Mazmākoņains
Rīga
16°
Mazmākoņains
LV RU
Esi vesels

Smieklu joga: nopietna terapija vai mode dīvaiņiem? (6)

 
13.augusts 2016  08:16

Kā pretsvaru daudzajām dzīves grūtībām Dievs mums ir dāvājis spēju smieties. Bērnībā mēs smejamies no dzīves pārpilnības, bet pieaugot kaut kur pazaudējam savus dabiskos smieklus. Tad ir jāsarīko smieklu revolūcija un jāiemācās smieties no jauna.

Smiešanās ir sejas fizkultūra. Kad mēs smejamies, sejai pie­plūst asi­nis, saraujas un atslābst muskulatūra, uzlabojas ādas elastība.

Smiešanās ir sejas fizkultūra. Kad mēs smejamies, sejai pie­plūst asi­nis, saraujas un atslābst muskulatūra, uzlabojas ādas elastība.

Smieklu terapija jeb smieklu joga ir jauna, alternatīva sevis pilnveidošanas un atveseļošanas metode, stilīgs antidepresants, bet dažkārt garīgas attīstības ceļš. Kad smiekli ir ceļš pie sevis, zināšanām, veids, kā pietuvoties esības noslēpumiem.
 
Smieties marš!
Visparastākajā Purvciema bērnudārzā regulāri tiekas cilvēki, lai kārtīgi izsmietos. Daži jau šajā ziņā ir lietpratēji, par ko drīz vien pārliecināmies, daži ir iesācēji, kas bailīgi mēģina piedalīties samērā neparastā norisē, kas, kā tiek solīts, padarīs veselus, brīvus, harmoniski gudrus. Starptautiskā centra Cilvēka ceļš instruktors Andrejs Bašuns, kurš vada kursu Dziļās relaksācijas metode un smieklu terapija, pēc īsiem ievadvārdiem ātri vien ķeras pie lietas. Klātesošajiem, kas guļ uz grīdas, vispirms jāiztēlojas klusums. Aizverot acis, jāieslīgst meditācijā, lai sajustu savu iekšējo telpu, bet galvenais – klusumu tajā. Katram ir savs klusums, par to arī pārliecināmies vēlāk, uzklausot cilvēku izjūtu, domu interpretācijas pēc notikušā. Andrejs liek pasmaidīt. Sajust savu smaidu sejā, ķermenī. Tā noris pirmās desmit minūtes – smaids, kas mijas ar klusuma sajušanu un Andreja īsiem, klusiem komentāriem. Tad pēkšņi atskan komanda: smieties! Kopā ar pārsteigumu, ka daudzi no klātesošajiem uz komandu atsaucas kā labi iestellēti mehānismi. Smiekli skan pārgalvīgi, skaļi, aizgūtnēm, ar šņukstiem, rūkoņu, kviecieniem. Instruktors skaidro, ka drīkst vārtīties pa grīdu, piecelties kājās, ja ķermenim šāda nepieciešamība, galvenais nenobloķēt enerģijas plūsmu, kas lauztin laužas ārā no ķermenisko bloku žņaugiem un spīlēm, ko esam paši radījuši pārdzīvojot, ierobežojot, slimojot, nepareizi domājot.

Sākumā ir jautri, jo smiekli vienmēr atbruņo. Ir gribēšana piedalīties dīvainajā smieklu salūtā, tomēr ar prātu nesanāk. Klausoties Andreja instrukcijās, skaidrs, ka nevajag iztēlotos smieklīgas situācijas, vajag ļaut smiekliem pašiem plūst. Bet ja neplūst? Tad, pēc instruktora vārdiem, cilvēks ir teju pa pusei vraks. Pilns negāciju, negatīvas pieredzes, materiāli piezemēts, iecementēts. Šī piezīme neglaimo, tomēr skaļi smieties tik un tā negribas. Vēl mirklis, un kārtējā komanda: klusums! Un cilvēki vairs nesmejas. Atkal noris meditācija, īsa lekcija, kurā tiek runāts par iekšējo gaismu, spēku, potencēm, līdz nākamajai pavēlei: smiekli! Un viss sākas no jauna, tikai ar lielāku intensitāti.

Smieklu joga: nopietna terapija vai mode dīvaiņiem?

Ir noteikts, ka acīm jābūt aizvērtām. Tomēr, arī neko neredzot, smējējus jau var atpazīt, lai konstatētu, ka visbrašākie ir kādi trīs, kas spēj tik virtuozi izpausties, ka neviļus parauj līdzi arī kūtrākos. Tas dara uzmanīgu un pamazām piezogas neomulība. Iespējams – šī metode ir dabiska un grandioza, tomēr gulēt blakus pusmūža sievietei, kas vairāku minūšu garumā histēriski smejas, prātam ir grūts uzdevums. Mulsinošā izjūta nostiprinās, kad arī smieklu pauzes brīžos, kad jāveic jogas vingrinājumi, ko priekšā rāda Andrejs, kā arī otrās stundas izskaņā, kad dalībnieki jau ir apsēdušies krēslos, lai veiktu elpošanas vingrinājumus, daudzi joprojām nevar rimties un ik pa brīdim nekontrolējami sāk ķiķināt. Tomēr mūsu uzdevums nav kritizēt vai atmaskot, mūsu mērķis ir piedalīties. Ko arī darām – pārsteigumā un cieņā, ar skepsi un ziņkāri.
 
Smiekli no klusuma dzīlēm
“Smieklu joga ir tikai pirmais, nelielais solis ceļā uz garīgu atmošanos, kas kopā ar citiem elementiem – fiziskiem un elpošanas vingrinājumiem – palīdz sagatavot organismu daudz nopietnākam notikumam – iekšējam mieram,” skaidro Andrejs Bašuns, kura vadītajam kursam Dziļās relaksācijas metode un smieklu terapija ir vēl viens, poētiskāks nosaukums – Aiz klusuma robežas. “Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados populāro jēdzienu nirvāna mūsdienās ir nomainījis vārdu salikums garīgā atmošanās. Trauksmaino prātu cilvēki cenšas apklusināt ar ēdienu, alkoholu, narkotikām, medikamentiem, datorspēlēm, seriālu skatīšanos utt., bet īstu iekšēju mieru un klusumu tik un tā nesasniedz. Toties mums ir zināms praktisku darbību kopums, kas sniedz tik dziļu atpūtu un mierinājumu, kā atrodoties dziļā miegā. Turklāt šādu stāvokli cilvēki sasniedz, esot pie apziņas un bez hipnotiskas iedarbības. Tomēr arī tas ir tikai pirmais posms ceļā uz sava ego transformāciju, tādu kā čaumalas nomešanu,” stāsta Andrejs, atkārtojot zināmo: pēc garīga mierinājuma un atbildēm uz fundamentālākajiem esības jautājumiem nav jābrauc uz Tibetu vai Indiju – viss ir tepat.

Starptautiskā centra "Cilvēka ceļš" instruktors Andrejs Bašuns.

Starptautiskā centra "Cilvēka ceļš" instruktors Andrejs Bašuns.

Pēc izglītības būdams inženieris elektriķis, ar garīgo izziņu, pilnveidi Andrejs nodarbojas jau divdesmit gadus. Viņa skolotājs ir Rīgā dzimušais Genādijs Givins – centra Cilvēka ceļš izveidotājs. Centrs darbojas Rīgā, Maskavā, Minskā un citās pilsētās, piedāvājot praktiskas zināšanas, kas sagatavo pārejai uz garīgāku evolucionārās attīstības līmeni. “Smieties prot visi,” turpina Andrejs. “Tie, kas pie mums atnāk pirmo reizi, uzreiz pamana smieklu neparastumu. Jā, tā ir – instruktors nosaka: “Smiekli”, un zālē atskan ha-ha. “Klusums!” un klātesošie zibenīgi norimst. Daudziem rodas jautājums, kā tas notiek. Viss ir vienkārši – darbojas cilvēka dabiskās reakcijas,” skaidro Andrejs. Mēs palaižam dabu. Šie smiekli līdzinās maza bērna smiekliem – tīriem un patiesiem. Tie ir smiekli, kas nāk no klusuma dzīlēm. Tomēr bez speciāli apmācīta instruktora palīdzības šāds stāvoklis nav sasniedzams. Ne psihologi, ne mediķi nezina, kā cilvēku aizvest līdz šādam stāvoklim,” apgalvo Andrejs, salīdzinot smieklus ar elektrību, kuras dabu līdz galam neizprotam. Tāpat kā smieklu. “Tas notiek aiz intelekta. Kad sākam iedziļināties jebkurā darbībā, mēs to spējam izprast līdz noteiktam līmenim, bet tālāk mūsu zināšanas beidzas. Mūsu nodarbības ilgst trīs stundas, smiekli aizņem dažreiz pusotru stundu, citreiz piecpadsmit minūtes,” klāsta Andrejs, apstiprinot, ka smiekli atveseļo, tomēr būtiskākais ir pavisam kas cits. “Pamēģiniet cilvēkam, kas atnācis pēc veselības, pajautāt: “Kam tev vajadzīga veselība?” It kā visiem ir skaidrs, ka labāk būt veselam un bagātam nekā nabadzīgam un slimam. “Vai esi nolēmis dzīvot uz šīs planētas četrsimt gadu, cīnoties par mūžīgu pavasari aiz loga un sešpadsmit gadiem pasē?” Te arī nonākam līdz svarīgākajam – kāpēc es dzīvoju? Un kāda tam visam jēga?”

Andrejs uzskata – ja cilvēks meklē, viņš kaut kad noteikti atrod. Pasaulē tā iekārtots. Un cilvēks, kurš sācis apmeklēt centra nodarbības, savā garīgumā ļoti strauji pieaug. “Mūsu rīcībā esošās zināšanas aptver ne vien noteiktas jomas – veselību, attiecības, radošās un profesionālās spējas, bet visu cilvēka dzīvi. Mūsu pieeja kardināla atšķiras no dažādām atveseļošanās tehnikām un jogas. Cigun un jogas pasniedzēji saka, ka viņiem vajadzīgi divi vai pat četri gadi, lai sasniegtu stāvokli, līdz kādam mēs nonākam pusotras nedēļas laikā. Kā tas notiek?” Andrejs ietur pauzi. “Iziešanu aiz intelektuālās uztveres robežām nevar izskaidrot, tas jāpiedzīvo, gluži tāpat kā cilvēkam, kurš nav mīlējis, ar vārdiem nevar izskaidrot mīlestību. Tāpat nevar definēt iekšējo klusumu, nevar sev iestāstīt – es esmu kluss. Tas ir jāizjūt,” pasmaida Andrejs.
 
Iemācīties lidot
Kad Maksims Odincovs, Baltkrievijā dzīvojošais garīgo ceļu meklētājs vienpatis, reiz Minskā satika Cilvēka ceļa praktiķus, viņš uzreiz sajuta, ka zināšanas, ko piedāvā organizācija, paver viņa dzīvei jaunus horizontus. Centrā Maksimu uzskata par cilvēku, kas ir atmodies, proti, sasniedzis pirmo garīgo līmeni – pamatu apziņas paplašināšanai. “Caur prāta apklušanu es pieskāros klusumam,” nopietni teic Maksims, atklājot, ka Rīgā ieradies, lai turpinātu garīgo apmācību un kļūtu par instruktoru. Andrejs atsāk skaidrot: “Atrodoties klusuma stāvoklī, mēs dziļāk izjūtam savu dabisko būtību, atveram durvis uz augstāku apziņu. Mēs pietuvojamies atklāsmei, ka esam garīgas būtnes, kas nesastāv tikai no miesas un rosīga, nepakļāvīga prāta. Lielākā daļa cilvēku ir sava prāta kalpi. Viņi pakļaujas prāta nosacījumiem – šaubām, pretenzijām, bailēm, stereotipiem. Kad cilvēks iemācās kontrolēt prātu – ieslēgt un atslēgt, izmantojot kā instrumentu, viņa sadarbība ar pasauli notiek garīgā līmenī, ko sociumā dēvē par dzīvošanu caur sirdi un dvēseli. Dzīve mums uzdod smagus jautājumus, lai mēs atbildes meklētu nevis jautājumu plaknē, bet dziļumā. Piemēram, kad cilvēks zaudē tuvinieku, viņš nedomā par to, ko rīt ēdīs, kā virzīs karjeru, kur iepirksies. Viņš vienkārši iekšēji klusē. Caur sāpēm un milzīgo stresu cilvēks garīgi aug. Paiet laiks, un viņš atgriežas ikdienišķajā ritmā. Mēs piedāvājam garīgi pilnveidoties bez ciešanām un dramatiskiem zaudējumiem. Kad prāts apklust, daba mūsu organismā sāk cirkulēt, jo vairs nav pretestības.” Klausoties Andrejā, Maksims piekrītoši pamāj: apzinātā dzīve – te un tagad – ir labs sākums, bet jāsper nākamais solis. Andrejs turpina: “Kad putnēns vēl ir olā, tas dzīvo un attīstās pēc olas likumiem. Pēc tam, nedaudz ieplēsis čaumalu, tas pa spraudziņu ierauga pārsteidzoši plašu pasauli. Šajā brīdī tas saprot, ka atrodas olā, un vēlas tikt brīvībā. Tā ir nostāšanās uz ceļa. Viens no daudzajiem garīgās prakses uzdevumiem ir nostāties uz šā ceļa. Apzināta virzīšanās uz augstāku apziņas līmeni daudzās kultūrās tiek dēvēta vienā vārdā – ceļš.” Maksims rezumē Andreja teikto: “Līdz atmošanās brīdim cilvēks ir egoists, kas domā tikai par sevi, nerēķinoties ar citiem. Viņā lielās devās ir skopums, skaudība, naids, dusmas, tāpēc nav brīnums, ka pasaulē ir tik daudz ciešanu. Kad cilvēks nonāk augstākā apziņas laukā, viņš sāk dzīvot harmonijā ar apkārtējo pasauli, palīdzot citiem. Tādējādi viņš gūst augstāko laimes sajūtu.” Andrejs iestarpina, ka tas nenozīmē izdāļāt algu ubagiem. “Runa ir par atdošanas principu. Saule spīd, dodot mums gaismu un siltumu, zeme atdod derīgos izrakteņus, upes – ūdeni. Visa daba ir vienīga atdošana. Kad cilvēks nonāk dabā, viņš ar to saplūst, un kļūst labi. Mēs mācām cilvēkiem, kā visu laiku tā justies. Iztēlojieties māmiņu ar mazu bērnu. Māte neizguļas, nogurst – viņa dzīvo bērnam un kļūst laimīga, kad mazais priecājas un stiepj viņai pretim rociņas. Viņai nav viegli, bet bērns atver sievietes sirdi.”

“Palūkosimies uz sevi,” ierosina Andrejs. “Mēs sastāvam no orgāniem, šūnām, molekulām, atomiem, elementārdaļiņām. Bet, ieskatoties dziļāk, saprotam, ka tas nav viss. Daudzi to sauc par enerģētisko lauku, kas ir liels, jūtīgs, gudrs. No enerģētiskā lauka sastāv pilnīgi viss – zvaigznes, domas, krēsls, skudras. To dēvē par Absolūtu, Dievu, Dabu – apzīmējumu daudz, būtība viena. Tam pieskarties varam tikai tad, kad klusē prāts. Pie māksliniekiem, filozofiem, dižiem konstruktoriem ģeniālas idejas atnāk, kad viņi atrodas īpašā stāvoklī, uz miega robežas. Šā lauka dziļums ir milzīgs.” Andrejs apklust, bet Maksims stāsta par meiteni, kura baidījās no vientulīgas pastaigas tumšā mežā. Pēc tam kad viņa Cilvēka ceļa nodarbībās bija iepazinusi klusumu, apziņa mainījās, un viņa tumšo, naksnīgo mežu izjuta kā daļu no sevis. “Galvenais ir spēt redzēt, ka otrā cilvēkā ir tā pati dievišķā būtība, kas manī,” uzsver Andrejs. “Mēs esam vienas dvēseles daļas, un kaitējot otram, es nodaru pāri sev. Kad mēs nonākam līdz šādam redzējumam, bailes un dusmas izplēn,” nosaka Andrejs un piebilst: “Cilvēks, kurš būs izjutis izmaiņas sevī, vairs negribēs dzīvot tā kā iepriekš, jo viņš būs pieskāries tīrajai apziņai. Iemācījies lidot, viņš celsies augšup.”

Psihologi: smiekli – mūsu gadsimta antidepresants
Ko par to saka zinātne? Ja cilvēks nesmejas, viņā zūd cilvēciskais. Speciālisti uzsver – smieklu neesamība nav nopietnības un gudrības pazīme. Tieši otrādi – spēja smieties ietver sevī lielu dzīves gudrību, jo smejoties izdziedinās gan gars, gan miesa. “Tāds sasaldēts cilvēks nemaz īsti nedzīvo – neļaujas grūtsirdībai un asarām, priekam un smiekliem,” saka psiholoģe un smieklu terapeite Rimma Umjarova. Ne velti saka, ka smiekli atbruņo, atkausē sasalumu un veido tiltu starp cilvēkiem. Kad cilvēks smejas, vēderu turēdams un asaras šķiezdams, smieklu viļņi iziet cauri visam ķermenim, izgrūžot no tā sasprindzinājumus kā korķi no pudeles, uzsver Rimma, viena no pirmajām psiholoģēm, kas Krievijā ieviesa no Indijas atvesto smieklu terapiju. Pozitīvs efekts ir pat izmocītam smaidam, jo sejas muskuļi iedarbina bioķīmijas laboratoriju organismā, kas iemācās izstrādāt vairāk endorfīnus. Tas nozīmē, ka smieklus var uztrenēt? Var! Sākumā cilvēks smejas negribīgi, un pēc laika pietiek ar sīku iemeslu, lai viņš sāktu iesmietos. Jo smieklu slieksnis ir pazemināts, un no sasaldēta cilvēks pārtapis par jautru. Viņš ir iegājis smieklu valstībā! Vēl zināma patiesība – smiek­li ir li­pī­gi. Ja ner­vu sis­tē­mas re­ak­ci­ja ir pa­lais­ta, tad ķer­me­nis da­ra sa­vu. Viņš sme­jas. Cil­vēks ir sā­cis at­tī­rī­ties, un, jo vairāk viņā ir stre­sa, jo grū­tāk ap­stā­ties. Vai no teiktā var secināt, ka smieklu joga nav muļķības un modernais bizness? Rimma apstiprina, jā – jebkāda vieda smieklu terapija var būt kā psiholoģiska duša, kas nomazgā gadiem krātos aizsērējumus. “Turklāt smiekli ļauj pietuvoties sāpīgām, dziļi noslēptām emocijām, pat bērnībā piedzīvotai seksuālai traumai. Smiekli ir spēcīgi, tie ļauj pieslēgties smagām situācijām, ļaujot uz tām paskatīties no malas,” vēstī Krievijas psiholoģe.
Turklāt smiekli ir ciešā saistībā ar nāvi. “Mēs baidāmies no nāves, nerunājam par to, bet bailes no nāves izraisa bailes no dzīves. Mūsu psihē ir aplams uzstādījums “es kontrolēšu sevi un nenomiršu”. Smejoties samazinās kontrole pār sevi, un līdz ar to zūd nāves bailes,” stāsta Rimma. Fjodors Dostojevskis teica, ka nekas tā nenodod cilvēku kā īsti smiekli. Izrādās, pēc smiekliem iespējams izveidot cilvēka psiholoģisko portretu. Di­vu vie­nā­du smiek­lu nav – dažs koķeti ķiķina, cits rēc kā zvērs, šķiežot siekalas uz visām pusēm, ci­ts smej klusējot vai krekšķina. Mūsu psihē starp bezapziņas un apziņas līmeni atrodas cenzūra, kas sociāli nepieņemamo apziņā neielaiž, bet zemapziņā tas var atrasties – tā Rimma Umjarova. Smejoties mēs pavājinām cenzūru, ļaujam sev būt spontāniem, tā samazinot vainas sajūtu. Kad ķermenis ir sasprindzis, mūzas klusē, radošās spējas ir apslāpētas, bet smiekli atver talantu slūžas, cilvēks kļūst brīvs un radošs. Smiešanās psihei ir kaifs, kādu bērni izjūt, staigājot pa peļķēm.

Smieklu joga ir tikai pirmais, nelielais solis ceļā uz garīgu atmošanos, kas kopā ar citiem elementiem – fiziskiem un elpošanas vingrinājumiem – palīdz sagatavot organismu daudz nopietnākam notikumam – iekšējam mieram.

Smieklu joga ir tikai pirmais, nelielais solis ceļā uz garīgu atmošanos, kas kopā ar citiem elementiem – fiziskiem un elpošanas vingrinājumiem – palīdz sagatavot organismu daudz nopietnākam notikumam – iekšējam mieram.

Tiek apgalvots, ka cilvēks esot vienīgā būtne uz pasaules, kas spēj smieties. Sešus mēnešus vecs mazulis dienā smejas četrsimt, pieaudzis cilvēks – tikai piecpadsmit reižu. Vēl pirms gadiem piecdesmit cilvēki esot smējušies trīs reizes biežāk nekā mūsdienās. Psihologi uztraucas, ka lielpilsētu iedzīvotāji vairs neprot smieties, iemesls – pastāvīga spriedze. Un tas ir nopietns zaudējums. Veselībai. Smejoties sirds si­tas ātr­āk, ķer­me­ņa ap­asi­ņo­ša­na no­tiek strau­jāk, uz­la­bo­jas hormonālās sistēmas un iek­šē­jo or­gā­nu – nie­ru un ak­nu – darbība, plau­šās ie­plūst vai­rāk skā­bek­ļa. Jautrības procesā piedalās ap­tu­ve­ni astoņdesmit mus­ku­ļu, ķer­me­ni pār­ņem po­zi­tī­vais eis­tress, un būtiski sa­ma­zi­nās stre­sa hor­mo­nu – epinefrī­na un kor­ti­zo­la – iz­da­lī­ša­nās. Tāpēc arī saka, ka smiek­li ir visefektīvākais anti­dep­re­sants. Un šim apgalvojumam ir zinātnisks pamatojums. Ko vēl te piebilst? Varbūt vienīgi... pasmaidi!
 
Zinātne par smiekliem
Ar smieklu zinātni – ge­lo­to­lo­ģi­ju – no­dar­bo­jas Starp­tau­tis­kā prak­tis­kā un te­ra­pei­tis­kā hu­mo­ra aso­ci­āci­ja (AATH), kas ir pa­sau­lē lie­lā­kais smiek­lu pē­tī­ša­nas in­sti­tūts. Me­di­cī­nā un psiho­lo­ģi­jā smiek­li kā atveseļošanās instruments tiek izmantoti kopš 20. gad­sim­ta sešdesmitajiem ga­diem, lai gan zināms, ka sāpju samazināšanai smiekli tika lietoti jau 13. gadsimtā. Ir divu veidu smieklu terapijas metodes – klaunāde, kad smiekli tiek izraisīti ar joku palīdzību, un dabiskā smiešanās, kas, var teikt, rodas no nekā. Medicīniskā klaunāde, kas sākās Amerikā pirms trīsdesmit gadiem, savu terapeitisko efektu jau pierādījusi arī Latvijā. Pasaulē ir vairāki desmiti dakteru klaunu organizāciju. Ja cilvēks smejas, skatoties smieklīgu filmu vai klausoties anekdotes, prāts vērtē, kritizē un cilvēks pilnībā neatslābinās, jo smadzenes darbojas aktīvajā bēta ritmā. Turpretī, smejoties kā bērns, bez nosacījumiem, smadzenes darbojas alfa viļņos, tātad relaksējas 
 
Smiekliem ir daudz seju
Smiek­li stip­ri­na imu­ni­tā­ti – kār­tī­ga iz­smie­ša­nās ir līdzvērtīga kārtīgai C vi­ta­mī­na devai. Pēt­nie­ki at­klā­ju­ši, ka pēc smie­ša­nās organismā pa­lie­li­nās anti­vie­lu dau­dzums, pie­mē­ram, imu­nog­lo­bulīns. Japānā ar smiekliem ārstē tuberkulozi, jo aktīvā izelpā no plaušām iztīrās toksīni, ko, elpojot ierastā ritmā, nav iespējams izvadīt. Smiekli palīdz uzveikt vēzi, atvieglo AIDS ārstēšanas procesu. Smiekli at­vieg­lo bron­hī­ta un as­tmas no­ri­ses gai­tu, sama­zi­na sā­pes, uzlabo sirds un asinsvadu sistēmu un ļauj saglabāt lielisku formu. Divdesmit smieklu minūšu laikā organisms sadedzina četrdesmit kalorijas – tikpat, cik piecpadsmit minūtes braucot ar velosipēdu. Visbeidzot – smiešanās ir sejas fizkultūra. Kad mēs smejamies, sejai pie­plūst asi­nis, saraujas un atslābst muskulatūra, uzlabojas ādas elastība. Tomēr, neraugoties uz pozitīvo efektu buķeti, psihologi pret smiekliem izturas rezervēti, norādot, ka smiekli var būt ķermeniska aizsargreakcija brīžos, kad cilvēks no kaut kā iekšēji bēg. Aiz smaida var slēpties nedrošība, apmulsums, agresija. Smiekli var pāraugt histēriskā ķiķināšanā, smaids var kļūt par greizu smīnu. Smiekliem ir daudzas sejas. Pārvēršoties histēriskā rēkoņā, smiekli var liecināt par neprātu.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, no privātā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS