Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Attiecības

Mūsdienu fenomens - savas dzīves publiskošana internetā. Skaidro psihoterapeiti (6)

 
11.augusts 2016  12:48

Daudziem no mums sociālie tīkli ir ikdiena – tāpat kā no rīta mostamies un ejam uz darbu, tā feisbukā vai tviterī ierakstām, ko darām, ko ēdam, kā izskatāmies, ievietojam savas fotogrāfijas, gaidām komentārus... Bet vai tā nav tīksmināšanās par sevi? Uz jautājumu, par ko bieži aizdomājamies, bet skaļi neapspriežam, atbild divi psihoterapeiti.

Soctīklos tiek likti selfiji, publicētas ģimenes, ceļojumu un jauniegūtu mantu bildes. Lai celtu pašvērtējumu, palielīties ar attiecībām, bērniem, jauno frizūru vai kleitu īpaši patīk sievietēm.

Soctīklos tiek likti selfiji, publicētas ģimenes, ceļojumu un jauniegūtu mantu bildes. Lai celtu pašvērtējumu, palielīties ar attiecībām, bērniem, jauno frizūru vai kleitu īpaši patīk sievietēm.

Nē – ja cilvēks ir pašpietiekams. Atbild psihoterapeite Iveta Berķe
“Komunikācija sociālajos tīklos ir mūsdienu cilvēka ikdienas sastāvdaļa. Viss atkarīgs no tā, ar kādu mērķi indivīds iesaistās virtuālā pasaulē, ko viņš tur meklē un kā uzvedas. No vienas puses, tas ir ērts veids, kā sazināties ar cilvēkiem, no otras – dzīvošana sociālajos tīklos ar mērķi sevi izrādīt, dažādos veidos piesaistot uzmanību, reizēm pat neapdomīgi izklāstot savas dzīves intīmākos notikumus, ir pārspīlēta.
Pati neesmu reģistrējusies nevienā sociālo tīklu portālā. Īsu brīdi biju, taču mani šī pasaule nepiesaistīja. Manuprāt, sociālie tīkli paņem daudz laika, enerģijas un emociju, taču es saprotu tos, kas attiecības uztur šādā veidā, un tas mūsdienu steidzīgajā pasaulē nav nekas nosodāms. Būtiska ir motivācija – kāpēc es tur esmu –, taču ne modes pēc, jo tā dara lielākā sabiedrības daļa (ir pieņemts domāt – ja neesi facebook.com vai draugiem.lv, tad tevis nav vispār). Tāpat svarīgi, lai komunikācija sniedz gandarījumu un pozitīvas emocijas.

Es ieteiktu katram saglabāt savu iekšējo brīvību, iespēju izvēlēties un izvērtēt, vai tiešām viss jaunais man ir nepieciešams un piemērots. Izmēģini, bet, ja jūti, ka pozitīvu emociju un vērtīgas pieredzes vietā sociālie tīkli raisa dusmas, pārdzīvojumus, skaudību un skumjas, apsver, vai dzīve virtuālajā pasaulē ir tev piemērota. Pētījumos pierādīts, ka viens no iemesliem, kāpēc mūsdienu cilvēks arvien biežāk sirgst ar nomāktību un trauksmainību, ir pārmērīga aizraušanās ar sociālajiem tīkliem. Iespējams, emocionāli spēcīgu personību ar adekvātu pašvērtējumu komentāri par viņu vai viņam tuvu tēmu nespēs negatīvi ietekmēt paštēlu, taču ir daudz cilvēku, kas pārdzīvo, ja viņu publicētā fotogrāfija vai ieraksts netiek atzinīgi novērtēts. Ja indivīda paštēls ir nestabils, interneta vide šo trauslumu pastiprina vēl vairāk. Sociālajos tīklos cilvēki pārsvarā dalās ar to, ko lepojas. Tiek publicētas ģimenes, ceļojumu un jauniegūtu mantu bildes. Lai celtu pašvērtējumu, palielīties ar attiecībām, bērniem, jauno frizūru vai kleitu īpaši patīk sievietēm. Taču tas nav pretrunā ar laiku, kad interneta nebija.

Psihoterapeite Iveta Berķe.

Psihoterapeite Iveta Berķe.

Kādreiz izrādīt tērpus un paklačoties cilvēki gāja uz baznīcu. Tagad tas notiek interneta vidē. Un tas nav slikti, ja vien cilvēks šo informāciju spēj adekvāti uztvert un tās dēļ nejūtas nomākts. Ja ir tieksme izjust skaudību, indivīds to piedzīvos arī tad, ja tuvs draugs vai kaimiņš viņam pastāstīs, ka bijis ceļojumā vai iegādājies kādu jaunu lietu. Taču salīdzināt sevi ar citiem un līdz ar to biežāk izjust neapmierinātību ar savu dzīvi, interneta vidē ir daudz lielākas iespējas, lai gan patiesībā mēs nevaram zināt, vai viss ir tā, kā izskatās, vai perfektā dzīve sociālajos tīklos atbilst realitātei. Internetā taču publicējam labāko – skaistākās fotogrāfijas un ierakstus par patīkamākajiem dzīves mirkļiem. Rezultāts – perfekta dzīve bez jebkādām nedienām, kas realitātē gluži vienkārši nav iespējama. Interneta pasaulē ir vienkārši kultivēt savu ideālo es – sev vēlamo tēlu, kas atspoguļo mērķus, ko neesi realizējis, bet ko gribētu sasniegt. No vienas puses – tā ir iespēja sevi motivēt sasniegumiem, taču – no otras – aizraušanās ar ideālā es kultivēšanu virtuālajā pasaulē nespēj uzlabot dzīves kvalitāti reālajā. Dažiem cilvēkiem ir tik grūti pieņemt realitāti, ka tās uzspodrināšana ir vienīgais veids, kā ar to sadzīvot. Lai gan tā ir dzīvošana melos.

Sociālie tīkli ir piemērota vide, kur gūt uzmanības apliecinājumus. Tos, protams, vēlamies saņemt mēs visi. Tikai jautājums – kādā veidā un cik lielās devās. Pašpietiekams cilvēks nebūs pārņemts ar sevis izrādīšanu. Ja indivīds ir dzīvojis uzmanības deficīta pasaulē kopš agras bērnības vai arī saņēmis uzmanības apliecinājumus, tikai gūstot panākumus, tas, iespējams, ir radījis traumatisku pieredzi, kas savukārt var likt kompulsīvi pieprasīt uzmanību vidē, kas ir vairāk pateicīga tās saņemšanai. Tāpēc tīksmināšanās par sevi, internetā ievietojot pašbildes, patiesībā ir alkas pēc uzmanības. Daļa sabiedrības locekļu pēc tās alkst tik ļoti, ka ir gatavi uz trakām lietām, pat neievērojot intimitātes robežas. Ja cilvēka psihe ir vesela, viņš ir vērsts uz savas personas intimitātes robežu saglabāšanu, lai neielaistu savā privātajā telpā nepazīstamus cilvēkus.

Arī aktrise Kamerona Diaza sociālajos tīklos dalās ar saviem privātās dzīves mirkļiem.

Arī aktrise Kamerona Diaza sociālajos tīklos dalās ar saviem privātās dzīves mirkļiem.


Esam pieraduši, ka varam brīvi izteikt savu viedokli. Viedtālruņu laikmetā ātri varam paziņot, ko domājam par kādu jautājumu vai dzīves situāciju. Taču svarīgi atcerēties, ka tas, ko esam publicējuši, ir katra paša atbildība. Sava rīcība un situācijas jāizvērtē kritiski, pārdomājot teikto un rakstīto. Vai tas patiešām ir citiem jāzina, vai tas neatstās negatīvas sekas personīgajā dzīvē. Ja cilvēks ir nobriedis, viņš nezaudē robežu starp to, ko drīkst un nedrīkst atļauties publiskajā telpā, nesagādājot sev un citiem liekas problēmas.”

Jā – jo mēs gribam būt labāki. Atbild psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis
“Pārņemtība ar sevi un sava ārējā tēla veidošanu ir mūsdienu tendence, par kuru runā arvien vairāk, un to sauc par narcisma epidēmiju. Šai epidēmijai ir vairāki iemesli: temps, kādā rit mūsdienu cilvēka dzīve, ir krietni pieaudzis, līdz ar to nav vairs laika vienam otru labi iepazīt. Aizvien svarīgāka loma ir pirmajam iespaidam. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jābūt spožam jau no pirmā acu uzmetiena – izskatā, izteicienos, žestos. Mums nepārtraukti jābūt labā formā, jo otras iespējas atstāt pirmo iespaidu nebūs. Koncentrējoties uz sava tēla veidošanu, aizvien vairāk pievēršam uzmanību nevis tam, kas esam, bet tam, kā izskatāmies, uz ārējām izpausmēm. Sociālie tīkli ir vide, kur tas izpaužas vistiešāk.

Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Fotogrāfijas un ieraksti, ko tīkla lietotāji publicē, – kur bijuši, ko ēduši, kur ceļojuši, ko nopirkuši, kas mugurā –, ir centieni veidot par sevi kādu noteiktu tēlu – parasti pozitīvu, veiksmīgu un gudru. Reizēm tas var būt oriģināls un savdabīgs, taču tas ir un paliek tikai tēls, nevis cilvēka patiesā būtība. Sava publiskā tēla veidošana, protams, jau sen ir bijis nozīmīgs jautājums, taču tagad, dzīvojot arī virtuālajā sabiedrībā, tas kļūst arvien aktuālāks. Un sociālie tīkli šajā ziņā ir izdevīga vieta, kur savu tēlu nospodrināt līdz sīkākajai niansei. Internetā ir daudz lielākas iespējas kontrolēt, kā sevi pasniedzam citiem. No desmit bildēm publicējam labāko. Ja kaut ko vēlamies ierakstīt, ilgi domājam, līdz atrodam vārdus, kas atstās labāko iespaidu. Dzīvē tā nevaram. Tur uzreiz esam klātesoši gan ar savām labajām, gan sliktajām īpašībām. Ja kaut kas neizdodas, realitātē arī nevaram paslēpties aiz datora ekrāniem.

Vai sociālie tīkli ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, normāli vai nenormāli – to nevar pateikt. Tie vienkārši ir, un tas ir jāpieņem. Tam, kāpēc daudziem patīk tur būt, ir dažādi iemesli. Pirmkārt, tas ir moderni. Otrkārt, tie dod ilūziju, ka visu varam kontrolēt. Kad gribu – ienāku profilā, kad negribu – izeju; publicēju bildes, kuras vēlos, ko negribu – dzēšu ārā. Tur ir daudz lielāka teikšana par to, kas notiek, pretēji realitātei, kur daudz kas ir atkarīgs ne tikai no cilvēka paša. Treškārt, ne visi ir tik komunikabli un spējīgi sākt sarunu, taču sociālie tīkli dod iespēju uzrunāt jebkuru cilvēku, izjūtot daudz mazāku biklumu, jo ir lielāka distance, drošība aiz ekrāna.

Ceturtkārt, ir tik viegli uzdoties par to, kas varbūt neesi, uztaisies labāks, skaistāks, foršāks. Sociālie tīkli dod iespēju veidot alternatīvo realitāti un ļauj rīkoties tā, kā dzīvē varbūt neuzdrošinātos. Tikai ir viens āķis – viss, kas tur notiek, ir ilūzija. Katrs rada savu vēlamo tēlu, un šie tēli savā starpā dzīvo – sveicinās, sarunājas, uzslavē, izsaka atzinību, nopeļ, iesaistās karstās diskusijās, bet patiesībā tā ir tikai spēle. Bieži vien, kad šie cilvēki satiekas dzīvē, viņiem nemaz nav par ko runāt. Sociālie portāli rada sajūtu, ka esam sociāli aktīvi, taču reālajā sabiedrībā aktivitātes nemaz nav. Ziņojot par sevi visu, tiek radīts iespaids, ka cilvēks ir komunikabls un vēlas ar citiem komunicēt, bet patiesībā tā ir sevis izrādīšana. Tikai neliela cilvēku grupa sociālos tīklus izmanto, lai patiešām sazinātos ar draugiem un paziņām, ar kuriem tiekas arī dzīvē. Daudz biežāk tā ir izklaide un atrakcija, kurā galveno lomu spēlējam mēs paši. Priekšrocība – šo varoni varam izskaistināt, kā vien vēlamies.
    
Kādreiz katra personīgā dzīve bija viņa darīšana, neviens ar to neplātījās un nemēdza visiem stāstīt, kur bijis, ko ēdis un ko darījis. Tagad, viedtālruņu laikmetā, kad vienmēr pie rokas ir fotoaparāts, noārdām privātuma robežas. Protams, vēl ir cilvēki, tradicionālo vērtību sargātāji, kas to nedara, taču arvien straujāk pieaug tā paaudze, kas šo robežu nejūt. Individuāls cilvēks kļūst par mediju. Iespējams, dažiem tā ir tiekšanās pēc slavas. Mediji stāsta, kā dzīvo prezidents, sportisti, aktieri, tādējādi nosakot sava veida dzīves standartus. Līdz ar to jebkurš iedzīvotājs arī grib būt slavens un varens, jo nevar noliegt, ka slavenībai tiek dotas lielākas iespējas. Un, ja neviens par mani nestāsta, tad es to daru pats ar interneta palīdzību.

Varētu domāt, ka sociālajos tīklos ievietojam tikai prieka mirkļus no savas dzīves un tādējādi iemācāmies paskatīties uz to no gaišās puses. Taču tā nepavisam nav. Tas nav tas pats, kas domāt pozitīvi. Tā ir bēgšana no ikdienas problēmām un ilūzijas būvēšana. Kā Karls Gustavs Jungs ir aprakstījis attiecības starp personu (fasādi) un ēnu – jo mēs vairāk izceļam savu fasādi, personas gaišo pusi, skaisto un pozitīvo, jo atbilstoši vairāk pieaug arī ēnas puse. Kamēr sociālajos tīklos ceļam gaisa pilis, veidojam tēlus, tikmēr reālā dzīve kļūst aizvien pelēkāka, tumšāka, un problēmas no tās nekur nepazūd.

Arī es izmantoju sociālos tīklus. Tos lietoju kā izklaidi, nedaudz iesaistos diskusijās, kā arī rakstu informāciju par saviem semināriem – tātad nodarbojos arī ar mārketingu. Iemeslu, kāpēc cilvēks ir šajos portālos, var būt daudz, bet jautājums – cik viņš bieži tur ir un ko dara. Kādam tas varbūt ir sauciens pēc uzmanības, arī atzinības, jo tur to visu var nosacīti iegūt daudz vieglāk, tas prasa daudz mazākus ieguldījumus. Esmu pārliecināts – ja cilvēks ir ar sevi apmierināts, viņam sociālie tīkli nav nepieciešami.”

Guna Puisāne, žurnāls „OK!” / Foto: Shutterstock un no personiskā arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS