Apmācies
Rīga
16°
Apmācies
LV RU
Intervijas

"Viņas melo labāk" jaunā zvaigzne Ieva Florence: "Ar seriāla papucīti pēc katras filmēšanas samīļojamies" (61)

 
04.septembris 2016  07:23

Pirms gada nomainījusi uzvārdu, viņa turpina savus eksperimentus ar nekomfortablām darbības zonām – karstākajā TV3 vasaras seriālā «Viņas melo labāk» Ievas Florences atveidotā varone Dina cenšas pārspēt valdonīgo tēvu, kuram patīk visu kontrolēt.

Ieva Florence ik pa laikam dodas savas identitātes meklējumos.

Ieva Florence ik pa laikam dodas savas identitātes meklējumos.

Piedzimi kā Ieva Sarma. Vai uzvārdu Florence pieņēmi tāpēc, ka patīk Itālija?
Nav taisnība. Itālijā esmu bijusi pasen – 14 gadu vecumā, kad dziedāju un dejoju folkloras kopā «Rija». Bet viss sākās 10. klasē, kad bija jādomā, par ko rakstīt zinātniski pētniecisko darbu. Izlēmu – kāpēc gan nepapētīt savus senčus – tēti, mammu, brālēnus?! Pētīju savu dzimtas koku četrus gadus. Atradu skaistu leģendu, kuras pirmsākumi meklējami Itālijā, un tā ir saistīta ar hercogu ģimeni. To pilsētu, kurā tā dzīvoja, nosauca viņu uzvārdā par Florenci. Šis uzvārds saistīts arī ar manu vecvectēvu no mammas puses. Tāpēc tagad visiem stāstu, ka Florenci esmu aizņēmusies no mammas dzimtas koka. Stāsti ir dažādi, un katram no maniem radiniekiem noteikti būs sava versija. Man, lūk, tāda! Turklāt es noteikti gribu vēlreiz doties uz Florenci. Tāda ir mana misijas apziņa.

Ģimene neapvainojās, ka nomainīji uzvārdu?
Nē! Viņi mani saprata un piekrita. Turklāt tā ir mana izvēle. Visās ģimenēs ir daudz noslēpumu, un, protams, bija interesanti uzzināt, kas ir bijis pirms manis un kāpēc tā noticis. Skolas laikā man bija ļoti svarīgi savas identitātes meklējumi. Sāku intervēt omītes par pagātni. Sākumā viņas bija ļoti kautrīgās, bet pēc tam... Paspēj tik pierakstīt! Tāda – gandrīz vai misijas izjūta.

Tad jau tu grāmatu varētu uzrakstīt!
Varbūt nākotnē tā arī izdarīšu. Gribētos iegrāmatot gan dzimtas koku, gan visu, kas ap to noticis. Un, ja kāds gribēs paskatīties, varēs to izdarīt. Ir interesanti, no kurienes tu esi nācis. Fantastiski saistoša ir veselības līnija – kādas slimības var mantot no paaudzes paaudzē, kas iedzimst gēnos. Arī atkārtojas ļoti daudz. Šādu informāciju uzzinot, var arī sevi pasargāt no dažādām iespējamām kaitēm.

Sanāk, ka tavā ģimenē neviens nav tik despotisks kā seriāla «Viņas melo labāk» «papucītis»?
Nē, nē (smejas)! Gan mamma, gan tētis arvien atbalsta manas izvēles, un tādā ziņā esmu vecākiem ļoti pateicīga, ka viņi ir ļāvuši man izbaudīt neatkarību, pašai kļūdīties, iemācīties pieņemt lēmumus... Tātad kļūt pieaugušai šajā sarežģītajā dzīvē. Ļoti daudz tomēr ir atkarīgs no mums pašiem, nevis mūsu vecākiem. Ar savu seriāla «papucīti» Normundu Laizānu mēs pēc katras filmēšanās samīļojāmies, un viss bija vislabākajā kārtībā. Viņa ļoti profesionāli notēlotais skarbums palīdzēja spēlēt. Viņš man uz laukuma deva tādu enerģiju, uz ko es arī varēju kā meita atbildēt. Jebkurā ģimenē taču varētu būt strīdi par to, ko tu gribi darīt rīt un kāpēc tu piepeši gribētu doties uz burziņu pulksten desmitos vakarā.

“Nekad neesmu slēpusi savu attiecību statusu. Bet ir patīkami, kad cilvēki ir drosmīgi un atklāj savas emocijas kaut vai interneta sarakstē,” saka Ieva. Attēlā – kopā ar draugu Oskaru.

“Nekad neesmu slēpusi savu attiecību statusu. Bet ir patīkami, kad cilvēki ir drosmīgi un atklāj savas emocijas kaut vai interneta sarakstē,” saka Ieva. Attēlā – kopā ar draugu Oskaru.

Man šķiet, tu pati esi tāda ļoti droša un neatkarīga.
Esmu augusi starp puikām (Ievai ir trīs brālēni, kā arī vecākais un jaunākais brālis – S.K.): bērnībā kopā bēgām no mājām, rāpāmies kokos, spēlējām kariņus. Skolas laikā darīju ļoti daudz ko – gribēju izmēģināt visu, kas man patika. Atceros, kā tētis neļāva spēlēt basketbolu. Šķiet, otrajā klasē biju izdomājusi, ka to vajag izmēģināt. Bet viņš pateica, ka basketbols esot vīriešu sporta veids un sievietēm tajā vispār nav, ko darīt. Nu tad nu es iespītējos un gāju spēlēt pa kluso... Septiņus gadus. Tai pat laikā apmeklēju arī citus pulciņus un dziedāju ansamblī un korī. Tagad es zinu, ka gribu būt aktrise, jo esmu izvēlējusies šo ceļu. Basketbols un tas, kas bija pirms tam, ir mana dzīves pieredze. Ļoti gribētos kādreiz nospēlēt vīrieša lomu. Jūtu, ka tas varētu būt kaut kas tieši man domāts.

Kas tevi iedvesmo teātrī?
Indra Briķe (Dailes teātra pulciņa vadītāja Kultūru vidusskolā – S.K.) ir pirmā, kas mani ar lielu iedvesmu uzrunāja, lai es mēģinu iestāties aktieros. Šovasar iedvesmojos no Jūdžina O’Nīla dramaturgu konferences Amerikā. Ikdienā mani, protams, iedvesmo kursa vadītāja Māra Ķimele un citi Kultūras akadēmijas pasniedzēji.

Vai tava mamma arī ir aktrise?
Mana mamma Sandra Florence ir permanentā māksliniece – viņa arī glezno un ilgus gadus ir bijusi tetovētāja.

TV3 jaunās sezonas atklāšanā. Ieva kopā ar seriāla “papucīti” Normundu Laizānu.

TV3 jaunās sezonas atklāšanā. Ieva kopā ar seriāla “papucīti” Normundu Laizānu.

Tev varbūt ir kāds mammas tetovēts mākslas darbs?
Nē! (Smejas.) Manuprāt, tetovējums ir jātaisa tad, kad tu jūti, ka bez tā nevari un tas tevi papildina, nevis tikai izrotā. Ja tavā filozofijā tetovējums aizstāv vai sniedz kādu pievienoto vērtību, tad jā... Tas tev ir vajadzīgs.

Bet kas palīdz un ir vajadzīgs tev?
Es kolekcionēju akmeņus. Atrodu tos tur, kur tie ilgi dzīvojuši, un atļaujos tos no mātes dabas paņemt un aizvest sev līdzi.

Raksturo savu sapņu vīrieti?
Izskats man nekad nav bijis noteicošais. Ļoti daudz nosaka sadarbība un izaugsme kopā ar mīļoto cilvēku. Jā, man ir bijuši skaisti draugi, bet beigās saprotu – kāda jēga, ka katru dienu dzīvoju ilūzijās un gaidās, ka otrs garīgi sniegs to, kas tev ir nepieciešams?! Man ir svarīga saliedētība garīgajā sfērā. Ārējam nav tik liela nozīme kā iekšējam. Uzskatu, ja cilvēks ir garīgi skaists, tad arī ārēji tas ir redzams.

Kadrs no seriāla “Šķiršanās formula”.

Kadrs no seriāla “Šķiršanās formula”.

Tev droši vien raksta mīlestības vēstules uz teātri?
Tas būtu ļoti romantiski, ja mūsdienās rakstītu mīlestības vēstules. Kad ceļoju, vienmēr pati mammai un omītēm rakstu ceļojuma atklātnītes. Man atkal raksta draugos vai feisbukā. Jā, grib arī iepazīties.

Ko atbildi?
Rakstu, ka iepazīties ir ļoti jauki, bet satikties diemžēl... Pa kuru laiku?!

Attapīgākie jau pēc feisbuka bildēm noteikti nojautuši, ka tev ir draugs!
Nekad neesmu slēpusi savu attiecību statusu. Bet ir patīkami, kad cilvēki ir drosmīgi un atklāj savas emocijas kaut vai interneta sarakstē.

Tu esot strādājusi «Ādažu čipsos»?
Jā, tas saistībā ar manu gides darbu. Mani uzaicināja uz darba interviju. Tā arī tiku tur pieņemta. Par čipsiem zinu to sākumu, kā tie ceļo, un to, kā tiek gatavoti. Zinu pašu pamatu. Jau kādu laiku tur nestrādāju, daudz kas ir mainījies. Bet vēsture paliek tā pati, to zinu labi. Un man garšo čipsi. Bet, kā mēdz teikt, – kas par daudz, tas par skādi.

Kā tad ir – vai sievietes tiešām «melo labāk»?
Vispirms gribu teikt, ka Dina ļoti grib mīlēt. Manai varonei seriālā paredzēts ilgāks mūžs, nevis tikai viena sezona. Viņa piedzīvos arī daudzus patiesības mirkļus.

Uz Bruklinas tilta.

Uz Bruklinas tilta.


Starp citu, sievišķajam dzimumam sanāk melot nevis labāk, bet dabīgāk. Vīrieši tā nemāk. (Smejas.) Kad mācījos skolā, esmu melojusi, kaut kādu savu mērķu vadīta. Bija reizes, kad biju ārkārtīgi godīga pret apkārtējiem, bet cilvēki izmantoju šo manu godīgumu, un kļuva aizvien sliktāk. Tad viena mana draudzene teica: «Ieva, tev ir jāiemācās melot!» Dažās situācijās tas ir vienīgais veids, kā var kaut ko risināt, nenodarot nevienam ļaunu... Kad tu kaut ko noklusē vai nepasaki līdz galam. Bet tagad es sevi pat provocēju būt godīgai. Jo, kad tu esi pret sevi godīgs, tu vari dzīvot, baudot lielāku brīvību.

Sandra Krauze, “Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva






    Komentāru noteikumi