Mazmākoņains
Rīga
16°
Mazmākoņains
LV RU
Sabiedrībā

Atpakaļ nākotnē jeb – baltkrievu diplomātes sajūtas, pēc 20 gadiem apciemojot Rīgu (118)

 
03.septembris 2016  06:30

Baltkrievijas lielākajā avīzē „Sovetskaja Belorussija” piektdien, 2. septembrī, publicēts plašs Ineses Pleskačevskas raksts „Atpakaļ nākotnē”. Tajā baltkrievu diplomāte raksta par savām izjūtām, kuras piedzīvojusi atkal pēc 20 gadiem apciemojot Rīgu.

Baltkrievu diplomātei Inesei Pleskačevskai pēc 20 gadiem atkal atgriežoties Rīgā visvairāk pārsteidza kanalizācijas lūkas uz Latvijas galvaspilsētas ielām un tas, ka te ar tik lielu vērienu tiek atzīmēts Uzvaras diena – 9. maijs.

Baltkrievu diplomātei Inesei Pleskačevskai pēc 20 gadiem atkal atgriežoties Rīgā visvairāk pārsteidza kanalizācijas lūkas uz Latvijas galvaspilsētas ielām un tas, ka te ar tik lielu vērienu tiek atzīmēts Uzvaras diena – 9. maijs.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Pleskačevska trīsarpus gadus nodzīvoja Rīgā un strādāja Baltkrievijas vēstniecībā. Tagad viņai atkal bija iespēja paviesoties Latvijas galvaspilsētā. Viņa teic, ka divu desmitgažu laikā Rīgas izskats ir redzami mainījies un par to liecina... kanalizācijas aku vāki uz ielām. Viņa raksta:

„Pagājušajā gadā mani nepatīkami pārsteidza kanalizācijas lūkas Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā – Kauņā, uz kurā joprojām vīdēja uzraksts: „Lietuvas PSR 1970”. No vienas puses valsts tur aktīvi cīnās ar nolādēto padomju mantojumu, bet no otras puses bez tā nevar iztikt. Rīgā aku vākus ar padomju simboliku nemanīju”.  

Nepilsoņu sašutums nav pamatots – viņi paši vainīgi, ka nemācas latviski
Aprakstot Rīgas apmeklētāju pirmos iespaidus – kaijas autoostā, Centrāltirgus paviljonus, Brīvības pieminekli un citas ievērojamas vietas, Pleskačevska arī apraksta sajūtas, kuras radās tikšanās ar sen neredzētām paziņām. Viena no viņām ir Zina, kura atšķirībā no dēla un vīra, nav ieguvusi Latvijas pilsonību. Baltkrieviete uzskata, ka pie tā, ka Zina nav ieguvusi pilsonību, lielā mērā ir vainīga viņa pati, nevis valsts:

„Nevar atbrīvoties no sajūtas, ka šajā situācijā ir vainīga nevis valsts, bet gan paši krievvalodīgie. Baltkrievijā, Vitebskā, dzimusī Zina, kura visu savu apzinīgo mūžu nodzīvojusi Latvijā, jau sen kā ir tiesīga iegūt Latvijas pilsonību. Tikai, lai to iegūtu, ir nepieciešams, nokārtot latviešu valodas un vēstures eksāmenu, kā arī zvērēt uzticību valstij, no kuras viņa nedomā braukt prom. Iesākumā viņa mācīties valodu un kārtot eksāmenus negribēja, bet tagad, kad to gribētu, vairs nav tāda atmiņa, lai iemācītos valodu.

Tādu krievvalodīgo, kā Zina, kuri principiāli nemācās latviešu valodu, nav mazums. Manuprāt, viņiem ne vienmēr ir taisnība. Viņiem nav taisnība tajā, ka viņi nevēlas mācīties valsts, kurā dzīvo, vienīgo valsts valodu. Un viņiem nav taisnība, ka prasības par latviešu valodas zināšanām uzskata par netaisnīgām. Valodas nezināšana pirmām kārtām ierobežo personiskās iespējas – izglītību, darba izvēli un komfortablu dzīvi.

Latvija ir neatkarīga 25 gadus, un tā, tāpat kā citas bijušās padomju republikas, PSRS laikos vairs neatgriezīsies. Un vēl par valodu... Līdz 1959. gadam katram latvietim, kurš gribēja iekārtoties darbā, vajadzēja uzrādīt izziņu par to, ka viņš pārvalda krievu valodu. Un, kad zini šo izziņu vēsturi, pašreizējās prasības par valsts valodas zināšanām, vairs neliekas nesamērīgas”.

Pārsteigums: Latvijas valsts atļauj Uzvaras dienas svinības
Viens no lielākajiem Pleskačevskas Rīgas pārsteigumiem bija tas, ka te bez ierobežojumiem krievvalodīgie var svinēt 9. maija svētkus. Viņa raksta:

„Rīga un Latvija saglabājušas tiesības svinēt 9. maiju. Par to parasti Krievijas telekanāli nestāsta. Biju pārsteigta, ka mana paziņa Marina, vērojot Rīgas svētku uguņošanu, teica: „Protams, labi, bet to nevar salīdzināt ar uguņošanu, ko sarīko 9. maijā”. Šeit katru gadu notiek liels koncerts, kurš noslēdzas ar visgrandiozāko gada uguņošanu”.

Protams, baltkrievietei tas bija patīkams pārsteigums, jo Baltkrievijā attieksme pret 9. maija svētkiem ir citādāka nekā Latvijā. Tomēr nesaskaņas starp latviešiem un krievvalodīgiem Rīgā ir manāmas, kaut arī daudz mazākā mērā nekā pirms pārdesmit gadiem. Bet, lai pārvarētu sabiedrības šķelšanos un Latvijā vairs nebūtu nepilsoņu, Pleskačevska uzskata, ka būs vajadzīgs vēl samēra ilgs laika posms – viena paaudze.

Kasjauns.lv/Foto: ekrānuzņēmums no „Sovetskaja Bellorussija”, Evija Trifanova/LETA/Facebook






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS