Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu" (54)

 
09.augusts 2016  06:10

Sporta komentētāju Anatoliju Kreipānu (56) Kas Jauns notvēra īsi pirms aizlidošanas uz Brazīliju un uzzināja gan to, kā viņš gatavojas Riodežaneiro Olimpiskajām spēlēm, gan – kā mēdz priecāties par dzīvi ārpus sporta.

1. augustā Latvijas slavenākais sporta žurnālists un komentētājs Anatolijs Kreipāns devās uz Riodežaneiro, kur nedēļas izskaņā LTV tiešraidē no Maracana futbola stadiona vēstīja par olimpisko spēļu atklāšanu.

1. augustā Latvijas slavenākais sporta žurnālists un komentētājs Anatolijs Kreipāns devās uz Riodežaneiro, kur nedēļas izskaņā LTV tiešraidē no Maracana futbola stadiona vēstīja par olimpisko spēļu atklāšanu.

Šajā pilsētas daļā zaļākā vieta ir Pokrova kapi, un jūs piekritāt tikties šeit. Vai arī sportisti pēc nāves turpina spēlēt, skriet, lēkt? Kad mūziķi nomirst, cilvēki mēdz prātot, ka viņi viņsaulē pievienojas ansamblim, kurā jau muzicē Elviss Preslijs, Maikls Džeksons, Deivids Bovijs un daudzi citi.
Kad Kārlis Skrastiņš gāja bojā, spriedām, ka viņš nu varēs spēlēt vienā komandā ar Sergeju Žoltoku un pārējiem pirms viņa aizgājušajiem.

Tā kā sportiskās karjeras laikā sportistiem nav ieteicams aizrauties ar alkoholu un citām izklaidēm, droši vien taisaulē viņi beidzot var arī ietusēt.
To gan nezinu. Neesmu tur bijis un nesteidzos vēl uz turieni.

Toties steidzaties uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro.
Tas gan.

Skaidrs, ka sportisti ņem līdzi cīņassparu un inventāru. Ko ņem līdzi Anatolijs Kreipāns?
Pirmām kārtām – labu noskaņojumu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tur uz vietas viss ir pieejams, bet es esmu pieradis ļoti daudz sagatavot jau šeit, jo man ir savi informācijas avoti, un neesmu pārliecināts, vai tur pie tiem tikšu. Tur noteikti netikšu arī pie saviem arhīviem. Skapi jau līdzi neņemšu, un tas arī nav vajadzīgs. Paņemu līdzi papīrus, un pēc tam tur arī atstāju.  

Atceraties, ko ņēmāt līdzi uz pirmo olimpiādi un cik tas atšķiras no tā, ko ņemat līdzi, dodoties komentēt Rio spēles?
Pirmā, ko apmeklēju, bija pirms 20 gadiem Atlantā. Sāksim ar to, ka tolaik man nebija pieredzes, ko īsti vajag ņemt līdzi. Un nebija arī nekā diži daudz, ko paņemt.

Toreiz, godīgi sakot, ņēmu līdzi vismazāk, salīdzinot ar visām nākamajām reizēm.

Pirmoreiz uz olimpiskajām spēlēm Anatolijs devās pirms 20 gadiem, kad olimpiāde norisinājās Atlantā, ASV.

Pirmoreiz uz olimpiskajām spēlēm Anatolijs devās pirms 20 gadiem, kad olimpiāde norisinājās Atlantā, ASV.


Cik liels tad šogad būs tas līdzvedamā papīra apjoms? Viens koferis? Divi? Ņemot vērā, ka daudziem ir radies iespaids, ka Anatolijs Kreipāns ir staigājošā sporta enciklopēdija.
Nē, pāris mapīšu tikai. Jo tur olimpiskā informācijas sistēma ir pietiekami plaša. Taču ir, protams, lietas, kuru tur nav, bet man ir. Un otrādi.

Saprotams, ka turēsiet īkšķus par Latvijas sportistiem, bet vai olimpiskajās spēlēs arī ir kāds citu zemju sportists, par kura uzvaru jūs būtu no sirds gandarīts?
Vieglatlētikā, protams, ir daži kadri ar Useinu Boltu priekšgalā. Ļoti ceru, ka tikšu normāli apskatīties – nevis komentējot, bet vienkārši apskatīties.

Jums taču ir iespēja satikt visas lielākās sporta zvaigznes. Mēdzat kādreiz ar sportistiem kopā fotografēties?
Gan jau kaut kādas bildes ir, ko kolēģi ir uzņēmuši. Pats neaizraujos ar fotografēšanos no sērijas „es un...” vai „tas, tas un es”. Man biežāk ir tā, ka olimpiskās spēles jau ir pusē un tikai tad atceros, ka man taču līdzi ir fotoaparāts. Bet selfijus vispār netaisu. Es uz tādām lietām neieciklējos. Drīzāk ar mani kopā taisa.

Skatītājs var just, vai komentētājs ir klātienē vai tomēr sēž studijā un sacensības vēro TV ekrānā?
Jāmēģina, lai nejūt. Jāuzpasē, lai draugi nedod padomus, lai kāds kaķis neņaud fonā. (Smejas.) Nu labi, neviens kaķis līdz šim TV studijā nav manīts. Bet tas jau nav pašmērķis čakarēt skatītāju un mēģināt viņam iestāstīt, ka esi tur, kur viss notiek, bet patiesībā tā nemaz nav. Ja neesi, tad ir jādara viss, lai maksimāli nenolaupītu to klātbūtnes efektu.

Viena manas mammas draudzene ir simtprocentīgi pārliecināta, ka visos biatlonos un visur citur, kur ko komentēju, esmu klāt. Mamma saka, ka runāju no studijas Rīgā. Viņa netic – es runājot tik daudz par apkārtni... Varētu domāt, ka visu informāciju nevar atrast, arī šeit esot. Mātei teicu: „Nestrīdies ar draudzeni, lai taču cilvēks domā, kā grib.” (Smejas.)

Patlaban Anatolijs Kreipāns ir no attiecībām brīvs vīrietis.

Patlaban Anatolijs Kreipāns ir no attiecībām brīvs vīrietis.


Kāds ir komentētāju un sporta žurnālistu režīms olimpiskajās spēlēs? Droši vien dikti veldzēties ar alu nevarat atļauties.
Par brazīļu alu nekad neko neesmu dzirdējis, bet man kā alus nedzērājam tas arī nav aktuāli. Režīms ir pakārtots dienas ritmam.

Brīvais laiks arī sanāks? Ir vērts ņemt peldbikses līdzi?
Būs nedaudz. Būs vakari, kad varēšu izvēlēties, vai paskatīties, kur mūsējie piedalās, vai ko citu. Apkārtni gan iepazīšu pēc olimpiskajām spēlēm. Spēles beidzas 21. augustā, bet mēs tikai 24. augusta vakarā lidojam atpakaļ. Būs iespēja gan uz Cukurgalvu aizbraukt, gan to Jēzus statuju apskatīties tuvplānā. Kopakabana slavenā pludmale mums būšot tikai pāris kilometru attālumā no viesnīcas, bet, vai iznāks kādu dienu tur arī spēļu laikā aiziet, pagaidām nezinu.

Pirmajās dienās viss saliksies pa plauktiņiem. Es gan brīvajā laikā labprātāk aizeju kādu labu spēli pavērot, piemēram, basketbolā, futbolā, vai skatīties vieglatlētiku. Patiesībā ikdienā tādām izklaidēm, kā mēs to saprotam, praktiski nav laika. Bet gan jau tax free kaut kas tiks nopirkts, un ne jau tādēļ, lai vestu atpakaļ. Tomēr tas ir ļoti simboliski, ne vairāk. Jo tas nav savienojams.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Olimpisko spēļu komentētāja karjeras laikā esat kādreiz gājis meklēt piedzīvojumus?
Nē, meklēt negājām, bet dažkārt piedzīvojumi pie mums paši atnāca. Tie, protams, ir tad, kad sagribējās redzēt ko vairāk par olimpisko ciematiņu. Sidnejā spēles beidzās svētdien, bet mēs braucām prom trešdienas vakarā. Tad ar kuģīti pa okeānu aizbraucām līdz vienai pussalai, pabijām divos zoo dārzos, kur tie, kas nekož un nedzeļ, staigā brīvi apkārt. Piemēram, ķenguri tur vazājās, pie koala lāčiem, kas guļ savā kokā, varēja iet klāt fotografēties.

Bet kas tad tie par piedzīvojumiem?! Kur incidenti?
Ar sevi nekādus incidentus neatceros. Pirms 20 gadiem man ar diviem kolēģiem – vienu meiteni un vienu puisi –, kad no Atlantas uz Ņujorku atlidojām, bija diezgan daudz brīva laika. Domājām, ka lidostā sēdēt negribam. Braucām uz pilsētu. Ieradāmies vienā itāļu restorānā. Uz sienas ieraudzīju futbola bumbu itāļu karoga krāsās, un tā saruna aizgāja par futbolu. Itāļi padzirdēja, bija acumirklī klāt, man atlika nosaukt dažus slavenu veco laiku futbolistu uzvārdus, un mēs uzreiz kļuvām par īpašajiem viesiem. Bija sarunas par futbolu, viņi mums vēl uzsauca pudeli vīna. Nu labi, iedzersim vinčuku. Labi, vēl vienu iedzersim... Tā gandrīz lidmašīnu nokavējām.

Kad vajadzēja braukt uz lidostu, sākās sastrēgumu laiks. Taksometra šoferis teica: „Sorry, es nevaru lidot.” It kā jau bijām iepriekš lidostā piereģistrējušies, vajadzēja tikai atzīmēties, ka esam klāt. Olafs Pulks tolaik bija LTV šefs, un viņš satraucies meklēja, kur esam. Kad ieradāmies, bija apmēram stunda līdz izlidošanai. Reiss bija uz Helsinkiem. Mēs stāvam, stāvam rindā, un izrādījās, ka uz to reisu bija pārdots par daudz biļešu. Tie, kas atnāca vēlāk, nemaz netika uz lidojumu. Mēs tai skaitā, lai gan bagāža jau bija iekrauta.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Ko darāt no darba brīvajā laikā?
Brīvajā laikā tāpat labprāt paskatos televīzijā sportu. Bet biežāk kaut ko arī ne no sporta palasu un paskatos. Nevar taču visa dzīve sastāvēt tikai un vienīgi no sporta. Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu.

Regulāri lasu Leģendas, Ilustrēto vēsturi, pērku krievu grāmatas. Uz Riodežaneiro domāju paņemt kādu latviešu autora darbu līdzi. Izlēmu, ka ņemšu Ērika Hānberga Labāko stāstu izlasi. Lai kaut ko ļoti labā latviešu valodā palasītu un atšķaidītu. Kam nav nekāda sakara ar sportu.

Pats esat sportisks cilvēks?
Bērnībā futbolā trenējos. Tagad diezgan regulāri, trīsreiz nedēļā, apmeklēju sporta zāli. Cenšos sevi uzturēt fiziskā formā, lai vispār spētu šādā režīmā darboties. Jā, enerģiju zālē atstāju, bet saņemu arī pretī. Dodu priekšroku galvu izvēdināt tādā veidā, ne citādā. Lai gan citādā veidā jau arī kādreiz vajag. Ciemos jāaiziet, uz klubiņu.

Mēdzat iet uz naktsklubiem?
Aizeju šad un tad. Man Četros baltos kreklos ir labi draugi – gan īpašnieki, gan bārmeņi, gan apmeklētāji. Uz turieni eju kā ciemos. Pasēdēt, papļāpāt, tā varbūt nav tāda plosīšanās pa klubiem klasiskā izpratnē.

Tur esot dullas sievietes!
Man neviena nav uzbrukusi līdz šim. Es parasti kādā kompānijā sēžu ar draugiem. Dažreiz pat turpat vestibilā, un nemaz dziļāk neejam.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Padejot arī kādreiz mēdzat?
Jā, protams! Kāpēc gan ne?!

Daudzi veči labprātāk uz klubiem iet vienkārši iedzert...
Bet vai tad tas nav apvienojams?

Ir tādi, kam riebjas dejot.
Man neriebjas. Tusiņa pēc ar dejotājiem reiz pat biju aizbraucis uz nometni kaut kur Smiltenes pusē. Tas gan bija sen, pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tur bija visādas dejas, sākot ar salsu un beidzot ar Argentīnas tango. Skaidrs, ka pārējiem iemaņas bija labākas – man, var teikt, vispār nekādu nebija. Par dejošanu varu teikt – tas ir tāds sports!

Par to vēlreiz atcerējos, kad sporta zālē, kur trenējos, redzēju vienu puisi, kurš ir dejotājs. Redzēju, kā viņš trenējas. Es tādu slodzi nevarētu izturēt.

Un ir vēl tādi cilvēki, kas atļaujas dejotāju profesiju dēvēt par nevīrišķīgu.
Jā. Lai gan dejot jau var dažādi. Arī stāvēt var un ar rokām tikai žestikulēt, šūpoties, it kā dejotu.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Kā dejo Anatolijs Kreipāns? No sirds izlēkājaties vai priekšroku dodat ciešākam kontaktam ar partneri?
Pirmām kārtām klubiņos jau nevar tā baigi izlēkāties vietas trūkuma dēļ. Lai gan principā jau var. Man ir pazīstama deju skolotāja Juta Vanaga, kas salsu ievazāja Latvijā, kura reiz teica: „Dejot var arī vispilnākajā zālē. Vajag tikai pielāgoties apstākļiem.”

Četros baltos kreklos dāmas bieži aicina dejot kungus. Jūs ejat?
Nav jau pieklājīgi dāmai atteikt. Ja dāma aicina dejot, bet tu laidies lapās vai vienkārši atsaki, tā, manuprāt, ir slikta audzināšana. Bet normāli laikam tomēr ir, ja vīrietis dāmu uzlūdz dejot. Man jau tur ir daudz paziņu. Kādu varbūt nezinu, kā sauc, bet tā jau ir gandrīz katrā klubā – ir tā sauktais savs kontingents.

Mēdzu arī uz citām vietām aiziet. Ar draugiem nesen biju tādā krievu klubiņā Hot Rio. Biju patīkami pārsteigts. Gan laba mūzika, gan solīda publika. Pavadīju tur kādas trīs stundas. Pa to laiku neviens ne sadzērās, ne sakāvās.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Sportistiem naktsklubos kādreiz nesanāk uzskriet virsū?
Gadās reizēm, arī sportisti kādreiz ieplanē. Bet viņi no manis neizvairās, jo es nekad to neesmu izmantojis kā kaut kādu lētu sensāciju. Viņš ir tāds pats dzīvs cilvēks kā visi pārējie, kam arī dažreiz gribas atpūsties. Nu satieku, parunājamies, reizēm tikai sasveicināmies, un viss. Tas, manuprāt, nav nekas briesmīgs, ja sportists kādreiz aizšauj kaut kur paballēties. Vajag tikai zināt, kad to drīkst darīt un cik drīkst.

Kad hokejista Kaspara Saulieša sieva vadīja solāriju studiju, viņa lepojās, ka viens no slavenākajiem klientiem esot Anatolijs Kreipāns.
Dažreiz gāju. No solārija nebaidos. Neeju jau divreiz nedēļā. Varbūt reizi mēnesī aizeju. Man ir sausa āda, un solārijs ar mitrinošajiem krēmiem manai ādai ļoti nāk par labu. Pēc solārija apmeklējuma man ir tāda patīkama svaiguma sajūta.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Esat ģimenes cilvēks?
Nu pašlaik ģimenes kā tādas man nav. Esmu šķīries jau pirms kāda laika. Man ir divi lieli dēli. Vienam ir vairāk nekā 30 gadu, otram 22. Viens strādā ārzemēs, otrs tepat ar mammu dzīvo. Šobrīd man nav nekādu attiecību, tāpēc varbūt varu atļauties veltīt laiku visādām lietām, ņemties ar sportiem un tā.

Saka, ka laiks, kad cilvēks nav attiecībās, ir svētīgs, jo tad viņš var sevi bagātināt.
Principā, jā. Un, jo ilgāk tev tāds laiks ir, jo grūtāk no tā ir izrauties. No vienas puses, pat negribas izrauties, jo ir labi tā, kā ir. Droši vien ir iespēja justies vēl labāk – to nenoliedzu, bet katrā ziņā tā speciāli uz sievas meklēšanu neiespringstu.

Jūsu dēli ir sportiski puiši?
Lielais nē. Viņš ir izmācījies par pavāru un specializējas Austrumu virtuvē. Mazākais – jā. Viņš diezgan labi skrien sprintu, bet šī sezona, kurai gatavojoties ziemā lielu darbu ieguldīja, diemžēl ir zaudēta. Viņš saķēra nejauku vīrusu, bet nekas – izārstēsies un mēģinās atkal. Tagad kādu laiku vēl nedrīkst ar lielām slodzēm strādāt, taču to laiku pamācīsies visu kaut ko vēl.

Kādas sievietes jums simpatizē?
Automašīnām varbūt var nosaukt kaut kādus kritērijus – jābūt ādas sēdekļiem un kam tik vēl ne. Ar sievietēm jau tā nevar. Bieži vien jau iepriekš nemaz nevari paredzēt tos vēlamos kritērijus, kas būs tie izšķirošie. Neeju klubā ar domu, ka tagad meklēšu meiteni, kas atbilst tādiem un tādiem parametriem. Ja būs, aicināšu dejot, ja nebūs – braukšu mājās. Labāk, lai katra reize ir kā izaicinājums un piedzīvojums. Nevajag tādas lietas iepriekš plānot. Sieviete jau piesaista ne tik ļoti ar ārējiem parametriem, cik enerģētiski. Vismaz ļoti lielā mērā. Esmu sastapis, arī komunicējis ar sievietēm, kuras nešaubīgi varētu fotografēt un likt uz žurnāla vāka. Bet viņas kā žurnāla vāku arī uztver, ne vairāk. Vispār pēdējā laikā pie šīs tēmas neesmu tā īpaši piedomājis.

Anatolijs Kreipāns: "Uz sievas meklēšanu neiespringstu"


Tātad negrasāties sevi reklamēt, kā to darīja Karlsons, lepni stāstot, ka ir vīrietis labākajos gados?
Meklēšanai noskaņojies neesmu, tas tiesa. Bet tas, ka esmu vīrietis labākajos gados – kāpēc ne? Māti jau esmu brīdinājis, ka vecs nekad nebūšu. Lai necer. Jo simtprocentīgi piekrītu tam, ka cilvēks vispirms vecs kļūst galvā un tikai pēc tam fiziski. Nav svarīgi, kas tev pasē rakstīts. Svarīgi ir, kā tu jūties. Zinu cilvēkus, kam ir 70 gadu, un man uz viņiem ir prieks skatīties – viņos ir enerģija, dzīvesprieks un viss pārējais. Pazīstu arī cilvēkus, kam ir starp 30 un 40 un kuri jau ir veci, sašļukuši veči. Viņus vienkārši dzīvē nekas vairs neinteresē. Viņi dzīvi vispār vairs nebauda, šķiet, ka dzīve viņiem ir pat beigusies. Nav jau uzreiz podi jāgāž, bet dzīvi baudīt gan ir jājaudā.

Viņi tikai sēž dīvānā, skatās sporta pārraides un klausās, ko stāsta Anatolijs Kreipāns?
Viena daļa, jā... Tiem gribētu ieteikt – kādreiz ir vērts piecelt pēcpusi no tā dīvāna. Tur ārā, aiz durvīm, ir ļoti skaista un interesanta dzīve. Un – jo biežāk iziesi, jo labāk.

Jūtaties laimīgs šajā dzīves periodā?
Ideālā dzīves situācija esot tad, ja no rīta ar prieku vari iet uz darbu, bet vakarā ar tādu pašu prieku iet uz mājām. Nu... Par otro daļu var diskutēt, protams, bet pirmā daļa simtprocentīgi uz mani attiecas. (Smejas.) Gan jau būs arī otrā daļa.

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis, EPA/LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS