Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Olga Dreģe joprojām griež kreklus, dāvinātus uz sud-rab-kā-zām (22)

 
08.augusts 2016  05:30

Sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu Dailes teātra aktrise Olga Dreģe atklāj, kāpēc kreklus, kas dāvināti uz sud-rab-kā-zām, dabūjusi griezt arī ilgi pēc leģendārās filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšanas.

"Viss, kas notiek tavā prātā, garā, esībā, pieredzē sakrājas. Cilvēkam ir trīs jaunības: miesas jaunība, sirds jaunība un gara jaunība," teic skatītāju mīlētā aktrise Olga Dreģe.

"Viss, kas notiek tavā prātā, garā, esībā, pieredzē sakrājas. Cilvēkam ir trīs jaunības: miesas jaunība, sirds jaunība un gara jaunība," teic skatītāju mīlētā aktrise Olga Dreģe.

Man ļoti patika jūsu saruna ar manu kolēģi Lauri Dzelzīti. Laika gaitā puisis ļoti jauki pilnveidojas. Prieks. Paskaties, ko viņš dara izrādē “Izraidītie”. Šitas puika! Man patīk viņa ieturētība, ka nav viss uz āru, ka var uzsprāgt vajadzīgajā brīdī, atklājot spēku un jaunas dimensijas.

Jā, viņš ir patīkams, vīrišķīgs un tāds... cilvēciski tīrs.
Starp citu, zināt, kas ir mana sieva?! Viņa lūdza jums nodot sveicienu.

Zinu tavu Antriņu, es tikko ar viņu iepazinos. Mana draudzene izmanto viņas meistarīgos pakalpojumus. Un iepazīstināja arī ar mani. Jums ir ļoti burvīga sieva un sava aroda meistare. (Antra ir podiatre. – Red.) Izcila! Un kā cilvēkam viņai piemīt kas tik suģestējošs un pievilcīgs.

Nu citādi jau mani nevarētu paciest...
(Piekrītoši māj ar galvu.) Nu jūs jau es arī zinu no tiem... trakajiem laikiem.

Tas bija darbs! Dāvidšovā tā bija mana loma, ne es pats. Kā uzskatāt, kas ir jūsu mūža loma?
Par to pat nedomāju. Es īpaši neizdalu kādas nozīmīgākas vai mazāk nozīmīgas lomas. Vai tas nav pārsteigums, ka pēkšņi esmu izvirzīta Spēlmaņu nakts nominācijai kā labākā sieviešu lomas tēlotāja par Georga Frīdriha Hendeļa lomu izrādē “Iespējamā tikšanās”. Par Hendeli! Man bija jānospēlē vīrietis, lai tiktu nominēta kā labākā aktrise. Mani tas izbrīna.

Pēdējais topa teiciens ir tāds – ja līgava ir bagāta, tad dzimumam nav nozīmes...
Prasīju Gunai Zariņai – Guna, mīļā, man piedāvā tādu lomu, ko man darīt? Viņa teica – zini, es sen esmu sapņojusi vienu veci nospēlēt. Garam un talantam taču nav dzimuma. GARAM un TALANTAM nav dzimuma!

Tas ir lieliski teikts. Vai balva par mūža ieguldījumu būtu labāka?
Nu pagājušajā gadā maniem partneriem Dumpim un Jakovļevam, kas ir par mani turpat vai desmit gadu jaunāki, iedeva par mūža ieguldījumu.

Varbūt nedod, jo tik labi izskatāties?
Izskatam nav nekādas nozīmes, bet darbam gan, ticiet man. Bez šaubām, viņi darījuši daudz, varbūt pat vairāk nekā es. Mūža balva... Tā vairāk ir teātra vadības attieksme pret saviem aktieriem.

Olga Dreģe joprojām griež kreklus, dāvinātus uz sud-rab-kā-zām

Kad man bija 19 gadu un ciemojos pie pirmās sievasmātes Koknesē, tajā mājā pie Kārļa Sebra radiniekiem mēdzāt ciemoties arī jūs. Atceros, ka vienmēr gājāt staltu muguru.
Stalta, jā. Tas man no tēva. Viņš bija zemnieks, kas spēlēja klarneti. Tagad, skatoties uz jaunām meitenēm, brīnos par sakumpušiem augumiem. Vienmēr esmu domājusi par to, lai ejot būtu ievilkta diafragma, būtu stalta un skaista gaita. Skaisti vajag dzīvot.

Skaisti dzīvot maksā tikpat, cik neglīti, starp citu. Galvenais jau ir gaume.
Skaistums ir pasaules izjūtā. Jau pēc kara, kad gāju pa priežu silu, sarunājos un sveicinājos ar kokiem, tā skatuve laikam bija ieprogrammēta manā zemapziņā. Patika uzkāpt kalnā, iztēloties, ka priedes ir mana publika. Lai gan toreiz... Kur man, lauciniecei no astoņu bērnu ģimenes, kam karā viss sadedzis, bija domāt par skatuvi? Mani uzrunāja, piesaistīja un veidoja daba. Kā Imants Ziedonis saka – paldies Dievam, ka man devis redzīgas acis, dzirdīgas ausis.

Jūs netracinājāt savējos, šitā laukos lidinādamās pa gaisu?
Tracināju daudzus. Manas māsas ir kā jūs – gaiši zilām, pelēkām acīm. Es vienīgā un brāļi bija tumši.

Man vienmēr saka, ka esmu izkritis čigānam no vāģpakaļas...
Jā, par mani arī! (Smejas.) Ķircināja par čigānieti. Bet mammai bija tik spēcīgs gars, ka viņa vienmēr teica: tev ir laba galva, tu daudz ko proti, tu esi talantīgs bērns, trūkums vēl nav nelaime. Ķibeles prata pārvarēt. Savā vecumā saprotu, ka visas dzīves likstas ir, lai cilvēks sevi atklātu, ieraudzītu un sakārtotu. Domāšanā, dvēselē un attieksmē pret visu. Tā tas dzīvē iekārtots.

Atceros kadru no Limuzīna Jāņu nakts krāsā, kā griezāt Dumpim kreklu. „Šito es tev uz sud-rab-kā-zām”...
Nesen farmaceiti rīkoja kaut kādu savu tikšanos, un man bija jāiet pamācīt viņus griezt iesaiņotus kreklus. Viņi bija sapirkuši ārkārtīgi daudz to kreklu, visiem izdalījuši un rīkoja sacensības, kas labāk sagriezīs. Es kā konsultante biju pieaicināta, man bija jāstāsta, kas ir vajadzīgs, lai labāk sagrieztu kreklu. Teicu: pirmām kārtām šausmīgi jāmīl savs vīrs un jābūt greizsirdīgai. Tad tās sagrieztās kreklu lanckas viņi deva tām farmaceitu sievām līdzi par piemiņu. (Smejas.)

Olga Dreģe joprojām griež kreklus, dāvinātus uz sud-rab-kā-zām

Ģeniāli izdomāts! Bija grūti?
Jau tad, kad filmēja Streiča filmu, man, lauku cilvēkam, kas lielu mūža daļu no lupatiņām šuvusi sev drēbes, sagriezt jaunu kreklu likās kaut kā pretdabiski un neorganiski. Tāpat pretdabiski šķita, kad Vella kalpos lika plēst šķīvjus. Mums taču tajos laikos lielā vērtībā bija katrs dabūtais mazumiņš, katra lietiņa.

Jā, jā, atceros, kā mana mamma, kad dabūja atvaļinājuma naudu, nopirka baltu adītu jaku, kas vēl šodien kaut kur stāv.
Tās stafkas jau tolaik nebija nekādas izcilās. Vella kalpos par trim rubļiem dienā filmējos. Par Limuzīna algu no kaut kādiem blēžiem no rokas nopirku sev dubļonku – nu tādu aitādas kažoku. Aizbraucu uz Maskavu, tik cēli gāju, izšūtu apkakli. Drīz izrādījās, ka tas kažoks pilns ar kodēm... Tā arī izmetu to visu Limuzīna naudu ārā. (Smejas.)

Jūs esat ļoti eleganta. Kā veidojat savu garderobi?
Ja godīgi, man daudzas vakarkleitas nākušas no humpalām. Ieraugu materiālu, redzu, kur ko var piešūt, pāršūt. Tur ir daudz kvalitatīvu apģērbu. Varbūt pat Olgu koncertā uzvilkšu kādu no tām kleitām.

Vai humpalās nesabakstās – redz, kur aktrise ienākusi?
Nu bet kur tad nesabakstās, esmu pie tā pieradusi. Sabiedriskajā transportā katrs uz mani ar pirkstu rāda. Īpaši – līdz ar seriālu popularitāti... Bērni, mani ieraugot trolejbusā, ķer telefonus un zvana – atkal tā Lidija Āboliņa (Tēls seriālā UgunsGrēks. – Red.) ar mani brauc. Tauta ļoti daudz uzrunā. Vakar pat – tirgū pērku zemenes un runāju pa telefonu. Kāds: „Vai, jūs esat...” Es saku, ka runāju pa telefonu. Bet viņi vienalga gribot pateikt, ka esot mani fani un mīlot.

Olga Dreģe joprojām griež kreklus, dāvinātus uz sud-rab-kā-zām

Žēl, ka šķiroties es pazaudēju vāģi. Reizēm domāju – cik labi būtu iekāpt mašīnā un braukt, nepiesaistot uzmanību.
Jums ir šofera tiesības?

Ir, jā. Kad sagaidīju meitu Zani, tajā vasarā noliku tiesības. Bet nebraucu jau sen. Esmu pensijā kopš 55 gadiem. Varēju vaļoties, bet man tas ir aktīvākais laiks mūžā. Pirmām kārtām esmu sapelnījusi sev pensiju ar nepārtrauktu darba stāžu. Aizgāju ar 53 latiem, bet nu esmu sapelnījusi līdz 400 eiro. Tāpēc, ka man ir ļoti daudz darba un kārtīgi maksāju nodokļus. Nopelnu sev un vēl diviem pensiju.

Izlasīju foršu teicienu – vecums ir lielākā dāvana, ko Dievs uzdāvina ne visiem.
Turklāt – lai būtu vēl prāts. Viss, kas notiek tavā prātā, garā, esībā, pieredzē sakrājas. Cilvēkam ir trīs jaunības: miesas jaunība, sirds jaunība un gara jaunība. Žēl tikai, ka tās nesakrīt laika ziņā.

Man patīk, ka jūs nečīkstat.
Bet par ko jāčīkst? Sabiedriskajā transportā esmu novērojusi, cik svarīgi daudziem pensionāriem ir uzsvērt savas tiesības. Viņš, iekāpis ar ratiņsomu, elkoņa kruķi, gāžas uz noskatīto vietu apsēsties. Es stāvu trolejbusā kājās, trenēju līdzsvaru. Es par to piedomāju, visiem spēkiem uzturu vingrumu. Savukārt daudzi jau netrenēs rociņu izņemt kartīti un pielikt nopīkstināt, bet grūdīs visu to lielo somu vai krūtažu klāt, un tā vairākas reizes, kamēr trāpīs. Sabiedriskajā transportā es ņemu lomām tēlus, ko izmantoju.

Par jums varu teikt, ka esat... Hmm… Seksīga laikam nav īstais vārds... Sportiska? O, atradu īsto vārdu – sieviete dāma! Mums Latvijā sieviešu kā dāmu ir ļoti maz. Kā jūs to šarmu esat saglabājusi?
...nu es tā nedomāju. Nerunājiet tā. Tā nepavisam nav.

Man labāk redzams no malas. Eifeļtorni savulaik uzskatīja par visneglītāko celtni Parīzē. Lai to nesmukumu neredzētu, jākāpj augšā. Tāpat kā mums ar Gaismas pili, kas ir tik drausmīgi neglīta, ka jākāpj augšā, lai skaisto Rīgu redzētu. Tauta jūs redz citādi!
Es varu būt pateicīga savai profesijai un laikabiedriem, kad veidojos kā cilvēks un aktrise. Bet radošs cilvēks nekad nevar būt apmierināts ar sevi līdz galam. Kad skatos vecās izrādes, piemēram, “Sievietes, sievietes...”, domāju, kaut varētu to tagad pārspēlēt. Kaut varētu pārradīt. Nu redzu, ka viss, izņemot manu desmit gadu veco meitu Zani, kas tur tolaik spēlējās kupliem matiem, būtu darāms citādi.

Kā, jūsuprāt, mainījies skatītājs?
Man ir prieks, ka skatītāji arvien grib dzirdēt dzeju. Nupat bijām Baložos, kur kolēģe Venta Vecumniece dzejniecei Ārijai Elksnei bija uztaisījusi piemiņas sarīkojumu. Neticami, bet cilvēks grib dzirdēt to dvēselisko dziļumu. Dzīve ir smaga, raupja, skrejoša. Vajadzīga gara un prāta atpūta.

Izstāstiet, kā kino ir ar bučošanos?
Esmu jau to stāstījusi. Kad filmējām “Vella kalpus”, Artūram Ēķim piecos sešos no rīta rudzu laukā kaut kur pie Tallinas šosejas dabūju neskaitāmas reizes sist pliķi. Viņš mani bučo, es tik situ pa ģīmi un domāju: nez, cik stipri varu sist ar savu smago laucinieces roku. Zināju, ka Velga Vīlipa šitā filmēšanā Haraldam Ritenbergam bija izsitusi divus zobus, šķiet, Šķēpā un rozē... Tuvplānā jau nevar nekam melot – ne bučai, ne pļaukai. Skatos – plānais baletdejotāja Ēķa vaigs kļūst sarkans, man savukārt no bučošanas pampst lūpas... Un nekādi nevaram uzfilmēt. (Smejas.) Pirmajam vīram, kas bija oficieris, draugi teica – “kā tu vari ko tādu pieļaut, es gan sievai krautu pa ģīmi...”

Olga Dreģe joprojām griež kreklus, dāvinātus uz sud-rab-kā-zām

Mutes nesmird partneriem? Es vienmēr par to domāju. Darbs ir darbs, ja nu atnācis sušķis, saēdies ķiplokus. Bet tev tajā tuvplānā jāfilmējas, kur jāstāv nedabīgi tuvu aci pret aci ar meža laupītāju, piemēram...
(Aizgūtnēm smejas.) Ai, es nevaru ar tevi! Nu par to jādomā skatuves cilvēkam. Man tā nav bijis, ka jāaizrāda. Ka kāds atnāktu, saēdies ķiplokus.

Zināt, kāpēc jums vārds ir Olga?
Tāpēc, ka tēvam jaunībā bija simpātija, vārdā Olga. Mamma teikusi, lai iet mani piereģistrē, kādu vārdu pierakstīs, tāds būs labi. Biju tumšmate, līdzīga viņa nepiepildītajai mīlestībai, ielika man Olgas vārdu.

Neesmu īpaši bijusi draugos ar savu vārdu. Vēlāk – domājot, lasot – pamazām apradu. Šķita vecmodīgs. Olgu manā jaunībā bija daudz. Par olu mani saukāja, par oli. Pilnā vārdā sauca ļoti reti. Vārds ir diezgan paskarbs, kā noskaldīts.

Mana meita ir Emma, māte pat nesveica, jo vārdu ciest nevarēja. Jūs skatītāju vēstules vēl saņemat?
Vai die’, kastēm sakrātas! Un saņemu joprojām. Viena – Vija no Priekuļiem. Par viņu grāmatu varētu uzrakstīt. Viņas kartītes, mākslas darbi... ar kādiem siltiem vārdiem. Viņa ir klāt visu manu radošo dzīvi.

Un kungi?
Kungi jau atļaujas daudz ko... Atsūta gan dāvaniņas, gan mulsinošus piedāvājumus. Arī ārzemnieki ir interesējušies, kāpēc no 40 gadu vecuma dzīvoju viena. Kopš šķiršanās vairs neesmu atļāvusies šādas attiecības. Ja divas reizes esi šķīrusies, ko vēl bērnam kaunu darīsi, vēl kādu meklēsi... Nē, mīļie. Ja liktenī tā lemts, liec sevi radošā darbā, palīdzībā. Tas jau nenozīmē, ka jānomērdē sevī tās izjūtas. Mīlēt vari domās.

Ieva Valtere, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS