Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Viedokļi

Pilsonim Arturam ārkārtīgi skarbs viedoklis par redzēto laikmetīgās mākslas izstādē "kim?" (96)

 
03.septembris 2016  18:13

Laikmetīgās mākslas centrs "kim?" jeb "kas ir māksla?" piektdien aicināja uz savām jaunajām telpām, kur tika atklāta jaunā izstāžu zāle. Pasākumu pagodināja gan Igaunijas prezidents ar kundzi Ievu, gan daudzas Latvijas prominences un mākslas mīļotāji. Viņu starpā bija arī skatītājs, kurš sevi dēvē par Artur von Lettland, un, nespēdams klusēt par redzēto, lūdza iespēju savu viedokli paust publiski. Autora rakstību un stilu saglabājam pilnībā.

Par postjoberismu, augsto mākslu un sūdu, uz kura uzbērts cukurs, -  tā jaunais cilvēks piesaka savu viedokli par izstādi. (Attēlā: Daigas Grantiņas darbs un recenzijas autors.)

Par postjoberismu, augsto mākslu un sūdu, uz kura uzbērts cukurs, - tā jaunais cilvēks piesaka savu viedokli par izstādi. (Attēlā: Daigas Grantiņas darbs un recenzijas autors.)

Kāds mans draugs man regulāri saka, ka man esot apskaužams talants uzbērt uz sūda paprāvāku kārtu cukura un iesmērēt to publikai kā šokolādi. Viņš to saka par manām mākslinieciskajām un muzikālajām izpausmēm. Savā ziņā trāpīgi, kaut nedaudz aizvainojoši. Savukārt vakardien tiku nostādīts fakta priekšā, ka mūsdienu publikai iespējams iebarot sūdu, pat nekaisot virsū cukuru, un nemēģinot kādu piemānīt, ka tā ir šokolāde. Un tas darbojas, sasodīts! „Ņemiet to, ko es esmu izdirsis! Pasmaržojiet, pagaršojiet un dāsni ieziedieties ar maniem izkārnījumiem!” varētu būt reklāmas sauklis „mākslas” izstādei, kuru vakardien apmeklēju. Bet par visu pēc kārtas.

Tā nu sanāca, ka, beidzis savu darba dienu, devos mājup, lai izstaidzinātu savu draugu, Canis Domesticus. Izejot pa mājas durvīm, iepīkstējās mans tālrunis, radot man ilūziju, ka kādam esmu vajadzīgs. Pārsteidzošā kārtā, šī ilūzija izrādījās patiesa – telefona ekrānā ieraudzīju SMS no draudzenes, kura mani aicināja piebiedroties mākslas izstādes apmeklējumam. Ar prieku uzaicinājumu pieņēmu, jo parasti man tīri labi iet pie sirds šādas atrakcijas. Norunājām tikšanās vietu un laiku, un es paskubināju savu četrkājaino čomu, lai vēl paspētu pats smuki nomazgāties, saģērbties un iesmaržoties.

Tā nu, visnotaļ pacilātā garastāvoklī izgāju no mājas un satikos ar dāmām, kuras bija mani uzaicinājušas. Nedaudz apmaldījāmies, jo jaunkundzes, kuras pašas īsti nav no Rīgas, man spītīgi apgalvoja, ka Sporta iela esot krastmalā. Mīļā miera labad nestrīdējos, un aizgājām līdz Daugavai, tomēr tad lēdijas beidzot bija gatavas atzīt savu kļūdu un paskatīties kartē. Un teikšu atklāti – šī pastaiga bija vakara patīkamākā daļa.

Nokļūstot „izstādes” norises vietā, ieraudzīju milzīgu kaudzi ar gudrus ģīmjus saviebušiem un dīvainus kokteiļus dzerošiem hipsteriem. „Labi, tas šādiem pasācieniem ir diezgan tipiski,” nodomāju pie sevis. Tā nu ar savām skaistajām pavadonēm devāmies iekšā.

Tas, ko ieraudzīju, mani pārsteidza. Nē, nopietni... Es biju apstulbis no tā stulbuma! Iesākumā pamanīju pie sienas pieliktas sešas vienādas (varbūt vairāk, varbūt mazāk, bet tas nav būtiski) stikla plāksnītes, uz kurām attēloti trīsgadīga bērna stilā zīmēti ķinķēziņi. „Hmm, tas nav trakākais, ko esmu redzējis”, nosmīnēju pie sevis. Ejot tālāk, ieraudzīju vēl dažādas, piedodiet, huiņas, kurām mākslinieciskā vērtība ir aptuveni tāda pati, kā rasistiskām interneta karikatūrām, kuras ar lielu sajūsmu pēta un tālāk palaiž ģitārists Urīns. Tikai atšķirībā no šiem „mākslas darbiem”, interneta karikatūrās ir ietverta vismaz kaut kāda doma.

Tomēr, kā izrādījās, tas ne tuvu vēl nebija kronis. Ieejot nejauki smakojošā telpā, kur uz grīdas bija sagāzti gaļas atgriezumi, man radās uzmācīga vēlme šo vietu atstāt.  Tomēr, tā kā manas pavadones vēlējās vēl papētīt ekspozīciju, izlēmu pameklēt dzērienus, jo savā naivumā sacerējos, ka kaut kur būs pieejams vīns un uzkodas, kā tas parasti notiek mākslas pasākumos.

Kronis visam bija bārs, pie kura stāvēja milzīga rinda cilvēku, radot manā dumjajā prātā ilūziju, ka dzērieni varētu būt par brīvu, kā parasti šāda tipa pasākumos. Kad sapratu, ka šeit dzērieni ir par maksu, acumirklī izdomāju doties prom. Minūtes laikā sameklēju savas biedrenes, kurām arī šis balagāns bija apnicis, un notināmies.

Tātad, rezumējam: nevarētu teikt, ka slikti bija pilnīgi viss. No visas klaunādes tomēr bija viena baudāma glezna. Velns viņu zin, kā sauc autoru un pašu bildi, bet tas bija diezgan liela izmēra darbs, uz kura uzmālēts kaut kas, kas daļēji atgādināja viduslaiku kanonisko mākslu, daļēji – Dalī stila sirreālismu. Labprāt iegādātos. Viss pārējais bija diezgan liels mēsls, bet, visu cieņu par uzdrīkstēšanos – ne grama cukura tam virsū nesajutu. Paldies. Nekad vairs neapmeklēšu kim?.

Cieņā,
Artur von Lettland
 
Laikmetīgās mākslas centrs "kim?" atklāj jauno izstāžu zāli

Kasjauns.lv/Foto: Ieva Makare/LETA/no autora personīgā arhīva






Komentāru noteikumi