Mazmākoņains
Rīga
12°
Mazmākoņains
LV RU
Attiecības

Pieskārienu burvība. Masāžas speciālists: "Cilvēki neprot viens otram pieskarties" (59)

 
17.septembris 2016  07:12

Parasti mēs dodamies uz masāžām, ja kaut kas sāp vai tūlīt sāpēs, par ko liecina stīvums, diskomforts kādā ķermeņa daļā vai kas tamlīdzīgs. Vēl – ja vēlamies būt skaisti, cerot, ka masiera rokas izvirpos modeļa augumu. Vēl masāža asociējas ar vārdu "tuvība" – erotiskām rotaļām, priekšspēli, proti, mīlniekiem.

Nespēja pieskarties otram, nespēja vienkārši noglāstīt, apskaut ir kļuvusi norma, mantojums, kas nodots no paaudzes paaudzē.

Nespēja pieskarties otram, nespēja vienkārši noglāstīt, apskaut ir kļuvusi norma, mantojums, kas nodots no paaudzes paaudzē.

Tā tas ir, bet – masāža var būt vienkārši dāvana, atvaļinājums miesai, kas, summējot visu iepriekš teikto, sniegs svētkus dvēselei.

Ir konstatēts, ka mirklī, kad cilvēki viens otram pieskaras un apskauj, mainās viņu fizioloģija – atslābinās nervu sistēma, pazeminās stresa līmenis, kas ietekmē gan emocijas, gan garastāvokli. Zinātnieki izpētījuši, ka cilvēka labsajūtai nepieciešami aptuveni 70 labestīgi pieskārieni diennaktī. Lūk, kas nodrošina gan optimismu, gan mierpilnu skatījumu uz pasauli un apkārtējiem, gan harmonizē prātu.

Pieskāriena neapjaustā maģija
Mūsdienās tiek piedāvātas visdažādākās masāžas – klasiskā, sporta, ar karstiem akmeņiem, ar aromātiskām eļļām, limfodrenāžas, šokolādes, medus, Taivānas, ājurvēdas, jumeiho un vēl, un vēl, bet šoreiz raksta uzdevums ir atgādināt, ka pieskāriens ir senāks par vārdu un nereti ar to var panākt daudz vairāk nekā ar visskaistāko vārdu plūdiem un visprofesionālākajām masiera rokām.

Cilvēki neprot viens otram pieskarties un vispār gaužām maz zina par Dieva un dabas ģeniāli un harmoniski izveidoto dvēseles mājokli – ķermeni, tik strikti, gluži kā sarunājuši, atbild visi uzrunātie masāžas speciālisti.

Pieskāriens visbiežāk ir noreducēts kā seksuālas aktivitātes izrādīšana. Vai – labākajā gadījumā – pieklājības žests. Izņemot, protams, reizes, kad cilvēks dodas uz masāžām konkrētu mērķu vadīts – veselība, skaistums, ja minētā labsajūta, tad parasti erotiskā kontekstā. Bet šāda pieeja apzog mūs, jo pieskāriens dziedina labāk nekā vismodernākās zāles. Pieskāriens lauž bruņas, pat ja tādā veidā tiek atbrīvotas cilvēkā ieslēgtās atmiņas, kas radušās no smagiem, sāpīgiem brīžiem viņa dzīvē. Mēs esam kā atmiņu banka, kas enerģētiskās jeb ķermeņa atmiņas saglabā ieslēgtas ķermeņa šūnās. Jebkura ar mīlestību veikta masāža var izkausēt šīs bruņas, dziedināt zem tām esošo traumu pieredzi un atjaunot dzīvības enerģijas dabisko pulsāciju.

Kas notiktu, ja pirtī, pludmalē, teiksim, draudzene piedāvātu otrai izmasēt muguru, plecus? Atzīsim – pirmā reakcija būtu mulsums.

Kas notiktu, ja pirtī, pludmalē, teiksim, draudzene piedāvātu otrai izmasēt muguru, plecus? Atzīsim – pirmā reakcija būtu mulsums.

Būtībā mēs katru dienu par savu ķermeni varam uzzināt ko jaunu – tas ir ļoti interesants, ar karstajām un aukstajām straumēm, zemūdens labirintiem kā avots, bet ko mēs darām? Kustamies vienveidīgi – tā un ne citādi sēžam pie datora, televizora, auto stūres un tikpat vienmuļi vāļājamies pa gultu, dīvānu. Tā tikai šķiet, ka ikdienā esam atbrīvoti un par sevi pārliecināti. Patiesībā mazākas un lielākas bailes cilvēku vajā ik uz soļa. Pilnībā tikt vaļā no spriedzes nevar, jo nelielas bailes ir mūsu dabiskā aizsardzība, bet samazināt derētu gan. Jūtu pasaule, dzimumsistēma ir vistrauslākā un uz negācijām, kuru apkārt ir pārpārēm, reaģē bez kavēšanās. Bet, kad cilvēks atbrīvojas no sastinguma, viņš kļūst mundrs un enerģisks.

Vairākums – ja šajā brīdī iedomātos, mans vīrs, sieva piepeši pienāk un saka – es tevi pamasēšu – apjuktu vai iesmietos, vai rupji atrauktu – liecies mierā! Ko gribi no manis! Tas pats notiktu, ja pirtī, pludmalē, teiksim, draudzene piedāvātu otrai izmasēt muguru, plecus. Atzīsim – pirmā reakcija būtu mulsums.

Kāda sieviete stāstīja par pieredzi psiholoģijas semināra laikā. Vajadzēja izvēlēties partneri, ar kuru tiks veikts uzdevums, bet izvēlei bija jānotiek nevis ar prātu, acīm, bet tausti. Aizverot acis, vajadzēja pieskarties semināra dalībniekiem, lai sajustu, tieši sajustu, kurš cilvēks būs tas, ar kuru gribas strādāt pārī. Viņa atzinās, ka, pieskaroties sievietei, paklausot semināra vadītāja aicinājumam – aptaustot cilvēku no galvas līdz kājām, viņa jutusies neomulīgi. Īpaši, kad vajadzēja pieskarties kājām, krūtīm, gurniem.

Daudzi rausta plecus, ja kāds sūdzas, ka bērnībā par maz mīļots, bučots un glāstīts. Tādi bija laiki – tiek lietišķi secināts – mums arī nebija pierasts čubināties, vai tad tāpēc sliktāks esmu izaudzis. Nespēja pieskarties otram, nespēja vienkārši noglāstīt, apskaut ir kļuvusi norma, mantojums, kas nodots no paaudzes paaudzē, kastrējot cilvēka dabisko vajadzību – samīļoties, kā to dara bērni, kaķi, suņi, kuri zina, ko vajag, lai justos labi. Bērni ātri mācās, pieņem vecāku uzvedības modeli un drīz vien kļūst par tādu pašu indivīdu, kas zina – pieskāriens ir kaut kas seksuāls vai pakalpojums par maksu.

Masieri stāsta, ka reizēm klients, kas atnācis uz masāžu, sūdzas par sāpēm, stingumu muskuļos, neveselību, bet viņa ķermenis atklāj ko citu – akūtu glāstu trūkumu.

Masieri stāsta, ka reizēm klients, kas atnācis uz masāžu, sūdzas par sāpēm, stingumu muskuļos, neveselību, bet viņa ķermenis atklāj ko citu – akūtu glāstu trūkumu.

Tā arī izlīdzamies – ejam pie pedikīra, manikīra speciālista, friziera vai masiera, lai saņemtu nesaņemto – vitāli svarīgo pieskārienu.

Meklējot tuvības paijas
Jaunībā pieskāriens tomēr nav tik izteikts deficīts – ir dejas, veidojas pāra attiecības, arvien vairāk jauniešu pieņēmuši ārzemnieku modi, satiekoties apskauties, sabučoties, taču, gadiem ejot, pieskāriens kļūst arvien intīmāks, līdz ar to ierobežotāks. Ja pārim nav seksuālās saskaņas, radušās problēmas, gudras mātes cenšas kompensēt to ar bērnu mīļošanu, kas gan nereti beidzas, kad mazulis ir paaudzies. Gan tāpēc, ka nostrādā kārtējais stereotips – tik lielam bērnam mammas bužināšana vairs nav vajadzīga, arī vannā mugura vairs netiek berzta, gan tāpēc, ka pusaudzim sākas eža periods un klēpī viņu, tik lielu, nepaņemsi.

Pēc četrdesmit gadu vecuma daudziem iestājas tā sauktais tukšās ligzdas sindroms – cilvēki vēl jūtas jauni, bet bērni izauguši, aizgājuši savā dzīvē. Tad sākas psiholoģiskas problēmas, kas vīriešiem var izraisīt arī impotenci. Bēgot no tās – fiziskās, kurai apakšā visbiežāk ir emocionālā impotence, tiek ieviestas mīļākās un mīļākie, kas var beigties ar laulības šķiršanu, dažiem – ar dzīvi vientulībā.

Pārsteidzoši dau­dziem intīmā dzīve jo­projām ir stip­ri no­lais­tā stā­vok­lī. Un nav jē­gas mai­nīt mī­ļā­kos vai mīļākās, ja pa­ts cilvēks ne­zi­na, ko grib.

Pārsteidzoši dau­dziem intīmā dzīve jo­projām ir stip­ri no­lais­tā stā­vok­lī. Un nav jē­gas mai­nīt mī­ļā­kos vai mīļākās, ja pa­ts cilvēks ne­zi­na, ko grib.

Ir milzum daudz bēdu stāstu par to, ka laulātie dzīvo kopā, bet nemīlējas. Jāzina, ka vīrieši ir tikpat jutīgi un reizēm pēc smagas darbadienas alkst glāstu vēl vairāk nekā sievietes. Masieri stāsta, ka reizēm klients, kas atnācis uz masāžu, sūdzas par sāpēm, stingumu muskuļos, neveselību, bet viņa ķermenis atklāj ko citu – akūtu glāstu trūkumu. Nav retums, kad sievietes masāža laikā sāk piepeši raudāt.

“Cil­vē­ki grib pa­līst zem se­gas, pa­slēp­ties aiz priekš­ka­ra, kaut­rē­jas no sa­va ķer­me­ņa, sa­trau­cas, sarkst un ne­spēj at­slā­bi­nā­ties,” stās­ta ma­sie­re Inese, kas praktizē ārstnieciski erotisko masāžu, piebilstot, ka ne jau nu nai­vi zē­ni vai pu­ri­tā­nis­ki no­ska­ņo­ti sirm­gal­vji ir Ineses ap­mek­lē­tā­ji, tie ir vī­rie­ši spē­ku piln­brie­dā, uz­val­kos – lep­ni kā pā­vi, bet pli­ki – trī­co­ši kā cā­lē­ni. Ārstnieciski erotiskā masāža vispirms ir mācību stunda, kā mēs iemācāmies pieskārienus saņemt un dot otram. Cilvēks iemācās pieņemt savu ķermeni, bet, galvenais, tā ir alternatīva vardarbīgam kairinājumam. Vārdos mēs visi zinām, ka pieskāriens var būt labvēlīgs, mīļš, bet reāli piedzīvots erotisks kairinājums mums parāda, kāda tam ir forma.

 “Mugurkauls. Vai tu zini, ka tā ir viena no erogēnajām zonām, kas nepelnīti tiek atstāta novārtā?” jautā Inese, kad esmu piekritusi izmēģināt viņas māku. Masiere Inese tuvina plaukstas mugurai, tad viegli piespiež, patur un strauji noņem. Ar tikko jaušamām, vibrējošām kustībām masieres pirksti no pēdām pa iekšstilbiem virzās uz augšu, tad apmet loku gar ciskām un sāk kairinošo spēli no sākuma. Seko tāds kā pirkstu tango pa pleciem, kas izraisa tīkamu, grūti raksturojamu tirpoņu. Ineses ma­sā­žas sa­stāv­da­ļa ir kontra­sti. Tiek vei­ci­nā­tas sap­ņai­ni sal­das iz­jū­tas, un tad – bli­ukt! – ma­sie­res ro­kas kļūst stip­ras un sma­gas, vi­ņa uz­sit pa pleciem vai ie­kniebj, un es gan­drīz vai sa­le­cos. To var sa­lī­dzi­nāt ar kontra­sta du­šu karsts – auksts vai ie­grem­dē­ša­nos le­dai­nā baļ­ļā pēc iz­kar­sē­ša­nās sau­nā. “Vī­rie­tim jā­spēj kon­tro­lēt erek­ci­ju, un šis ir tre­niņš. Es pa­rā­du, kā to var iz­da­rīt,” skaidro Inese. “Ma­na ma­sā­ža pa­re­dzē­ta sti­mu­lā­ci­jai, asi­ņu pie­plū­dei, ķer­me­ņa sa­ga­ta­vo­ša­nai in­tī­mām at­tie­cī­bām.”

Tieku murcīta un glaudīta, klavierspēle pa skriemeļiem ir vienlaikus nedaudz sāpīga un patīkama. Tam, ko šobrīd dara masiere, ir vēl kāda nozīme – viņa iztausta manu ķermeni un pasaka, kur ir bijusi trauma vai ieperinājusies kaite. Izrādās, kaifīgo ķermeņa izņurcīšanu atļaujas tikai retais, lielākā daļa klientu pie masieres nāk kaulu, muskuļu un muguras sāpju mocīti. “Būtu labi, ja pirms dziednieciskās masāžas es katru varētu iztaustīt, jo tā visvieglāk noteikt, kur slēpjas vaina,” atzīst speciāliste un tikpat rotaļīgi izmasē rokas, elkoņus, pirkstus un tad ķeras pie astes kaula. “Vīriešiem šis rajons ir ļoti jutīgs. Viņiem uz dibena ir tādas kā mazas iedobītes. Ja mīlēšanās laikā tajās tā kārtīgi ieķeras, ir kolosāla erekcija,” pačukst Inese. Un vēl – vīriešus vai trakus padarot zīda audums.

Pārsteidzoši dau­dziem intīmā dzīve jo­projām ir stip­ri no­lais­tā stā­vok­lī, jau atkal dzirdu zināmo. Un nav jē­gas mai­nīt mī­ļā­kos vai mīļākās, ja pa­ts cilvēks ne­zi­na, ko grib.

In­ese tur­pi­na: “Or­gasms – tā ir mil­zu enerģi­ja, kas caur­strā­vo vi­su ķer­me­ni. Tam jā­būt! Ja vī­rie­tis sli­mo, ārsts sa­ka: slin­ka sie­va. Tā­pat arī ar sie­vie­ti – ja vi­ņai ir iekai­sums, gi­ne­ko­lo­ģis­kas pro­blē­mas, jārau­gās, vai pie vai­nas nav vīrs.” Lū­dzu, lai masiere no­sauc ķer­me­ņa ero­tis­kā­kās zo­nas. Vi­ņa lie­tiš­ķi pa­ņem sa­rak­stu un sāk la­sīt: “Lo­cī­ta­vas, gū­žu iekš­pu­se, gur­ni, pa­du­ses, mu­gur­kauls, aizauss, cis­ku iekš­pu­se, na­ba, vē­ders, kakls, krū­šu ga­li.” Būtiskākais secinājums: mēs spējam viens otru iepriecināt pavisam vienkārši – ar glāstiem, pieskārieniem, dažādām niansēm un spēlēm, un īpašu instrukciju, ko darīt, kur spiest, kā glaudīt, nemaz nav. “Ja lau­lā­tie viens ot­ru bie­žāk šā­di ie­prie­ci­nā­tu, ti­ci man, šķir­ša­nās pie mums samazinātos vismaz uz pusi,” masiere saka un pastāsta kādu gadījumu. “Tas bi­ja sen. Ko­lo­sāls pār­is – jaun­a skais­ta sie­va, vīrs li­do­tājs, bet viņiem nebija sek­su­ālas in­te­re­ses vie­nam par ot­ru. Nu, ko – mē­ģi­nā­jām pa­lī­dzēt, un me­to­de bi­ja tā­da: vi­ņus di­va­tā ie­slē­dza vienā tel­pā, li­ka iz­ģēr­bties, at­ļā­va glās­tīt vie­nam ot­ru, bet ne­ļā­va pie­skar­ties intīmām zo­nām. Pēc vai­rā­kiem se­an­siem sek­su­ālā in­te­re­se pa­rā­dī­jās.”

Ko no tā secināt? To pašu – esam slinki, skopi, pavirši. Turklāt vissvarīgākajā dzīves segmentā – attiecībās.

Cilvēks + pieskāriens = mīlestība
Ja mēs agrīnā bērnībā maksimāli apmierināsim bērna patiesās vajadzības, nevis tās, kas vecākiem liekas svarīgas, ja mācīsim tās vēlāk apmierināt mijiedarbībā ar citu cilvēku vajadzībām, jo neviena cilvēka vajadzības nedrīkst vērtēt augstāk vai zemāk par otra vajadzībām, tad vēlāk izaugušie bērni pratīs sajust un apmierināt paši savas vajadzības, sadzīvot ar otru, dot saviem bērniem iespēju būt pašiem, nevis gaidīt, ka otrs zinās, ko man vajag. Būs daudz vairāk laimīgu cilvēku. Tā teic Gentle Bio-Energetic – maigās bioenerģētikas – speciālisti. Re – jau atkal nonākam pie tā paša. Viss sākas ar bērnību, precīzāk – attiecībām.

Maigās bioenerģētikas metodei ir aptuveni 30 dažādas tehnikas. Viena no tām – tauriņa pieskāriena masāža. Terapija ietver sevī dziļu filozofiju, un tā pamatos ir maiga, saudzīga attieksme pret ikvienu –gan pieaugušo, gan bērnu –, kā arī ticība cilvēka pašregulācijas spējai.

Maigās bionerģētikas pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Amerikā. Šo novirzienu izveidojusi slavenā psihoanalītiķa, ķermeņa terapeita un zinātnieka Vilhelma Raiha (Zīgmunda Freida asistenta un laikabiedra) meita Eva Raiha. Pēc izglītības Eva bija pediatre, viņa asistēja tēvam arī zinātniskajā darbā laboratorijā, kur viņš pētīja pieskāriena ietekmi uz ķermeņa enerģijas pulsāciju. Vilhelms Raihs strādāja terapijā gan ar pieaugušajiem, gan maziem bērniem, un Evu kā pediatri interesēja tieši tēva saudzīgā attieksme pret bērniem.

Vēlāk Eva strādāja Hārlemas hospitālī Ņujorkā, uz kurieni veda priekšlaikus dzimušos bērnus. Tolaik valdīja uzskats, ka bērni neko nejūt un neatceras. Mazuļus atstāja vienus uz aukstiem metāla galdiem, bez mīlestības un pieskārieniem. Mirstības procents bija ļoti augsts. Pediatre sāka izmantot maigus pieskārienus, lai palīdzētu bērnu enerģijai izplesties. Rezultāti bija pārsteidzoši. Bērni kļuva dzīvīgāki, kontaktējās, sāka elpot dziļāk (tajā laikā daudzi bērni mira no pneimonijas). Tā Eva sāka detalizētāk izstrādāt tauriņu pieskāriena masāžu kā tehniku. Vēlāk viņu aicināja grūtu dzemdību gadījumos, kad bērniem bija elpošanas traucējumi vai citas problēmas. Un tas palīdzēja. Sākotnēji tā bija zīdaiņu masāža, vēlāk – dziedinoša tehnika visu vecumu cilvēkiem.

Masāžas principi un tehnika balstās uz to, ka cilvēkā ir dzīvības enerģija (life energy) jeb Orgona enerģija (pēc psihoanalītiķa Vilhelma Raiha), trauma un bruņas (armor). Masāžas speciālisti stāsta: katrā no mums ir kodols, no kura izstarojas enerģija, savienojoties ar Dievu, Kosmosa enerģiju vai augstākajiem spēkiem jeb Augstāko apziņu, kā nu mēs katrs to saucam. Šī enerģija pulsē, tā izplešas un saraujas, uzlādējas un izlādējas, staro un plūst, veidojot enerģētisko lauku jeb auru. Šo pulsāciju redzam visā dzīvajā, kas ir dabā, – okeāna viļņos, cilvēka sirdspukstos, dzemdību sāpēs, gadalaiku maiņās. Pulsāciju mēs piedzīvojam arī emocijās – dusmas, prieks, bauda ir tas, ko jūtam, enerģijai izplešoties; skumjas, bailes, sēras – enerģijas plūsmai saraujoties. Bet dažādu traumu (gan fizisku, gan garīgu) dēļ mēs aizsardzības nolūkā veidojam blokus jeb bruņas. Par traumu tiek uzskatīta jebkura pieredze, kas ietekmē dzīvības enerģijas plūsmu, bet jebkura trauma veidojas izdzīvošanas nolūkā. Arī mazam bērnam traumu saraksts ir ļoti plašs – negribēta grūtniecība, bērna atšķiršana no mātes, smagas dzemdības, nabas saite ap kaklu, ķeizargrieziens, operācijas, anestēzija, vardarbība –, un pamazām, bērnam augot, veidojas bruņas, rodas muskuļu sasprindzinājumi, ierobežota elpošana, psihosomatiskas slimības, dzīves scenāriji, kas atkārtojas.

Speciālisti māca: tauriņa pieskāriena masāžas pieskārienam jābūt tik vieglam, lai, saņemot pirkstos tauriņu un tad atlaižot to brīvībā, spārnu zvīņas nepaliktu uz pirkstu galiem un tauriņš spētu atkal lidot. Tā arī radies masāžas nosaukums. Šī masāža notiek tikai ādas, reizēm (ja ķermenis ir jutīgs) pat tikai enerģijas lauka līmenī. Raihs uzskatīja, ka cilvēkam ir septiņi segmenti – acu, mutes, kakla, krūšu, diafragmas, vēdera un iegurņa. Segmenti iet perpendikulāri ķermeņa asij, un dzīvības enerģija plūst paralēli tai. Līdz ar to kļūst saprotams, kā segmentu bruņas ietekmē enerģijas plūsmu.

Izmantojot ļoti vieglas glāstošas cirkulāras vai viegli purinošas kustības, masāžas speciālists iet šiem segmentiem pāri, uzrunājot enerģiju cilvēka ķermenī un aicinot to izplesties. Pieskāriens ir ļoti maigs, sākot no galvas virzienā uz kājām, no ķermeņa centra uz ārpusi, vienmēr respektējot cilvēka stop. Enerģijas stiprums ir izmērāms ar īpašiem aparātiem. Vilhelma Raiha pētījumi pierādīja – ja ķermenim pieskaras ļoti viegli, enerģija izplešas un nāk uz āru; ja pieskaras stingri, enerģija ieraujas atpakaļ. Tas ir zinātniski pierādīts. Ja enerģijas pulsē brīvi, mēs brīvi varam izdzīvot visas emocijas. Turklāt nevajadzētu tās iedalīt labajās vai sliktajās, labo rādīt uz āru, bet slikto dedzināt sevī. Bieži ir tā – ja cilvēks neļauj vaļu dusmām, viņš neļauj sev arī no sirds priecāties. Šīs emocijas enerģētiski ir ekspresīvas, tāpēc, baidoties izpaust labās, liedzam sev arī sliktās.

Teiksiet, ko tad darīt, ja tas otrs blakus ir muļķis, kas neapjēdz savu pieskārienu burvību?! Dariet kā kaķi! Glaudieties klāt, lūdziet paši un dodiet paši.

Teiksiet, ko tad darīt, ja tas otrs blakus ir muļķis, kas neapjēdz savu pieskārienu burvību?! Dariet kā kaķi! Glaudieties klāt, lūdziet paši un dodiet paši.

Un tā – lēnām mēs pārvēršamies par biorobotiem. Interneta laikmets vēl vairāk stimulē šo pašizolāciju, mēs slēpjam savu vājumu aiz pašpietiekamības lozungiem un nesaprotam, kāpēc arvien mazāk un mazāk ir vēlēšanās doties dzīvē, pie cilvēkiem, kāpēc arvien mazāk ir spēka priecāties.

Teiksiet, ko tad darīt, ja tas otrs blakus ir muļķis, kas neapjēdz savu pieskārienu burvību?! Dariet kā kaķi! Glaudieties klāt, lūdziet paši un dodiet paši. Lai brīnās un bolās, lai apceļ un skaišas, bet glāstiet, masējiet savus bērnus un mīļotos, apskaujiet draugus un vecākus – pieskarieties par spīti visam. Neatsakiet saviem bērniem, kad viņi lūdz paglaudīt muguru. Ja tas jau nokavēts, piedāvājieties paši – lielajai meitai pamasēt pēdas vai dēlam – plecus. Sirsnīga vīra galvas noglaudīšana dažreiz ir daudz jaudīgāka par vakariņām, lai cik bezgala gardas tās būtu. Pieskarieties! Visvairāk tas vajadzīgs jums pašiem.

Un vēl – uzdāviniet sev atvaļinājumā masāžas kursu. Turklāt nevis lai ieliktu kaut ko atpakaļ, savilktu, izstieptu, nomīcītu nost vai citas tamlīdzīgi labas un noderīgas manipulācijas, bet TĀDU un pie TĀDA speciālista, kas sniedz miesisku labpatiku un dvēselisku labsajūtu.

 Ieva Bērziņa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto:Shutterstock






    Komentāru noteikumi