Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Zatleru mīlas neprāts. Lilita par pirmo tikšanos: "Skaistu vīrieti jau pamana vienmēr" (156)

 
24.augusts 2016  05:49

Bijušais pirmais pāris Lilita un Valdis Zatleri ir kopā jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus un ir laimīgi, ka toreiz ļāvās neprātam, neklausot ne citu teiktajam, ne pašu iekšējiem aizliegumiem.

Valdis: „Mīlestība ir neprāts, un varu vēlreiz teikt, ka esmu laimīgs, ka tam ļāvos.”

Valdis: „Mīlestība ir neprāts, un varu vēlreiz teikt, ka esmu laimīgs, ka tam ļāvos.”

Jūsu kabinetā ir daudz grāmatu un Lielvārdes josta. Te varētu būt daudz vietas idejām.
Valdis: – Jā, bez tām nevar dzīvot. Labi, ka ir telpa, kur padomāt.
Lilita: – Man tādas vietas nav, tāpēc idejas rodas, darot mājas darbus – gludinot, gatavojot ēst vai uzkopjot dzīvokli.

Saimniecībā katrs pārzināt savas jomas?
Lilita: – Tādu striktu līniju nav, izņemot to, ka bikses gludina tikai mans vīrs. Man tās strīpiņas nepadodas tik perfektas, man iznāk vairākas. Visu pārējo daru es. Reizēm sadusmojos: “Esmu dzirdējusi, ka vīrieši paši gludina sev kreklus.” Tad viņš atbild: “Nav problēmu, es to varu.” Un es saku: “Es to dzirdu...”
Valdis: – Jau divdesmit piecus gadus! (Smejas.)
Lilita: – Nu, ja vajadzēs, viņš noteikti to izdarīs. Vīrs un dēls reizēm aizrāda, ka ir ne tā izgludināts, tad vienmēr atbildu, lai gludina paši. Ar to saruna beidzas, runājam par kaut ko citu.

Satikāties pirms divdesmit pieciem gadiem?
Lilita: – Apprecējāmies pirms divdesmit pieciem.

Kā ieraudzījāt viens otru?
Valdis: – Oficiālais stāsts un reizē arī patiesība ir tāda, ka viens otru ieraudzījām uz ielas.
Lilita: – Varbūt pirms tam kaut kur bijām tikušies, jo Rīga ir maza, ar mākslu vai mūziku saistīto paziņu loks – viens. Un skaistu vīrieti jau pamana vienmēr!
Valdis: – Tāpat kā skaistu sievieti.

Tā uzticējāties ārējam veidolam?
Valdis: – Nu, tas jau kaut ko izstaro, nav tā, ka tikai bilde. Sieviete izstaro kaut ko tādu, kas pievelk. Ne tikai acis, tas ir daudz kas vairāk, bieži vien – neaprakstāms. Tās ir sajūtas.

Esat teicis, ka mīlestība ir neprātīga jau pašā pamatā. Vai to varat teikt arī par sevi?
Valdis: – Kur tad citur radīsies tāda pieredze! Tas ir neprāts, un varu vēlreiz teikt, ka esmu laimīgs, ka tam ļāvos. Tāpat Lilita. Teikt, ka mūsu pirmajos tikšanās gados mēs būtu uzvedušies saprātīgi, noteikti nevar. Mums eksistēja tikai mūsu pasaule, un maz interesēja, kas notiek ar citiem. Ja cilvēks sevi nobremzē ar prātu: “Nē, nākamreiz! Vai – ne ar šo cilvēku...”, tas ir risks, ka mīlestība var apvainoties un pateikt – ja nevajag, tad nevajag, iztiec bez!

Cilvēkam jābūt gudram egoistam, kas prot paņemt savu daļu?
Valdis: – Neatdot to citam!

Apkārtējie, iespējams, dod citus padomus...
Valdis: – Mīlestības neprātā tajos neviens neklausās.

Bet mēs tomēr gribam, lai mūsu bērni ieklausās. Vienmēr jau šķiet, ka nevajag strēbt karstu.
Lilita: – Vispareizāk būtu – ja tev neprasa padomu, tad arī to nedod, bet parādi ar savu uzvedību, dzīves modeli. Man šķiet, viņi vairāk uztver un mācās no tā, kā mēs savā starpā sarunājamies un veidojam attiecības, nevis no gudru frāžu bārstīšanas. Tas nedarbojas.

Bet var lēnītēm zombēt pie brokastu galda, apliekot šallīti, laižot pa durvīm…
Valdis: – Nebūsim naivi – viņi to jūt!
Lilita: – Domāju, mūsu bērni vienkārši pieceltos un aizietu. Pie galda mēs risinām patīkamas sarunas vai nerunājam vispār. Ir teiciens – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Tev tas jaunietis ir jājūt, tu nedrīksti viņam nodarīt pāri, ievainot, jo tomēr esi vecāks un gudrāks, ar pieredzi. Viņam ir jāuzkrāj savējā, arī negatīvā. Tāpat kā boulingā bērniem uzliek sētiņas, lai bumba neiet renītē un nokļūst pie ķegļiem, dzīvē vienā pusē ir māte, otrā – tēvs, bērns iet pa vidu, tu visu laiku viņu vēro un mēģini noturēt uz ceļa. Bet savs ceļš viņam ir jānoiet pašam.
Valdis: – Ideāli būtu panākt, lai bērni pret tevi ir atklāti, jo viņi daudz ko slēpj. Mēģinām uzminēt – reizēm izdodas, reizēm ne...

Vīra valstisko pienākumu dēļ jums savu profesionālo dzīvi nācās nolikt malā?
Lilita: – Tā bija, bet... negribu vairs lietot vārdu “nožēloju”, tāda laikam bija mana sūtība.

Jo tādā cilvēkā bijāt ieskatījusies?
Lilita: – Jā! Ar tādiem stipriem cilvēkiem ir viegli un vienlaikus – grūti. Jānoliek malā ļoti daudz savu interešu. Negribu teikt, ka tā ir pakļaušanās, bet tu savu dzīvi atdod viņam.

Nebija pārdomu? Nereti tas nozīmē atteikšanos no profesionāliem projektiem.
Lilita: – Tas sēž manī un lai arī tur paliek...

Jūs, Valdi, to jutāt? Vai arī bijāt tik aizņemts, ka īpaši nepievērsāt uzmanību?
Valdis: – Protams, to jūt, bet dzīvē ir zināms fatālisms, neko daudz izmainīt nevar. Jebkurš amats vai situācija, kurā tu strādā un dzīvo, tevi zināmā mērā pakļauj, kaut kas jānoliek malā. Var mēģināt arī citādi, bet tad būs citādi. Ja runājat par prezidenta gadiem, diemžēl bija jāpakļaujas – gan man, gan Lilitai. Viņa izvēlējās strādāt ar ģimeni, jo arī tā ir vērtība, bērni ir vērtība, vīra un sievas attiecības ir vērtība. Mūsu gadījumā Lilita pieņēma šādu lēmumu, un esmu ļoti pateicīgs par to. Ja viņa teiktu: “Tā ir tava darīšana, ej un esi prezidents! Es būšu savā dzīvē, un svētdienās satiksimies...”
Lilita: – Es zināju, ka tu tādu nepieņemsi!
Valdis (smejas).
Lilita: – Ja gribu palikt kopā ar šo cilvēku, tad jāpiekāpjas. Bet nav jākalpo.
Valdis: – Ļoti svarīgi ir otram neko nepārmest, nemēģināt kaut ko uztiept, necensties pārveidot, teikt: “Jā, viņa jau ir laba, bet varētu būt vēl labāka.”

Ja pamainītu to, to un to, tad vispār būtu ideāli...
Valdis: – Jā, tā ir kļūda. Tad saku sev: “Stop!” Pēdējos divdesmit gadus man tas tikpat kā nav jādara, jo es Lilitu mīlu un pieņemu tādu, kāda viņa ir. Bet pirmos gadus, kad bija neprāts, par to vispār nedomājām.
Lilita: – Pirms tam nebiju aizdomājusies par populāro teicienu, ka mīlestība ir akla. Kad pats ar to saskaries, tad saproti. Tu neredzi, kāds ir cilvēks – skaists vai neglīts, kā viņš runā, kā uzvedas... Jo esi uzbūvējusi pati savu pasauli, un tas ir labi. Ja mēs tam pieietu ar skaidru prātu, varbūt daudz ko palaistu garām.
Valdis: – Iedomājies, tavi vecāki izdomātu, ar ko tev jāprecas!
Lilita: – Nu, dēlu mātes bieži ir neapmierinātas ar esošajām vedeklām.

Domājot, ka kaut kur ir ideālā?
Lilita: – Nu, tā tas ir! Man laikam tas ir gājis garām.
Valdis: – Es jaunākajam dēlam teicu: “Tu vari apbrīnot savu mammu, jo viņa nekad nav kritizējusi tavu meiteņu izvēli, bet pieņēmusi visas, kas tev bijušas, un vienmēr ar viņām bijusi labās attiecībās. Ja mamma rīkotos citādi, varbūt tev nāktos ilgi domāt, vai vest viņas uz mājām un iepazīstināt ar vecākiem.” Varbūt vienreiz vajadzētu kaut ko izrādīt, lai viņš justu atšķirību.

Bet kas notiek tad, kad nokrīt rozā brilles un iestājas īstā, stabilā mīlestība – kā stāsta psihoterapeiti?
Valdis (smejas): – Jūs esat nepareizajā vietā! Mums pēc psihoterapeitiem nav bijis vajadzības. Lilita ir spēcīga rakstura, arī es tāds esmu. Tas varbūt ir visgrūtākais – sadzīvot diviem stipriem raksturiem. Bet par mīlestību, kad beidzas neprāts... protams, tu sāc kaut ko pamanīt...

Valdis: „Teikt, ka mūsu pirmajos tikšanās gados mēs būtu uzvedušies saprātīgi, noteikti nevar.”

Valdis: „Teikt, ka mūsu pirmajos tikšanās gados mēs būtu uzvedušies saprātīgi, noteikti nevar.”


Nepilnības?
Valdis: – Pareizi, mēs visi esam ar nepilnībām! Ir viens brīdis, kad ar prātu saproti – ha, šīs nepilnības ir skaistas, un es ar tām dzīvošu līdz mūža galam. Bet, ja tajā brīdī cilvēks ar to netiek galā, viņš arī neiegūst to stabilo mīlestību. Tā ar gadiem kļūst arvien stiprāka, un atkarība vienam no otra – arvien lielāka. Patiesībā tā ir ģimenes jēga.

Cilvēki zināmā mērā sakūst?
Lilita: – Domāju, ka ne. Es gribētu sevi paturēt. Domāju, tu arī. Mēs vienkārši viens pret otru izturamies ar cieņu un uzticību.

Cieņa ar gadiem vairojas? Tā ir nobriedušu attiecību pazīme?
Lilita: – Jā! Ja viņš ir tavs īstais cilvēks, vari būt laimīga, ka esi viņu satikusi. Tu viņu... negribu teikt, ka idealizē, bet... Man viņam gribas katru dienu teikt: “Paldies, ka tu manā dzīvē esi!”
Valdis: – Nostiprinās arī atšķirības. Vislabāk tas ir redzams laukos – māja ir Lilitas stihija, tur ir viņas kārtība, gaisotne. Savukārt viss, kas atrodas ārpus mājas, dārzā, – manas idejas. Man bieži jautā: “Kāpēc jūs tik ilgi esat kopā?” Jo man ir interesanti! “Ko Lilita dara, lai jums būtu interesanti?” Neko īpašu! (Smejas.)

Jums ir garas sarunas?
Valdis: – Tikai vakaros.
Lilita: – Saruna ir tik gara, cik vēlas Valdis. Ja viņš ir noguris vai negrib runāt, tad nekā nav, un ar gadiem tas izpaužas arvien vairāk. Bet es esmu neatlaidīga – ja viņš uzgriež muguru un iet prom, saucu pakaļ: “Bet es ar tevi runāju!” Ja turpina iet, vienalga pasaku to, ko esmu gribējusi. Pašiem pēc tam nāk smiekli. Ja tu runā ar cilvēku katru dienu, tās garās sarunas varbūt... Mums nav tā, kā iesaka citi – visas nesaprašanās esot jāizrunā.
Valdis: – Mums nesaprašanās ir īsas un sarunas pēc tām – arī. Un uzreiz! Nedrīkst neko turēt sevī.
Lilita: – Ja mūsu uzskati krasi atšķiras, es saku, ka ar viņu nerunāšu, bet man taču sevi jāaizstāv! Kā es varu to izdarīt nerunājot?

Latviešu sievietes bieži vien iecērtas un klusē – dienu, divas.
Lilita: – Tā es varu varbūt stundu... Ja vakarā, tad līdz rītam.
Valdis: – Ar katru gadu tā tava stunda kļūst arvien īsāka, tu to pat nemani (smejas)! Nu jau tās ir piecas minūtes. Kādreiz šķiet dīvaini – cilvēki dzīvo laimīgā laulībā, bet strīdas! Bet, ja patur sevī, rodas rūgtumiņš, nerunāšana vai darīšana par spīti. Un faktiski – cik bieži tad mēs strīdamies?
Lilita: – Tad man jājautā, ko tu saproti ar strīdēties? Vārdu apmaiņa, tu saki vienu, es otru, līdz nonākam pie kopsaucēja...
Valdis: – Tās ir divas dzīves patiesības, labā strīdēšanās. Tā mēs strīdamies katru dienu.

Jūs tagad kopā pavadāt daudz laika?
Lilita: – Apmeklējot mākslas pasākumus, teātri, kino – jā!

 Lilita: „Valdis saka to, ko viņš grib, un nekad neteiks to, ko otrs grib, lai viņš pasaka.”

Lilita: „Valdis saka to, ko viņš grib, un nekad neteiks to, ko otrs grib, lai viņš pasaka.”


Kāda ir ikdiena?
Valdis: – Diezgan saraustīta – daudz piesātinātāka, nekā biju domājis. Priekšlikumiem uzstāties pagaidām neatsaku.

Tā bija skaista misija – būt Latvijas pirmajam pārim?
Valdis: – Domāju, pati atbildīgākā – tieši pārim. Jo cilvēki grib redzēt to, kas viņiem šķiet labs un ko viņi paši vēlētos, – laimīgu ģimeni. Ja pirmais pāris to demonstrē, tad vienu no savas misijas šķautnēm jau ir izpildījis. Mēs varam neredzēt, izlikties, ka neredzam, piedot vai attaisnot, tomēr sirds dziļumos gribam, lai pirmais pāris būtu ģimene.

To nevar uzspēlēt, noslēpt ar ārišķībām...
Valdis: – Visu, kas attiecībās ir falšs, cilvēki agri vai vēlu ierauga. Nesaka skaļi, bet saprot, vērtē, varbūt mājās ar dzīvesbiedru pārrunā.

Jūsu savienībā varēja redzēt siltumu, kas saglabājies cauri gadiem.
Valdis: – Jā, ir tādas senas pieklājības normas, ka prezidenta dzīvesbiedre iet pussolīti aiz muguras, nevis divus soļus pa priekšu vai ieķērusies elkonī. Viņa ir ēna, kas seko. Vienlaikus kāds skūpsts vai sadošanās rokās parāda patiesās attiecības.

Šis ir egoistisku personību laikmets?
Valdis: – Egoisti pārsvarā ir ļoti kaislīgi mīlētāji.

Atzīstat, ka tagad ar cilvēkiem komunicējat daudz brīvāk, atklātāk, sirsnīgāk nekā prezidentūras laikā?
Lilita: – Domāju, tas laiks vispār bija ļoti grūts laiks, apkārt daudz negatīvisma, melu. Katrs jau mēģina sevi aizsargāt.

Valdi Zatleru līdz prezidentūrai pazina kā ļoti gaišu un, pēc draugu teiktā, līdzjūtīgu cilvēku. Vai jūs, Lilita, jutāt, ka Valdis mainās kā cilvēks?
Lilita: – Nē, nejutu, bet tās nomelnošanas kampaņas pārdzīvoju ļoti sāpīgi. Viņš to nebija pelnījis, viņš nav tāds, un man bija tādas bailes, kaut tikai, dieva dēļ, viņš to visu izturētu! Runājot par iejūtību, līdzjūtību – ja tev tā ir, tu to saglabā.

Nepārvēršas cinismā, aizsargreakcijā?
Lilita: – Varbūt mazliet.
Valdis: – Ko katrs sauc par cinismu. Tas, kas robežojas ar augstprātību, ir vienkārši šausmas, bet cinisms, kas robežojas ar skaudro patiesību, ir nedaudz citādāks.

Ārstiem piemītošs? Ir dzirdētas ciniskas anekdotes…
Valdis: – Tās nav ciniskas, varbūt mazliet ironizējošas – pašiem par sevi, lai ikdienu vērstu drusku vieglāku. Tas, kas cilvēkus tiešām bojā, ir augstprātība. Viņi faktiski ir traģiskas personības. Kādu dienu viņi paši to uzzina. Bet tad jau ir par vēlu. Nedomāju, ka cilvēks savās īpašībās mainās. Ja arī daži varas iespaidā kļūst citādāki... droši vien tādi viņi ir bijuši visu dzīvi, tikai nav bijušas iespējas to izpaust.
Lilita: – Domāju, pieredze, arī negatīvā, ir saņemta, bet arī tā ir derējusi. Tagad viņš nevienam neļautu sevi ievainot, jo ir iemācījies pats sevi aizsargāt.

Kā jūs, Valdi, sevi aizsargājat?
Valdis: – Tu nevienu brīdi nedrīksti izrādīt, ka esi vājš. It sevišķi, kad tev vairs nav nekāda formāla spēka, amata, kad esi tikai viens no daudziem, kas šeit dzīvo. Šobrīd es būtu ļoti nežēlīgs pret jebkuru, kas man uzbruktu. Ja tev grib ierādīt vietu, pazemot, noniecināt – tam nedrīkst ļauties! Katram cilvēkam ir jāaizstāv sava vērtība.

Pensionējušies baletdejotāji sapņos kāpj uz skatuves. Jūs reizēm sapņos operējat?
Valdis: – Nē! Es sapņoju par nākotni, nevis par to, kas ir jau pagājis.

Esat pārvilcis treknu svītru?
Valdis: – Ķirurga karjerai noteikti. To, ka sešdesmit gadu vecumā beigšu operēt, izlēmu jau jaunībā. Dzīve pēc prezidenta amata ir kļuvusi diezgan iregulāra, un ir grūti to pakļaut ritmam, kas nepieciešams medicīnai... Tomēr katru rudeni saku – varbūt...

Jūs aicina, piedāvā?
Valdis: – Man pašam gribas!

Savu praksi?
Valdis: – Grūti teikt, bet esmu sapratis, kāpēc tas jau gadus divus nav realizējies. Tikai tāpēc, ka nevaru vairs savai dzīvei piešķirt tādu ritmu. Tā ir ļoti aritmiska, bet vienlaikus – aizraujoša, piesātināta ar to, kas mani interesē.
 
Vai ārstam slimot ir vieglāk vai grūtāk?
Valdis: – Tāpat kā visiem cilvēkiem.

Zināšanas traucē vai palīdz?
Valdis: – Protams, palīdz!

Filmās rāda, ka ārstam nosaka diagnozi, bet viņš necīnās, izmisīgi sāk baudīt dzīvi...
Valdis: – Nu, dzīvi var baudīt vienmēr – mazāk slimosim!
Lilita: – Mans vīrs filmas par ārstiem neskatās.
Valdis: – Jā, es neskatos filmas par medicīnu un arī par karu – man nav pieņemamas tās bezjēdzīgās cilvēku nāves. Sākot strādāt par ārstu, saproti dzīvības vērtību. Tad arī pārtraucu skatīties.

Černobiļas katastrofas piemiņas dienā, kurā piedalījāties arī jūs, kāds aculiecinieks stāstīja par ārstiem, kuri tolaik tur izdarījuši pašnāvības – saprotot, ar ko draud radiācija, iegājuši mežā un pazuduši.
Valdis: – Tam nav saistības ar profesiju. Tas ir viņa paša lēmums – izbeigt savu dzīvi.

Vai esat pieredzējis ko iracionālu, neizskaidrojamu?
Valdis: – Mani tikko sakaitināja viens raksts, kurā teikts, ka cilvēki, kas tic paranormālām parādībām, ir gandrīz nepilnvērtīgi. Manuprāt, ja kāds saka – tas ir normāls, bet tas – nav, patiesībā viņš pats ir ļoti mazattīstīts, nespēj iejusties nepazīstamā parādībā, vērtēt, iepazīt. Būtībā iracionālais un racionālais viens otru papildina. Dzīvība eksistē uz haosa un kārtības robežas.

Sievišķā intuīcija ir iracionāla?
Valdis: – Tā ir ģeniāla!

Attiecības un cilvēkus sievietes jūt ar sesto maņu, smalkāk?
Valdis: – Noteikti!

 Lilita: „Daudzi ir teikuši, ka esmu stipra, mani tas mazliet kaitina.”

Lilita: „Daudzi ir teikuši, ka esmu stipra, mani tas mazliet kaitina.”


Jums ir gribējies pajautāt Lilitas padomu par kādu cilvēku, jo šaubāties...?
Valdis (smejas): – Viņa vienmēr apsteidz manu jautājumu, sakot – izvairies no šā cilvēka! Un viņa pat nevar pateikt, kāpēc. Tas ir visspēcīgākais arguments.
Lilita: – Dažreiz viņš nepaklausa, bet pēc kāda laika saka – tev bija taisnība. Tā ir viņa negatīvā pieredze, kas jāuzkrāj.

Jūs tikko apmeklējāt Leonardo Svēto vakarēdienu. Teicāt, ka pēc pusstundas, kas pavadīta pie šā darba, esat juties garīgi pakāpies. Jūs abi runājat arī par šādiem – iekšējiem – piedzīvojumiem?
Valdis: – Tā veidojas iekšējās pasaules tuvība. Dalīšanās ar emocijām to nostiprina. Nespēju iedomāties, ka es zvanītu uz mājām: “Lilita, zini, ko es tikko redzēju!...” Man vajag, lai viņa ir blakus, lai mēs to izjustu kopā, lai būtu tēma vakara sarunai.

Mākslas darba radītais pārdzīvojums ir intīms, un reizēm to pat nevar līdz galam izstāstīt, tāpat kā domas par lielajiem dzīves jautājumiem, nāvi. Pēc jūsu uzstāšanās TEDx (Technology, Entertainment, Design, konferenču sērija ar saukli Idejas, ar kurām vērts dalīties – Red.) konferencē cilvēki cēlās kājās. Vai atceraties to brīdi?
Valdis: – Tas man bija pārsteigums, jo biju pirmais runātājs. Deviņos no rīta piecelt kājās auditoriju par tēmu Nāve...?

Tā bija arī ļoti intīma dalīšanās. Jūs to darījāt ar misijas apziņu?
Valdis: – Nu... tā bija mana pieredze, un ne visiem tāda ir. Katram savs liktenis, citam varbūt pirmā nāve, ar kuru viņš sastopas, ir viņa paša. Tāpēc man ir pienākums dalīties ar savām sajūtām un izpratni, varbūt tas kādam atver acis un palīdz dzīvot labāk. Ja gribat – tā ir ārsta misija, vieta sabiedrībā.

Jūs savā starpā par šo smago jautājumu droši vien runājāt vēl pirms konferences. Vai šādos smagos, intīmos pārdzīvojumos tuvākie dalās vai cenšas otru pasargāt?
Lilita: – Cenšas pasargāt. Valdis saka to, ko viņš grib, un nekad neteiks to, ko otrs grib, lai viņš pasaka. Kad viņš teica, ka runās par nāvi, domāju – ārprāts! Bet zināju, ka viņš to izdarīs labi. Mēs neesam par to runājuši. Garāmejot, kad saskaries ar kādu tuvinieku, paziņu, draugu nāvi, vai arī, kad jauni cilvēki aiziet, tu domā – kāpēc. Tad viņš man no ārsta viedokļa mierīgi visu izskaidro. Nomierina.

Jūs kopā izcīnījāt lielu uzvaru, kad Valdis slimoja.
Valdis: – Viņa mani izcēla! Kad tu tikai vēl taisies sākt šaubīties, dzīvesbiedrs tev jau pirms tam saka: “I pat nedomā!” (Smejas.)

Minhauzens pats sevi aiz matiem cēla laukā no purva. Vai šādos gadījumos tā ir dzīvesbiedra misija?
Valdis: – Tieši tā!

Jūs esat tik stipra?
Lilita: – Daudzi ir teikuši, ka esmu stipra, mani tas mazliet kaitina. Jo ne es gribu būt stipra, ne varbūt tāda esmu, bet dzīve liek tādai būt. Tas ir izšķirīgais – vai nu tu gribi padoties, vai cīnīties un uzvarēt. Tas nav tāds... apspriežams jautājums. Man tas ir jādara, patīk vai ne. Es arī gribētu būt vāja sieviete, noģībt un teikt: “Āāh!”
Valdis: – Pamēģini! (Smejas.)

Asaras jāizraud klusībā?
Lilita: – Kad esi ieguvis šo negatīvo, lielo pieredzi vairāku gadu garumā, tās asaras izbeidzas, laikam ir izraudātas. Pienāk brīdis, kad tu par sīkumiem neraudi un par lielām lietām arī nevajag. Man šķiet, ka es ar katru gadu raudu arvien mazāk. Raudulīga gan nekad neesmu bijusi, mani vairāk aizkustina pozitīvas emocijas, kāda cilvēka silti vārdi, kas nāk no sirds, tad acīs sariešas asaras. Dusmās gan neraudu, kad jācīnās – arī ne. Jo tad nav laika, ir jācīnās! Nevar apsēsties un sevi žēlot.

Jūs apprecējāt bundzinieku, droši vien dumpinieku. Vai tas trakulības gars vēl Valdī ir? Neparedzamība, spontanitāte?
Lilita: – Domāju, ka tas nekur nav pazudis, tikai apaudzis ar prātu, gada skaitļiem.
 
Jūs varētu vēl kaut ko atskaņot uz bungām – kā Godmanis?
Lilita: – Mums mājās ir bungas.
Valdis: – Jā, bet es vairs nevaru. Kājas neklausa, un arī rokas ne pārāk. Tāpēc esmu atmetis. Ja nevar to izdarīt labi, tad nevajag.
Lilita: – Esmu mēģinājusi pierunāt, lai kaut vai pamēģina.
Valdis: – Latvijā šobrīd ir tik daudz jaunu, ļoti labu bundzinieku, man ir bauda viņos klausīties. Pat dažas sievietes. Bet par trakulību – kur nu bez tās! Var jau visu saplānot, bet man patīk nejaušas satikšanās, kuras beidzas ar labu pasēdēšanu.

Jums ir mazbērni...
Lilita: – Pieci. Mēs viņus vedam uz operu, teātri, kultūras pasākumiem.
Vecākā mazmeita pabeidza 1. klasi, jaunākajam būs divarpus gadi.

Te ir tik balts un kluss... Kad viņi ierodas, droši vien iet ņigu-ņegu?
Lilita: – Tā ir, bet tas ir jauki. Ziemassvētkos visi bija sanākuši, un pēc tam, kad viņi aizgāja, iestājas tāds klusums. Tāds, jā...

Vectētiņa kabineta durvis tiek aizslēgtas?
Lilita: – Var jau, bet tās vienalga tiek atvērtas. Kaut kas nokrīt, saplīst...

Ko darāt?
Lilita: – Neko! Norakstu zaudējumos. Pirmo reizi, kad saplīsa, ļoti pārdzīvoju. Bet tad saproti, ka tā ir tikai lieta un nav vērts pārdzīvot, tā pašam ir vieglāk. Nu, varbūt kāda manta bijusi mīļāka, un tās ir žēl. Mūsu vecākā meita saka: “Tad noņem tās, kad mēs nākam!” Arī arguments!

Jūs zināt, ko viens otram dāvināt, kā palutināt?
Lilita: – Vīrs man diezgan regulāri dāvina ziedus, un vienmēr prot atrast skaistus. Parasti jau vīrieši nezina, kā vienu vai otru sauc, bet mans vīrs zina visus.
Valdis: – Mūsu dārzs dod tik daudz ziedu – sākot ar sniegpulkstenītēm, tulpēm, narcisēm, pēc tām nāk rododendri, pujenes, ceriņi, hortenzijas... Tu esi iemācījusies visas skaisti ielikt vāzēs – tā ziedi pārnāk no dārza uz telpām, un tur tie izskatās pavisam citādāk. Tā ir Lilitas māksla, viņa ļoti par tiem rūpējas. Es redzu, cik daudz laika tas prasa.
Lilita: – Mūsu vārda un dzimšanas dienas ir ziemas mēnešos, kad dārzā nekā nav, tad ziedi tiek pirkti. Dāvanas es saņemu cauru gadu. Ja kaut ko ļoti vēlos, saku: “Lūdzu, uzdāvini! Tas būs uz dzimšanas dienu, Lieldienām...” Viņš saka: “Tu, man šķiet, jau dabūji!” Brīnos: “Ko? Nespēju atcerēties...” Arī viņš neatceras, tātad laikam nav bijis.
Valdis: – Tā mums tāda koķetēšana.
Lilita: – Vecākā meita vienmēr ir piedomājusi pie katras dāvaniņas, skaisti iesaiņojusi.
Valdis: – Tas viņai no mammas.
Lilita: – Ja jaunākais dēls atnāk ar ziediem, tad ir prieka asaras, tas aizkustina.

Mēdz teikt, ka labās attiecībās valda distance un maigums. Vai jūs tam piekrītat?
Valdis: – Tikai maigums. Distance ir mākslīga. Tā var būt attiecībās ar svešu cilvēku. Mūsu ģimenē... ir saskarsme. Tieša ķermeņu saskarsme.
Lilita: – Es biju iedomājusies, ka distancei jābūt, un tā droši vien arī bija, bet tu nojauci visas barjeras. Tās sabruka. Izrādās, tas nemaz nav grūti.
Valdis: – Daudz ko tādu, par ko domājam, ka tas ir grūti, neesam izmēģinājuši, bet, kad pamēģinām, izrādās – tas ir viegli!

Ar katru cilvēku ir cita ķīmija.
Valdis: – Bez šaubām, tāpēc nedzīvo ar tādu, ar kuru tev nav ķīmijas!

Valdis: „Māja ir Lilitas stihija, tur ir viņas kārtība, gaisotne. Savukārt viss, kas atrodas ārpus mājas, dārzā, – manas idejas.”

Valdis: „Māja ir Lilitas stihija, tur ir viņas kārtība, gaisotne. Savukārt viss, kas atrodas ārpus mājas, dārzā, – manas idejas.”


Esat teicis, ka jūs Lilitas tērpus nevis izvēlaties, kā izteikušies mediji, bet tos akceptējat. Tas nozīmē, ka Lilita izvēlas un jūs pasakāt – ir labi vai nav?
Valdis: – Tieši tā.
Lilita: – Ja kopā esam veikalā, viņš reizēm man kādu atnes. Ja to negribu, viņš saka: “Nu, man par prieku uzlaiko!” Kādreiz tas beidzas pozitīvi, kādreiz ne. Grūtāk ir tad, kad man kaut kas ļoti patīk, bet viņam ne.

Un kas notiek tad?
Valdis: – Tērps paliek veikalā.

Jūs, Lilita, piekāpjaties?! Jo gribat patikt?
Lilita: – Domāju, ka nav vērts strīdēties. Ja nu ieraugu kaut ko tādu, bez kā nevaru dzīvot... Cenšos aizmirst, kādu mākslas izstādi paskatīties, nomierināties, vairs nedomāt par to. Bet tas nāk ar gadiem. Agrāk man tas būtu svarīgāk.

Teicāt, ka attiecības ar lielajiem bērniem esat noskatījis no lauvām, kuri savējos jau pusotra gada vecumā spiež būt patstāvīgiem.
Valdis: – Āfrikā ieraudzījām divus jaunas lauvas, kas staigāja kopā. Gids stāstīja, ka viņi vēl nejūtas tik spēcīgi un brāļiem vajagot apkopot spēkus.
Lilita: – Lai medītu, mācītos, sevi aizstāvētu.
Valdis: – Bet viņi ir izgrūsti no ģimenes.
Lilita: – Vecāki laikam tā uzrūc...
Valdis: – Lauvas uzrūc, cilvēki ne.

Daudzi jaunieši pie vecākiem dzīvo līdz trīsdesmit, četrdesmit gadu vecumam.
Valdis: – Līdz sešdesmit arī.

Jādod makšķere, nevis zivs?
Valdis: – Jā, un viņi ar to makšķeri iziet pa durvīm, taču uz upi var tā arī neaizbraukt.

Ja bērni gribētu jūsu attiecību modeli realizēt savā dzīvē...?
Valdis: – Tas nav iespējams!
Lilita: – Un nedomāju, ka viņi to gribētu. Viņi veido savu.
Valdis: – Viņi grib labāku nekā mums.

Jo viņi ir redzējuši arī negludumus?
Lilita: – Jā, un tie ir jāredz! Bērni ir gudrāki par vecākiem...
Valdis: – ...un, jo vecāki ātrāk to saprot, jo labāk.
Lilita: – Nesaprotu, kad bērniem saka: “Tev jāsaka man paldies, ka esmu tevi dzemdējusi, devusi to un to.” Tas nav labi ne pašai pret sevi, ne otru. Esmu dzirdējusi atbildi: “Bet es tev to neprasīju!” Nu, kur aiziet saruna? Domāju, vecākiem jāsaprot, ko var teikt, ko – nevar. Liels cilvēks var aizvainojumu izprast un norīt, bet bērns to uztver ļoti sāpīgi, tā var būt trauma uz visu atlikušo dzīvi. Nevar tā mētāties ar vārdiem, arī – bārstīt tukšas, skaļas frāzes, izlasītas grāmatā vai dzirdētas televizorā. Saglabā pats sevi un saki no sevis! Vecāki man nekad nav teikuši, ka man jājūtas viņiem par kaut ko parādā.

Kuras īpašības jūs viens otrā apbrīnojat?
Lilita: – Es neteiktu, ka apbrīnoju, bet es ļoti augstu vērtēju to viņa... iecietību.
Valdis: – Pavisam vienkārši – man patīk sievišķība. Ļoti grūti aprakstīt, kas tas ir. Tā ir sajūta, ka tev blakus ir sieviete.

Iecietība ir ļoti vīrišķīga īpašība, tāpat kā augstsirdība – stāvēt pāri sīkumiem.
Lilita: – Jā, tā ir Valda dabiskā inteliģence, kas izpaužas jebkurā situācijā.

Un mājās...
Valdis: – ... brīvais režīms! (Smejas.)

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs / Stils: Olga Kolotova






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS