Apmācies, lietus gāze
Rīga
Apmācies, lietus gāze
LV RU
Bērni

Piecu bērnu tēvs Andris: "Bērni cilvēkam liek kļūt labākam" (24)

 
08.septembris 2016  11:24

Cik viegli ir būt piecu bērnu tēvam, ja nevēlies tikai pildīt apgādnieka funkciju, bet arī būt kopā ar bērniem viņiem īpašos notikumos, ikdienas rūpēs un atpūtas brīžos? Šādu jautājumu valsts atbalsta programma "Latvijas Goda ģimenes apliecība "3+ Ģimenes karte"" vēlējās noskaidrot Tēva dienas priekšvakarā. Tētis Andris Kalnozols teica, ka veiksmes atslēga ir kopdarbs – kamēr vada uzņēmumu, ikdienas rūpes uzņēmusies sieva Inese. Tāpēc arī uz interviju pāris nāk rokrokā – tieši tāpat kā savā ikdienā.

"Laimīgi tie cilvēki, kam ir bērni, bet vislaimīgākie tie, kam ir daudz bērnu," par savu kuplo saimi saka Andris Kalnozols.

"Laimīgi tie cilvēki, kam ir bērni, bet vislaimīgākie tie, kam ir daudz bērnu," par savu kuplo saimi saka Andris Kalnozols.

Vizītkarte
Tētis: Andris Kalnozols, uzņēmuma ZS “Vairogi” līdzīpašnieks un vadītājs
Mamma: Inese Kalnozola, sociālais pedagogs Aizkraukles pagasta sākumskolā
Bērni: Patrīcija (15 gadi) dzimusi Andra iepriekšējās attiecībās, dvīņu brāļi Mariss un Markuss (10 gadi), dvīņu māsas Roberta un Paula (6 gadi)
 
Andri un Inesi satieku kādā lietainā augusta pēcpusdienā. Peļķes pilsētā ir pamatīgas, ļaudis steidzas, galvas ierāvuši kapucēs un lietussargus izslējuši, cerot mazliet nosargāt sausuma sajūtu. Pāris ierodas precīzi norunātajā laikā. Inese ģērbusies gaišā vasaras tērpā un pieskandina telpas skanīgiem smiekliem. Andris nopietnāks, bet nenoliedzami pašpārliecināts – viņš taču ir ne tikai uzņēmējs un gādīgs vīrs, bet arī piecu bērnu tēvs. Vēlāk sarunas noslēgumā Andris teiks: “Laimīgi tie cilvēki, kam ir bērni, bet vislaimīgākie tie, kam ir daudz bērnu.”
 
Viens nav karotājs – atbildība ir jādala
Andris: Visa ikdiena patiesībā balstās uz Ineses pleciem. Man kopā ar vecākiem un brāli ir ģimenes uzņēmums, esmu atbildīgs par 50 darbiniekiem. Dažkārt smejos, ka man ir mājās pieci bērni un darbā – 50.
Inese: Mana diena paiet, bērnus vadājot uz skolu, pulciņiem. Varu atļauties tikai 0,2 slodzi vietējā skoliņā, kur esmu sociālais pedagogs. Man piedāvāja lielāku slodzi, taču nācās atteikt, jo vienkārši nav vairāk laika. Šobrīd lielā stundu likme ir mājās. (Smejas.)
Andris: Mans moto: man jānodrošina sievai visi apstākļi, lai viņai būtu pēc iespējas ērtāk pavadīt šo salīdzinoši ilgo laiku kopā ar bērniem. Nesaku, ka man darbā ir viegli, taču būt mājās ar bērniem ir daudz grūtāk. No darba ir brīvdienas, var aiziet agrāk, bet kopā ar bērniem ir jābūt visu laiku.
 
Ilūzijas, realitāte un mūžīgā mācīšanās
Andris: Inese man laika gaitā ir iemācījusi daudzas lietas par bērniem (un ne tikai) izprast un uztvert citādi, es arī daudz lasu rakstus un grāmatas par attiecībām ģimenē, bērnu audzināšanu. Tā ir taisnība, ko daudzi vīrieši neslēpj, ka, atnākot no darba, gribas kādu stundu divas darīt to, ko pats vēlas. Man arī tā ir bijis, ka, braucot mājās, jau uzburu ainu, kā tagad būs, ko es darīšu, kā atpūtīšos, ka māja būs kārtībā, gaidīs silta zupa un rātni, rindiņā sasēdināti bērni, taču realitāte dažkārt atšķiras no iecerētā par visiem 360 grādiem. Ar sievu esam daudz par to runājuši, tāpēc es spēju pieņemt, ka dzīvē tomēr nevaru visu ietekmēt. Esmu pārstājis uzburt iedomu ainas, priecājos par to ikdienu, kas mums ir. Patiesībā pēdējo trīs četru gadu laikā esmu aptvēris, ka tieši bērnos rodu mieru. Pēdējā laikā esmu izvērtējis savas prioritātes, piemēram, neeju tik bieži medībās, lai vairāk būtu kopā ar ģimeni.
Inese: Jā, reizēm mums nav vienprātības kādā jautājumā, bet tas taču ir normāli. Meklējam dažādus risinājumus. Ne tikai lasām izglītojošu literatūru, bet arī aprunājamies ar psihologu, īpaši tad, ja kāds no bērniem sasniedzis jaunu vecumposmu. Ar pusaudzi mums jau bija pirmās saskarsmes problēmas, ko, šķiet, esam veiksmīgi atrisinājuši. Ja šķiet, ka paši nevaram vienoties, vienmēr ir iespēja pakonsultēties ar trešo cilvēku no malas, kas ir kompetents bērnu audzināšanas jautājumos. Tā kā esmu sociālais pedagogs, man ir daudz labu studiju laikā iegūtu materiālu par dažādām problēmām un situāciju risinājumiem.
Andris: Mūsu lielais pluss – mēs, protams, varam sastrīdēties, bet pēc piecpadsmit minūtēm atkal varam sēsties pie galda un konstruktīvi sarunāties. Nekad nav bijis, ka mēs nedēļām klusētu vai par kaut ko apvainotos, jo no tā cieš ne tikai bērni, bet arī pašu attiecības. Ja ir atšķirīgi viedokļi, vienalga nonākam pie kopsaucēja, jo mērķis ir viens – atrast labāko risinājumu.
 
Ceļš līdz kuplai ģimenei
Inese: Bērni paši pieteicās – nebijām nolēmuši, ka tas vai cits ir īstais brīdis mazulim.
Par pirmajiem dvīņiem uzzinājām salīdzinoši vēlu – piektajā grūtniecības mēnesī, kad man pirmo reizi veica USG. Taču, tā kā pēc pirmās izglītības esmu vecmāte, man jau pirms sonogrāfijas veikšanas bija pamatotas aizdomas, ka manī aug divas dzīvībiņas. Bijām ļoti priecīgi.
Kad paliku stāvoklī otro reizi, biju pilnīgi pārliecināta, ka būs viens mazulis – nevar taču tā būt, ka šādi gadās divas reizes pēc kārtas! Uz sonogrāfiju devos ceturtajā grūtniecības nedēļā. Ārste teica, lai atnāku vēl pēc divām uz atkārtotu pārbaudi. Kad atnācu, viņa ilgi skatījās sonogrāfa monitorā. “Ko teiksiet, dakterīt?” – “Divus redzu, Inesīt.” Kā es sāku raudāt... Tas man bija šoks. Ārste mierināja: “Ko raudi?! Tu taču visu zini.” “Tāpēc arī raudu,” atteicu.
Puišiem pirmie trīs mēneši bija grūti – mocījās ar kolikām. No septiņiem vakarā līdz desmitiem abi ar Andri mazos šūpojām uz rokām. Grūti bija. Bet meitas mums kā mazi eņģelīši. Ja tādi ir visi mazuļi, nav problēmu izauklēt vēl kādu pārīti. (Smaida.)
Andris: Puiši mums pieteicās attiecību pašā sākumā, un tas laiks man bija pirmais pārbaudījums. Ja mēs tam esam veiksmīgi izgājuši cauri, tad nav daudz lietu, kas varētu būt par grūtu. (Smejas.) Kāpēc tā saku? Inesei grūtniecības sākumposmā bija ļoti izteikti sliktumi. Ja braucām mašīnā, faktiski bija jāstājas pie katra krustojuma, jo bija nelaba dūša. Bet man prātā ainiņas – atbraukšu mājās, sieviņu samīļošu, ko jauku padarīsim, bet viņai slikti un slikti. (Abi smejas.)
Kad puikas bija aptuveni trīs gadus veci, ar Inesi runājām par bērniem. Es viņai saku – man trīs ir, varbūt pietiek. Inese teica, ka tomēr vēl gribētu arī meitu. Nolēmām – labi, bet mazliet pagaidīsim, lai puikas paaugas. Tomēr meitas pašas izlēma pieteikties agrāk. Es biju medībās, kad Inese devās uz pašu pirmo sonogrāfiju. Sēdēju mastā, kur jāuzvedas klusi. Zvanīja Inese. Zinot, ka bijusi pie ārsta, protams, atbildēju. Dzirdēju raudas. Kas noticis? Ak, Runci, atkal divi! Sapratu, kaut kā sieviņa jāmierina. Bet vārdi nāca no sirds – priecājies, iedomājies, kad būsim veci, cik mums būs bērnu, cik mazbērnu. Pamazām pieradām pie domas, ka būs divas meitas.
 
Būt klāt, kad bērni dzimst
Inese: Puiši pasaulē nāca Aizkrauklē ar ķeizargriezienu. Tad mums vēl bija sava dzemdību nodaļa. Meitas dzima Stradiņu slimnīcā. Arī ar “ķeizaru”.
Andris: Kad sākās dzemdības ar dēliem, bijām mežā pēc eglītes. Biju iegājis dziļāk mežā, saucu sievu, lai nāk paskatīties, vai būs laba eglīte.
Inese: Kā kāpu ārā no mašīnas, tā nogāja ūdeņi.
Andris: Braucu līdzi uz slimnīcu, bet toreiz ķeizargrieziena laikā klāt nelaida. Ar meitām bija citādi. Viņām dzimšanas diena bija prognozēta maijā. Es ar draugiem katru gadu braucu uz pasaules čempionātu hokejā. Arī tajā gadā dikti gribējās. Inese teica – brauc, viss būs labi. Atbraucu no čempionāta ap desmitiem vakarā. Vienos naktī sieva modināja, ka jābrauc uz Rīgu. Manuprāt, tā ir zīme, ka šie bērni patiešām mums ir sūtīti. Un tad es biju klāt arī operācijas laikā. Robertiņu pirmo izcēla un man uzreiz iedeva. Tas bija forši. Kur vēl labāk. Kolosāli! (Smaida.)
Inese: Kad piedzima puikas, biju neizsakāmā sajūsmā – mani bērni, daļa no manis! Pilnīgi neticami. Un uzreiz divi. Liels saviļņojums. Pēc meitu piedzimšanas biju eiforijā. Andris teica – tu staro. Kā gan citādi – es biju tik laimīga.
Andris: Kad piedzima bērni, man pirmā pamodās lielā atbildības sajūta. Es viņus esmu faktiski būvējis no nulles, arī brīdī, kad nāca pasaulē, esmu bijis klāt – nu lielais uzdevums audzināt, skolot, apgādāt un pasargāt. Tajā pašā laikā neslēpšu, ka līdz laikam, kad bērni iemācās runāt, es nemāku ar viņiem ilgi darboties un ūjināties. Jā, aprūpēt, samainīt autiņbikses, saģērbt. Savukārt pēc tam, kad jau paaugušies, jūtu savu kā tēva atbildību ar viņiem strādāt, ieguldīt laiku un naudu viņu pilnveidē, attīstībā un iespēju došanā. Protams, piekrītu, ka attiecības veidotos citādas, ja es nebūtu līdzdalīgs arī mazajā vecumposmā, kurā nejūtos absolūtā komfortā. Un, protams, es priecājos, ka esmu bijis kopā ar bērniem ikvienā viņu dzīves brīdī, to noteikti nemainītu. Ar gadiem lepnums par bērniem tikai pieaug. Par to, ka viņi ir un ir tik daudz.
 
Ne tikai laist pasaulē, bet arī izaudzināt un izskolot...
Andris: Dvīņu māsas pieteicās gadā, kad Latvijā krīze bija pilnā plaukumā. Manu uzņēmumu tieši tā neskāra, bet kopējās norises ekonomikā tomēr zināmu iespaidu atstāja. Līdz ar to man pa galvu jaucās domas, ka tik kuplas ģimenes uzturēšana ir liela atbildība. Bērni ir ne tikai jālaiž pasaulē, bet arī jāizaudzina, jāizskolo. Jā, tie man tādi divi pārbaudījumi: ar puišiem Ineses sliktumi, ar meitām – pa īstam apjaustā atbildība, kaut izdotos izaudzināt un izskolot.
Inese: Puiši ir aktīvi, jau kopš mazotnes spēlē futbolu un basketbolu. Kad sākās skola, izdomāja, ka vēlas muzicēt. Mariss spēlē ģitāru ģitārpulciņā. Markuss izvēlējās pūst trompeti. Brīdināju, ka tas nebūs nekāds pulciņš, bet mūzikas skola. Taču Markuss bija tik apņēmīgs, ka iestājās skolā decembrī un tika galā…  Papildus visam mācās tautas dejas. Arī viena māsa apmeklē tautas dejas, otra – baleta nodarbības Ogrē.
Andris: Vasarā ikdienas ritms tiek nedaudz mainīts. Bērni vai nu ir nometnēs, vai arī ciemojas pie omes. Atnākot mājās, ir neparasts miers. Un tad vienā brīdī pieķeru sevi pie domas – eu, kaut kas nav kārtībā, baigais klusums. Mazliet sirreāli – vienā brīdī jūties komfortā, bet tajā pašā laikā ir nemiers. Gribas bērnus mājās.
 
...un, protams, mācīties pašiem
Inese: No bērniem es mācos būt iecietīga un savaldīga, pacietīga. Domāju, ikvienam vecākam ir reizes, kad pacietības mēra trauciņš ir pilns. Tad jāatrod sevī resursi.
Andris: Varu piekrist Inesei, ka bērni ir lielie pacietības un iecietības mācītāji. Vienkārši nav reāli būt ar bērniem un nebūt “breinstormam”, ar to domājot bērnu lielo izdomu un kāri eksperimentēt.
Bērni liek mācīties un sekot jaunajam gan tehnoloģiju, gan citās viņiem aktuālās jomās.
Man patīk, ja viss notiek kā pa diedziņu. Caur bērniem mācos nesatraukties par lietām, ko nevaru mainīt un būtiski ietekmēt.
Inese: Ieraudzīt bērnos sevi kā spogulī – es biju tāda pati. Tas, no vienas puses, ir grūti, bet, no otras puses, ļauj bērnus labāk saprast.
 
Arī tradīcijām ir jābūt

Inese: Gada griezumā mums ir dažādi kopīgi ģimenes pasākumi – svinam bērnu dzimšanas un vārda dienas, vismaz reizi mēnesī visi kopā braucam uz kino. Katru vasaru mums ir lielais ceļojums uz Vāciju pie draugiem, kas kopā ar pieciem bērniem ir gana liels pārbaudījums, jo ceļojam ar autobusu un pēc tam mitināmies nelielā divstāvu dzīvoklī. Vakaros visi kopā izbraucam ar velosipēdiem.
Andris: Svētdienās ir tēva brokastis. Vasarā šis ritms parasti nedaudz pajūk, bet skolas laikā tā ir ļoti regulāra tradīcija. Tas nozīmē, ka ceļos pirmais un cepu visiem pankūkas. Bet ir man bijušas arī izgāšanās, gatavojot kādu citu ēdienu, – sestdienas vakarā izdomāju, ka brokastīs gatavošu tunča salātus, bet bērni izbrāķē.
Inese: Andris dažkārt eksperimentē ar veselīgajiem pilngraudu miltiem.
Andris: Jā, es cenšos domāt par veselīgu uzturu, sāku ar sevi un mācu tās lietas arī bērniem. Viņiem neko nevajag uzspiest, bet gan rādīt piemēru. Savukārt Inesei jau kopš bērnības nepatīk kliju un pilngraudu izstrādājumu garša. Es regulāri cenšos atrast un atvest izmēģināšanai kaut ko jaunu no veselīgās pārtikas klāsta. Bija reiz gadījums – atvedu, šķiet, šokolādi ar samazinātu cukura daudzumu. Paula nogaršo un izsaucas, ka nav garšīga. Otra māsa – tad noteikti ir veselīga! (Smaida.)
Inese: Kopā strādājam dārzā gan pavasarī, kad jāveic lielie uzpošanas darbi, gan rudenī, kad jānovāc raža, jāsagrābj lapas. Roberta tā arī saka – ģimenes talka. Priecājos, ka bērni jau tagad novērtē kopā būšanu kā kaut ko svarīgu. Viņi ļoti gaida Līgo un Jāņus, arī Ziemassvētkus. Tos mēs pēdējos gados svinam, ievērojot latviskās tradīcijas. Iesaistām arī tuvākos radus. Piemēram, Ziemassvētkos kopā braucam uz mežu pēc eglītes, kopā rotājam, tad visi braucam pie omes, ejam ķekatās un dziedam dziesmas. 
Andris: Es mēģinu bērnus ievirzīt sportiskās aktivitātēs. Aicinu braukt ar velosipēdiem. Tagad? Jā, tagad. Pēc tam bērni paši atzīst – grūti uzsākt, bet pēc piecu, desmit kilometru nobraukšanas ir ļoti laba sajūta. Ļoti svarīgi bērniem teikt – ejam darīt kopā, nevis – tu ej un dari.
 
Laiks arī pabūt divatā
Andris: Droši vien nevar teikt, ka mums kopīgā laika ir pietiekami, taču esam meklējuši risinājumus un visas iespējas izmantojuši. Ineses mamma ir bērnudārza audzinātāja, tāpēc viņai būšana kopā ar bērniem iet no rokas, līdz ar to bērnus jau kopš mazotnes esam atstājuši pie viņas. Atceros, Inese vēl bērnus zīdīja ar krūti, kad atstājām pie vecmāmiņas un paši braucām uz Vecrīgu izdancoties. Piena pumpītis līdzi, un nekādu problēmu. Nelaidām garām izdevības – ja gribējām, devāmies atpūsties. Šobrīd savās izdarībās esam nedaudz mierīgāki. Ko darām? Kopā dejojam tautas deju kolektīvā “Radi”. Neesam gan vienā pārī – kolektīva vadītāja cenšas pārus neatstāt kopā, lai kolektīvs būtu saliedētāks. Dažreiz kopā pasportojam.
Inese: Mēs abi kopā bieži dodamies uz teātriem un koncertiem.
 
Lai arī valsts lepotos
Inese: Par katru dvīņu pāri bija vienreizējais pabalsts. Un tad tā sauktā māmiņalga – pilnā apmērā par vienu bērnu, par otru, šķiet, 50% piemaksa. Smieklīgi – ir divi bērni, bet saņem kā par pusotru. Puiši jau bija beiguši dārziņu, tāpēc viņiem nebija, bet māsām bērnudārzā bija brīvpusdienas kā bērniem no daudzbērnu ģimenes, mūzikas skola ir bez maksas. Šie atbalsti nāk no Aizkraukles pašvaldības, kas kopumā daudz domā par bērnu iespējām gan sevi attīstīt un pilnveidot, gan kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Cik zinu, šāds atbalsts nemaz nav visās pašvaldībās.
Andris: Nekad neesmu uzskatījis, ka atbalstam daudzbērnu ģimenēm būtu jābūt naudas formā. Taču lietām, ko valsts dotē, – sabiedriskajam transportam, nodokļu atvieglojumiem, atvieglojumiem bērnudārzos, ieejas maksai kultūras iestādēs, sporta skolās – jābūt dotētām pilnībā. Nedodiet man neko, bet arī neprasiet, lai savstarpēji esam “pa nullēm”, jo nav lielāka ieguldījuma kā bērnos. Tas nozīmē piedāvāt infrastruktūru tiem cilvēkiem, kas vairo mūsu tautu. Es negaidu, ka man par katru bērnu noskaitīs pārsimt eiro, bet gribētu, lai mūs motivē laist pasaulē varbūt vēl kādu mazuli. Inese labi izteicās par pašvaldību – jā, viņi cenšas un dara, bet kopumā arī viņiem nav līdz galam stabilitātes un ilgtermiņa vīzijas. Katru gadu saka, ka, piemēram, sporta skolai ir arvien mazāk un mazāk naudas. Kas zina – nākamajā skolu vispār aizvērs.
Inese: Šobrīd ātrāk pensijā var aiziet tie vecāki, kam ir pieci un vairāk bērnu. Kāpēc nevar tie, kam ir trīs un četri? Ar ko šie daudzbērnu vecāki sliktāki par tiem citiem daudzbērnu vecākiem? Labi, dodiet man iespēju četrus gadus agrāk iet pensijā, trīs bērnu vecākiem – trīs gadus agrāk.
 
Sabiedrība, kurai jāmācās sarunāties
Andris: Ne bieži, tomēr esmu saskāries ar cilvēku neiecietību. Ja ir vairāk bērnu, viņi kādā brīdī var kļūt skaļāki, pamanāmāki. Un tad parādās cilvēku neiecietība. Varbūt pat neko nesaka, bet izteiksmīgi paskatās, nopūšas, novaikstās. Man nav tiesību pārmest kādam, kuram vai nu nav bērnu, vai arī tie ir izauguši, un viņi ir aizmirsuši, kā tas ir, kad ir mazi bērni. Kas zina, varbūt neiecietīgajam ir kādas neatrisinātas problēmas paša dzīvē.
Domājot par neiecietību no sabiedrības puses, nevar nepieminēt komunikācijas prasmes. Ja cilvēkam kaut kas nav pa prātam, viņš visbiežāk izvēlas brīdi, kad pašam nervi uzvilkti, un tad nāk un kaut ko pārmet. Taču varētu pienākt jaukā, saulainā dienā vai mierīgā vakarā un aprunāties par problēmu un iespējamiem risinājumiem. Saprotu, ka mūsu bērni var kļūt skaļāki, bet būtu jaukāk, ja cilvēki meklētu pozitīvo komunikācijas formu. Es kā uzņēmuma vadītājs esmu gājis dažādos komunikācijas kursos, esmu apguvis konstruktīvas problēmu risināšanas metodes. Mani senākie darbinieki dažkārt smejas, kā es pa šiem gadiem esmu mainījies. Un to tagad sagaidu arī no apkārtējiem.
Tajā pašā laikā esmu novērojis, ka cilvēki, kuriem ir bērni, kļūst iekšēji trauslāki, iecietīgāki un iejūtīgāki, labāki cits pret citu. Pilnīgi mainās vērtību sistēma. Tā kļūst labāka – atbildība pret valsti, patriotisms, labvēlīga attieksme pret nodokļu maksāšanu. Pēkšņi saproti, ka neko nedari tikai kaimiņa dēļ – savu bērnu dēļ dari. Savu bērnu dēļ vēlies labāku pasauli visapkārt. Un esi gatavs daudz darīt, lai tā notiktu. Ja svešs mazs bērns iet pa ielu, uzreiz gribas iet klāt un noskaidrot, kāpēc viņš ir viens, vai nevajag palīdzēt. Tik neizsargāts un trausls tādā brīdī šķiet bērns. Un es droši vien tā nedomātu, daudz kam nepievērstu uzmanību, ja pašam nebūtu bērnu.
 
Audra Šauere / Publicitātes foto






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS