Apmācies, lietus gāze
Rīga
Apmācies, lietus gāze
LV RU
Attiecības

Vientulība - mīlestības trūkums, slikta rakstura sekas vai lielā izdevība? (12)

 
09.augusts 2016  07:45

Va­rē­tu teikt – kad cil­vēks ir viens uz pa­ša vē­lē­šanos, tā ir vie­nat­ne, bet, ja vie­nat­ne ir spies­ta lie­ta, to sau­cam par vien­tu­lī­bu. Kad jūtamies vientuļi, mēs skumstam. Jo vairāk skumstam, jo vientuļāk mums kļūst. Līdz pienāk diena, kad šķiet pilnīgi skaidrs: es nevienam neesmu vajadzīgs. Palīgā!

Dažkārt cilvēks tik ļoti baidās no satikšanās ar sevi, ka jebkurš drauds par vientulību viņam sagādā vislielākās ciešanas.

Dažkārt cilvēks tik ļoti baidās no satikšanās ar sevi, ka jebkurš drauds par vientulību viņam sagādā vislielākās ciešanas.

Pēc fi­lo­zo­fu de­fi­nī­ci­jas, cil­vēks ir sa­bied­ris­ka būt­ne, līdz ar to – vien­tu­lī­ba ne­va­rē­tu būt cil­vē­ka ag­re­gāt­stā­vok­lis. Un tomēr kā par 21. gadsimta ligu tiek nominēta mūsdienu cilvēka arvien vairāk izteiktāka vientulības izjūta. Tiek meklēti vainīgie un risinājumi, tomēr jautājums paliek: kas tad ir vien­tu­lī­ba – spē­cīgs pār­dzī­vo­jums, mī­les­tī­bas trū­kums, slikta rakstura sekas vai varbūt – lielā izdevība.

Vientulība – satikšanās ar sevi
Spē­ja ik pa brī­dim ap­zi­nā­ties, sa­just se­vi, ne­vis ne­mi­tī­gi re­a­ģēt uz ap­kār­tē­jiem trok­šņiem ir ļo­ti lie­la vēr­tī­ba. Ja cil­vē­kam ne­bū­tu ie­spē­jas pa­likt ar se­vi vie­nat­nē, viņš ne­spē­tu ek­sis­tēt. Fi­lo­zo­fi un psi­ho­te­ra­pei­ti uz­sver, ka cil­vē­kam ir jā­iz­dzī­vo, jā­ap­zi­nās, ka viņš ir viens. Ti­kai to sa­pra­tis, viņš spēj uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par sa­vu dzī­vi. Līdz tam, esot nemitīgā attiecību, komunikāciju, informācijas karuselī, cilvēks visbiežāk ne­uz­tver li­kum­sa­ka­rī­bas, ne­ap­jauš, ku­rā brī­dī dzī­ve at­ka­rī­ga no pa­ša, ne­vis no ārē­jiem ap­stāk­ļiem.

Vien­tu­lī­ba ir ie­ie­ša­na se­vī, tik­ša­nās ar to es, kurš ne­me­lo. Tā es bū­tī­ba, kam cil­vēks uz­ti­cas, ar ko rē­ķi­nās un ko viņš dzird, ik­vie­nam bū­tu jā­at­tīs­ta.

Dzī­vo­jot pā­ra at­tie­cī­bās, viņš bie­ži vien ir ne­lai­mīgs, ga­tavs ciest pa­ze­mo­ju­mus, var­dar­bī­bu, lai ti­kai part­ne­ris vi­ņu ne­pa­mes­tu.

Dzī­vo­jot pā­ra at­tie­cī­bās, viņš bie­ži vien ir ne­lai­mīgs, ga­tavs ciest pa­ze­mo­ju­mus, var­dar­bī­bu, lai ti­kai part­ne­ris vi­ņu ne­pa­mes­tu.

Vien­tu­lī­ba ir ne­pie­cie­ša­ma tā­pat kā gaiss, ūdens, ēdiens, tas ir tikpat sva­rī­gi kā dzī­ves tel­pā vie­ta, kur aiz se­vis aiz­vērt dur­vis, lai ne­viens ne­trau­cē. Dažkārt cilvēks tik ļoti baidās no satikšanās ar sevi, ka jebkurš drauds par vientulību viņam sagādā vislielākās ciešanas. Un cilvēks gatavs uz visu, lai tikai nepaliktu viens. Paradoksāli, bet visbiežāk tādā veidā kļūstot iekšēji vēl vientuļāks.

Bai­les no vien­tu­lī­bas ir pa­ma­to­tas, ta­ču, tās kul­ti­vē­jot se­vī, cil­vēks no­nāk pa­ša ra­dī­tā ne­brī­vē. Bai­les no vien­tu­lī­bas jau ir ie­ko­dē­tas zem­ap­zi­ņā. At­stāts viens, cil­vēks no­mir­tu, jo vi­ņam nav ne asu na­gu, ne zo­bu, viņš ne­spēj uz­brukt un aiz­stā­vē­ties. No­kļūs­tot bez­pa­lī­dzī­gā si­tu­ā­ci­jā, cil­vēks, tā­pat kā no ba­ra pa­dzīts dzīv­nieks, ir pa­kļauts nā­vei. Tā ir lie­lā­kais drauds – kļūt par aut­sai­de­ru. Un bar­gā­kais sods – tā­lab jau no­ziedz­nie­ku izo­lē cie­tu­mā, ne­pa­klau­sī­gu bēr­nu so­da ar mā­jas ares­tu. Ta­ču, kul­ti­vē­jot do­mu – ja es pa­lik­šu viens, mir­šu, cil­vēks se­vi ie­slo­ga tā­dā kā pa­ša ra­dī­tā kam­ba­rī. Dzī­vo­jot pā­ra at­tie­cī­bās, viņš bie­ži vien ir ne­lai­mīgs, ga­tavs ciest pa­ze­mo­ju­mus, var­dar­bī­bu, lai ti­kai part­ne­ris vi­ņu ne­pa­mes­tu. Tāds sa­do­ma­zo­hisms – lai arī cieš, cil­vēks prie­cā­jas, ka kā­dam to­mēr ir va­ja­dzīgs. Viņš auk­lē­jas ar šīm mo­kām, cen­trē­jo­ties uz šo vie­nu cil­vē­ku, lai gan ap­kārt ir arī ci­ti cil­vē­ki – var­būt daudz la­bā­ki un vi­ņam pie­mē­ro­tā­ki.

Vai vien­tu­lī­bu ra­da mī­les­tī­bas trū­kums?
Jē­dzie­nā ­vien­tu­lī­ba ie­tilpst ve­se­la iz­jū­tu gam­ma: vēl­me būt mī­lē­tam, va­ja­dzī­gam, ne­at­stum­tam... Tālab cilvēkam, kuram uz­nāk vien­tu­lī­bas iz­jū­ta, jā­pa­do­mā, kā­pēc šis jau­tā­jums – būt va­ja­dzī­gam, mī­lē­tam – ak­tu­a­li­zē­jies. Nereti mēdz pārmest, ka, bē­got no vien­tu­lī­bas, cil­vēks gatavs vei­dot jebkādas at­tie­cī­bas, saucot to par ot­ra cilvēka iz­man­tošanu. Patiesībā mēs visi cits ci­tu savā ziņā iz­man­to­jam, un tas ir nor­mā­li: tā ir brī­vī­bas pa­kā­pe – at­do­ties un ņemt; ap­zi­nā­ties sa­vu vien­tu­lī­bu, savu va­ja­dzī­bu pēc mī­les­tī­bas, zi­not, ka to pa­šu va­ru sniegt ot­ram. Savukārt tie, kas, vi­ci­not ka­ro­gu, ap­gal­vo – es­mu pil­nī­gi ne­at­ka­rīgs! –, ir ļo­ti vien­tu­ļi. Tā nav po­za, šiem cil­vē­kiem ir kāds pa­mats tā jus­ties. Var­būt vi­ņi reiz ti­ku­ši iz­smie­ti vai pa­ze­mo­ti, varbūt viņi tik ļoti ir vīlušies cilvēkos, dzīvē, ka slēpjas aiz demonstratīvās pašpietiekamības maskas.

Tie, kam ir ro­sī­ga dzī­ve ār­pus mā­jas – drau­gi, darbs, sa­bied­ris­kā dzī­ve, virs­pu­sē­ji ir pat daudzmaz ap­mie­ri­nā­ti. Ta­ču vi­ņi bie­ži vien ne­spēj no­di­bi­nāt at­tie­cī­bas ­no sirds uz sir­di.

Tie, kam ir ro­sī­ga dzī­ve ār­pus mā­jas – drau­gi, darbs, sa­bied­ris­kā dzī­ve, virs­pu­sē­ji ir pat daudzmaz ap­mie­ri­nā­ti. Ta­ču vi­ņi bie­ži vien ne­spēj no­di­bi­nāt at­tie­cī­bas ­no sirds uz sir­di.

Vien­tu­lī­bas iz­jū­ta var būt ģi­me­nē, dar­ba ko­lek­tī­vā, kad cil­vēks jū­tas ne­sa­prasts vai at­stumts. Ta­ču ir re­ā­la vien­tu­lī­ba, pie­mē­ram, esot vienam uz slimnīcas gultas. Ve­cu­ma vien­tu­lī­ba ir si­tu­ā­ci­ja, ku­rā no la­ba prā­ta ne­viens ne­at­ras­tos, jo ve­ciem cil­vē­kiem vie­niem vienkārši reāli ir grū­ti – sli­mī­bas pro­gre­sē, vi­ņi ne­spēj se­vi ap­kal­pot. Ta­ču, aptaujājot vecos vientuļniekus, pārsteidzoši, ka ma­te­ri­ā­lās rū­pes vai bai­les pa­krist bie­ži vien vi­ņus uz­trauc vai­rāk ne­kā vien­tu­lī­ba. Pro­tams, pa­tī­ka­mi ar kā­du pa­ru­nā­ties, ta­ču ve­cie ļau­dis dzī­vo sa­vā pa­sau­lē, at­mi­ņās. Vēl viena nianse – jo labāks materiālais stāvoklis vecumdienās, jo mazāk vientuļš jūtas cilvēks – iespējams, tāpēc, ka viņš skaidri novērtē katru dienu kā doto iespēju, lieki nefilozofējot, kāpēc ir tā, kā ir.

Vientulībai ir arī savu stereotipi, kas strādā kā pastiprinājuma pogas cilvēka pašsajūtai. Piemēram, vairākumam cilvēku, kuri ir vieni, svēt­kos vien­tu­lī­bas iz­jū­ta pa­stip­ri­nās. Lie­lā­ko­ties svi­na­mās die­nas ir ģi­me­nes svēt­ki, un nu jau sa­bied­ris­kā do­ma vien­tuļ­nie­kiem liek jus­ties ne­rik­tī­giem, apdalītiem. Tomēr te jāatgādina – dažkārt apskaužamajā ģimenē kopā dzīvo divi vientuļi cilvēki, kam bailes no savas dzīves ir tik lielas, ka viņi gatavi turpināt tēlot savu lomu, pat ja par to jāupurē sava laime.

Ir cil­vē­ki, kas lab­prāt dzī­vo vie­ni, vi­ņiem pa­tīk plā­not sa­vu lai­ku, bu­dže­tu, ta­ču ir arī tā­di, kam tā ir ti­kai loma. Ne­re­ti vi­ņi ie­ņem ka­ro­jo­šās fe­mi­nis­tes vai ka­ro­jo­šā vec­pui­ša stā­ju, ta­ču pie­nāk brīdis, tie paši svētki, un ne­ma­not pie­zo­gas ap­jaus­ma – jā, kaut kas ar ma­nu dzī­vi nav kār­tī­bā. Dzi­ļi sir­dī vi­ņi to­mēr gri­bē­tu ģi­me­ni. Jā­būt go­dī­gam pret se­vi un jā­at­zīs­tas – es gri­bē­tu kaut ko mai­nīt, bet ne­va­ru. Kā­pēc? Var­būt jā­pār­dzī­vo kā­da krī­ze – tā, lai slik­ti ir pa īs­tam. Var­būt pēc tās cil­vēks būs ga­tavs tie­šām kaut ko mai­nīt.

Gatavi pārmaiņām
Ie­il­gu­šu vien­tu­lī­bu grū­ti izturēt. Tie, kam ir ro­sī­ga dzī­ve ār­pus mā­jas – drau­gi, darbs, sa­bied­ris­kā dzī­ve, virs­pu­sē­ji ir pat daudzmaz ap­mie­ri­nā­ti. Ta­ču vi­ņi bie­ži vien ne­spēj no­di­bi­nāt at­tie­cī­bas ­no sirds uz sir­di. Tas ir maz­liet vai­rāk ne­kā ko­pā pa­va­dīt va­ka­ru un pā­ris rei­žu pār­gu­lēt. Ir pat anek­do­te. Klu­bā sa­tie­kas di­vi cil­vē­ki, ko­pā pa­va­da nak­ti. No rī­ta pui­sis sa­ka: “Mēs pār­gu­lē­jām, ta­ču es pat ta­vu vār­du ne­zi­nu!” Mei­te­ne: “Tas vēl nav ie­mesls, lai ie­pa­zī­tos!” Ir daudz vieg­lāk no­dar­bo­ties ar sek­su ne­kā at­vērt sir­di un ša­jā ris­ka zo­nā ie­laist ot­ru. Vien­tu­lī­ba ir se­kas cil­vē­ka pras­mei, spē­jai vei­dot sa­vu dzī­vi. Bet bieži tieši tad, kad cilvēkam šķiet, ka visa pasaule no viņa ir novērsusies, ir labākais laiks, lai ieraudzītu savas jaunās iespējas. Cik ir stāstu, ka tieši pēc šķiršanās, pārdzīvojot neizmērojamu smagumu, sieviete sākusi savu biznesu vai sākusi darīt to, ko sen jau kārojusi. Cik pieredžu par liktenīgām traumām, slimībām, kad esi viens, iesprostots savās bēdās, bet piepeši viss top skaidrs, un sirdī ienāk miers. Jo atrasta jauna dzīves jēga. Vientulība bieži vien ir kā tilts no vecās dzīves uz jauno, tik monumentālas pārmaiņas vieglā dzīves pārskrējienā neizdarīsi.

Cilvēkam ir jā­no­nāk līdz iz­mi­su­mam, lai pa­veik­tu to, kas ik­die­nā nav vi­ņa spē­kos. Pārvarot iedomu lepnību, atzīstot – es jū­tos slik­ti, lai uz­dro­ši­nā­tos mek­lēt ci­tu cil­vē­ku sa­bied­rī­bu, kas var pa­lī­dzēt. Turklāt ­mek­lējot sev lī­dzī­gos, savējos, tādus, kas cilvēku grib. Nevajag pārdzīvot par tiem, kas negrib, kas pametuši, aizmirsuši. Nav jāpārdzīvo par radinieku, kurš neuzvedas kā radinieks, un draugu, kurš ļaunāks par ienaidnieku. Jo viens nav rads, otrs draugs. Varbūt bija, tagad vairs nav. Ir jāmeklē jauni cilvēki un jātiecas pie tiem, kas saprot, novērtē un ir priecīgi būt kopā. Un jādara tas pašiem, nevis jāgaida, kad nāks pie tevis, cerībā, ka viņi remdēs citu nodarītās sāpes.

Dažreiz tā ir liela uzdrošināšanās. Rūdīta vientuļnieka vai mūžsena cietēja pārbaude – cik tad patiesībā cilvēks vēlas otru cilvēku blakus. Jo mēdz būt, ka šo nastu cilvēks nes vecāku, dzimtas dēļ, atkārtojot viņu scenāriju, kļūdas. Mam­ma, reiz ap­de­dzi­nā­ju­sies, arī mei­tai mā­ca: ne­va­jag uz­ti­cē­ties vī­rie­šiem, arī pret sie­vie­tēm jā­būt uz­ma­nī­gai, jo drau­dze­ne aiz­vī­lu­si mī­ļo­to cil­vē­ku, un vispār pasaule ir ļauna. Au­got šā­dā gai­sot­nē, bērns sa­prot, ka gal­ve­nais ir sava ego iekārtošana, ne­vis ģi­me­nes vei­do­ša­na, attiecības. Vientulība, attiecību noraidījums jau tiek iepotēts kopš mazotnes, jo kri­tē­rijs – ģi­me­ne kā vēr­tī­ba – ne­kad nav iz­vir­zīts. Un cilvēks cieš.

Ne­spējot no­di­bi­nāt sir­snī­gas, in­tī­mas, tu­vas at­tie­cī­bas, tā se­kas var būt at­ka­rī­ba – al­ko­ho­lisms, nar­ko­ti­kas, dar­ba­ho­lisms, da­tor­spē­les. Ir tā­da sub­li­mā­ci­jas te­o­ri­ja – cil­vēks nevis da­ra to, pēc kā vis­vai­rāk tie­cas vi­ņa dvē­se­le, nevis kliedē vien­tu­lī­bu, bet gan me­tas dar­bā, vei­do kar­je­ru, di­bi­na da­žā­dus fon­dus un ie­sais­tās sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē. Bē­dī­gāk, ja vien­tu­lī­bas skum­jas tiek slī­ci­nā­tas per­so­nī­bu iz­nī­ci­no­šās at­ka­rī­bās – al­ko­ho­lā, nar­ko­ti­kās, azart­spē­lēs.

Jautājums mūža garumā
Mēdz arī teikt: jo vai­rāk cil­vēks se­vi piln­vei­do, jo viņš kļūst vien­tu­ļāks. Tas ir neizbēgami – jo cil­vēks vai­rāk sāk iz­prast se­vi, dzī­vi un pro­ce­sus, jo vi­ņu pār­ņem lie­lā­kas skum­jas. Viņš ne par ko vairs ne­brī­nās, zau­dē sa­vu bēr­niš­ķī­bu. Vai­rāk sa­prot, vai­rāk redz. Ar­vien vai­rāk at­tā­li­nās, dis­tan­cē­jas no ie­ras­tās dzī­ves, jo viss jau vi­ņam ir zi­nāms, pa­re­dzams, ko­pā ar drau­giem ir gar­lai­cī­gi un ne­in­te­re­san­ti. Bet tad nāk nākamais līmenis. Un nā­ka­mais lī­me­nis ga­rī­ga­jā iz­aug­smē ir cil­vē­ku mī­les­tī­ba citā kvalitātē, kas atdod spē­ju prie­cā­ties, brī­nī­ties, pie­ņemt. Dzīves laikā mēs regulāri pietuvināmies kādai izskaņai. Kādu ilūziju, sapņu, iedomu, zināšanu, attiecību, ierastās dzīves, apstākļu. Turpmākais pašu rokās. Iesi vai neiesi tālāk. Cik liela ir tava vēl­me būt lai­mī­gam.

Ja cil­vēks pats ne­vē­las, viņš ne­kad ne­būs viens – at­ra­dīs kaut Karl­so­nu, kas dzī­vo uz jum­ta. Vien­tu­lī­bas iz­jū­tas dēļ cil­vē­kam ne­va­ja­dzē­tu ciest. Tomēr līdzās tam – vien­tu­lī­bas pār­dzī­vo­jums ir nopietna krī­ze, ko cil­vēks iz­dzī­vo, sa­pro­tot, ka drīz mirs. Viņš ir di­va­tā ar šo do­mu, atrauts no pasaules rituma, ļoti labi apjēdzot savu mirklīgumu uz šīs zemes. Un kā būs tur, kur viņš no­kļūs pēc tam, at­bil­di sev var dot ti­kai pats cilvēks. Kā­pēc ša­jā pa­sau­lē esam nā­ku­ši un kurp ejam – tas ir jau­tā­jums, uz ku­ru cil­vēks mek­lē at­bil­di vi­su mū­žu. Viens pats. Sa­vā klu­su­mā.

Ieva Bērziņa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS