Mazmākoņains
Rīga
16°
Mazmākoņains
LV RU
Cita pasaule

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts (105)

 
11.septembris 2016  08:02

Vingrs augums, brīvi krītošs karmīnsarkans tērps, īsi mati, dzirkstošs skatiens, gandrīz fiziski jūtams spēka un lēnprātības lauks apkārt – viņa būtu pamanāma pat blīvākajā pūlī. Tomēr šī sieviete drūzmā uzturas maz. Margarita Putniņa, agrāk pasniedzēja, pedagoģijas doktore, dzejniece un tulkotāja, tagad ir budistu mūķene Končog Dordže Khadro. Vienīgā Tibetas budismu praktizējošā mūķene latviete.

Končog Dordže Khadro jeb Margarita Putniņa ir vienīgā Tibetas budismu praktizējošā mūķene latviete.

Končog Dordže Khadro jeb Margarita Putniņa ir vienīgā Tibetas budismu praktizējošā mūķene latviete.

Budisma spēks ir nevis aklā ticībā pārdabiskajam vai sekošanā nemainīgām reliģiskajām dogmām, bet divu aspektu jeb spārnu klātbūtnes sajušana it visā, kas notiek mūsu dzīvē. Vienu no spārniem veido mīlestības un līdzcietības ideja, bet otrs ir viedums – spēja saskatīt, ka it viss šajā materiālajā pasaulē ir iluzors, tāpēc nav pieķeršanās radītu ciešanu vērts.

 Stabils, taču iekšēji plosīts laiks
– Tik pārliecinošs sevis apliecinājums karjerā – pasniedzēja, tulkotāja, dzejniece, zinātņu doktore... Kādam īpašībām gan jāpiemīt, lai būtu drosme to mainīt pret mūķenes misiju?

– To, kas tika sasniegts karjerā, par nekādu virsotni neuzskatu. Tomēr jebkura konvencionālās pasaules sasnieguma noteicošais faktors ir gribasspēks un darbspējas. Man tās piemitušas vienmēr, visvairāk no tēva pārņemtas. Viņu atceros strādājot. Taču – arī svaidoties ciešanās un sarūgtinājumā. Tēvs, bijušais Latvijas armijas virsnieks, tika izsūtīts, bet no lēģera atgriezās kā cilvēks ārpus visa – nekas. Teica: meit, stājies, kur vien vari, – pionieros, komjauniešos, partijā, dzīvo! Lūko, lai tev mūžs nav jāvada kā man – noniecinātam, sevi nerealizējušam. Centos. Skola bija patālu, no 1.  klases nācās palikt internātā. Pirmdien prom, sestdien mājās. Skarbs laiks, taču rūdīja un spēcināja gribu. Vēlākie notikumi rādīja, ka grūtības ir dzinulis garīgai attīstībai. Tas uzsvērts arī jogas filozofijā: jogins, kurš ciešanas nav izzinājis līdz pašām dzīlēm, neko nesasniegs.

– Jau jaunībā sliecāties uz ciešanu izzināšanu?
– Man vienmēr bijis daudz jautājumu, uz kuriem tā laika vidē atbildes rast nevarēju. Meklēju tās kristietībā, 18 gadu vecumā nolēmu kļūt par mūķeni. Padomju laiks, nekāda vecāku atbalsta – neizdevās. Ļoti daudz lasīju – klasiku, visu, kas bija pieejams filozofijā un ezoterikā. Iestājos svešvalodniekos. Beigusi studijas, nokļuvu prestižos amatos vidējās speciālajās mācību iestādēs. Vēlāk pasniedzu angļu valodu augstskolās, strādāju zinātnisko darbu.

– Tie ir ārējie notikumi, bet iekšējie?
Ārēji stabils, taču iekšēji plosīts laiks, jo savos garīgajos meklējumos biju viena. Dvēseles dialogs norisinājās vienīgi ar Kristu. Tieši Jēzus kādā no meditācijām teica: tev jāvēršas pie Austrumu reliģijām, tur ātrāk saņemsi atbildes uz saviem jautājumiem. Citā meditācijā viņš ieteica atturēties no gaļas, zivīm, alkohola un olām. No gaļas biju tikpat kā atteikusies jau sen, taču kādu olu pa reizei iegribējās. Vienurīt izcepu omleti un šausmās sarāvos – uz pannas kaut kas līdzīgs asiņainai masai. Olu kāre kā ar roku atņemta. Tie bija deviņdesmitie gadi – pārkārtošanās visas sabiedrības dzīvē, kas visai dramatiskos notikumos atgādināja, ka absolūti viss materiālajā pasaulē ir mainīgs, zūdošs un gaistošs. Ne tikai mantiskais stāvoklis un politiskās ambīcijas, bet pat filozofijas zinātnes atziņas.

– Šajā iekšējās trauksmes laikā jau bijāt ģimenes cilvēks?
– Pievienojos tiem, kuri uzskata, ka ļoti nopietnu garīgo meklējumu ceļu savienot ar ģimenes dzīvi tradicionālajā izpratnē nav paredzēts. Esmu šķīrusies gan no dēla, gan meitas tēva. Tomēr te maza piebilde: kad mans znots prasīja, vai ģimene un bērni netraucē praktizēt budismu, lama atbildēja: ja jūs ar sievu gribētu to darīt dziļi un pamatīgi, bērnus nevajadzētu. Taču, ja izvēlētos būt vienkārši laimīgi cilvēki, kas pievērsušies budismam, tad esiet tādi kuplā ģimenē!

Viņa Eminence Čoden Rinpoče divas reizes bijis arī Rīgā. Skolotāja svētās relikvijas uz vienu dienu bija skatāmas arī Ganden centrā.

Viņa Eminence Čoden Rinpoče divas reizes bijis arī Rīgā. Skolotāja svētās relikvijas uz vienu dienu bija skatāmas arī Ganden centrā.

Pieņemt patvērumu
– Šķiet, jums svarīgāki bija austrumu meklējumi?
– Kristus vēstījuma iedrošināta, aizgāju uz Krišnas apziņas biedrību. Divus gadus tajā aktīvi darbojos, kamēr sapratu, ka tas nav meklētais. 2000. gadā biju uz daktera Pētera Kļavas lekciju, kurā viņš ieteica aiziet uz tikšanos ar Rīgā iebraukušo tibetiešu lamu Sangi Rinpoči. Tā bija mana pirmā tikšanās ar budismu, kas burtiski šokēja ar atskārtu, ka te rodamas atbildes uz daudziem līdz šim neskaidriem jautājumiem. Sāku dziļāk interesēties par budisma filozofiju, iepazinos ar tās interpretējumu Rēriha un Blavatskas skatījumā, piekritu nolasīt dažas lekcijas par savu jaunatrasto pasauli Lilitas Postažas vadītā Baltā apļa cilvēkiem. Strādāju, audzināju bērnus, garīguma meklējumus aizvien ciešāk saistot ar budismu. Bet viss kardināli pārvērtās pēc gada – pēc tikšanās ar Viņa Eminenci Nubpa Rinpoči. Tajā brīdī izdarīju izvēli, kas manu dzīvi pārvērta pilnīgi un neatgriezeniski. Viņa ietekmē es pieņēmu patvērumu budismā. Šis lama toreiz man uzdāvināja krelles, ko lūgšanās lietoju joprojām, jau 15 gadus.

– Pieņemt patvērumu – tas ir poētiska metafora vai budisma termins?
– Patvēruma pieņemšana Budā, Dharmā un Sanghā, kas notiek pie garīgi augsti realizēta skolotāja, ir jebkura budista pirmais solis šīs reliģijas un filozofijas praktizēšanā. Buda – tā ir katram dotā iespēja attīrīt prātu un pārvērst savu fizisko un garīgo esamību pretī apgaismībai, Dharma ir Budas mācība, kas palīdz šo ceļu iet, bet Sangha – vienotu uzskatu biedru kopiena, lai sasniegtu mērķi.

Budisma spēks ir nevis aklā ticībā pārdabiskajam vai sekošanā nemainīgām reliģiskajām dogmām, bet divu aspektu jeb spārnu klātbūtnes sajušana it visā, kas notiek mūsu dzīvē. Vienu no spārniem veido mīlestības un līdzcietības ideja. Viņa Svētība Dalailama pat teicis, ka budistu mūkiem jāmācās no kristiešiem praktizēt līdzcietību cilvēku ikdienas saskarsmē. Otrs ir viedums – spēja saskatīt, ka it viss šajā materiālajā pasaulē ir iluzors, tāpēc nav pieķeršanās radītu ciešanu vērts. Budisma rakstos tiek runāts gan par viedumu, kas iegūts no inkarnācijas inkarnācijā, gan par tādu, kas attīstāms dzīves laikā. Viens bez otra šie spārni nevar pacelt lidojumam.

Katram budistu rituālos izmantotajam priekšmetam ir stingri noteikta sakrāla nozīme.

Katram budistu rituālos izmantotajam priekšmetam ir stingri noteikta sakrāla nozīme.

Pieņemot patvērumu, skolnieks atkārto skolotāja priekšā teiktos vārdus, kas precizē izvēlētā ceļa būtību, tiek iepazīstināts ar veicamajām garīgajām praksēm, pie kā pieskaitāma arī budisma tekstu lasīšana, dod svētību veiksmīgai to izpratnei un lietošanai. Ar skolotāju, pie kura pieņemts patvērums, veidojas tik spēcīga garīga saite, ka lūgšanu laikā viņu, tāpat kā dažādus dzīves aspektus pārstāvošas dievības, domās var vizualizēt sev virs galvas un jebkurā mirklī aicināt palīgā sarežģītu situāciju risināšanā.

– Vai atceraties kādu epizodi, kurā cilvēkam, kuram ir šie divi spārni, vieglāk izdarīt citādas izvēles nekā nebudistam.
– Nekad neaizmirsīšu, kā Indijā Viņa Svētība Dalailama, virzīdamies uz paaugstinājumu, kur paredzēta uzstāšanās, pēkšņi piegāja pie viena ubaga un teica: o, tu esi mans skolotājs, nāc līdzi! Ar sava vieduma aci un līdzcietības pilno sirdi viņš bija ieraudzījis tāda cilvēka augsto garīgo realizāciju, kurš pats sevi neceļ lielajās gaismās. Kamēr Svētība sniedza mācību, abi sēdēja uz paaugstinājuma tāpat kā kādreiz Buda, kurš arī brāminiem līdzās bieži nolika nepieskaramos. Tagad tas arī zinātniski pierādīts: atrodoties garīguma piestrāvotā vidē, sāk darboties tā sauktais sinerģijas likums un notiek dialektisks lēciens. Tāpēc lielie garīgie skolotāji allaž apmeklē vietas, kur valda ciešanas, bailes un neziņa, lai ieraudzītu un aktivizētu gaismas spēka potenci arī šķietami viszemāk kritušajā.

Vēl kāds piemērs, no gluži citas jomas. Es gulēju slimnīcā – nekustīga, pieslēgta pie sistēmas. Izrādījās, ka gultā ir blusa. Grauza mani nežēlīgi, bet neko tai nevarēju izdarīt. Naktī, kad sistēmu beidzot noņēma, centos kodēju noķert, un tas izdevās tikai astotajā dienā. Satvērusi viņu, teicu: dārgā mātes būtne! Tu esi mani vajājusi vairāk nekā nedēļu, bet tagad tev jāsameklē cita darbošanās vieta. Un izmetu pa logu. Ir varbūtība, ka, neskaitāmas reizes pārdzimstot, esam gājuši cauri it visām dzīvības formām, tāpēc budists jebkurā dzīvā radībā saskata mātes būtni, pret kuru jāizturas tāpat kā pret māti.

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts

Šajā attieksmē sakņojas arī veģetārā uztura tradīcija. Daudzi saslimst ar vēzi tāpēc, ka pārāk bieži ēd gaļu. Taču budisms ņem vērā arī tos medicīniskos un klimatiskos apsvērumus, kas ļauj šo principu neievērot, ja vien tiek noskaitītas atbilstīgas mantras un veiktas citas prakses, izrādot cieņu un pateicību tai būtnei, kas ziedojusi dzīvību citu labā. Turklāt lielie skolotāji, kas ēd gaļu, nereti spēj pacelt to būtni, kas sevi ziedojusi, augstākā garīgā līmenī, nekā tā bijusi šajā inkarnācijā. Piemērs: asaka uz šķīvja norāda, ka garīgais skolotājs apēdis zivi. Skolnieks satraucies: kā, pats taču mācīji, ka mātes būtni nogalināt apēšanai nedrīkst! Skolotājs paņem asaku, uzsit pa šķīvi, un zivs atkal ir dzīva. Saka skolniekam: tagad paņem to un atbrīvo, kā es to jau biju izdarījis. Skolnieks atzīst, ka nespēj. Nu tad aizej un vismaz ielaid zivi upē – savu mācībstundu beidza skolotājs.

Budistu mūķenes ikdiena
– Kļuvāt par mūķeni, jo šādas budisma nianses izpratāt un pieņēmāt uzreiz?
– Par mūķeni kļuvu tikai pirms sešiem gadiem, kad, sešdesmit gadu vecumā aizgājusi priekšlaicīgā pensijā, aizbraucu uz Nepālu. Pirms tam, protams, atbrīvojos no visām materiālajām piesaistēm. Izdalīju savu plašo bibliotēku. Atdāvināju draugiem un tuviniekiem mēbeles, apģērbu, mākslas priekšmetus. Katmandu klosterī mācīju mazajiem mūkiem angļu valodu. Brīnišķīgi, zinātkāri, talantīgi bērni vecumā no 6 līdz 14 gadiem. Tur kuplo ģimeņu vecāki bieži nodod vienu no bērniem klosterī, jo tā ir kvalitatīva bezmaksas izglītība.

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts

Pirmo mēnesi dzīvoju pie savas meitas Flēras, kura arī pievērusies budismam. 2009. gadā viņa beidza Mākslas akadēmiju, bet toreiz mācījās uz klostera bāzes veidotajā Katmandu Tsering Art skolā, kur apguva Tibetas sakrālo glezniecību. Pēc mēneša man klosterī piešķīra nelielu istabiņu. Pēc stundām zēni tajā labprāt pulcējās: spēlējās, lasīja no Latvijas sasūtītās grāmatas, zīmēja, dziedāja. Savukārt es, cik vien bija iespējams, apguvu mūkiem paredzētās mācības. Par mūķeni tiku ordinēta tikai pēc deviņiem klostera vidē pavadītiem mēnešiem.

Pēc Nepālā pavadīta gada kopā ar meitu braucu uz mājām. Flēra savas studijas turpināja arī pēc tam, bet es varēju izkārtot šos braucienus tikai ik pa pusgadam. Dabūt vīzu uz ilgāku laiku ir gandrīz neiespējami, tāpēc šādā ritmā esmu joprojām: pusgads Latvijā, otrs – Indijā vai Nepālā. Tur vai nu dzīvoju kādā no klosteriem vai klosteru viesnīcām, vai dodos svētceļojumos pa Budas vietām. Vide, kur cilvēku tūkstoši nepārtraukti lūdzas, ir piesātināta ar tik spēcīgu garīgumu, ka mentālie aptraipījumi notīrāmi vieglāk.

– Kāda ir budistu mūķenes ikdiena – klosterī, ārpus tā?
– Klosterī reliģiskās prakses jāveic vismaz četrreiz dienā pa divām stundām, bet, aizejot retrītā, tām jāveltī 16 stundas. Man tika atvēlētas arī pāris papildu stundas filozofijai. Ēšana, protams, veģetāra, tā ir divreiz dienā. Brokastis sešos no rīta, pusdienas – divpadsmitos. Launagā tikai tēja. Bērniem un tiem mūkiem, kam problēmas ar veselību, pienākas arī vakariņas. Atrodoties klosterī, iekļauties šādā režīmā ir viegli, taču dzīves ritms ārpus sakrālās vides dažreiz ielaiž ikdienā arī kādu vājību. Man tā ir rūgtā šokolāde. Ja tulkojot daudzas stundas jāsēž pie rakstāmgalda, lai grāmata noteiktā laikā būtu izdevniecībā, šokolāde dod spēku. Neesmu tik augstu realizēta kā lieli jogi, kuri, vadot laiku tikai lūgšanās un meditācijās, ēdienu tikpat kā nelieto.

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts

Atrodoties ārpus klostera, parasti lūgšanām un meditācijām veltu trīs stundas no rīta un divas vakarā. Ja nav jābrauc kādās darīšanās, jātulko vai jāraksta, dažas stundas dienā vēl paņemu klāt, taču skolotājs ir teicis, ka sakrālu grāmatu tulkošana arī ieskaitāma garīgajā praksē. Esmu latviskojusi vairākas Viņa Svētības Dalailamas grāmatas, arī budisma pasaulē plaši pazīstamo Lobsanga P. Lhalungpa Milarepas dzīve un vairākas citas. Joprojām turpinu dzejot – pagājušogad iznāca mans piektais dzejas un īsprozas krājums Dimanta vadžra. Tikai tagad, kopš esmu mūķene, akcenti darbos mainījušies.

Stiprināt sirdī līdzcietību un palīdzēt
– Kristieši lūgšanās vēršas pie Svētās trīsvienības vai Dievmātes, islāmticīgie – pie Allāha, mūsu senči – pie Laimas un Māras. Kāds spēks tiek uzrunāts budismā?

– Budists vēršas pie saviem garīgajiem skolotājiem. Vispirms pie tā, pie kura pieņemts patvērums, tad pie autoritātēm, kas palīdzējušas iepazīt viedumu un līdzcietību. Man ir trīs šādi skolotāji, ļoti atšķirīgi, jo katrs no viņiem vairāk pārstāv savu budisma praktizēšanas līniju. Pāri visiem ir Viņa Svētība Dalailama – viņš ir jau realizējies Buda, kurā saplūdušas visas līnijas. Savukārt Viņa Eminence Nubpa Rinpoče, pie kura pirms 15 gadiem pieņēmu patvērumu, ir vieduma kalngals, taču tas nenozīmē, ka viņam mīlestības un līdzcietības ir mazāk. Trešais ir Augsti Godājamais Khenčens Končogs Gjalcens Rinpoče, lielais filozofs. Viņš pagājušajā gadā Latvijas Universitātē vadīja konferenci par budisma iezīmēm 21. gadsimtā.

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts

– Visas dienas piepildītas ar nebeidzamu garīgumu… Taču, ja jūsu meita nebūtu thanku gleznotāja, bet daudzbērnu māmiņa, vai mazbērniem arī jūs būtu tikai lūgšanās iegrimusi meditētāja?
– Atrodoties ārpus klostera, ikdienas dzīves ienākšana garīgajā vidē ir neizbēgama. Ne visiem tā veicas kā man, kad neviens no ģimenes šādai izvēlei neizrāda pretestību. Par meitu vispār nav ko runāt, jo budists ir arī viņas vīrs – uzņēmējs, kurš patlaban tepat Latvijā, Sārnatē, ceļ budisma retrīta mītni. Pašsaprotami, ka sarunas ar meitas ģimeni skar galvenokārt garīgās tēmas. Manu dēlu vairāk interesē materiālā pasaule. Lai arī viņš ir pieņēmis patvērumu budismā pie lamas Sanges Rinpočes, tomēr konvencionālajā pasaulē turpina būt biznesmenis. Ar to nodrošina materiālo pamatu maniem ceļojumiem uz Indiju, bez šā atbalsta tie nebūtu iespējami. Viņam ir piecpadsmitgadīgs dēls, mans mazdēls. Darbojas bērnu futbola izlasē. Šad tad ziņo: ome, es aizbraukšu pie tevis. Dažreiz zvana pat desmitos vakarā: šajā teikumā netieku galā ar papildinātājiem un apzīmētājiem – palīdzi! Tad man jāskaidro. Kad dēls ar kundzi ierodas ciemos, runājam par viņu lietām – cilvēcīgi un jauki. Tomēr esmu pieradusi, ka, nākot uz viesībām dēla mājā, man jāpārģērbjas. Man ir tumšsarkana kleita – uzvelku, kaut arī ikdienā valkāju mūķenes tērpu.

– Dodoties pie tuviniekiem, uzliekat arī kādu rotaslietu?
– Visas tika uzdāvinātas garīgajiem skolotājiem. Astoņpadsmit gadu vecumā, kļūstot par budisti, meita tās pasniedza lamam Sangem Rinpočem, pie kura pieņēma patvērumu. Gredzeni, auskari, kaklarotas – viss ģimenes zelts un dārglietas. Savu dzintaru – man tā bija daudz – uzdāvināju vienam no saviem garīgajiem skolotājiem, ārstam, jo Tibetas medikamentos augsti kotējas dzintara pulveris. Bet Nameja gredzena lūdzu pārkausēt Budas figūriņā, no kuras izveidoto kulonu uzdāvināju mazdēlam.

– Kā jūs formulētu to guvumu, ko saņemat par savu brīvprātīgo atteikšanos no tā, ko citi varbūt sauktu par normālu dzīvi?
– Cenšos apjēgt lietu patieso dabu. Saprast, ka nekāda ego nav – ir tikai dažādu psihofizisku fenomenu sakopojumi, kas mainās un izirst. Pastāvošais un nemainīgais ir vienīgi tas, ka mēs visi savā starpā esam saistīti ar kādu garīgu saiti un ka mūsos visos ir potence saskatīt prāta tīro dabu, to, kas ir skaidrā gaisma. Kad tā ieraudzīta, topam viedi, neizsakāmas mīlestības un līdzcietības pārņemti. Taču samsāra ir tikai un vienīgi ilūzija. Un arī nirvāna ir skaista ilūzija. Jo patiesā prāta daba ir tā, kas aiz samsāras un aiz nirvānas. Tas ir lielais miers, stāvoklis ārpus jebkurām emocijām, ko iepazīt ir katra budista mērķis.

– Kā, kurā mirklī? Dzīvojot? Pārdzimstot? Nomirstot?
– Plaukstai ir divas puses – kopā tveramas, viena bez otras nav domājamas. Forma un saturs. Tukšums un tā izpausme materiālā vidē. Tīrais prāts un dzīves laikā sakrātie aptraipījumi, kas notīrāmi tikai ar garīgām praksēm. Tā būs mūžam. Divas puses. Kustība pretī lielajam mieram.

Kāpēc latvieši izvēlas budismu? Mūķenes Margaritas stāsts

– Kas ir nāve?
– Svētlaime! Brīvība! Pārdzimšana! Iespēja atgriezties augstākā līmenī, lai sasniegtu apskaidrību.

– Kas notiek ar apskaidrību sasniegušajiem?

– Pārdzimt vai palikt skaidrajā gaismā – tā ir viņa paša izvēle.

– 10. un 11. oktobrī gaidām ierodamies Latvijā Viņa Svētību 14. Dalailamu Tenzinu Gjatso. Kā vizīti vajadzētu tvert tiem, kas notikuma sakrālo dabu tik dziļi neizjūt?
– Izmantot unikālo iespēju dzirdēt Dalailamu Rīgā ieradīsies budisti no daudzām zemēm, jo Svētība pieskarsies mācībai par sacerējuma Pramanavartika (Traktāts par patieso izziņu) otrajai nodaļai. Tie ir ļoti reti iztirzāti teksti. Taču tiks sniegts padziļināts skaidrojums arī tādiem budisma teorijas aspektiem, kas svarīgi katram no mums, – ciešanas, ciešanu cēloņi, pilnīga ciešanu izbeigšanas iespēja un ciešanu pārvarēšanas ceļi. Dalailamas fenomens ir tas, ka viņš vissarežģītāko spēj izskaidrot vienkārši un saprotami. Tie, kas uz pasākumu atnāks, noteikti saņems tieši to, kas viņiem vajadzīgs. Bet visiem pārējiem vajadzētu vairāk domāt un lūgt par mieru visā pasaulē – tādās formās un reliģiskajos rituālos, kas katram vistuvākie. Un stiprināt sirdī līdzcietību, palīdzot jebkuram, kā vien katrs varam.

Selga Amata, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris






    Komentāru noteikumi