Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Intervijas

Jānis Paukštello atgriežas pie jokiem: "Man patīk tā spēle, ko sauc par blefošanu!" (7)

 
02.septembris 2016  07:11

Ierasts, ka pēc Dailes teātra aktiera Jāņa Paukštello uzstāšanās paliek romantiskas smeldzes pēcgarša. Bet augusta izskaņā leģendārās filmas «Mans draugs – nenopietns cilvēks» aktieris atkal bija sastopams, stāstot jokus. Žurnāls “Rīgas Viļņi” ar mākslinieku tikās neilgi pirms 28. augustā izskanējušās koncertprogramma "Apsveicam!"

“Saprotu, ka ir cilvēki, kas izrādēs grib vienkārši pasmieties. Tāpēc, ka dzīve ir nejēdzīgi grūta,” saka Jānis Paukštello.

“Saprotu, ka ir cilvēki, kas izrādēs grib vienkārši pasmieties. Tāpēc, ka dzīve ir nejēdzīgi grūta,” saka Jānis Paukštello.

65 gadu jubileja jums bija martā. Vai tā var būt, ka svinēsiet tikai 28. augustā ar koncertprogrammu «Apsveicam!»?
Dienā, kad man palika 65, ar Lailu Ilzi Purmalieti uzstājāmies koncertā Tomē. Tā laikam sauc mazo miestiņu pāri Daugavai pretī Ķegumam. Man ar Lailu divatā ir koncertprogramma. Viņai ir dikti labas dziesmas, man tās iet pie sirds. Un tie mazie kultūras nami ir fantastiski! Viņi bija uztraukušies, ka nebūšu, jo presē biju pateicis, ka nesvinēšu. Viņi domāja, ka arī neuzstāšos. (Smejas.) Sirsnīgi sveikts un godināts varēju justies šajā koncertā. Bet pavasarī man bija arī jubilejas koncerti – kopā ar Vari Vētru pabijām vairākās Latvijas vietās.

No smeldzīgi romantiskas nots, pie kādas esam raduši, ejot uz jūsu koncertiem, līdz humora piesātinātai programmai, ko sola «Apsveicam!» Jautrībās, šķiet, piedalāties reti?
Dailes teātrī esmu spēlējis TĀDĀS komēdijās! «Dāmu šuvējs», «Pie galantās vāverītes» un «Viesības idiotiem». Pēdējo man pārtrauca tā avārija. Bija aina, ko nevarēju izpildīt ar lauztu mugurkaulu...

Bet neesat taču līdz šim braucis pa Latviju, jokus stāstīdams?
Tas gan. Man vairāk patīk nopietnā dzeja. Bet nu esmu apkopojis savus jokus, ko visiem stāstu, bet uz āru nebiju nesis.

Kopā ar sievu un divu bērnu mammu Elīnu.

Kopā ar sievu un divu bērnu mammu Elīnu.



Kur jūs tos smeļaties – pierakstāt kladē, atceraties, spontāni izdomājat?
Tāpat kā ar Hari (Harijs Spanovskis – aktiera dueta partneris ilgus gadus. – I.V.) darījām. Stāstīju gadījumus no dzīves. Nu, piemēram. Ar Elīnu (Aktiera dzīvesbiedre. – I.V.) un bērniem, kad vēl mazi, sēžam Bigauņciema kafejnīcā. Blakus divi puiši dzer alu. Paēdam, ceļamies no galda, lai ietu prom, kad viens no puišiem pie blakusgaldiņa sauc: «Hari, pasveicini Janku!» Ar Hari mūs bieži jauca. Pat pieteica koncertā kā Jānis Spanovskis un Harijs Paukštello...

Kādā jubilejā cilvēki satraukušies, bet organizators mierina – neuztraucieties, Paukštello aizies, jūs dvēseliski pajūtinās, un atnāks Spanovskis, visu sačakarēs, un beigās viss būs labi. Un tādu stāstu man ir daudz. Ja neiet, tad neiet. Ja iet, pastāstu ilgāk. Cilvēkiem patīk, ka parunājas.

Jānis Paukštello: "Cielaviņa" - video:



«Apsveicam!» kompānijā ir vēl viens jubilārs – aktrise Velta Skurstene, kurai decembrī – 85!  
Velta Skurstene ir cilvēks ar ļoti smalku humoru un tā izpildījumu. Atklāju to tad, kad braukājām apkārt ar «DžimlaiRūdiRalallā» pirms trim gadiem. Jaunatnes Teātris bija tas, uz kuru daudz gāju skatīties izrādes. Īpaši – Šapiro izrādes. Skurstene, tāpat kā Singajevska, bija manas paaudzes bērnu elki.

Tā ir īpaša sajūta ar viņu kopā uzstāties. Tāpat kā, piemēram, teātra kolēģi Vitu Vārpiņu. Kā ieraudzīju uz skatuves izrādē «Viesības idiotiem», tikko ienākušu Dailes teātrī, tā ieslēdzās kaut kāds klikšķis. Mums nav nekā, pat ciemos viens pie otra neejam, taču gaidu to brīdi, kad satiksimies uz skatuves. Kad pēc divu gadu pārtraukuma, kurā ārstēju kāju, atgriezos uz skatuves – izrādē «Granātu krāsas aproces» –, domāju, kā, nez, būs spēlēt... Bet Vita partneros deva pārliecību, ka būs labi. Un bija arī labi.

Ir tādi cilvēki, no kuriem esi ļoti tālu, bet kurus jūti. Tāds man ir arī Varis Brasla. Es viņu apsveicu Armijas dienā, Pionieru dienā 19. maijā, pablefojam. Raimonda Paula humors ir īss, trāpīgs, un katrā tajā diemžēl ir taisnība. (Iesmejas.) Lai arī joki, tie ir kontakti, bez kuriem nevari.

Ar kolēģi Vitu Vārpiņu Dailes teātrī.

Ar kolēģi Vitu Vārpiņu Dailes teātrī.



Jūsu «Apsveicam!» pulciņā ir arī Ivars Kļavinskis – viens no nedaudzajiem komisko lomu aktieriem.
Jā, viņam ir ass prāts! Man patīk tā spēle, ko ir aizsākuši divi aktieri – Uldis Dumpis ar Ģirtu Jakovļevu. Mēs to saucam par blefošanu, mētāšanos ar asprātībām. Ja cilvēks no malas skatās, viņam liekas, ka tā ir īstenība. Arī Ivaram šī stīga ir stipra.

Kas uzrunā kādam no projektiem dot savu jāvārdu? Bieži sakāt, ka darba pietiek, vieglu roku varat atteikties.
Ja projekts pašam patīk. Par «Apsveicam!» runājot... Saprotu, ka ir cilvēki, kas izrādēs grib vienkārši pasmieties. Tāpēc, ka dzīve ir nejēdzīgi grūta. Ne man, man Dievs ir piestāvējis klāt. Providence pret mani ir bijusi izcili devīga. Pēc vidusskolas taču biju iestājies Ekonomikas fakultātē. Un tad no padomju skolas tīras nejaušības dēļ ielēcu brīvajā lidojumā (Iestājās Tautas kinoaktieru studijā. – I.V.), es drīkstēju «lidot»! Mans nabaga tēvs ar divu klašu izglītību, puspolis, puslietuvietis, kas ienācis Latvijā un iemācījies latviešu valodu, savu 18 gadu veco dēlu ierauga kinoekrānā... Neviens neko tādu nebija gaidījis. Un tad «Mans draugs – nenopietns cilvēks»... Tikai tad arī pats noticēju, ka varu būt aktieris.
 
Jānis Paukštello Latvijas Radio 2 jubilejā

Jau padsmit gadus strādājat Kristīgajā radio, lasot svētrunas. Droši vien tās vadījušas arī jūsu domas, veidojot īpašu skatījumu uz dzīvi?
Jā, tās ir ASV dzīvojošā baptistu mācītāja Brūsa Hesa sarakstītas svētrunas. Man ir tikai viens noteikums, ka iepriekšējā dienā ir jāsaņem teksts, lai pa nakti varu izlasīt pantus no evaņģēlija, par kuriem viņš runā, un klusībā tos pārdomāt. Runājot par «Jauno Derību», esmu laba baznīcēna līmenī.

Bet Brūss Hess diemžēl lēnām mirst, viņam ir prostatas vēzis. Cik ilgi saņemšu šīs svētrunas, Dievam vien zināms... Pēdējos gados esmu pazaudējis divus draugus, kas slimības dēļ nomira lēnām. Tas ir šausmīgi. Un viena dīvaina lieta. Viņi atgriezās pie Dieva. Arī Haris smīnēja par šo lietu. Bet tad, kad pienāk... (Nopūšas.)

Aktieris cer, ka kājas problēmas ir pagātne.

Aktieris cer, ka kājas problēmas ir pagātne.



Lasot svētrunas, esat ticis pie īpaši meditatīvas balss...
Tāpat, kā runājot Ziedoni. Viņš teica, ka nav jākustas un nezin kā jārunā viņa dzejas laikā, tas jādara diezgan askētiski. Universitātes Aulā uzstājos un prasīju pašam dzejniekam: «Kā ir?» Viņš teica – dzeja ir balts sniega laukums, kurā tu iebrauc ar savām slēpēm. Un, tieši pateicoties tam, viņi redz to sniega laukumu. «Un tas vairs nav mans, bet tavs Ziedonis,» viņš sacīja, «vienīgi man var patikt viens vai otrs, kurš labāk runā.» Viņš zināja, ka Kaspars Znotiņš runā izcili – viņš bija dabūjis Ziedoņa intonāciju. Jau pats Znotiņš izskatās stipri līdzīgs Ziedonim. (Smejas.) Viņš teica – nu, redz, ir viens labāks par tevi, tas ir Znotiņš.

Šis ir vēl viena jubilāra – režisora Jāņa Streiča – gads, kurā esat iesaistījies arī jūs.
Streičs ir mans radītājs manā aktiera profesijā. Ja nebūtu «nenopietnā cilvēka», es nezinu, kā būtu... Tāpat kā Pauls dziedātāja profesijā. Viņš teica – esmu atradis vēl vienu, kas staigā pa Dailes teātri un zem deguna ņurd. Ņem un dziedi! Jā, Streičam šopavasar bija meistarklases, kā arī viņš pasākumos satiekas ar kinoskatītājiem visā Latvijā, kuros labprāt aizbraucu līdzi.

Jānis Paukštello atgriežas pie jokiem: "Man patīk tā spēle, ko sauc par blefošanu!"



Kāda jums solās būt jaunā teātra sezona?
Turpināšu spēlēt izrādē «Granātu krāsas aproces», kā arī būs citi mazāki projekti. Priecē, ka kāja atlabst straujāk, nekā ārsti prognozēja. Ar ortopēdisko zābaku nu jau varu noiet kādus trīs kilometrus. Būs vieglāk arī spēlēt.

Kā būs, tā būs... Kad pirms dažiem gadiem Kārlim Zālem bija 120 gadu jubileja, man bija uzticēts 15 lappušu lasījums par viņa dzīvi. Viņš cita starpā 1939. gadā Mākslas akadēmijas studentiem teica: «Jūs cerat uz labākiem laikiem? Labāku laiku nebūs. Labākais laiks ir tas, kurā jūs dzīvojat. Tagad cīnās vara un nauda, bet vēl ir darbs. Kas uzvarēs? Darbs. Tāpēc, ka darbs ir viss. Mēs esam strādīga un kriet–na tauta!» Zināt, kas ir «kriet–»? Nosmelt krējumu. Mēs esam krējums!
 
Jānis Paukštello Guntara Rača jubilejas koncertā

Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: privātā arhīva, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS