Skaidrs
Rīga
12°
Skaidrs
LV RU
Intervijas

"Bez sievas atbalsta būtu daudz grūtāk" – premjers Kučinskis atklāti par dzīvi ārpus politikas

 
08.septembris 2016  07:44

No diviem vilkiem, kas dzīvo katrā, Latvijas premjerministrs Māris Kučinskis allaž cenšas pabarot labo. No noslēgta skaitļu pasaules cilvēka viņš ir kļuvis par komunikablu liela tvaikoņa kapteini. Arī džentlmeņa pārbaudi izturējis – prot izaudzēt rozi, izklaidēt bērnu, reizēm no sirds dzied, nūjo gar jūras krastu un nebaidās no aizkustinājuma.

“Reiz Raimonds Pauls pagriezās un teica: “Diez cik labi jau tu nedziedi!” Tas bija par himnu,” - Māra Kučinska dzīvē bijis ne mazums kuriozu. Attēlā - premjers kopā ar kundzi Laini.

“Reiz Raimonds Pauls pagriezās un teica: “Diez cik labi jau tu nedziedi!” Tas bija par himnu,” - Māra Kučinska dzīvē bijis ne mazums kuriozu. Attēlā - premjers kopā ar kundzi Laini.

Kas jūs aizrauj un iedvesmo – īpaši vasarā?
Vasara jau pati par sevi ir laba – nav skaistāka gadalaika! Kad kļūst silts, parādās pavisam cita iedvesma darboties.
 
Jūs to jūtat arī aiz Ministru kabineta mūriem?
Taisnība, dažreiz pat nezinu, kāds ārā laiks, prasu kolēģiem. Bet principā jau tā sajūta ienāk arī telpās.
 
Zinu, ka jums patīk ģimenei un draugiem rīkot dārza svētkus savā mājā Strenčos...
Tas ir Jērcēnu pagastā, četrus kilometrus no Strenčiem.

Ļoti skaista vieta!
Tā ir vieta, kur gūstu mieru. Ja tieku uz laukiem, tad pirmdienā ir pavisam citas emocijas un vairāk spēka nekā tad, ja brīvdienās nodzīvots pa Rīgu. Arvien vairāk nostiprinās mana pārliecība par dzīvesveida maiņas nozīmi. Ja esi pilsētnieks, tev pilnīgi prasās, lai kaut kur būtu savs dabas stūrītis, tā ir pavisam cita dzīve. Man gribas, lai ir savi kartupeļi – kaut četri maisi, un lai pirmie zaļumi būtu pašu izaudzēti. Ja apkārt ir daba, blakus kādi ūdeņi, ir prieks uzņemt arī draugus un radus. Stājoties amatā, mazliet baidījos, ka vairs nebūs iespējams pilnvērtīgi baudīt nedēļas nogales.

Visu darāt pats, vai arī jums ir vesela rinda palīgu?
Galvenos darbus jau daru pats. Tur ir kādi divi hektāri, kas jāappļauj, un tas ir mans pienākums. Skaidrs, ka reizēm ir skumji – svētdienas vakarā atsēdies, paskaties, cik apkārt viss ir skaisti, un – jābrauc prom...
 
Dzirdēju, ka sieva jūs vedinot uz nūjošanu. Vai taisnība?
Viņa vedina mani vairāk sportot. Darbs ir tik saspringts, ka divas trīs reizes nedēļā jāatrod laiks sportošanai, pretējā gadījumā var “sadegt”. Pirms pāris gadiem man bija izveidojies ieradums katru rītu minūtes četrdesmit paskriet. Nūjot ir vēl drusku veselīgāk, jo kustas arī rokas. Šobrīd tas faktiski ir vienīgais sports, kas mums palicis, izvēlamies nūjošanu gar jūras krastu. Ja noiet astoņus kilometrus, teorētiski būtu jābūt nogurušam, bet praktiski vēl trīs dienas pēc tam esmu labā formā. Tā ir alternatīva laukiem, kur tāpat jākustas un jāstrādā, nesēdēšu taču istabā. Ja nedēļas nogalē jāpaliek Rīgā, viena diena noteikti jāvelta fiziskām aktivitātēm. Es labprāt izmantotu arī Biķernieku mežu, kur agrāk mēdzām nūjot, tikai mulsina mana apsardze. Jūrmalā tas nav tik ļoti manāms...

Māris Kučinskis allaž cenšas pabarot labo vilku sevī.

Māris Kučinskis allaž cenšas pabarot labo vilku sevī.

Miesassargi tiešām iet jums līdzi? Viņi nūjo?
Viņiem tāds darbs, bet viņi nenūjo. Ja es skrietu, tad gan viņi piebiedrotos.
 
Viņi tiek jums līdzi?
Vīri ir apmācīti, solīdi, ārkārtīgi labā formā. Laukos mans dēls ar draugu pret diviem miesassargiem jau izmēģināja spēlēt futbolu, pēc tam zēnu komanda pusstundu nevarēja parunāt. Apsardzes puiši šausmīgi ātri skrien...
 
Vai sieva tur par jums rūpi?
Nu, protams! Pie tāda morāla un psiholoģiska nospieduma, kādu atstāj premjera darbs... Ja šāda atbalsta nebūtu, man būtu daudz grūtāk.
 
Sieva ne visai vēlējās, lai kļūstat par premjerministru?
Nē, jo zināja, ko tas nozīmē. Viņa te ir strādājusi un pāris premjerus redzējusi. Nesen, pirms grāmatas par deviņiem Latvijas pirmās brīvvalsts premjeriem izdošanas, vērsos pie vairākiem atjaunotās Latvijas bijušajiem premjeriem ar atziņu: lai saprastu, ko tas nozīmē, katram būtu jāpastrādā par premjeru vismaz trīs nedēļas.
 
Bet jūs taču nenožēlojat?
Es nekad neko nenožēloju.
 
Kā Valmieras mēram jums darbs bija mierīgāks?
Tik nozīmīga izmēra pilsēta pašvaldībai tāda pat valsts vien ir. Manas asociācijas saistās ar kuģiem – viens ir pašam braukt ar smailīti, kuru jāiemācās kontrolēt, bet pavisam kas cits – ja ir jau solīds kuteris, kam var savākt komandu, izvēlēties virzienu, manevrēt... Valsts ir milzīgs kuģis ar milzīgu komandu, kuru veido dažādi, pat pilnīgi atšķirīgi domājoši cilvēki. Tāpēc mani uztrauc tas, ka daži ir tik nepacietīgi. Pirmām kārtām jāsaprot, kas tie par spēlētājiem, ko un kāpēc katrs dara. Tad jau vari izmainīt vienu lietu, otru un tikai tad griezt kuģi citā virzienā. Tas nav kuteris, kas bija pilsētā, kad tikt galā ar problēmām varēji aptuveni gada laikā. Lielam kuģim nepieciešama lielāka piepūle un laiks, tāpat lielāka nozīme ir arī tam, kā izdodas strukturēt komandu, kurā ir stūrmaņi, matroži un – galu galā – pavāri.

Ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru 2007. gadā. Tolaik Māris Kučinskis bija Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs.

Ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru 2007. gadā. Tolaik Māris Kučinskis bija Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs.

Esat no Vidzemes puses, tur arī uzaugāt?
Pirmos sešpadsmit gadus nodzīvoju laukos Limbažu rajonā, kur māja no mājas bija puskilometra attālumā. Pats ar sevi spēlēju futbolu, basketbolu. No kokiem izveidoju vārtsargus un ziemā spēlēju hokeju. Uz Valmieru pārvietojos tikai sešpadsmit gadu vecumā, uz 9. klasi.
 
Tad arī iemācījāties socializēties?
Pats nezinu, kā iemācījos. Tikai atceros, kā viens no eksprezidentiem, Bērziņš Andris, kurš arī ir no Valmieras, ieraudzījis mani politikā, teica: “Nekad to nebūtu domājis, jo tu tam neesi piemērots!” Viņš mani zināja jau sen.
 
Viņš bija jūs iepazinis kā noslēgtu cilvēku?
Jā! Biogrāfijas dēļ agrāk tiku pieskaitīts pie urbējiem – aizgāju uz rūpnīcu par galveno grāmatvedi, nezinot, kas ir kredīts, kas – debets, bet to visu apguvu. Savam priekšgājējam prasīju: “Ja nu man nesanāks?” “Tad tevi izsviedīs,” viņš atbildēja, ” “taču, ja sanāks, tevi novērtēs!” Tā es gāju uz risku. Pēc tam biju galvenais ekonomists, darbs bija vairāk ar skaitļiem un analīzi. Sociālisma ekonomika, protams, mazliet atšķīrās, bet nekas daudz jau nav mainījies – pasaka, ko vajag, un skaitļus vari uztaisīt pēc nepieciešamības. Jāatzīst, tieši tāpat var arī tagad. Par komunikāciju. Tas notiek tā lēnām – viens aplis, otrs, un tas tiek iemācīts... Es to apguvu, netīšām kļūstot par Valmieras domes priekšsēdētāju.
 
Kā var netīšām kļūt par domes priekšsēdētāju?
Mēs nogāzām esošo mēru, un visi rādīja ar pirkstu uz mani, jo es biju iniciators. Bija atlicis gads līdz vēlēšanām, domāju – nu, labi, pamēģināšu. Bet ne jau tāpēc es toreiz gāju uz sazvērnieku sapulci Valmieras teātrī, kur visi tikāmies, bet tādēļ, lai mūsu pilsētā būtu pārmaiņas.


Kuri cilvēki vai notikumi ir jūs veidojuši par personību?
Pamatus ieliek ģimene. Mans tēvs deva attieksmi pret darbu, strādīgumu, mamma ietekmēja ar savu dziļo intelektu. Viņa bija latviešu valodas skolotāja. Es savā lauku skolā visas grāmatas biju izlasījis jau 7. klasē, un tas, protams, ir pamats zināšanām. Man patīk indiāņu teiciens, ka cilvēkā mīt divi vilki, viens negatīvais, otrs pozitīvais, viens labdabīgs, otrs skaudīgs. Kā mēs varam zināt, kurš no vilkiem esam? Atbilde – dzīvs ir tas vilks, kuru barojam. Iespējams, man laimējies ar cilvēkiem, kurus esmu saticis. Mēs jau no cilvēka paņemam to, ko gribam, un kaut ko mācīties var no katra – protams, ja tu viņu cieni. Vismaz līdz brīdim, kamēr viņš tevi apkrāpj (smejas).
 
Jums izdodas ikdienā saglabāt to gaišo skatu?
Jā, par spīti visam. Iespējams, dīvaini, bet joprojām esmu optimists. Protams, ar vājuma brīžiem, kā jau katram.
 
Ko darāt vājuma brīžos?
Kā kuru reizi... Bet parasti cenšos aiziet no tās vietas, kur esmu, un paņemt pauzi. Grūtos brīžos viens esmu arī pa mežu staigājis... Protams, arī konjaka vai viskija glāze ar ledu kādreiz var noderēt, bet ar nosacījumu – tikai viena, citādi dabūsi pretējo efektu.
 
Protat apstāties?
Es laikam protu sevi kontrolēt. Ja apzinos, ka tas var ievest dziļāk purvā, saku – nē.
 
Varbūt ir kāda īpašība, ar kuru sevī vēl cīnāties?
Ir, protams! Joprojām cīnos ar tieksmi dažreiz kādu darbu nepabeigt līdz galam. Pateikt, ka ir jau izdarīts, nesagaidot brīdi, kad darāmais novests līdz rezultātam. Man šķiet – ja cilvēks ir apstiprinājis, ka saprot, tad arī viss notiks, bet izrādās, ka ne. Ja nepaseko līdzi...
 
Jums ir tik daudz jomu, kurām jāseko līdzi, ka paļaušanās ir nepieciešama.
Es arī paļaujos – līdz pirmajai reizei, kamēr mani piekrāpj. Pēc šā principa esmu dzīvojis visu laiku. Pēc tam no tā cilvēka vienkārši izvairos.
 
Protat pārtraukt attiecības?
Ir grūti gan atraidījumu saņemt, gan kādu atraidīt. Arī atlaist cilvēku no darba ir diezgan smagi. Daudz ko jau ikdienā iznāk darīt tādu, kur vispirms jāsaņemas. Zināms, ka prieku šī vēsts nesagādās, būs arī asaras, bet ir jādara.

Kur smeļaties spēku?
Kādreiz man bija ieradums – kad izeju no rāmjiem, tad it kā jāpaceļas augšup un jāpaskatās, cik smieklīgs izskatos no malas. Tad ir vieglāk saprast, kas ir būtiski, bet kas – nav. Nereti mēs raizējamies par maznozīmīgām detaļām. Kur smeļu spēku... Konkrētas receptes nav. Varbūt visu laiku esmu bijis mazliet avantūrists un eksperimentētājs, kurš ir diezgan daudz ko izmēģinājis, lai zinātu, kad teikt , kad – . Bija periods, kad ieinteresējos par ezoteriku, ir bijuši dažādi posmi, bet beigās saprotu, ka jāstāv uz zemes. Taču kaut ko jau no tā visa cilvēks paņem. Es arī eju baznīcā, esmu draudzē. Taču vislielākais spēks ir dabā. Man patīk aizbraukt uz kādu vietu, kur būtu tikai tie cilvēki, kurus vēlies redzēt. Nevis tādi, kurus uzspiež.

Ar sievu Laini svinīgajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšanas pasākumā.

Ar sievu Laini svinīgajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšanas pasākumā.

Jūsu novadnieks Fricis Bārda bija panteists – kā lielākā daļa latviešu, viņš Dievu redzēja katrā zāles stiebrā un cīrulī. Arī jums ir tāda sajūta?
Es nezinu par to Dievu, bet... Biju noķēris žurku, kas bija tik maza, ka aiznesu viņu kilometru no mājas un palaidu. Nevarēju samīt ar zābaku. Viss dabā ir dzīvs un ir jāciena. Protams, kurmja rakumi kaitina. Tu noskaities, ņem dakšas, bet... tāpat jau galā netiec.
 
Vai ir kāda grāmata, kas mainījusi jūsu dzīvi, aizvedusi citā virzienā?
Protams, grāmatas mani ir ļoti iespaidojušas, arī vidusskolā es daudz lasīju. Tolaik izlasīju visu Hamsunu – tā bija tāda liela filozofēšana par dzīvi. Arī visu Vili Lāci, un, kad bija pieejami viņa nesabeigtie, necenzētie darbi, kas bija ļoti atšķirīgi, vēlreiz. Pēc tā varēja saprast, cik tālu viņš bija gājis. Tad Lācis manās acīs mazliet zaudēja cieņu. Pirms tam viņš bija mans mīļākais latviešu rakstnieks. Pēdējos gados es ļoti izvērtēju, ko lasu. Kad esmu atvaļinājumā vai, ja kaut kur jābrauc, lidmašīnā...
 
Kas jums patīk – detektīvi?
Tagad jā. Kad nopietni jāstrādā, labāk neiedziļināties tādās filozofiskās grāmatās. Arī interneta vide ir pilna ar interesantiem rakstiem, atsauksmēm, ieteikumiem. Bet teikt, ka šobrīd esmu liels grāmatu lasītājs, nevaru. Pirms gadiem diviem bija posms, kad vienojāmies, ka mājās televizoru vairs neskatāmies, lasām grāmatas. Mēnesi, divus, trīs, bet tad sāka pietrūkt. Tāpat jau vienmēr vajadzēja pa reizei paskatīties ziņas, un tā tu atkal lēnām atgriezies pie vecajiem niķiem.
 
Sieva šobrīd ir uzņēmusies rūpes par mājas dzīvi?
Viņa ir atsākusi strādāt – tā bija sagadīšanās, ka, pirms es ieņēmu šo amatu, sieva aizgāja no darba. Lai gan es piekrītu teicienam, ka nejaušību nav... Man tas bija liels atspaids. Katrā ģimenē ir dažādi posmi. Bija periods, kad man bija ļoti daudz brīva laika, bet sieva strādāja ļoti daudz. Nu esam apmainījušies, un viņa saprot, ko nozīmē iet pārtikas veikalos.
 
Viņa to nezināja?
Tas vairāk bija mans pienākums. Man tas patika, es vienmēr braucu ar mašīnu. Tagad viņa arī saprot, kur paliek nauda! (Smejas.)
 
Jūs arī gatavojat?
Kad gribu, es gatavoju, jā! Īpaši sestdienās, svētdienās – ja ir laiks, man patīk kaut ko pagatavot. Nu, tagad sieva ir mani izlaidusi – vienmēr sagaida ar vakariņām. Agrāk tas nebija mūsu ģimenes paradums. Manuprāt, tie ir mīti, ka vakariņas ģimenē ir galvenais, mūsdienu sabiedrībā tam vairs nav tādas nozīmes. Protams, ja vari atļauties, reizi mēnesī būtu vēlams aiziet ar ģimeni uz restorānu paēst. Tas vairāk ir kā rituāls. Mājās, protams, ir lētāk un varbūt pat garšīgāk, bet pa reizei der aiziet uz kādu jauku vietu un ļaut, lai jūs apkalpo.
 
Dēlam ir ļoti svarīgs vecums – jūs piedalāties?

Edgaram tuvojas četrpadsmit – laiks, kad pats jau daudz sāk domāt, un ir ļoti svarīgi būt blakus, lai viņš var padalīties. Dēlam patīk futbols, vienā no Rīgas bērnu komandām viņš spēlē jau no astoņu gadu vecuma, treniņi notiek četras reizes nedēļā, kas viņam ir devis ārkārtīgi daudz. Kā vecāki, protams, sapratām, ka bērnam ar kaut ko ir jānodarbojas, un sākumā palaidām uz džudo, kas viņam ne īpaši patika. Varētu teikt, ka viņš ir otrs vienīgais bērns. Man ir dēls no pirmās laulības, Gintam ir 28 gadi. Zināmas egoisma pazīmes ir katrā, kurš aug viens. Futbols dēla raksturu pārvērta gada laikā.
 
Kā komandas spēle?
Jā! Un tās arī bija manas lielās cerības – esot komandā, jāzina, ka jārēķinās ar citiem. Futbols ir kolektīvs sporta veids, kurā novērtē ne tikai to, kurš iesit vārtus, bet arī to, cik svarīgi ir piespēlēt, palīdzēt citiem. Es pats vēl vidusskolā ļoti aizrāvos ar futbolu, biju Valmieras jaunatnes komandā un otrajā Valmieras komandā, bet tā arī bija manas karjeras virsotne. Taču šī pieredze ļoti daudz deva komandas sajūtai, kas joprojām ir palikusi.
 
Kas bijāt – uzbrucējs?
Es biju uzbrucējs, diezgan labs vārtu sitējs. Var būt, ja bērnībā kāds būtu iemācījis tehniku… Bet, kā jau teicu, dzīvoju laukos, elektrības stabā bija basketbola grozs, tā es kļuvu par labu grozā sviedēju. Futbolā parasti situ bumbu pret sienu, tad biju uzbrucējs, bet, kad bumba nāca atpakaļ, to ķēru un biju vārtsargs. Man bija treniņi pašam ar sevi, tāpēc šausmīgi gaidīju 1. septembri, kad skolā atgriezīsies bērni un varēs katru starpbrīdi iet spēlēt. Vecāmamma vienmēr bija dusmīga par manām novārtītajām biksēm. Kad spēlē futbolu, tad par drēbēm nedomā.

Demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma sveic jauno valdības vadītāju.

Demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma sveic jauno valdības vadītāju.

Un toreiz automātiskās veļas mašīnas nebija...
Protams! Tad vakarā bija lielā beršana. Nebija jau arī tā kā tagad, kad ir vismaz trīs uzvalki, bija viens, kuru rudenī Pērnavā nopirka un ar kuru tas mācību gads bija jānostaigā. Igauņi ražoja labākus, tādus tumši zilus.
 
Un garšīgās Kalev konfektes?
Ar konfektēm pārāk aizrāvies neesmu nekad, ar košļenēm gan. Vienai klasesbiedrenei tētis jūrnieks bija atsūtījis amerikāņu – lauzām tās astoņos gabaliņos un katru košļājām diennakti! Kad parādījās igauņu, arī tas bija kaut kas – mute griezās riņķī!...
 
Vai var teikt, ka ģimenes dzīvē ar gadiem esat kļuvis gudrāks?
Tā jau ir tāda pati pieredze kā citas. Protams, gudrāks!
 
Piekāpīgāks?
Vienkārši jāsaprot un jānovērtē, kas ir svarīgs, kuras ir prioritātes un kuras – detaļas. Bet es nekad neesmu bijis piekāpīgs, vienkārši nerunāju pretī.
 
Jūs iecērtaties?
Nē, es neredzu jēgu strīdēties pretī. Ļoti bieži cilvēki ir vīlušies, iztulkojot manu klusēšanu kā piekrišanu. Bet – ja es piekrītu, tad pasaku! Klusēšana ir nepiekrišana. Es visu noklausos, izsveru argumentus un, pirms pieņemt lēmumu, nogaidu vismaz pusstundu. Visiem, kas uztraucas, saku: “Padomā, cilvēk, tu sevi beidz kopā, nevis to otru! Ir naivi domāt, ka tu tagad esi lielais uzvarētājs, jo esi visus izlamājis. Patiesībā ar iziešanu no rāmjiem tu par kriksīti esi pietuvinājis savu galu, vismaz slimību.”
 
Jūs kaut kā īpaši savu sievu lutināt? Viņa ir stipri jaunāka...
Nu, cenšos! Bet, protams, dažreiz mēs saviem tuvākajiem aizmirstam tās puķes nopirkt. Visbriesmīgāk ir, kad ieraugi uz galda skaistu podu ar pavasara puķēm un saproti, ka sieva to nopirkusi pati. Jā, reizēm mēs pret saviem tuvajiem esam tik nevērīgi...
 
Vai dēls jums uzticas?
Četrpadsmit gadu vecumā tas, protams, jau ir daudz grūtāk, bet ceru, ka saprotamies. Tagad abi pārdzīvojam, ka man ir mazāk laika. Kad dēls piedzima, es pirmo gadu biju Saeimā, un sev par lielu izbrīnu sapratu, ka nevienam tur neesmu vajadzīgs. Man bija ļoti daudz laika… Dēls runāt sāka pirms gada vecuma jau veselos, sakarīgos teikumos – tas, šķiet, bija mans nopelns, jo man ar kādu taču bija jārunājas! (Smejas.) Mēs esam pavadījuši kopā ļoti daudz laika. Tagad nāk vecums, kad cilvēks pats domā, daudz ko izvērtē un bieži vien ar vecākiem nedalās. Tad ir daudz sarežģītāk.
 
Jāmēģina saklausīt caur puķēm?
Protams, reizēm arī jājūt.
 
Jums dzīvē ir bijusi kāda vīrišķības pārbaude?
Pēc kāda noieta apļa mums katram pienāk vīrišķības pārbaude, kad pārej it kā jaunā pakāpē. Protams, ir bijušas. Ja nav grūtību, nekas jau nerodas.

Šā gada februārī ceļā no Saeimas nama uz Ministru kabinetu.

Šā gada februārī ceļā no Saeimas nama uz Ministru kabinetu.

Bet armija?
 Ā, padomju armija – divus gadus. Tas laikam bija sods par to, ka īsti nezināju, ko no dzīves gribu. Neizturēju konkursu augstskolā, un uz diviem gadiem bija jāiet padomju armijā. Pusgadu biju Maskavā, pusotru – pie Pēterburgas. Maskava vēl nebija pārbaudījums, tā bija tā sauktā “učebka”, mācības, kur sagatavoja par seržantu. Tas bija šausmīgi – kilometrus piecus ar gāzmasku galvā vasaras tveicē... Pirms tam pie stieņa varēju pievilkties vienu reizi, pēc mēneša – jau divdesmit. Tāpēc vēl tagad uz obligāto armiju skatos ar neuzticību, esmu profesionālās armijas piekritējs – jo tur iet cilvēki, kuri to vēlas. Bija sāpīgi noskatīties, ka deviņdesmitajos gados no krievu armijas uz Latvijas armiju tika pārnesta “ģedovščina”. Arī man bija pāris saķeršanās, kas maksāja dažas rētas, bet paciest pazemojumus es nebiju gatavs. Kad nokļūsti tādu cilvēku nežēlastībā, kuri nesaprot, kāpēc neesi viņu paņēmis uz pleciem un kāpēc netīri tualeti, ja viņš liek... Faktiski tādi eksāmeni dzīvē pienāk ik pa brīdim, lai pārbaudītu, vai tu spēj to izturēt. Ja nespēj – ej atpakaļ, ja spēj – okei, ej tālāk.
 
Un āda kļūst mazliet biezāka?
Patiesībā jā... Arī, nokļūstot šajā amatā, pēc kādām pāris nedēļām bija ļoti smags brīdis. Labi, ka priekšā bija sestdiena, svētdiena. Bija jautājumi pašam sev – kur tu esi atnācis, kā vārdā, kāpēc, par ko... Saproti, ka tie spērieni ir nepelnīti, bet... jā, noskurinies, pastaigā pa mežu un ej tālāk. Tagad rit jau trešais mēnesis, un viss ir kārtībā. Tas ir darbs. Labi – sarežģītāks, smagāks, bet es pieņemu šo izaicinājumu.
 
Ir tāds saraksts, kas jādara vai jāzina īstam džentlmenim...
To es droši vien nezināšu!
 
Piemēram – izdresēt suni un izaudzēt rozi...
Ar rozēm viss kārtībā! Iekārtoju jau trešo dobi, un tās mūs priecē visu vasaru. Ar suņiem tā ir, kā ir, ar viņiem man vairāk darīšanu bija bērnībā. Nezinu, varbūt tas vēl ir priekšā. Bet priekšroku es tomēr dotu bērnu audzināšanai, turklāt – daudzu!
 
Par to ir nākamais punkts – īsts džentlmenis zina vismaz pāris triku, kā izklaidēt bērnus.
Izņemot piesēdināšanu pie “muļķika”? To zina pilnīgi visi, bet katram vecumam savs. Tā ir iespēja atcerēties savu bērnību – vispirms ir dziedāšanas laiks, vienalga - ir balss vai nav. Tad tu atceries un piedāvā visas savas bērnības spēles. Pat mācīties var ar rotaļu palīdzību – ar to arī viss kārtībā.
 
Īsts džentlmenis baznīcā dzied no visas sirds...
Nu... es dziedu. Ja tās ir sirds iekšējās izpausmes, tad jā, bet, ja tā ir ārējā izpausme, es nedaudz kautrējos par savu balsi, kas nav galīgi slikta, tomēr man ir dziļš komplekss, jo mani 2. klasē izsvieda no lauku skolas kora. Tā kā savu balsi ne sevišķi gribu izrādīt, dziedu līdzi salīdzinoši klusi. Reiz Raimonds Pauls pagriezās un teica: “Diez cik labi jau tu nedziedi!” Tas bija par himnu (smejas).
 
Īsts džentlmenis zina, ka katram noteikumam ir savi izņēmumi.
Jā, šim apgalvojumam es piekrītu, tikai… Laikam jau ir tā – ja novirzies, tad vari pazaudēt mērķi. Noteikumi jau ir rakstīti tāpēc, lai tā nenotiktu. Tie gan var būt arī diezgan stulbi – gan rakstītie, gan dzīves, un, ja tie traucē sasniegt rezultātu, tad tos var pārskatīt. Bet būtībā jau noteikumus katrs sev raksta pats.
 
Ko jūs gribētu piedzīvot šajā vasarā?
Es par to tik daudz esmu domājis – kā tikt pie kādām dienām atvaļinājuma...
 
Aizbraukt uz kādu Igaunijas ezeru?
Nē, es vasarā nebraucu no Latvijas prom! Jau kuru gadu apceļoju Latgali, Kurzemi... To gribētu arī šajā vasarā – uzticēt kādam trīs dienas pildīt manus pienākumus, aizmirst par visu un ar ģimeni tās trīs diennaktis nodzīvot labā namiņā pie jūras, kur neviens mani netraucētu. Un lai ne telefona, ne mūsu labā interneta pārklājuma arī tur nebūtu. Un lai tās trīs dienas būtu skaistas un saulainas...
 
Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs / Fotogrāfa asistente: Olga Jakovļeva / Foto: Mārtiņš Ziders, Krists Spruksts, Ieva Lūka, Edijs Pālens/LETA