Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Esi vesels

Pirms 10 gadiem Īrijā viņam uzkrita dzelzs stienis. Basketbolista Kaspara Turka dzīve pēc nelaimes (5)

 
24.augusts 2016  07:01

Pirms desmit gadiem, kad Kaspars Turks strādāja Īrijā, no ekskavatora viņam uzkritis dzelzs stienis un pamatīgi traumējis mugurkaulu. Kopš tā laika viņš ir ratiņos. Bet ne brīdi Kaspars nav ļāvies drūmām domām un kļuvis par ratiņbasketbolistu.

“No visiem sporta veidiem basketbols man vienmēr bijis pirmajā vietā,” saka Kaspars. Viņa gribasspēks ir lielisks piemērs, kā nepagumt pēc likteņa trieciena.

“No visiem sporta veidiem basketbols man vienmēr bijis pirmajā vietā,” saka Kaspars. Viņa gribasspēks ir lielisks piemērs, kā nepagumt pēc likteņa trieciena.

Kad notika nelaime, jums bija tikai 22 gadi. Kā pārvarējāt šo nelaimi un spējat sadzīvot ar situāciju, kad jāpārvietojas vien ratiņos, turklāt ievērojat tik aktīvu dzīvesveidu?
Nu notika nelaime, ko tu padarīsi?! Toreiz Īrijas ārsti uzreiz pateica, ka traumēts mugurkauls un tas ir uz mūžu. Bet kaut kāda cerība jau vienmēr kaut nedaudz paliek – ja nu tomēr notiek brīnums! Īrijā rehabilitācija man ilga tikai četrus mēnešus. Pārbraucu mājās un sāku ar sevi darboties – visādas vingrošanas, staipīšanās. Fiziski esmu diezgan labi sevi uztrenējis, lai vieglāk varētu pārvietoties. Viss akcents jau tagad sanāk uz rokām – pašam ar saviem spēkiem jāiekāpj mašīnā, gultā, jābrauc ar ratiem. Apmeklēju trenažieru zāli: arī tur viss notiek uz rokām. Galvenais ir to darīt regulāri.

Tik tiešām kāju jutības ziņā šajos desmit gados nekas nav mainījies, vienīgi pats sev esmu uztrenējis līdzsvaru, spēku rokās.
To, ka man dzīve jāpavada ratiņos, pieņēmu kā faktu. Varbūt lielā mērā tāpēc, ka jau no paša sākuma man kāds vienmēr bijis blakus: draudzene, mamma, māsa, draugi.

Vai ar draudzeni joprojām esat kopā?
Diemžēl vairs ne. Tagad dzīvoju viens.

Kā finansiālā ziņā to visu pavelkat? Strādājat?
Jā – nesen kopā ar draugiem atvērām savu veikalu, kurā tirgojam sadzīves ķīmiju, pārtiku, kosmētiku no Vācijas. Saņemu arī pabalstus, tā ka pietiek.

Kāds ir jūsu dienas režīms?
Diezgan noslogots. Vienmēr cenšos nākamo dienu saplānot tā, lai nebūtu brīvā laika, kad gribētos gulšņāt vai slaistīties. Un reizumis arī pavaļojos – tik traki nav, ka es būtu tāds baigais robots.

Vienmēr esat bijis sportiski aktīvs?
Jā, jau kopš no bērnības. Esmu no Brocēnu novada, un laukos parasti bērnus virza uz sportiskām aktivitātēm – jau pamatskolā spēlēju basketbolu.

Kā jums ienāca prātā, ka gribat nodarboties ar ratiņbasketbolu?
No visiem sporta veidiem basketbols man vienmēr bijis pirmajā vietā. Kad vēl pēc traumas uzturējos Īrijā, rehabilitācijas centrā mani iepazīstināja ar dažādiem sporta veidiem, kuros var trenēties, sēžot ratos. Bija atbraukuši arī ratiņbasketbolisti. Sapratu: neraugoties uz to, ka nestaigāju, man būs iespēja spēlēt basketbolu.

Kad atgriezos dzimtenē, uzzināju, kur Latvijā ir tādas iespējas. Aizbraucu uz Ozolniekiem, kur tolaik pulcējās ratiņbasketbolisti, pamēģināju un sapratu, ka man diezgan labi sanāk. Starp citu, es jau visai drīz tiku izlasē.
 
Kaspars Turks spēlē ratiņbasketbolu

Jums, basketbolistiem, ir citādi ratiņi.
Jā, tie ir īpaši veidoti tā, lai var ātrāk pabraukt, griezties, lai tik viegli nevarētu apgāzties. Kaut gan apgāzties tāpat sanāk katrā spēlē.

Un kas tad notiek? Vai tiekat galā pats?
Tas lielā mērā atkarīgs no traumas – kam tā mazāka, tie paši ceļas augšā. Man vajadzīga palīdzība.

Cik vispār Latvijā ir ratiņbasketbolistu?
Kad sāku spēlēt, bija kādas sešas komandas, bet tagad nav vairs tik daudz. Daži jau ir beiguši spēlēt, vairāki devušies uz ārzemju klubiem, daudzi finansiāli nespēj izbraukāt.

Pastāstiet vairāk par savu komandu. Tātad šogad uz Rio netiekat?
Un uz paralimpiskajām spēlēm tiek tikai četras labākās komandas no A divīzijas. B divīzijā šogad ir komandu ducis, un tad vēl desmit ir A grupā. Tieši A grupā parasti ir ļoti stipras komandas, jo visi ir klubi.

Tā sanācis – pagaidām esam B divīzijā. Šogad no 9. līdz 18. jūlijam ar Latvijas ratiņbasketbolistu izlasi piedalīšos Eiropas čempionātā B divīzijā, no kura divas pirmās komandas iekļaus A divīzijā. Šogad viss jau noskaidrots, tāpēc var domāt tikai par nākamajām paralimpiskajām spēlēm. Mūsu izlasei teorētiski tas ir iespējams.

Vai esat izanalizējuši, kuri bija tie klupšanas akmeņi, kāpēc tomēr netikāt uz Rio? Konkurence liela?
Protams, konkurence tik tiešām ļoti liela. Bet mums Latvijas izlasē vienkārši nav laba centra spēlētāja – ārzemju klubos ir gandrīz uz pusi garāki centra spēlētāji. Mums vismaz divus tādus vajadzētu. Mazie spēlētāji mums ir ļoti labi, es arī esmu tas mazais. Bet, ja būtu viens lielais, vēl labāk – divi, es domāju, ka mēs būtu diezgan tuvu paralimpiskajām spēlēm. Cerams, ka šāds centra spēlētājs tuvākajā laikā uzradīsies.

Cik komandā ir spēlētāju?
No izlases uz Eiropas čempionātu brauks desmit.

Pirms 10 gadiem Īrijā viņam uzkrita dzelzs stienis. Basketbolista Kaspara Turka dzīve pēc nelaimes


Kā mūsu valstī attīstīts ratiņbasketbols?
Varētu būt labāk. Viens no klupšanas akmeņiem ir finansējums – šajā ziņā diezgan daudz atkarīgs no paša. Kas ļoti grib, tie arī tiek tālāk, ne velti daudzi mūsējie spēlē ārzemju klubos.

Bet ir arī tādi, kas gaida, kad pie viņiem atnāks, visu samaksās. Un, ja vēl viņi varēs saņemt algu, tikai tad arī sāks tā īsti spēlēt! Taču, lai tā notiktu, vispirms vajag sevi pierādīt, un tad, iespējams, pavērsies ceļš arī uz ārzemju klubiem, kur tev maksās algu.

Vai tad jūs neatbalsta Latvijas Paralimpiskā komiteja?
Sacensību laikā mums sedz visus ceļa izdevumus, ēšanu, dzīvošanu. Arī tad, kad esam nometnēs, mums pašiem nekas nav jāmaksā.

Cik bieži jums notiek treniņi?
Līdz Eiropas čempionātam katru nedēļas nogali būs nometnes, pa starpu arī treniņi. Tad katrs no mums vēl darbojas individuāli. Es četras piecas reizes nedēļā apmeklēju trenažieru zāli – cilāju svarus. Tagad, kad atsākušies basketbola treniņi, nodarbības svaru zālē drusku būs jāsabalansē.

2013. gadā esat piedalījies arī bodybildinga sacensībās.
Jā, tas bija tikai vienu gadu. Toreiz Latvijā gribēja popularizēt bodybildingu, un mani uzaicināja kultūristu treneris Edžus Priedītis. Teicu: nu labi, paprovēšu, un beigās izgāju visam cauri. Bet bodybildings ir ļoti grūts sporta veids. Turklāt sacensības parasti notiek divas reizes gadā, bet tieši tajā laikā man ir ar ratiņbasketbolu saistītas atbildīgas spēles.

Esat iesaistījies arī drifta* sacensībās.
Es vienu sezonu pamēģināju – aizvadīju vairākus Latvijas drifta kausa posmus, kā arī piedalījos sacensībās ārpus Latvijas robežām. Drifts kā sporta veids Latvijā pēdējos gados vilina arvien jaunus un jaunus sānslīdes mīļotājus. Un arī man tas ļoti patika, turklāt diezgan labi veicās. Bet nebiju rēķinājies ar to, cik tas ir ļoti dārgs sporta veids. Tāpēc lielākoties finansiālu apsvērumu dēļ vairs tur nestartēju, citādi būtu labprāt piekritis.

Cik lielā mērā pievēršat uzmanību veselīgam dzīvesveidam, uzturam?
Vismaz par 80 procentiem. Vecākam kļūstot, to nevar atstāt pašplūsmā, pretējā gadījumā viss apēstais ātri ies labumā.
Kopš laika, kad piedalījos bodybildingā, es apmēram sapratu, kā mans ķermenis darbojas. Vienkārši nedrīkst pārāk daudz lietot ogļhidrātus. Kaut gan tas arī ļoti atkarīgs no slodzes.

Pirms 10 gadiem Īrijā viņam uzkrita dzelzs stienis. Basketbolista Kaspara Turka dzīve pēc nelaimes

Kāda ir jūsu ikdienas ēdienkarte?
No rīta man ir olas un auzu pārslu putra. Pa dienu obligāti ēdu gaļu – bez tās nevar. Kad iznāk laiks, diezgan daudz gatavoju pats. Priecē, ka, esot nometnēs, sportistiem ir nodrošināts pareizs uztura režīms.

Kā iegādājaties produktus?
Man viss izrēķināts, un nav nekādu problēmu. Kad iznāku ārā no svaru zāles, iegriežos blakus esošajā Rimi un paņemu to, kas konkrētajā dienā vajadzīgs. Internetā gan nekā nepasūtu.

Kam jūs ar avīzes starpniecību gribat pateikt paldies?
Ģimenei, draugiem, jau pieminētajam Edžum Priedītim, kas man palīdzēja saprast ķermeņa lietas.
 
Ilona Noriete, “Tautas Veselības Avīze” / Publicitātes foto

 






    Komentāru noteikumi