Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Esi vesels

Krāslavas puisis Dmitrijs pēc paralīzes nepadodas: "Par medaļām ir jācīnās" (3)

 
26.augusts 2016  07:02

Dmitrijs Silovs, vēl mazs būdams, izkrita no divstāvu gultas un guva labās puses paralīzi. Spītējot traumai, jau bērnībā viņš nolēma cīnīties par savu vietu zem saules un aizrāvās ar vieglatlētiku. Eiropas čempionātā Itālijā šā gada jūnijā Dmitrijs ar rezultātu 13,17 metri F37 medicīnas grupā izcīnīja sudraba medaļu lodes grūšanā, kvalificējoties Riodežaneiro paraolimpiskajām spēlēm.

Par spīti traumai un bērnībai gūtajai labās puses paralīzei, Dmitrijs vienmēr ir cīnījies par savu vietu zem saules.

Par spīti traumai un bērnībai gūtajai labās puses paralīzei, Dmitrijs vienmēr ir cīnījies par savu vietu zem saules.

Izstāstiet, kā pievērsāties sportista gaitām?
Neraugoties uz savām veselības problēmām – to, ka paralīzes rezultātā man viena kāja ir īsāka par otru un arī roka tievāka, – bērnībā biju ļoti aktīvs. Pēc neveiksmīgā kritiena no gultas kādus desmit gadus man bija neskaitāmi rehabilitācijas kursi. 14 gadu vecumā nolēmu sākt nodarboties ar sportu. Un tieši ar vieglatlētiku. Sākumā tā bija tāllēkšana. Mana pirmā trenere bija vieglatlētes Inetas Radēvičas mamma Inna Radēviča.

2005. gadā aizbraucu uz savu pirmo Eiropas čempionātu – tāllēkšanā paliku ceturtais. Kā tāllēcējs startēju arī 2012. gada Paralimpiskajās spēlēs Londonā, bet tur guvu ceļa meniska plīsumu un biju spiests uz kādu laiku tāllēkšanu mest pie malas. Tad nolēmu pievērsties šķēpmešanai un lodes grūšanai. Protams, arī tāllēkšanu neesmu izslēdzis no savas dzīves – šajā sporta veidā pirms Rio Paralimpiskajām spēlēm man jau ir B normatīvs (lai tiktu uz tām, nepieciešams A normatīvs – red.), bet, tā kā man stipri sāp celis, nolēmu pacīnīties par Rio ceļazīmi tikai lodes grūšanā. Trenējos savas treneres Ināras Aperānes vadībā.

Vai veselības problēmas jums netraucē būt tik aktīvam sportistam?
Pēc dabas esmu ļoti kustīgs. Iespējams, man jāpateicas diezgan labai rehabilitācijai, kuru esmu saņēmis. Turklāt man jau nav kustību traucējumu, lai es kaut ko nevarētu izdarīt.

Esat no Krāslavas...
Jā, esmu beidzis Krāslavas valsts ģimnāziju. Bet tagad lielākoties dzīvoju Rīgā: mācos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā – pēc tās beigšanas varēšu strādāt par treneri un sporta skolotāju. Uz Krāslavu pie vecākiem parasti braucu brīvdienās, kad man tādas gadās. Pārsvarā iznāk, ka turp dodos ar mašīnu, – jau skolā nokārtoju autovadītāja eksāmenu.

Pēc vidusskolas uzreiz bija skaidrs, kādu augstskolu izvēlēsieties?
Jā! Akadēmijā iestājos uzreiz pēc vidusskolas. Mācījos divus kursus, bet tad uz diviem gadiem paņēmu akadēmisko – nebija naudas, tāpēc bija jāstrādā. Mans darbs tolaik bija saistīts ar sportu – biju treneris Krāslavas fitnesa klubā. Man ļoti patīk fitness, arī tagad gandrīz katru otro dienu eju uz sporta zāli, cilāju svarus. Darbā gūta pietiekama pieredze, tāpēc diezgan labi saprotu visu, kas un kā jādara.

Pagājušā gada septembrī atsāku mācības akadēmijā. Pašlaik augstskolā man ir prakse: Teikas vidusskolā esmu sporta skolotājs pirmajām sešām klasēm.

Bērni mēdz būt nežēlīgi. Vai audzēkņi jūs neapceļ, ka esat citāds?
Par apcelšanu nav runas. Bet bērni ir bērni – daži skolotājus klausa, savukārt citi ne. Cik nu varu, mēģinu viņus visus savaldīt: tas ir viens no maniem galvenajiem uzdevumiem.

Cik daudz laika jums ikdienā iznāk veltīt sportam?
No rītiem līdz pulksten vieniem esmu skolā. Tad paēdu pusdienas un četros pēcpusdienā dodos uz treniņu, kur aizvadu divas trīs stundas.

Kā uzturat sevi formā?
Man ir speciālais uzturs. Es ļoti labi saprotu, kā pareizi ir jāēd. Kad lecu tāllēkšanu, man bija mazs svars – tikai 67 kilogrami. Savukārt šķēpmešanai tāds nederēja – bija jāuzaudzē masa. Izvirzīju sev mērķi palielināt muskuļu, nevis tauku masu. Tad izstudēju, kā pareizi ēst, kāds sporta uzturs jālieto, – tas man ir pazīstams.

Ko, jūsuprāt, nozīmē pareizi ēst un kāds sporta uzturs jālieto?
Dienas pirmajā pusē vairāk jāuzņem ogļhidrātus saturoši produkti: putras, rīsi un tamlīdzīgi. Savukārt otrajā dienas daļā akcents jāliek uz olbaltumvielām, jo tās lēnāk pārstrādājas – tad ēdu gaļu, olas, biezpienu. Un papildus vēl lietoju sporta uzturu – pēc treniņa tas ir dienas proteīns, bet pirms gulēšanas nakts proteīns, kas tieši miegā bagātina muskuļus ar olbaltumvielām.
Starp citu, nekādos ātrās ēdināšanas restorānos es nepusdienoju – visu gatavoju pats. Pat gaļu marinēju. Vislabāk man garšo paša pagatavotā vistas fileja – iemarinēju to majonēzē un pēc tam lieku cepeškrāsnī.

Kur iemācījos gatavot? Kaut ko priekšā pateica mamma, šo to paskatījos internetā. Tagad internetā var atrast visu – gan receptes, gan videopamācības, kā jāgatavo.

Paralimpiskie vieglatlēti - Edgars Bergs ar sudraba medaļu lodes grūšanā (no kreisās), Aigars Apinis ar zelta medaļu diska mešanā un Dmitrijs Silovs ar sudraba medaļu šķēpmešanā, atgriežoties no Katarā notikušā Pasaules čempionāta vieglatlētikā 2015. gadā.

Paralimpiskie vieglatlēti - Edgars Bergs ar sudraba medaļu lodes grūšanā (no kreisās), Aigars Apinis ar zelta medaļu diska mešanā un Dmitrijs Silovs ar sudraba medaļu šķēpmešanā, atgriežoties no Katarā notikušā Pasaules čempionāta vieglatlētikā 2015. gadā.

Sportistiem būtisks ir pareizs diennakts režīms – jāatvēl pietiekami daudz laika atpūtai un miegam. Kā jums ir ar gulēšanu?
Man grūti konkrētu ritmu ievērot, jo saistībā ar praksi skolā katru rītu agri jāceļas. Nevar gulšņāt un neiet uz skolu – ir taču jāvada bērniem stundas! Turklāt jāatrod laiks tām sagatavoties! Pēdējos divos mēnešos gan nevaru lepoties ar savu gulēšanas režīmu.

Sportošana, speciālais uzturs, piedalīšanās sacensībās – tam vajadzīgi līdzekļi. Un arī ikdienai taču vajadzīga nauda! Kā iztiekat finansiālajā ziņā?
Vispirms jau saņemu naudu par savu invaliditātes grupu, kas, protams, nav liela. Tad stipendiju man maksā Latvijas Olimpiskā komiteja, savukārt sporta uzturu finansē Latvijas Paralimpiskā komiteja. Bet arī ar to, bez šaubām, nepietiek. Ja, startējot par Latviju, pasaules vai Eiropas čempionātā iegūstu kādu medaļu, valsts samaksā prēmiju, ar kuru tad mēģinu dzīvot un sportot. Un arī uz sporta nometni tad vairāk tiek piešķirta nauda.

Par medaļām jācīnās – tikai tā var dabūt finansējumu. Pretējā gadījumā būs jāiet strādāt, un tad sports kļūs vienīgi par hobiju, nevis darbu.

Un kā ir tajā brīdī, kad izdodas citus pārspēt un saņemt medaļu?
Protams, vienmēr ir milzīgs prieks par padarīto darbu un par to, ka viss nav bijis velti. Vispār pirms sacensībām nepieļauju domu, ka varētu medaļu neizcīnīt un atbraukt mājās tukšām rokām.

Kādu redzat savu nākotni?
Vēl kādus trīs gadus domāju sportot, bet pēc tam sākšu strādāt par treneri. Šogad Krāslavā sāka celt jaunu sporta skolu, un aizritēs pāris gadu, kamēr tā tiks uzslieta. Un tad jau būšu beidzis savu sportista karjeru. Gūtu lielu gandarījumu, ja nākotnē varētu strādāt savā pilsētā.

Ko vēl darāt līdz ar sportošanu un mācībām? Varbūt jums ir savs hobijs, ar ko aizraujaties?
Jā, makšķerēšana – tas man ir hobijs numur viens. Otra aizraušanās ir volejbols – labprāt gribētu spēlēt profesionāli, bet pie mums, Latvijā, tādiem invalīdiem kā es šīs iespējas vismaz pašlaik nav.

Kolīdz man ir brīvs laiks, dodos ar draugiem makšķerēt. Bet tikpat labi varu darīt to viens. Vasarā parasti tā sanāk katru otro trešo nedēļu. Pārsvarā ķeru zivis Krāslavas pusē, arī Daugavā. Lielākais mans loms ir deviņus kilogramus smags sams. Esmu izvilcis arī trīskilogramīgas karpas un līdakas.

Zināmā mērā uzskatu sevi par profesionālu makšķernieku. Es zinu, kas jānopērk, lai zivis pievilinātu, kādiem jābūt āķiem. Ķert zivis man jau bērnībā iemācīja tēvs.

Noķertās zivis atpakaļ gan nelaižu – mamma no tām vienmēr ko garšīgu uzmeistaro! Pats gan nemāku gatavot – es tikai tās ķeru. Bet zivis man garšo. Vispār man jebkura gaļa iet pie sirds – esmu gaļēdājs.

Kam jūs gribētu pateikt paldies?
Vispirms jau Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijai, kas atbalsta ne tikai materiāli, bet arī citās jomās. Tāpat Krāslavas novada domei, kura vienmēr piešķir naudu sacensībām, nodrošina mani ar inventāru. Un no mediķiem vēlos izteikt pateicību krāslavietim Edgaram Zalktim, kas man jau bērnībā palīdzēja nostāties uz kājām. Un arī tagad, ja man ar veselību kāda ķibele, vēršos tieši pie viņa.

Ilona Noriete, “Tautas Veselības Avīze” / Foto: Ieva Lūka/LETA






Komentāru noteikumi