Mazmākoņains
Rīga
12°
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Ilona Bagele: "Sievietes ierokas darbā, ja īstā mīlestība vēl nav sastapta"

 
07.septembris 2016  07:10

Ar tik bezdibenīgu smeldzi kā Marianas dziļvaga un tik gaišu skatu kā cīrulis Latgales debesīs – tāda ir Ilona Bagele. Ne tikai uz Operas skatuves, bet arī dzīvē. Pēc traģēdijas viņas dzīvē ienāca mīlestība, un tieši četrdesmit gadu vecumā – mazs puikiņš, apaļš un priecīgs.

“Skatuves cilvēkam blakus vajag tādu, kurš viņu saprot, jo tev jābūt pārliecinātam, ka mājās viss ir kārtībā, bērni ir pieskatīti un pabaroti, tad vari mierīgi darīt savu darbu,” savas ģimenes laimes formulu atklāj Ilona Bagele.

“Skatuves cilvēkam blakus vajag tādu, kurš viņu saprot, jo tev jābūt pārliecinātam, ka mājās viss ir kārtībā, bērni ir pieskatīti un pabaroti, tad vari mierīgi darīt savu darbu,” savas ģimenes laimes formulu atklāj Ilona Bagele.

Vai, tavuprāt, operdziedāšana ir sievišķīga profesija?
Domāju, ļoti sievišķīga! Uz skatuves ir iespēja izdzīvot dažādas lomas un tēlus un, mums, sievietēm, tas ir ļoti raksturīgi.
 
Un sievietēm tas patīk?
Tieši tā! Sievietes taču vienmēr iejūtas tēlos, bet uz skatuves jāmainās katru reizi.
 
Profesija prasa arī krampi, vīrišķīgo pusi?
Bez šaubām, jo tam visam ir jāpietiek spēka, kas nemaz nav viegli. Tu nedrīksti atslābt, vismaz sev es to neļauju. Pa visiem gadiem, kamēr strādāju Operā, es ne reizi neesmu slimojusi, biju tikai dekrētā, kad piedzima mans otrais dēliņš. Nosaku sev, ka nedrīkstu, un viss! Ja man kādu laiciņu nav jāstrādā, sāku slimot, jo organisms saprot, ka beidzot var atslābt (smejas).
 
Vai dabas atplaukšana tev dod spēku, vai arī pēc sezonas jūties iztukšota?
Dod spēku! Ja man ir brīva kāda sestdiena, svētdiena, aizbraucu uz mežu vai vasarnīcu, parušinos zemītē, iestādu tomātus. Mamma smejas: “Ko tu stādi, pēc tam nepagūsi atbraukt, lai aplietu, un tie nomirs dabīgā nāvē!” Bet man vienalga – es sevi uzlādēju dabā.
 
Droši vien tā ir rīdzinieka augstprātība – brīnīties, ka latgaliešiem ir vasarnīcas. Bet Daugavpils ir liela pilsēta, cilvēki dzīvo blokmājās...
Jā, un pavisam tuvu pilsētai ir Stropu ezers, ja tev tur ir vasarnīca, tas ir brīnišķīgi. No manām mājām vasarnīca ir 15 minūšu brauciena attālumā. Mamma dzīvo tālāk, Lociku rajonā, kur agrāk bija lidosta. Viņa no darba brauc gar manu vasarnīcu, tad tālāk, uz savām mājām. Kolīdz ir iespēja, es ar bērniņu braucu turp – izstaigājamies, parušināmies, pakārtojam. Varu aizbraukt pat vēlu vakarā un strādāt līdz pilnīgai tumsai, bet nākamajā dienā ir tāds spēks...
 
Ja tu nebūtu kļuvusi par operdziedātāju, kas vēl tu varētu būt?
Domāju, ka skolotāja. Mana vecmāmiņa bija pedagoģe, daudz no viņas esmu smēlusies, jo viņa mani audzināja. Es mammai piedzimu ļoti agri, astoņpadsmit gados, viņai bija jābūvē sava karjera. Man ļoti patika pie vecmāmiņas. Viņa bija skolas direktore, vēlāk mācīja matemātiku. Es sēdēju viņas stundās, pēc tam mājās sasēdināju lelles un viņām stāstīju, dziedāju un rādīju. Reiz vecmāmiņa teica: “Labi, saliec tu tos piecniekus!” Es saliku, viņa nepārbaudīja, nākamajā dienā skolēni atvēra burtnīcas un tā dīvaini uz vecmāmiņu skatījās. Biju salikusi piecniekus uz otru pusi, spoguļrakstā.
 
Kā tu vari visu pagūt?
Man gribētos gan pabūt ar ģimeni, gan sakārtot māju, gan padarīt savu darbu, bet nepietiek laika un spēka. Tā mēs raujamies... Kad pārbraucu, šķiet – jāsakopj taču māja, tad nodomāju – lai pagaidām paliek, svarīgāk ir pamācīties nākamo lomu. Galvenais, ka mani vīrieši pat nepamana – tu kārto māju vai nekārto, saliec šķīvjus plauktiņos vai atstāj uz galda. Viņiem ir pilnīgi vienalga! Izrādās, tikai man šķiet – drausmas, nevaru pagūt, kas notiks, bet vīrs saka: “Viss kārtībā, ej taču gulēt, rīt būs vairāk enerģijas, bērni būs mierīgāki, ko tu ņemies!”
 
Tu dzīvo starp Daugavpili un Rīgu?
Jā, joprojām. Man ir darbs Daugavpils universitātē, tas man ļoti palīdz arī kā dziedātājai. Gribu būt noderīga studentiem, tā ir mana Latgale, esmu savas pilsētas patriote. Nezinu gan, kā dzīve pagriezīsies, varbūt pilnībā pārcelšos uz Rīgu, jo arī šeit cenšos visu izdarīt maksimāli labi, būt pilnvērtīga māksliniece. Pagaidām izdodas. Dažreiz, pirms jaunām izrādēm un koncertiem, man Rīgā jābūt ilgāk, mēģinu visu sakoncentrēt tā, lai pēc tam visu pagūtu arī Daugavpilī. Vecākais dēls Māris vairāk dzīvo savā pasaulē, šogad beidz 9. klasi, tālāk – Daugavpils ģimnāzija. Viņam ir daudz interešu – fizikā, matemātikā, ķīmijā. Paralēli Māris mācās mūziku – pabeidza sitējus un tagad, man nepasakot, ir iestājies mūzikas skolā uz kontrabasu, jo nospriedis, ka džeza muzikantam to vajag.
 
Tātad, par spīti taviem centieniem viņu izskolot par dakteri, asiņu balss tomēr uzvar.
Jā! Bet tas ir pluss – jo viņš vairāk zinās, jo vairāk varēs un darīs. Labi, ka viņa bagāžā būs arī mūzika. Viņš daudz klausās, domā, raksta, spēlē grupās – tā ir viņa bagātība. Jo mēs taču nezinām, kas ar mums dzīvē būs, vai ne?
 
Vai ir kaut kas tāds uz lielās skatuves, ko tu viņam nenovēli? Redzējusi droši vien esi daudz...
Esmu, bet tas emocionālais, ko tu dabū no skatītājiem, nav samērojams ne ar ko. Vienalga, esi labākā vai sliktākā formā, bet to enerģijas apmaiņu tu dabūsi! Tas ir galvenais. Tas sliktais varētu būt lielā konkurence, vienmēr jau gribas savu bērnu pasargāt. Visu laiku ir stress, bet gribas mieru.
 
Atceries sevi viņa vecumā?
Jā, es jau kopš septiņu gadu vecuma ļoti daudz koncertēju – pa visu Padomju Savienību. Maskavu zināju labāk nekā Rīgu. Slavenajā nometnē Artek biju trīs reizes.

Operas izrādes “Seviljas bārddzinis” pirmizrādē 2011. gada martā.

Operas izrādes “Seviljas bārddzinis” pirmizrādē 2011. gada martā.

Tur jau tikai teicamniekus sūtīja.
Nekāda teicamniece nebiju, mēs ar ansambli Daugaviņa uzvarējām konkursā Ko tu proti? Domāju, mūsu pionieru nama direktorei bija sakari ar savienības pionieru namiem. Nesen bijām pie direktorītes ciemos, viņai ir jau pāri astoņdesmit, vada Krievu namu Daugavpilī. Artekā notika arī viena no manām pirmajām publiskajām uzstāšanās reizēm, nofilmēta arī Centrālajā televīzijā. Dziedāju Pugačovas dziesmu ar Cvetajevas vārdiem – Už skoļko ih upalo v etu bezdnu. Man toreiz bija piecpadsmit gadu. Tribīnēs bija vairāk par tūkstoti cilvēku, un visi raudāja. Raudāja arī tie, no Centrālās televīzijas. Tad sapratu, ka laikam kaut kas manī balsī ir – tembrāla noskaņa vai emocijas, nezinu...
Līdz tam mūsu ansambļa vadītājs Aleksandrs Ružs man nekad nedeva solo dziesmas, bet Arteka direktors teica: “Es gribu, lai Ilona nodzied šo dziesmu.” Un tā viss sākās – sapratu, ka varu būt soliste.
 
Tajā laikā ar savu tagadējo dzīvesbiedru Valēriju jau biji pazīstama?
Bijām pazīstami jau kopš mazu bērnu vecuma, dzīvojām vienā sētā. Atceros, kā Valērijs ar manu brālēnu spēlēja bumbu. Mana vecmāmiņa uztraucās: “Ko viņi visu laiku to puisīti Pinalti sit!”, jo Valērijs skrēja pa pagalmu un kliedza: “Sit pinaltī, sit pinaltī!” (krievu valoda – 11 metru soda sitiens jeb pendeleRed.) Es mierināju: “Tas nav puisītis, bet bumbas sitieni futbolā.”
 
Uz randiņiem viņš tevi nesauca?
Vienu pašu nē, vienmēr gājām ar draudzenēm, kompānijās. Blakus ir Daugava, romantiskas taciņas, taču tolaik mūs vairāk interesēja smiešanās un pļāpāšana. Tad sākām iet uz diskotēkām Latviešu kultūras centrā, bet lielākoties man nebija laika, biju ļoti aizņemta. Trenējos zemūdens ātrpeldēšanā (tu peldi ar vienu pleznu un elpošanas caurulīti, visu laiku zem ūdens, kā delfīns), gandrīz dabūju sporta meistarkandidāta nosaukumu. Brīnišķīgs sporta veids! Ja tagad tāds būtu, noteikti gribētu, lai dēli ar to nodarbojas. Tu esi zem ūdens, klusumā, tevi neviens neaiztiek – peldi, prātā visu laiku nāk kaut kādas domas... Nav pat sajūtas, ka tu būtu treniņā, ir tā forši. Cēlos sešos no rīta, līdz astoņiem trenējos, tad bija koris, skola, pēc tam – mūzikas skola, tad Daugaviņa, pēc tam, naktī, atkal treniņš. Tāpēc nebija laika tusiņiem, kuros piedalījās citi jaunieši. Un tas bija labi, jo daži aizgāja neceļos.
 
Tev vienmēr bijis daudz darbu un pienākumu, bet bijusi arī skaista mīlestība. Daudzas sievietes ierokas darbā, lai kompensētu attiecību trūkumu.
Domāju, ka tā notiek tikai tāpēc, ka tā īstā mīlestība vēl nav sastapta.
 
Taču tu mīlestību arvien sastopi...
Jā, bet tie cilvēki nāk no dažādiem lauciņiem. Piemēram, ar pirmo vīru bijām no vienas mājas. Kopā nenodzīvojām ilgi, aptuveni divus gadus, taču mums ir ļoti labas attiecības, un viņa vecākus es uzskatu par saviem radiniekiem. Viņš ar ģimeni emigrēja uz Kanādu, nesen bija atbraucis, mēs satikāmies un ļoti jauki parunājāmies. Citi brīnās: “Nu, kā tu tā...” Atbildu, ka man ne ar vienu no viņiem nav ko dalīt, nevienam neesmu darījusi pāri, un tagad man ir sava dzīve.
 
Izšķīrāties, jo sagājāt kopā pārāk jauni?
Jā, vēl nesapratām, kas notiek, kas jādara, kā jādzīvo. Vīrs mācījās Tehniskajā universitātē un īsti nesaprata, kā es naktī varu braukt no koncertiem. Viņš grib, lai vāru viņam zupu, bet es esmu visu nakti nostrādājusi, pa dienu jāgatavojas koncertam, man vajag paklusēt vai vienkārši pasēdēt un paklausīties mūziku.
 
To ir viegli uztvert kā egoismu – tu ar mani nerēķinies, tev man neatliek laika.
Domāju, viņš tā arī uztvēra. Es mēģināju, centos, lai saprot, bet... Pēc tam viņš sastapa sievieti, ar kuru ir kopā līdz šim laikam, viņiem ir bērns. Es savukārt satiku savu otro vīru, kurš strādāja grupā Lardo, kurā toreiz dziedāju. Anatolijs bija ģitārists, četrpadsmit gadu vecāks par mani. Tā bija ļoti liela mīlestība.
 
Bildēs var redzēt, ka bijāt ļoti skaists pāris. Vecuma starpību nevarēja manīt.
Viņš bija tik... jauneklīgs. Atrada kopīgu valodu ar visiem, varēja sadraudzēties ar visiem – Intaru Busuli, Jāni Apeini, Žoržu Siksnu...
 
Viņš bija komunikabls?
Jā, un ļoti atvērts, neko neslēpa.
 
Un jums piedzima Māris?
Jā! Tas bija interesanti – strādājām Igaunijā uz kuģiem un jau bijām ieplānojuši, ka vajadzētu mazo. Precēties negribējām, bet pēc tam nolēmām, ka tomēr vajadzētu. Tā laimīgi nodzīvojām desmit gadu. Līdz Māra desmitajai dzimšanas dienai viņš nenodzīvoja, bet mūsu desmito gadu kāzu jubileju sagaidīja.

Pagājušā gada 12. augusts – mazā Raimonda dzimšanas diena Jūrmalā.

Pagājušā gada 12. augusts – mazā Raimonda dzimšanas diena Jūrmalā.

Pēc vīra zaudējuma tu neticēji, ka tavā dzīvē vēl ienāks mīlestība?
Neticēju, bet laikam tā bija jānotiek. Nezinu, man šķiet, tas ir sūtījums no mana vīra (izplūst asarās). Viņš jūt, ka man to vajag...
 
Valērijs bija tik drosmīgs...? Viņš taču zināja, kādas bija jūsu attiecības.
Jā, un viņam dažreiz ir grūti vēl tagad. Man visu laiku gribas salīdzināt. Lai ko Valērijs darītu, es it kā gaidu no viņa to, ko no otrā vīra. Tā nu tas ir...
 
Par Valēriju esi teikusi: Viņš nav saistīts ar skatuvi, bet vienkārši labs cilvēks, kurš mani saprot.”
Tieši tā, citādi nav iespējams dzīvot! Skatuves cilvēkam blakus vajag tādu, kurš viņu saprot, jo tev jābūt pārliecinātam, ka mājās viss ir kārtībā, bērni ir pieskatīti un pabaroti, tad vari mierīgi darīt savu darbu.
 
Ar ko Valērijs nodarbojas?
Pašlaik sēž mājās ar bērnu, ir tētis mazajam Raimondiņam. Tā mēs izlēmām, jo manā gadījumā citādi nemaz nebūtu iespējams.
 
Šādu scenāriju izrunājāt jau pirms Raimondiņa?
Jā! Varbūt Valērijam sākotnēji tas bija neliels šoks, bet citu variantu vienkārši nav. Es nevaru atteikties ne no operas, ne koncertiem, ne universitātes, atdodot sevi tikai bērnam. Skatuve man ir vajadzīga. Bet Valērijs pirms tam strādāja privātā uzņēmumā, kas ražoja māju siltinātājus. Viņš ir praktisks cilvēks – iesitīs naglu, uztaisīs remontu...
 
Tāpēc arī vasarnīcā notiek pārbūve?
Jā! Kad mazais paaugsies, viņam būs brīvākas rokas. Jau tagad, kad ar mazo esmu es, viņam ir brīvas rokas. Valērijam ir divi vecāki dēli, ar kuriem viņš satiekas, vienam ir sešpadsmit gadu, otram – trīspadsmit.
 
Kā viņi sadzīvo ar Māri?
Kad bija mazāki, viņiem bija labākas attiecības, tagad katram ir savas intereses. Valērija vecākajam dēlam jau ir meitene, liela mīlestība. Manam Mārim pagaidām nav – vai arī varbūt viņš man nestāsta. Viņam ir ļoti tuvas attiecības ar manu mammu, mums tagad tā iegājies, ka brīvdienās Māris ir pie vecmāmiņas. Viņam tur ir sava istaba, visu sestdienu, svētdienu abi var nosēdēt mājās, runāties, skatīties televizoru, viņiem ir kopīgas intereses, abi brauc uz vasarnīcu, ņemas pa dārzu. Viņiem patīk arī gatavot, izmēģināt jaunas receptes. Kad Māris bija mazs, man bija ļoti daudz jāstrādā, arī vīrs bija muzikants, gāja jūrā. Kad bija krastā, muzicēja pa vakariem un pa dienu varēja pieskatīt Māri, bet vakaros puiku paņēma mamma.
 
Tavs pirmais vīrs bija vecticībnieks, un arī Valērijs tāds ir. Ko tas nozīmē – sadzīvē, rituālos?
Pilnīgi neko. Pirms gadiem simts varbūt kaut ko nozīmētu.
 
Garu bārdu, melnas drēbes...
Jā, baķka sistu ar karoti pa galdu! (Smejas.) Reizēm Valērijs saka: “Mēs ejam uz dievnamu!” Ar tēvu, visu ģimeni. Bet es nezinu, kas tur notiek.

Koncertu izbraukumos Ilonu bieži pavada vecākais dēls Māris.

Koncertu izbraukumos Ilonu bieži pavada vecākais dēls Māris.

Tu ej uz pareizticīgo baznīcu?
Ļoti reti, bet, ja ir laiks, jā, salieku svecītes. Daugavpilī ir kalns, kurā atrodas visas baznīcas, kurā gribi, tajā ej. Esmu sniegusi koncertu katoļu baznīcā, piedalījos, kad pareizticīgo baznīcai vāca naudu zelta kupoliem. Cik varu, palīdzu.
 
Daugavpilī tautības saplūst kā kafija ar pienu – tik dabiski?
Noteikti! Valērijs ir krievs, un tur ir ļoti daudz tādu ģimeņu. Arī poļi.
 
Ģimenē runājat krieviski?
Abās valodās. Ar dēliem runāju latviski, mums tā ir pierasts. Gribu, lai viņi prot pēc iespējas vairāk valodu. Māris perfekti prot latviešu, krievu, angļu un vācu. Ar Valēriju parasti runājam krieviski.
 
Kad sagājāt kopā, arī Valērijam aiz muguras bija krīze?
Jā, viņam bija ģimenes krīze, vismaz es tā sapratu. Bet sevišķi neiedziļinājos, Valērijs par to runā nelabprāt.
 
Jūs viens otram devāt signālu, ka esat brīvi?
Jā! No Maskavas atbrauca mana draudzene, viņa arī dzīvoja mūsu mājā un mācījās vienā klasē ar Valēriju. Sarīkojām tikšanos. Mēs ar Valēriju gan visus šos gadus vairāk vai mazāk kontaktējāmies. Viņš reizēm zvanīja, kad palīdzēja dēliem mācībās, lai kaut ko paskaidroju latviešu valodā, matemātikā vai mūzikā. Valērijs arī ļoti ilgi strādāja ārzemēs un šad tad man uzrakstīja. Tad tikāmies Rīgā, aizgājām iedzert kafiju. Starp mums bija kaut kas tāds... Varbūt arī tāpēc mēs palikām kopā, ka viņš ir cilvēks, kuru pazīstu es un kurš jau daudzus gadus pazīst mani. Man nebija pie viņa jāpierod. Lai gan man bija ļoti grūti, nebija pagājis ilgs laiks pēc vīra nāves. Bet... vienā brīdī tas kaut kā notiek. Pat nezinu, kā to nosaukt. Par mīlestību vai otra cilvēka, vīrieša atrašanu? Jo mīlestība... Es jūtu un saprotu, tādas mīlestības, kāda bija ar otro vīru, man vairs nebūs nekad. Bet var būt citādi, kad viss ir jau mazliet mierīgāks, kādu laiciņu ir taureņi, aizraušanās, tu sāc visu atkal no jauna. Tagad man galvenais ir mazulītis, tā ir Dieva dāvana. Vēl vienu bērniņu gribējām jau ar otro vīru, un tā doma ar mani palika. Man gan šķita, ka vairs nebūšu jaunā māmiņa (smejas), tomēr četrdesmit gadu vecumā par tādu atkal kļuvu.
 
Kāda ir sajūta?
Savāda... Pilnīgi citāda. Ar pirmo bērniņu tev vēl ir bailes, ne par ko neesi pārliecināts, ai, ai, ai. Tagad tu jau visu zini un izbaudi katru minūti, ko esi kopā ar mazo, jo saproti – tūlīt viņš izaugs, un tu vairs nevarēsi sabučot tos mazos pirkstiņus, kājiņas. Un mēģini...
Lolas tēlā Daugavpils teātra izrādē “Mistera X noslēpums”.

Lolas tēlā Daugavpils teātra izrādē “Mistera X noslēpums”.

 
... vienkārši priecāties?
Jā, un domā – Jēzus, kāpēc tik ātri tas beidzas?! Kamēr tu bērniņam esi nepieciešama, tas ir tik... to nevar izteikt. Ar pirmo taču bija tieši tāpat, tāpēc tu zini, ka jau itin drīz tev būs liels vīrietis ar bārdu un savām interesēm (smejas).
 
Noprotams, ka arī lielais puika ir tavs palīgs un atbalsta tavu skatuves dzīvi.
Jā! Kad nomira tēvs, viņš uzreiz kļuva pieaudzis. Vienā mirklī.
 
Nebaidījies, ka viņā kaut kas salūzīs?
Baidījos. Un arī mana mamma baidījās. Viņi abi ar manu mammu toreiz aizbrauca pie delfīniem, Mārim tas psiholoģiski palīdzēja.
 
Viņš bija uz delfīnterapiju, kopā ar tiem peldēja?
Jā, un pilnīgi atplauka, atvērās! Līdz tam laikam viņš labi nemācījās, varbūt nespēja savākties, bet tagad vienā rāvienā klases reitingā kļuva viens no labākajiem, vidējā atzīme – 9,7. Tagad viņš mācās caurām dienām, arī pie privātskolotājiem. Paldies visām vecajām pedagoģēm, kuras strādāja vēl manā laikā, viņas Mārim palīdz. Piemēram, mana klases audzinātāja perfekti māca vācu valodu, ar ķīmijas skolotājas gādību Māris kā zivs ūdenī jūtas arī šajā jomā. Viņš man kaut ko stāsta, bet es saku: “Dēliņ, lūdzu, nevajag, māte neko no šitā nesaprot!” (Smejas.) Bet viņš atbild – tas esot tik elementāri...
 
Tev Rīgā ir dzīvoklis?
Jā, divistabu, ļoti labs, man to nopirka mamma. Tāpēc, kad piedzima mazais, nebija problēmu – koncertos vīrs ar dēliņu visu laiku bija kopā ar mani. Kamēr dziedāju, vīrs stāvēja aiz skatuves. Koncertu organizators teica: “Vai vari iedomāties – bērns bija nemierīgs, bet, tiklīdz tu sāki dziedāt, sastinga un klausījās!” Kongresu namā bija pūtēju orķestra Rīga koncerts ar Maestro Raimondu Paulu un Daumantu Kalniņu, to ierakstīja video, baidījos, ka bērns sāks trokšņot... Bet nē – bija kluss, viņam ļoti patika. Tagad, tiklīdz izdzird mūziku, sāk dejot. Tikko sāka stāvēt uz kājām, pirmais, ko darīja, – piegāja pie klavierēm un spēlēja. Es pat ierakstīju.
 
Tad tev būs mūziķis.
Noteikti būs!
 
Ne velti viņam ielikts vārds par godu Maestro. Jums ar Raimondu Paulu ir īpaši labas attiecības?
Jā, viņš ir brīnišķīgs cilvēks! Tik daudzus dziedātājus Latvijā izcēlis, esmu viņam bezgala pateicīga. Man ar viņu vienmēr patīk aprunāties, viņš ir tāds sirsnīgs. Tāpēc es mazajam nevarēju iedomāties citu vārdu kā Raimonds.
 
Pauls ir izgājis cauri krogiem, tu esi teikusi, ka audžutēvs esot tevi ievadījis tādā “labā krogu kultūrā”. Ko tas īsti nozīmē – varietē programmas viesnīcā Latvija?
Nē, tolaik Daugavpilī bija tādi krogi, kur cilvēki nāca ēst vakariņas. Labi krogi, ar dzīvo mūziku, galdiņi bija jāpasūta iepriekš. Zinu, ka daudzi cilvēki nāca tieši uz mani, lai dzirdētu, kā es dziedu.
 
Krievu romances?
Nē, pārsvarā estrādi. Tolaik manā repertuārā, šķiet, bija tikai viena romance.
 
Bet tu varētu, tev piestāv...
Nākamajā sezonā Operas Jaunajā zālē man būs romanču programma, uz kuru visus aicinu. Pirmizrāde būs Preiļos – manā brīnišķīgajā draugu pilsētā. Tas atkal būs liels projekts. Ar mani kopā dziedās izcilais baritons Samsons Izjumovs un talantīgie operas mūziķi, ar kuriem kopā radījām programmu Cantando y amando. Bez viņiem šīs programmas radošais spars un lidojums nebūtu iespējams.
 
Tā bija Astora Pjacollas tango mūzika...
Jā, un es pat nezinu, kā tas tik tālu aizgāja, jo sākumā gribējām sniegt tikai vienu koncertu ar Pjacollas mūziku, bet publikas pieprasījums bija liels un izrāde ieguva Lielo Mūzikas balvu kā 2012. gada labāka izrāde. Paldies bijušajam Operas direktoram Andrejam Žagaram – viņš mani vienmēr respektēja, saprata, ka līdztekus operas izrādēm es varu veidot arī solo programmas. Tā nav deju mūzika, bet vēstījums dvēselei. Aranžijas šai programmai veidoja ārkārtīgi slavens mūziķis, kurš strādājis pie filmas Evita. Romances esmu gribējusi dziedāt vienmēr, un jaunajā programmā būs arī dziesmas no kinofilmām, kā arī jau pieminētā Marinas Cvetajevas Už skoļko ih upalo v etu bezdnu, ko dziedāju Artekā.

Ar kolēģēm un Latvijas Nacionālās operas un baleta galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu vienā no pagājušā gada Vecgada koncertiem operā.

Ar kolēģēm un Latvijas Nacionālās operas un baleta galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu vienā no pagājušā gada Vecgada koncertiem operā.

Tevi pievelk karstasinīgie ritmi? Varu iedomāties tevi Spānijā stāvam vietā, kur Kallasa dziedāja pāri stadionam vai antīkām drupām.
Oi... Mana krustmeita dzīvo Lisabonā. Katru vasaru tur notiek fado svētki, un viņa zina, ka man ļoti patīk šī mūzika. Nekādi nepietiek laika aizbraukt ciemos un izbaudīt šos svētkus.
 
Esi mēģinājusi?
Jā, bet vajadzētu tulkot, jo es neprotu portugāļu valodu. Bet man būtu labi palīgi – krustmeita mācās portugāļu skolā.
 
Tu esot dziedājusi arī čigānu kāzās. Tiešām divas diennaktis no vietas?
Jā, bet tas bija ļoti, ļoti sen.
 
Tev bija sarkani svārki līdz zemei?
Nekā tamlīdzīga! Arī mūzika bija tāda pati kā parastās kāzās.
 
Tu nedziedāji čigānu romances?
Dziedāju, manā repertuārā bija kādas sešas, septiņas. Bet, ja viņiem iepatīkas viena dziesma, var iznākt, ka tu visu vakaru dziedi tikai to. Interesanti, ka čigāni līksmojas ne tikai kāzās, bet arī bērēs. Līdz pusnaktij sēž klusi, bet tad sākas svinības, jo viņi uzskata, ka cilvēks ir aizgājis labākā dzīvē, par ko jāpriecājas.
 
Tev bija iespēja novērot viņu attiecības un paradumus.
Jā! Arī to, kā sieviete dievina savu vīrieti. Viņš ir ģimenes galva, un, kā vīrs teiks, tā būs. Svinībās viņi nekādu milzīgu troksni netaisa, arī alkoholu čigāni lieto minimāli, ar glāzēm nedzer, tikai iemalko. Vīrieši sēž atsevišķi, sievietes atsevišķi, kad sākas dejas, viens otru uzaicina. Bet tas bija sen, vēl pirms Mūzikas akadēmijas, un es to darīju pa kluso. Atceros tikai atsevišķus fragmentus, bet tolaik tādu uzstāšanos bija ļoti daudz. Nezinu, kā ir tagad. Tā bija skola tajā ziņā, ka vari pārliecināties, cik ilgi no vietas spēj dziedāt. Ja tu kaut ko dari ne tā, nepareizi elpo...
 
Izturības skola?
Jā, no visa jau kaut ko var paņemt arī sev.
 
Kā tev šķiet, cik labi tu pazīsti pati sevi?
Hm, tā uzreiz nemaz nevaru pateikt...
 
Katra loma droši vien kaut ko iemāca...
Bez šaubām! Ir lomas, kuras gribētos izdziedāt vēlreiz. Dažreiz domāju, ka varētu darīt arī kaut ko pilnīgi citu. Šķiet, vēl neesmu sevi, savu iekšējo pasauli līdz galam izzinājusi. Tā atveras pamazām – caur jauniem notikumiem, jauniem darbiem.
 
Kurš no operas personāžiem tev ir vislīdzīgākais?
Domāju, emocionāli tuva man varētu būt Karmena. Tas dejiskums, emocionalitāte, kas ir Karmenā, ir arī manī. Es gan nekad nevarētu būt tik... šerpa, lai cietsirdīgi nodarītu pāri otram cilvēkam. Noteikti ne!

15. oktobrī un 3. decembrī LNO Jaunajā zālē gaidāmi romanču vakari ar Ilonu Bageli un Samsonu Izjumovu. Visi laipni gaidīti.

15. oktobrī un 3. decembrī LNO Jaunajā zālē gaidāmi romanču vakari ar Ilonu Bageli un Samsonu Izjumovu. Visi laipni gaidīti.


Ilonas TOP5 iecienītākās relaksācijas metodes:
*    Galvenais – miegs. Kolīdz rodas iespēja, aizmiegu. Grūtāk ir, ja blakus nav bērniņa, tad sāku domāt par viņu, bet, kad visi mīļie ir blakus, mierīgi varu aizmigt.
*    Mani bērni. Pastaigājoties ar viņiem, aizmirstu problēmas un domāju tikai par labo un skaisto.
*    Atslēgšanās no visa, daba. Man patīk vienkārši pasēdēt pie ezera, paskatīties uz ūdeni un mežu – tas nomierina.
*    Klusums. Vīram fonā patīk mūzika, bet es cenšos neklausīties. Reizēm ilgojos pēc tā klusuma, kāds ir zem ūdens.
*    Forši, ja varu peldēt ezerā. Ja citādi nevar, der arī džakuzi. Pirms svarīgiem koncertiem cenšos pastaigāt gar jūru, paskatos tālumā, noskaņojos.

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde, no Ilonas Bageles privātā arhīva / Stils un grims: Jana Babičeva