Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Atmodas ikona Velta Puriņa: "Es tik un tā mīlu cilvēkus" (55)

 
11.septembris 2016  07:27

Kopš dramatiskajiem augusta puča notikumiem 1991. gadā ir pagājuši 25 gadi. Viena no spilgtākajām tā laika atmiņām ir žurnālistes Veltas Puriņas atvadīšanās no skatītājiem, omoniešiem iebrūkot Latvijas Televīzijā. Viņa atzīst, ka šajos gados gan peldējusi mīlestībā, gan aplieta samazgām.

Šarmantajai TV personībai Veltai Puriņai dzīvē ir gājis visādi. Velta neslēpj, ka gan peldējusi mīlestībā, gan jutusies aplieta ar samazgām.

Šarmantajai TV personībai Veltai Puriņai dzīvē ir gājis visādi. Velta neslēpj, ka gan peldējusi mīlestībā, gan jutusies aplieta ar samazgām.

Velta Puriņa bija viena no Atmodas zīmēm – cilvēks, kurš atstāja mājas, lai ietu uz barikādēm. Tautas mīlēta, lolota kā citi tā laika līderi. Bet tad iestājās mierlaika dzīve jaunā, nesakārtotā valstī, un paklupa pat eņģeļi. Par to, ka jūtas iekšēji apķēpājies, strādājot Rīgas domē, ir atzinis pat Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns. Arī viņa cīņubiedrei Veltai Puriņai, kā jau aktīvam cilvēkam, ir gājis visādi. Tagad viņa ik dienu redzama Rīga TV24, vadot raidījumu Dienas personība. Starp citām spožajām šīs televīzijas personībām viņa izceļas ar šarmu un profesionalitāti.

 Zem automātiem
Ar kādām sajūtām atceries notikumus pirms 25 gadiem?
– Kad stāstu bērniem un mazbērniem, viņi to uztver kā piedzīvojumu (smejas).

Kā trilleri?
– Jā! Un nespēj noticēt, ka tas viss ir bijis tik nesen un es to visu esmu piedzīvojusi. Jā, augusta dienās es vienmēr atceros ļoti daudz. Tiekamies ar vecajiem cīņu biedriem, pārrunājam, taču bez kādas dziļākas analīzes, piemēram, kāpēc studijā bija palikuši tieši tie cilvēki...

Ir kāda sazvērestības doma, ka daži bija zinājuši un pamukuši?
– Nē, nē. Mums bija noruna – ja ir kāda bīstama situācija, tad pirmām kārtām jānogādā drošībā Tautas frontes līderi, jo represijas varētu vērsties pret viņiem, un jāglābj aparatūra.

Kas ir tavi cīņu biedri – tautfrontieši vai televīzijas cilvēki?
– Gan vieni, gan otri – Andrejs Volmārs, Maija Migla, Daina Bruņiniece, Vija Ķenava, Romualds Ražuks, Tālavs Jundzis. Tiekamies gan oficiālās intervijās šeit, televīzijā, gan pie kafijas tases. Mēs nepulcējamies svinīgās sēdēs, bet gribu teikt, ka ir arī neplānotas tikšanās, lai gan nejaušas, bet likumsakarīgas.

Tas, kā tu atvadījies no skatītājiem, kad omonieši iebruka studijā, bija ļoti emocionāli...
– Jā, bija tāda epizode. Bija Tautas frontes aicinājums, ka nevajag celt paniku un baidīt cilvēkus, jo tajā dienā mums visu laiku zvanīja uz televīziju, ka redzēta bruņutransportieru virzība no Ādažu puses, aktīvisti sekoja armijas kustībai no padomju armijas bāzēm līdz pat Rīgai. Jau iepriekš runāja, ka tiks ieņemta Zaķusalas televīzija un radio.

– Tu sēdēji pašā karstākajā vietā.
– Todien ierados diezgan agri no rīta, pieņēmu telefona zvanus no cilvēkiem, gatavoju informāciju ziņu izlaidumiem. Tuvojoties vakaram, redzējām, ka pār tiltu brauc bruņutransportieri un nepārprotami nogriežas uz mūsu pusi. Tad man bija pilnīgi skaidrs. Atbildīgais redaktors teica, lai nobraucu uz studiju, kur tiešajā ēterā gāja ziņas krievu valodā, lai skatītājiem pasaku, ka mūs ieņem. Videoinženieri jau bija izvilkuši kameru pie loga ar tēmējumu uz galveno ieeju. Dīvaini, ka armijnieki precīzi zināja visu studiju izkārtojumu, bet, kurš nodeva šos plānus, nav skaidrs. Viņi bija iebraukuši no sētas puses, saārdījuši barjeras, no abām pusēm ienāca centrālajā telpā, kur bija apsardze, milicijas postenis. Krievu ziņu redaktoram rādīju, ka mūs ieņem, varbūt tas jāpasaka, bet viņš kaut kā nereaģēja. Vispār tam bija grūti noticēt, jo visu dienu bija skanējuši maldīgi zvani. Tad sāku runāt ēterā, tajā brīdī no milicijas posteņa bija izsprucis mūsu sporta ziņu komentētājs Mečislavs Tomkevičs, kurš atrāva durvis uz studiju un sauca – nāc ārā, viņi tūlīt būs šeit, visi telefona vadi jau norauti, mūsu apsardze atbruņota un sasietām rokām guļ uz grīdas. Es to pateicu un gāju ārā no studijas. Domāju, ja šo sižetu skatās mana mamma un tēvs, ja to redz mani bērni, viņiem tas būs smagi. Man bija vienalga, kas ar mani pēc tam notiek, galvenais iziet, lai tā visa nav ēterā. Bērni tajā laikā bija mazi un laukos.

Atmodas ikona Velta Puriņa: "Es tik un tā mīlu cilvēkus"

Kā tiki prom? Tevi palaida?
– Pie viena no četriem liftiem stāvēja daži videoinženieri, iekāpām, lai brauktu uz mūsu telpām devītajā stāvā. Tajā brīdī pieskrēja divi karavīri, rokās automāti kaujas gatavībā, riebīga sajūta, un kliedza – stojaķ! Bet mēs neko, jo lifta durvis jau aizvērās, braucam augšā. Armijnieki skrēja pa trepēm, daži brauca ar citu liftu. Devītajā stāvā paņēmu somu, braucām lejā un redzējām postažu – milicijas postenim izsisti stikli, stāv armijas cilvēki ar automātiem. Viņi acīmredzot domāja, ka mūs augšā ir kāds pārbaudījis un palaidis. Stikla siena starp kafejnīcu un foajē arī bija sasista – viņi nebija pacentušies atvērt durvis, gājuši cauri pa taisno. Tajā brīdī, kad izgājām no ēkas, virs pļaviņas televīzijas priekšā lēnām nolaidās helikopters un apstājās trīs metrus virs zemes, vējš no propellera bija milzīgs, domāju, ka tā ir tikai filmās, bet nu redzēju pa īstam, kā lēca ārā desantnieki un salīkuši skrēja tādās kā kaujas pozās. Man tik neomulīgi kļuva. Kamēr gājām uz trolejbusu pieturu, karavīri aizskrēja uz Zaķusalas māju.

Jūs gājāt mierīgi...
– Nu, kur tu skriesi, ja blakus karavīri ar automātiem. No Dienas piebrauca Kristians Rozenvalds, kurš izvadāja svaigi iespiesto laikrakstu, un teica – jums vajag aizbraukt uz radio, jo dzirdēju, ka esi cietusi, vajag noņemt spriedzi, jo cilvēki iztēlojas sliktāko. Tad mūs ar kolēģi Aivaru Markotu aizveda uz radio, mēs visu pastāstījām, jo ar televīziju bija pārtrūkuši sakari, raidītāji nestrādāja.

Dzīve štābiņā
Kurā brīdī tu izplūdi asarās – kad aizgāji mājās un apskāvi bērnus?
– Nē, tiešām nē. Un domāju – paldies Dievam, ka bija tāda situācija un nevajadzēja iet uz mājām, varēja palikt Augstākajā padomē, būt ar citiem, veidot reportāžas. Frakciju ēkā iedeva vienu telpu, tur es sēdēju dienu un nakti, apkopoju nofilmētos materiālus par armijas kustību. Kasetes mums piegādāja gan amatieri, gan studijas cilvēki. Tur bija kā štābiņš, kur pieņēmu zvanus, piemēram, ka Nacionālās neatkarības kustības birojs ir izpostīts, braucām filmēt, lai, kad atgriezīsimies televīzijā, varētu rādīt, kas tajās dienās ir noticis. Mēs kaut kā ticējām, ka atgriezīsimies. Bet mans vislielākais pārdzīvojums, ja godīgi, bija tas, ka pie Arsenāla katru vakaru notika informatīvs mītiņš, kurā bija jāstāsta par aktualitātēm. Es nebiju gatavojusies, un tad pēkšņi man saka, lai runāju. Kad pakāpos pa uzmeistarotajām kāpnītēm un ieraudzīju cilvēkus – uz Nacionālā teātra pusi pilns kā piebāzts, un visi gaida, ko teikšu, man bija... Nesen kādā dokumentālā filmā redzēju daļu savas runas, vēl tagad varu apraudāties. Esmu pieradusi būt kameras priekšā, kad studijā ir pāris cilvēku, bet te – tūkstošiem.

Atmodas ikona Velta Puriņa: "Es tik un tā mīlu cilvēkus"

Ieraudzīji savu skatītāju?
– Vienkārši – cīņu biedrus. Tas bija milzīgs pārdzīvojums.

Tā bija varonība – būt tajās vietās.
– Teikšu godīgi – es par to nedomāju, tas bija darbs.

Kā saka Īvāns, tu arī biji karakalps?
– Mēs visi bijām karakalpi. Katrs cilvēks, kurš bija par neatkarību, bija varonis un karakalps. Mēs visi bijām vienādi.

Un joprojām esi?
– Īstenībā – jā (smejas). Man nesen kāda žurnāliste prasīja vai esi mierā ar šā brīža dzīvi Latvijā un vai tu, redzot to, kas tagad notiek, toreiz ietu, cīnītos? Zini, man nebija ilgi jādomā, un arī tagad varu teikt – jā, protams, jo mērķis jau bija viens – Latvijas neatkarība. Par ko mūsu senči sapņoja, man mamma, vecmamma stāstīja. Skaidrs, copy-paste jau nepaņemsi tos laikus, kas bija pirmajā brīvvalstī, un nepārnesīsi uz šo situāciju.

Arī tad ne viss bija ideāli.
– Ne tuvu! Bet neatkarīgas valsts dēļ cilvēki bija gatavi celties un krist. Un mēs perfekti visu izdarījām. Tā tiešām bija reize, kad varonis bija tauta.

Karakalps un viņa biedri
Šā gada pavasarī Barikāžu muzejā tikāmies ar Daini Īvānu. Viņš ir tik godprātīgs cilvēks, it kā joprojām staigātu pelēkajā džemperītī ar auseklīšiem. Vai tev šajos 25 gados ir izdevies tā caur to sidraba birzi iziet un ne zariņu nenolauzt?
– Principā jā. Varbūt reizēm ir gadījies iekāpt tajā gultnē, kur apkārt ir skaudīgi, nenovīdīgi cilvēki, kuriem šķiet, ka tu par daudz vari, par daudz esi darījis, pietiekami esi sasniedzis, vajag iebliezt, paklupināt, lai atžirgsti. Var jau traktēt visādi, bet tagad es darītu tieši tāpat. Man ar lielu prieku kāds kaut ko uzlej, bet tagad tiem uzlējējiem... Es neesmu priecīga par cilvēku nelaimēm, bet redzu, ka viņiem neiet un... es nedomāju, lai viņiem iet labāk. Daru darbu, kas man patiešām patīk, – runāties ar gudriem cilvēkiem, vispār ar cilvēkiem. Ir vērts parunāt ar katru. Es nevaru saprast, kā var uzaicināt uz studiju, izvilkt kādu faktu un tad ap to mīcīties. Ja esi kādu cilvēku pakļāvis sitienam, tas aizveļas kā akmens līdzi. Varbūt viņš pie tā visa nav vainīgs, to tikai tiesa var pateikt, bet te sanāk tādi linča izrāvieni. Ja fakti neapstiprinās, tad aizmirstam, pat neatvainojamies.

Vajadzētu būt, ka tu pēc puča notikumiem būtu nopelnījusi pagonus – pārnestā nozīmē, profesionāli. Vai tiki mazliet augstāk pa karjeras kāpnēm? Vai uz tevi skatījās mazliet citādi?
– Nē, nekas īsti nemainījās, darīju savu darbu, un viss. Panorāmā biju žurnāliste, sabiedriski politisko notikumu komentētāja. Redz, var jau uzrakstīt, teiksim, par kādu piketu un dot diktoram nolasīt, bet Atmodas laikā cilvēki gaidīja uzrunu it kā no sava cilvēka. Uz Panorāmu nāca tūkstošiem vēstuļu, katru dienu.

Tev bija palīgi?
– Ak Dievs, tas bija liels darbs. Visas vēstules pārskatīja galvenais redaktors Jānis Dimants. Beidzot par to, ko apsprieda tikai virtuvē pie galda, varēja sākt runāt publiski. Tas cilvēkus iedrošināja uz lielāku pašizpausmi, pašapziņu. Pateicoties tieslietu ministram Viktoram Skudram un viņa vietniekam Imantam Kaužēnam, mēs par kādiem nacionālistiskiem izlēcieniem mazāk tikām tirpināti Centrālkomitejā. Viņi, piemēram, stāstīja, kā ir traktējams pikets, neviens neliedza konsultāciju, varēja zvanīt pa tiešo. Vēl nedēļu pirms puča būtu jāraksta pieteikums sarunai, to drīkstētu tikai redaktors, ne ierindas žurnālists, bet tad varēja just, ka arī cilvēki, kas iecelti amatos...

Kopā ar Daini Īvānu, atmiņu lappuses šķirstot.

Kopā ar Daini Īvānu, atmiņu lappuses šķirstot.

Ka arī viņi ir cīņubiedri?
– Jā, to bija patīkami apzināties. Pēc manas runas pie Arsenāla drīz vien piebrauca Natālija Ābola, kas strādāja krievu ziņās, viņa Zaķusalā bija runājusi ar armijas cilvēkiem, kas teikuši, ka ies prom. Pēc tam tiešām pienāca Tautas frontes paziņojums, ka varam iet atpakaļ. Tad uzradās cilvēki, nesaukšu vārdā, it kā no malas, kuri tajā štābiņā puča laikā nebija strādājuši, – lai atdodu visus materiālus, kāds veidošot sižetus. Tad Natālija Ābola teica – Velta no studijas aizgāja pēdējā, un būtu tikai normāli, ja viņa arī pirmo Panorāmu atbrīvotajā ēkā novadītu. Es gan tam it kā nebiju gatava. Aizbraucām uz studiju, tā bija izdemolēta, viss savandīts, krēsli salauzti, videoinženieri pūlējās vaiga sviedros, lai saliktu aparatūru. Atradām kādu galdiņu, krēsls bija tikai viens. Strādāja visi kolēģi – Arta Andersone, Natālija Ābola, Gunta Līdaka, tā bija ekstremāla Panorāma, kādu stundu gara. Vēl man atmiņā ir palicis Latvijas pirmais žēlsirdības maratons Glābiet bērnus!, kas ilga visu nakti. No visurienes brauca dziedātāji, dejotāji, ģimenes ar bērniem pastāstīt, kam vajadzīga palīdzība. Tas bija brīnišķīgs laiks – televīzija pilna, kafejnīca strādāja visu nakti, cilvēki pacietīgi gaidīja trīs un četras stundas, kad pienāks viņu reize uzstāties. Agri no rīta ieradās kāda kundzīte no Latgales ar naudu sainītī. Tad bija repšiki – banknošu daudz, bet vērtība maza, to kulīti baznīca un ticīgie bija savākuši, un viņa ar rīta vilcienu bija klāt. Redz, arī tagad cilvēki paceļas uz viena viļņa, ja kādam vajag palīdzēt, jāiet meklēt bērnu vai nauda jāsavāc. Tajā žēlsirdības vilnī mēs visi esam vienoti.

Paklupiens
Bija laiks, kad biji prom no televīzijas, tevi nevarēja redzēt ekrānos. Kas notika?
– Pirmām kārtām mani ievēlēja Saeimā. Bet es nebiju nevienā partijā, tikai kā atbalsts Nacionālās neatkarības kustībai. Pēc sižeta, ko nofilmēju, bet televīzijā neparādīja, es pateicu, ka ar savu klātbūtni atbalstīšu šo sarakstu. Jo tas mani sadusmoja. Tajā sižetā bija ārzemju latvietis, bet kādam no pašas augšas šis cilvēks vienkārši nepatika. Domāju – kā tā var?!

Žurnālisti Maija Migla (no kreisās), Velta Puriņa, Jānis Dimants un Anta Rugāte 1991. gada barikāžu laika žurnālistu tikšanās laikā ar Saeimas priekšsēdētāju.

Žurnālisti Maija Migla (no kreisās), Velta Puriņa, Jānis Dimants un Anta Rugāte 1991. gada barikāžu laika žurnālistu tikšanās laikā ar Saeimas priekšsēdētāju.

Pati uzrakstīji atlūgumu?
– Nu, protams. Vēl kādu laiku gāju uz nakts ziņām, bet, ja tu pats esi Saeimā, tad stāstīt par to...

Kā uz diviem beņķiem sēdēt?
– Jā, un es lēnām no tā atgāju. Pēc tam manā dzīvē sākās visādi pekstiņi (smejas). Es ne tā izteicos, mani ne tā saprata... Ja tu man prasītu, kas īsti tur bija, es varētu teikt, ka nekas, atkal viss uzpūsts. Man divas vai trīs reizes dzīvē tā ir bijis – ja mani nesaprot, ja visu pagriež otrādi un mani pataisa par muļķi, es labāk aizeju. Taču tas ceļš ap televīzijām vien grozījās – šeit vai Latgalē.

Uz Latvijas Televīziju atpakaļ neaizgāji?
– Nē. Tajā brīdī tur strādāja cilvēki, kas tik nejauki bija par mani uzrakstījuši, tas bija vairāk nekā pretīgi. Es ar viņiem izlūkos neietu – ja divi tādi nelietēni sametas kopā un uztaisa vēlamo par esošo, tie nav cilvēki... Varu pateikt skaidri un gaiši – jā, es iepazinos ar kādu cilvēku, man blakus bija laba paziņa, kura bija lieciniece – es saderēju, uz konjaku (smejas), ka bez atlīdzības var publicēt kolektīvo vēstuli par Laventa atbrīvošanu no cietuma. Tāda, starp citu, bija atnākusi arī uz Panorāmu – lai Lavents nāk ārā un dabū naudu. Mēs noīrējām sarkanu žiguli, un es aizbraucu uz Dienu. Tas džeks palika pie durvīm.

Kāds džeks?
– Nu, tas, ar kuru es iepazinos kafejnīcā, tāds Anatolijs. Piegāju pie Māra Diņģeļa, jauna žurnālista, kurš bija aizgājis no Panorāmas un strādāja Dienā. Teicu – paklausies, vai varētu publicēt vēstuli, kuru parakstījuši cilvēki, lai Laventu liek atpakaļ pie darbiem, lai atdabū naudu. Pēc tam viņu var likt cietumā par krāpšanos. Arī avīzēs bija rakstīts – ja viņam ļaus strādāt, viņš to naudu atdabūs. Māris Diņģelis sēdēja darba telpā un teica – šeit nē, viņš aicināja uz tādu kā stikla būri, smēķētavu. Tur bija cilvēki pieci. Viņš teica – jā, droši vien varētu publicēt. Prasīju, cik tas maksās, jo jāpērk reklāmas laukums, viņš teica varētu būt no 200 līdz 400 latiem, skatoties, cik tā vēstule gara. Pagāja dažas dienas, vēstules vēl nebija, bet man galvenais bija tam Anatolijam pierādīt, ka tādu var publicēt. Tad Dienā bija uzrakstīts – Velta Puriņa grib uzpirkt žurnālistu, un jau pirmais teikums meli – parūpējusies, lai neviens nedzirdētu. Tad sākās rakstu sērija. Domāju, cik tas ir nožēlojami, pats vēl nesen, strādādams Panorāmā, sūdzējies par saviem grūtajiem apstākļiem, vērsies pie manis kā deputātes, gandrīz ceļos krizdams, teicis, ka Rīgā vajag dzīves telpu, lai palīdzu satikties ar cilvēku, kas var iedot kādu lētāku kopmītni. Protams, es mēģināju palīdzēt cilvēkam no laukiem, tāpēc bija neticami, ka to raksta viņš. Bet kā pirmais bija parakstījies tāds, ar ko es vispār nebiju tikusies, – Mārtiņš Ķibilds. Tādu žulti, kādu viņš lēja man virsū, ar tādu naidu un pazemošanu uztaisīja mani par idioti... Nu, kur man bija spēks cīnīties? Arī Nacionālā apvienība uzreiz – jā, jā, viņa, redz, nav iestājusies mūsu rindās. Bet kam tu iestāstīsi, kā tu jūties tajā brīdī? Es no visa aizgāju, pilnīgi. Man gribējās aizmukt no Rīgas, jo likās, ka visi uz mani skatās. Nāca klāt žēlodami – nevar taču būt, ka jūs tā darījāt. Domāju – man riebj par to visu runāt, stāstīt.

Atmodas ikona Velta Puriņa: "Es tik un tā mīlu cilvēkus"

Taisnoties...
– Nu, ko tur taisnoties... Tas Anatolijs bija gatavs liecināt, teica – sniedz tiesā, un es pateikšu, kā bija! Arī mana draudzene, kas tobrīd ieņēma ļoti lielu posteni, teica – neapklusti, vajag iet, cīnīties! Tagad pūlos to atcerēties un domāju – cik neķītri tas bija, es tā nekad nevarētu izdarīt cilvēkam, lai kas viņš būtu. Starp citu, arī puča laikā es ar Diņģeli biju kopā, filmējām, es viņu apmācīju, biju darbaudzinātāja. Reiz Bruņinieku ielā nolieku mašīnu un skatos: kas tad man nāk pretī – Māris Diņģelis, kurš steidzami, lai cik jocīgi tas būtu, pāriet ielas otrā pusē. Nu skaidrs, viņam bija cilvēciski neērti, bet man zināmā mērā – gandarījums. Domāju – nu, nelietis, liels, ražens džeks, bet tik zemisks.

Ikšķilē par pārdevēju
Kā tu pēc tam savācies, tiki uz strīpas?
– Aizbraucu pie brālēna uz Ikšķili, viņam tur ir veikals, kafejnīca, teicu – es pastrādāšu pie tevis. Viņš teica – labi, man kā reiz vajag pārdevēju. Tie daži mēneši, kurus tur nostrādāju, bija ļoti patīkami. Kafejnīca pārvērtās par mazu klubiņu, nāca cilvēki, runājām par politiku. Kāds kungs nāca gandrīz katru vakaru, sēdēja, skatījās, iedzēra kafiju, varbūt ko stiprāku un bieži vien teica – Velta, nevajag tev šeit būt, ej atpakaļ uz televīziju! Tā arī savācos. Paldies radiem, draugiem, paziņām un arī pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas man turpināja rakstīt arī pēc visiem tiem mēsliem, ko man uzlēja virsū, meklēja iespēju piezvanīt, kaut ko pateikt, atbalstīt. Man jāsaka paldies arī Dainim Īvānam, Romualdam Ražukam...

Viņi tev ticēja?
– Ne tikai, vēlāk arī palīdzēja. Vārdam arī tajā laikā bija nozīme. Es sevi biju nolikusi zemāk par zemu. Man šķiet, tie cilvēki, kas bija apkārt, mani tā kā pacēla. Arī vēlāk visādi bija – aizgāju strādāt uz Rīgas domi, kad Aģentūra 800 man palika parādā 30 tūkstošus. Zvanīju no domes – kad man atdos to naudu, kā nokārtosim attiecības? Tomēr trīs gadu laikā ar visiem līgumiem biju to nopelnījusi. Zini, ja reklāmas aģentūrā piesaisti sponsorus, tev pienākas procenti. Viņi bankrotēja, iztiesājās ar Latvijas Televīziju, panāca mierizlīgumu... Viss vienā putrā. Tici man, ja es būtu kaut mazākajā veidā kaut kur iejaukta, es šeit nesēdētu, droši vien būtu arestēta. Bet es pēc kratīšanas Rīgas domē atkal aizgāju prom. Izmeklētājs KNAB man prasīja – kāpēc jūs aizgājāt no darba? Jums kāds lika? Teicu – nē, es pati. Man riebj, ka jūs tur bijāt, pārbaudījāt manu saraksti. Tici, man nav politiskās, partijiskās aizmugures. Visvieglāk ir kaut ko uzgāzt virsū un pēc tam aizmirst. Saku paldies visiem, kas man palīdzēja, saprata. Es tik un tā mīlu cilvēkus.

Kā nonāci Rīga TV24?
– Mani paaicināja. Saku paldies – apkārt absolūts jauniešu kolektīvs.

Un kā tu jūties?
– Vienkārši ideāli. Man ļoti patīk. Redz, es nekad mūžā neesmu rēķinājusi gadu distanci, man visi ir vienādi. Es nemāku teikt – viņš ir jauns un stulbs. Tagad cilvēki ir citādi nekā pirms 20 gadiem. Tad bija iezīmēta paaudžu maiņa – kad nonācu Latvijas Televīzijā, vecie, pieredzējušie bija kā etalons, no kuriem vajadzētu mācīties. Tagad visi ir līdzvērtīgāki. Salīdzinu ar ārzemju televīzijām un redzu, ka esam līmenī. Galvenais ir saturs. Nelaime Latvijā ir tāda, ka ir daudzas televīzijas, bet – visas vienādas. Ir jābūt bišķi citādākam.

Nevajag milzīgu šovu, ja var apsēsties, paklausīties, papriecāties par cilvēka domām, sarunām.
– Jā, ka tu ar cieņu uzklausi savu viesi, uzdod jautājumus, kas interesē tevi un citus. Lai skatītājs vērtē pats, cilvēks jau tagad ir gudrs un saprot, viesis saka no sirds vai kaut ko ne tā.

Atmodas ikona Velta Puriņa: "Es tik un tā mīlu cilvēkus"

Ar kādiem karstajiem punktiem tu dzīvo šobrīd?
– Savā raidījumā Dienas personība esmu runājusi gan ar prezidentiem, premjeriem, ministriem, gan burātājiem, gan aktieriem. Man ļoti nepatīk teiciens – parasts cilvēks. Ir Cilvēks. Mēs runājam par aktualitātēm, par to, kas tajā brīdī notiek sabiedrībā, ar domu, lai dzīve taptu labāka. Lai tie, kas klausās, saprastu, ka nav bezcerīgi, ir taču, uz ko tiekties, ka nav jābūt tik šausmīgi pazemīgiem. Tā varbūt ir tāda maza pašapziņas modināšana, lai saprot, ka cilvēks var daudz vairāk, nekā viņš domā.

Spēks ir ar jums!
Kāda ir tava dzīve ārpus televīzijas?
– Svarīgi ir bērni, mazbērni, kas visi četri jau ir tīņi. Tagad ar viņiem tikai skriet pa pasauli. Pirms pāris nedēļām kompānijas pēc braucu līdzi uz Zvaigžņu karu izstādi Londonā. Lai arī man tās filmas nepatīk, bet mazbērnu dēļ...

Gaismas zobenu paņēmi rokā?
– Nē, bērni gan fotografējās ar visādiem spokiem. Spēks ir ar jums! To saucienu zinu. Fani visādās uniformās uz izstādi sabraukuši – viens balts, otrs spalvains... Nesen bijām Rianas koncertā Varšavā.

Domāju, ka tu brauc pāvestu filmēt...
– Kad Rīgā bija Jānis Pāvils II, biju nostājusies Jēkaba katedrālē pie durvīm, un viņš pēc dievkalpojuma, ejot garām, man uzlika roku.

Kāds cilvēks teica – Velta ir no tām sievietēm, kas ar gadiem nemainās, pat salīdzināja ar Regīnu Razumu, kura joprojām ir tik šarmanta. Tev ir labi gēni vai kāda recepte?
– Neticēsi, bet neko es nedaru. Vasarā uzlieku Nivea krēmu, kaut ko mīkstinošu vajag. Lai gan īstenībā manā kosmētikas somiņā ir viss, pat Chanel lūpu krāsa un smalkas firmas acu krēms. Man tie bērni visu ko sadāvina, bet lietošana ir ierobežota, jo esmu ļoti alerģiska – kad uzlieku, man niez, grauž.

Labāk pārbaudītas vērtības.
– Jā, Dzintara lūpu krāsa, ar ko var arī vaigus nokrāsot.

Dabu baudi? Tev ir māja, dārzs?
– Man ir zeme netālu no Jelgavas, ne daudz – dažas ābeles, ķirši, plūmes, bumbieri, zemenes, avenes un vēl tikai zaļa zāle un meldri dīķī. Bet tur var aizbraukt, atgulties zālē un skatīties mākoņos. Neko nedomāt un pēc tam pāriet ceļam, iekrist zemnieku cienasta labajā kafejnīcā, izdzert labu kafiju un braukt mājās. Blakus dzīvo Panorāmas kolēģe, viņa bija iniciatore, lai es to zemi nopērku – no viņas (smejas). Reizēm palieku, atceramies Panorāmas laikus, viņa kādreiz bija ļoti populāra lauku žurnāliste Andra Austere. Nupat ar bērniem bijām uz baskāju taku Smārdē. Esmu ļoti pateicīga viņu ģimenēm, ka paņem mani līdzi – nu, kur es viena likšos?

Tas dzīvot labāk sanāk pa tādai mazai kripatiņai, lai gan, ja paskatās atpakaļ, pietiekami daudz ir sadarīts. Tie labumi nav gūstami uzreiz, un tas mazliet nomāc, jo vienmēr jau gribas, lai ir vēl labāk. Taču dzīve ir dzīve – tā raksta savu stāstu neatkarīgi no mums, bet mēs varam šai savijumā rakstīt savējo. Un, ja to dara godīgi, kas var būt labāk? Ja to dara ar prieku un vēl vairāk – ar mīlestību, tas ir ideāli... Redz, kādas atmiņas tu man uzjundīji, būs jāpiezvana vecajiem cīņubiedriem un jāsatiekas. Pašiem vien gan jāuztur tā vēsturiskā atmiņa, gan jāskatās uz priekšu.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris, Lauris Nagliņš/LETA, Edijs Pālens/LETA, Evija Trifanova/LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS