uzvārīju ķīseli.

Nu jau man sāk likties, ka tu esi pabarojusi visu pilsētu! Kas to visu ēda?
Man ir pilna māja cilvēku – mans brālis, meita Marija ar draugu Jāni, vīrs, vīramāte... Kopā esam septiņi cilvēki.

Pastāsti, kā ir ar tām vīramātēm! Pat tautasdziesmās dzied, ka vīramāte ir vellamāte...
Pasarg', Dievs! Es atsakos dziedāt tādas dziesmas – pagājušogad Jāņos koncertā Smiltenes novadā organizatori gribēja, lai tieši to dziesmu dziedu. Atteicos, es nedrīkstu tādas dziedāt, jo īpaši, ja vīramāte sēž skatītājos. Man ir ļoti forša vīramāte, kuru sauc Rota. Mums abām 7. janvāris ir svētki – man ir dzimšanas diena, bet Rotai vārdadiena. Mēs kopā mēdzam gatavot ēst.

Virtuvē nevillojaties?
Nē taču. Es, piemēram, notīru kartupeļus un aizskrienu uz dārzu pakaļ salātiem...

Un viņa pa to laiku kartupeļus notīra pa otram lāgam. (Abi smejas.)
Viņai izdodas neizsakāmi garšīgas sēņu mērces, arī visādas zupas.

Olga ar vīru Ivo Bankavu šovasar atzīmē kāzu otro gadadienu.

Olga ar vīru Ivo Bankavu šovasar atzīmē kāzu otro gadadienu.


Nesen vienam 84 gadus vecam vīram palīdzēju veikalā pie kases uzcelt iepirkumu grozu. Viņš bija neizsakāmi pateicīgs. Toreiz viņam atzinos, ka man ir grūti pieņemt vecumu, bet tā gribētos ar cieņu novecot. Ar sievu runājām, ka mēģināsim skaisti novecot un neākstīsimies. Es netaisīšos par Ļeontjevu.
Es arī neākstīšos. Kā būs, tā būs.

Bet fotomākslinieki tavā vietā pacenšas. Uz glancēto žurnālu vākiem ikvienai sievietei iztaisno seju ar fotošopu.
Žurnālu vākus un plakātus taisot, viņi, tās jomas profesionāļi, taisa mākslu. Tā nav mana prasība, lai man gludina seju. Tāda pārspīlēta glance, kur fotogrāfijās izskatos tālu no sava reālā veidola, man nemaz nepatīk. Sociālajos tīklos lieku bildes, kurās esmu redzama dabiskajā izskatā, bildes, kas ir fotografētas ar tālruni. Pat no siltumnīcas. Es nekautrējos par to, kā izskatos. Esmu taču tikai cilvēks, kurš tāpat kā citi iet pa ielu, iepērkas veikalā, brauc ar sabiedrisko transportu.

Un nebāz galvā maisu kā Holivudas aktieris Leonardo di Kaprio.
Es maisu uz galvas nebāžu. Un neviens nebrīnās par to, kā dzīvē izskatos. Protams, piedomāju par savu ārieni. Ja mati nav ieveidoti, uzlieku galvā cepuri.

Dāvid, vispār gribēju tev pateikt lielu paldies par skaistajiem tērpiem, ko uztaisīji uz Līgo svētku koncertu krastmalā!

Paldies! Pagājušovasar tikos ar Laimu Vaikuli, un viņa teica, ka nezina, kur paliek viņas krāšņie skatuves kostīmi. Varbūt tev vajadzēja kā man – man ir fondi Limbažu muzejā, kam nododu labākos savus dizainētos tērpus. Pārējos gan atdodu labdarībai. Kur tu liec savas košās kleitas?
Izdomāju, ka šogad uz Ziemassvētkiem rīkošu izsoli, kurā izpārdošu visas savas skaistās Patmalnieces kleitas...

Pārdosi atpakaļ Patmalniecei?!
Nē, pārdošu labdarības izsolē. Esmu jau sešus gadus krustmāte organizācijai Dižvanagi, kas atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām un atrodas pie Rucavas Liepājas rajonā. Vēlos visus tos līdzekļus novirzīt šiem bērniem. Man ir tādas kleitas, ko vienreiz esmu uzvilkusi. Pagaidām tās glabāju noliktavā savās mājās Bukultos. Nu jau ir par traku, tā ir pārbāzta.

Cik istabās noliktava ir jau izpletusies?
Tik traki jau nav. Man tērpu glabāšanai ir viena neliela istaba.

Olga ne tikai bieži priecē ar savu uzstāšanos citu ļaužu svētkos, bet arī pati savās mājās rīko lustīgas draugu kopāsanākšanas.

Olga ne tikai bieži priecē ar savu uzstāšanos citu ļaužu svētkos, bet arī pati savās mājās rīko lustīgas draugu kopāsanākšanas.


Tev ir ļoti individuāli skatuves tērpi. Gribi teikt, ka visu laiku turi sev tuvumā kādu šuvēju?
Man nepatīk vilkt drēbes, ar ko ir piebāzti visi Rīgas veikali. Mana draudzene Ināra man bieži pasūta kleitas internetā no ārzemēm, reizēm pat trīs mēnešus gaida, un vienmēr trāpa desmitniekā. Man patīk viņas izvēle. Internetā pasūtītajās kleitās biju saposusies gan Eolikas koncertā Kalnciema kvartālā, gan Imantdienās.

Dzirdēju, ka šogad tev bija traks brauciens uz Imantdienu koncertu Cēsīs. Tiešām brauci ar furgonu?
Jā, tas bija līdz šim trakākais stress, ko esmu jelkad piedzīvojusi, dodoties uz koncertiem. Īsumā stāsts tāds – dienā, kad Cēsīs paredzēts Imantdienu koncerts, man ar mūziķiem bija sarunāts no rīta uzstāties Ventspilī Jūras svētkos. Sludinājumos atradām un par 25 eiro noīrējām no vienas firmas busiņu un braucām. Bet atpakaļceļā netālu no Talsiem, 106. kilometrā, busiņš sāka kūpēt un jocīgi smaržot, tā kā pēc cepumiem. Lecām ārā un ar visiem mūzikas instrumentiem gājām iekšā tuvējā skolā meklēt palīdzību. Skolā tai laikā bija 135 gadu jubilejas pasākums, bija sabraukuši absolventi un svinēja. Es ienācu skolā izmisusi, gandrīz raudādama, bet, mani ieraugot, cilvēki sāka aplaudēt. Sadāvināja dāvanas, safotografēja selfijus, sadeva līdzi pīrādziņus, gribēja, lai paliekam. Vīrieši nesa ūdeni, lupatas, lai to mašīnu apdzēstu. Busu atstājām pie skolas, atstājām arī atslēgas, protams, saskaņojot to ar busa saimniekiem, un gājām ārā uz ceļa balsot automašīnas. Pulkstenis bija jau pusčetri. Sešos mums bija jābūt Cēsīs. Pirmais mums piestāja furgons. Biju jau gatava lēkt iekšā, lai tikai laikus nonāktu galamērķī. Diemžēl fūres šoferis varēja tikai divus no mums paņemt un arī instrumentus aizvest līdz Rīgai.

Un tu paliki uz ceļa?
Jā, es ar pārējiem četriem džekiem paliku uz ceļa, un mēs turpinājām stopēt mašīnas. Tā kādas 15 minūtes nostāvējām, neviens neņēma. Beigās kāds puisis, vārdā Austris, ar vecu bembi apstājās un nogādāja mūs līdz Rīgai, no kurienes tālāk devāmies ar draugiem. Bet uz Imantdienām paguvām! Bijām klāt sešos, un vēl izmēģināt paspējām. Fūūū... Liels paldies Austrim.

Bieži gadās, ka ārpus koncertiem cilvēki prasa, lai padziedi?
Nē, visi jau nav tādi. Protams, mēdz cilvēki aicināt padziedāt, kad mani satiek kādās viesībās. Bet es taču esmu aicināta kā ciemiņš! Tādās reizēs uzdodu jautājumu: „Ar ko tu nodarbojies?” „Esmu celtnieks,” man atbild. Tad es pajautāju: „Un kur ir tavi darbarīki? Lūdzu, sāc celt! Kāpēc man jādzied? Vai arī grāmatvedis – ahā, lūdzu, celiet galdā savus papīrus un taisiet grāmatvedību! Un jūs esat tālbraucējs šoferis – aidā, ņemiet savu fūri un brauciet svētkos. Beidzam tad visi svinēt un darām katrs savu darbu!”

Olga Rajecka: "Esmu uzstājusies par 10 pudelēm alus"


Tas ir tāpat, kā, sēžot ar ginekologu pie viena galda, viņu uzrunātu, lai apskatās, jo, lūk, te ir kaut kāda krevelīte uzmetusies.
Tur jau tā lieta. Tāpat kā Fredim vai Ufo nemitīgi vaicā, lai pasmīdina, lai izstāsta kādu joku. Zobārsti vispār nedrīkst teikt, kur strādā, jo visi sāktu rādīt zobus. Tas ir tik smieklīgi! Elita Patmalniece arī no šī sviesta regulāri cieš, jo viņai kā modes māksliniecei visi, kam nav slinkums, pasākumos jautā: „Vai šis tērps man labi izskatās? Kā jūs domājat?” Tev, Dāvid, arī noteikti ir tāpat.

Kā tad! Man saka – es jau gandrīz neatnācu, jo zināju, ka Dāvids būs, nezināju, ko vilkt, jo man visas drēbes tādas... Un tad man visu vakaru ausīs skan tikai runas par drēbēm.
Jā, šis viss arī ir iemesls, kāpēc nekad vietās, kur uzstājos, neeju pie galda, lai gan mīļi aicina un pat lūdz. Vai tā ir kāzu jubileja, vai cita privāta ballīte, es uzstājos un laižos prom.

Tavas uzstāšanās cilvēkiem mēdz pasniegt kā pārsteiguma dāvanu. Kas ir interesantākais, kam esi uzdāvināta?
Nu tik krāšņi kā grupai Potaps un Nastja man nav bijis – viņiem reiz bija jādzied privātā ballītē, kas bija sarīkota maziem sunīšiem, čivavām, ja nemaldos!

Olga Rajecka: "Esmu uzstājusies par 10 pudelēm alus"


Varbūt Olga ir dziedājusi Jorkšīras terjeriem?
Esmu uzdāvināta ar vienu dziesmu kāzās. Tas notiek ļoti regulāri, un dziesma, ko parasti vēlas, lai nodziedu, ir Apvij rokas. Bet labākais bija vienas kāzas, kurās šīs dziesmas izpildīšanu gaidīju septiņas stundas, ieslodzīta vienā pilī. Tajā telpā man nebija nekā. Kliedzu pa logu saviem mūziķiem, kas gāja uz kafejnīcu paēst, lai man atved kafiju, ūdeni, jo es nedrīkstēju nekur iet ārā. Atbraucu četros, piecos man bija soundčeks, kāzinieki tika gaidīti uz astoņiem. Pēc izmēģināšanas gaidīju līdz vienpadsmitiem vakarā.

Cik kvadrātmetru mazā tornītī?
Tas nebija tornītis, tā bija viena telpa. Labi, ka man bija līdzi telefons. Beidzos vai nost no garlaicības un, lai kavētu laiku, zvanīju visiem pēc kārtas, pat mazajai Mārai Upmanei-Holšteinei no grupas Astro’n’out. Domāju, ka sajukšu prātā.

Labi, ka uz labierīcībām nesavajadzējās.
Kā tad ne?! Zvanīju un tā arī teicu, ka man vajag uz tualeti. Tad tika izčekota situācija, atrasts brīdis, kad man neviens nevar uzskriet virsū, un man bija baigā tempā jāskrien lejā. Ja kāds ieraudzītu, uzreiz būtu laupīts pārsteigums. Neviens nedrīkstēja zināt, ka es tur esmu. Reiz šādi arī ar Jolandu Suvorovu bijām iespundētas uz četrām stundām vienā telpā otrajā stāvā.

Vismaz jautri bija.
Jā, jā. Bet tajā vietā gan mums organizatori nesa ēst.

Vismaz nebija kā tajā pasakā, kur zvēri iekrīt bedrē un sāk cits citu ēst nost aiz bada.
O, jā!

No tortes kādreiz ir likuši tev lēkt laukā un dziedāt?
Nē, tik stulbi nav bijis. Arī kastēs vesta neesmu. (Smejas.)

Mūsdienās cilvēki nereti mēdz piedāvāt norēķināties nevis naudā, bet graudā. Pie kādas samaksas barterī esi tikusi tu?
Esmu dziedājusi par desmit pudelēm alus, tad esmu uzstājusies par benzīnu un diviem klaipiem maizes... Un tā nebija labdarība.

Kāpēc tu to darīji?
Tāpēc, ka tā sanāca.

Olga Rajecka: "Esmu uzstājusies par 10 pudelēm alus"


Kā?
Negribu stāstīt. Vienkārši iedeva divus klaipus maizes un pateica paldies.

Ā, jaunībā bija vēl viens gadījums. Nodziedāju, un man iedeva baķi ar drēbi, no kā kleitu šūt. Bija puķains audums, bet ne tāds, kā man patika...

Kur tu to baķi bāzi?
Kaut kam atdevu. Visforšākais piedāvājums ir bijis tāds: „Atbrauciet pie mums uzdziedāt, mēs jūs pabarosim!” Jautāju: „Ko jūs darīsiet?!” „Mēs jūs pabarosim, ieliesim benzīnu, mums ir jubileja...” Saku: „Varbūt varu jums skaipā nodziedāt? Vai nedomājat, ka man ir jāpucējas, jāveido mati, nevaru taču atbraukt, kā no gultas izkāpusi.” Man atbild: „Nē, jūs brauciet tāpat, visi būs savējie!” Jautāju: „Un kā tad jūs man to benzīnu liesiet?” Un tad man piktā balsī saka: „Par to vēl būs jārunā ar īpašniekiem. Nu jau jūs man te taisāt problēmas!”

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Inta Mengiša, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

SVARĪGĀKAIS