Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Attiecības

"Actiņas godīgas, godīgas..." - vai poligāmu vīriešu dāmām ir cerība, ka viņi mainīsies? (22)

 
12.septembris 2016  08:26

Siržu lauzējs, donžuāns, brunču mednieks, meitu ģēģeris, apkārtstaigulis, jāklis, babņiks un vēl, un vēl – vārdu viņam, vīrietim, kurš nespēj vai negrib būt uzticīgs, ir daudz. Pat, saticis īsto un vienīgo, viņš spēj būt uzticīgs tikai pirmo aizraušanās cēlienu, tālāk viss rit kā parasti.

Mūžīgais jautājums skan: vai sievietei, kas sagājusi kopā ar meitu mednieku, ir cerības, ka viņš mainīsies? Paliksim pie mierinošās domas, ka patiesa mīlestība spēj visu.

Mūžīgais jautājums skan: vai sievietei, kas sagājusi kopā ar meitu mednieku, ir cerības, ka viņš mainīsies? Paliksim pie mierinošās domas, ka patiesa mīlestība spēj visu.

Nodrāztais teiciens par vīriešu poligāmiju nederēs, jo redzam taču, ka daži ir daudz poligāmāki par citiem. Viena iemesla nav – dažs lāpa pašapziņu, cits „sporto”, vēl kāds darbojas tīrās mākslas vārdā. Par vienu gan ir vienisprātis kā speciālisti, tā nespeciālisti – stipri vīrieši tā nedara.

Piecpadsmit sirdspuķītes un Anna
Anna, sieviete virs četrdesmit, jau gadus piecus lūkoja atrast dzīvesdraugu. Nesekmīgi. Ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē jēdzīgu kandidātu tikpat kā nebija, bet tie nedaudzie, kas bija, pretendentos nepārtapa. Savukārt internetā viņai atsaucās vai nu ar intelektuālo mazspēju sirgstoši, vai tikai ašu bezsaistību seksu kārojoši vīrieši.

Beidzot Annai uzsmaidīja laime – paziņas jubilejā viņa iepazinās ar Andri. Brīnumainā kārtā viņš bija brīvs, labi pelnīja (visas draudzenes bija Annai piekodinājušas uzmanīties no alfonsiem), izskatīgs, ar plašu interešu loku, un Anna uzreiz par viņu ieinteresējās. Bija acīm redzams, ka tas ir abpusēji. Pēc trim mēnešiem viņi jau dzīvoja kopā.

Kā Anna stāstīja draudzenēm – viss bijis tik skaisti, ka viņa vai ik dienas pieķērusi sevi domājam – iekniebiet man, es laikam sapņoju. Tādus uzmanības apliecinājumus viņa vēl nebija saņēmusi nekad dzīvē – ziedi, mīļi vārdi, dāvaniņas. Lielisks sekss... Līdz tam viņa neticēja, ka vienā cilvēkā maz iespējams to visu apvienot!

Actiņas godīgas, godīgas...
“Citas to izbauda, tikai skatoties seriālus, taču es seriālā dzīvoju,” tā Anna. Tomēr pēc pusgada kopdzīves Anna sāka manīt šādas tādas nesakritības, nobīdes laikā un telpā, vārdu nesaskanēšanu ar darbiem. Reiz, vēlu vakarā atgriezusies no laukiem, kur bija domājusi uzkavēties līdz nākamās dienas pēcpusdienai, Anna Andri mājās tā arī nesagaidīja. Viņš ieradās no rīta un uz visiem jautājumiem atbildēja – bet es tepat biju! Vakar ar Aivaru iedzērām, līdz mājai tiku, bet atbraucis mašīnā piemigu, tikai nupat pamodos... Un actiņas godīgas, godīgas, Annai pašai vai metās kauns par sevi.

Tomēr Anna skaidri zināja, ka Andra mašīna naktī pagalmā nestāvēja. Līdzīgas situācijas atkārtojās, Andris virtuozi izlocījās – ko tu esi sadomājusies, kā tu vari, tev rēgojas, runčuk, nemūžam! Tas skanēja tik pārliecinoši, ka Annai brīžiem šķita – varbūt viņai tiešām rēgojas. Anna cietās vēl pāris mēnešu, tad pēc kādas īpaši muļķīgas taisnošanās pārvarēja sevi un ielīda mīļumiņa telefonā. Ups! Mīļumiņš, izrādās, turēja (un apsaimniekoja) veselu fermu – viņam bija piecpadsmit (!) sirdspuķīšu, ar kurām viņš regulāri sarakstījās un, protams, satikās. Īsziņas bija nepārprotamas – ar romantisku ievirzi, ko duāli tulkot nebija iespējams.

Paciemojies esot, bet seksa neesot bijis...
Kā vēlāk noskaidrojās, viss norisinājies pēc stingra grafika, lai netiktu nodarīts pāri nevienai no piecpadsmit dāmām. Protams, necik bieži tikties, ja ir tik liels aizbilstamo skaits, Andris ar katru nejaudāja. Acīmredzot viņš ņēma ar kvalitāti, jo nevienu īsziņu, kas paustu neapmierinātību, Anna neatrada. Tieši otrādi, jautājums lielākoties bija: kad mēs atkal tiksimies? Te nu bija seriāls ar visu ideālo vīrieti!

Savu atklājumu Anna nekavējoties meta mīļumiņam sejā. Redzēdams, ka liegties ir bezjēdzīgi, mīļumiņš izvēlējās citu taktiku – raudādams zvērēja, ka mīlot tikai Annu un ne ar vienu no piecpadsmit sievietēm neesot gulējis. Tikai pasēdējis kafejnīcā un padūdojis, pastaigājies, bijis uz kino, jā, arī pie viņām paciemojies, taču seksa neesot bijis.

“Trakākais,” teica Anna, “ka es pat viņam ticu! Bet šitādu turēt mājā... Nu nē! Nekas taču nemainīsies, un kā lai zina, kurā brīdī viņš no negulēšanas pāries pie gulēšanas? Ar apziņu, ka viņš mani mīl, ir par maz, lai vakarā vienatnē sēdētu virtuvē un gudrotu, kuru no piecpadsmit viņš, liekot lietā visas prasmes, šobrīd mēģina apburt. Jā, viņš mani mīl, bet citādi nevar. Tāpat kā dzērājs viņš varbūt nedzers mēnesi, divus, trīs, līdz atkal ķersies pie vecajiem trikiem. Pat viņam pašam to ir grūti noliegt!” Grūti nācās, tomēr Anna savu mīļumiņu izlika aiz durvīm.

Donžuāni un copētāji
Tiek uzskatīts, ka iedabūt donžuānu laulības ostā ir teju neiespējami, ja nu vienīgi, kad lieliem soļiem tuvojas vecums, savaldzināt sievietes kļūst arvien grūtāk, un sirdī ielavās bailes no vientulības. No citiem brunču medniekiem donžuāns atšķiras ar to, ka viņam ir svarīgi nevis vienkārši dabūt dāmu gultā, bet panākt, lai sieviete viņā iemīlas – nopietni iemīlas. Kolīdz tas ir noticis, donžuāns sievieti pamet, viņam kļūst garlaicīgi.

Protams, jo grūtāk iekarojama sieviete, jo lielāks azarts. Lai atceramies Gija de Mopasāna romānu „Mīlulis”. Galvenajam varonim tikām nebija miera, iekams viņš nebija iegrūdis postā viscienījamāko un nepieejamāko dāmu. Ak, kungs, kā viņš ņēmās – zemojās un lūdzās, draudēja, diedelēja un gandrīz vai mira nost, lai tikai sagrozītu viņai galvu! Pārlasot „Mīluli”, saproti, ka tiesāt sievietes, kuras iekrīt uz šādiem „mīluļiem”, spriežot – pati naiva muļķe, ka tādam tic, tā viņai arī vajag! –, ir pārsteidzīgi.

Jā, nereti tāds secinājums tiešām uzprasās, tomēr ir gadījumi, kad iekarotājs ir tik ļoti savējais, tik cilvēcisks, tik mīļš, galu galā – tik nelaimīgs... Un tik nepārspējams aktieris, ka diez vai pati spriedēja no malas, nolikta tādā situācijā, jaudātu būt gudrāka.

Nolūkotā meita jadabū par katru cenu
Starp citu, iekrist var arī uz „pikaperiem” (no angļu ‘pick up’ – nocopēt, paņemt). Kas tas ir? Savdabīgs donžuānisma paveids. Tā ir necik sen sākusies kustība, ja tā to var nosaukt, kad vīrieši (pārsvarā gan jauni gurķi) slīpē pavešanas virtuozitāti. Mērķis – nolūkotā meita jādabū par katru cenu! Viņiem ir izstrādātas shēmas un dažādi pavešanas mehānismi atkarībā no sievietes tipa.

Copētājs var mēnešiem ilgi sūtīt jums katri dienu vienu alpu vijolīti vai dzejoli – ja esat romantiska – vai izmeklētus mūzikas ierakstus (filmas), lai jūs novērtētu, ka viņš ir vīžojis iedziļināties jūsu iekšējā pasaulē un izzināt jūsu gaumi. Reiz taču jūs atmaigsiet, vai ne? Copētāji ir sevišķi neatlaidīgi, viņi sakāvi neatzīst. Ja jūs vēl pagaidām (!) viņam nedodaties rokā, tātad viņam profesionāli jāpilnveidojas, ko viņš arī dara. Pamatā gan ir ideja par tik profesionālu līmeni, lai spētu piedabūt jebkuru sievieti viena vakara sakaram.

Pirms dažiem gadiem vairākās Krievijas pilsētās tika piedāvāti pat īpaši copētāju kursi, un pikaperu treneri par atsaucību nesūdzējās. Kad teorētiskā daļa ir pabeigta, pienāk kārta praksei. Kursants ķeras pie lietas, bet treneris vēro viņa izaugsmi. Dažreiz mērķis var būt ne tikai pārgulēšana, bet arī iemīlināšana sevī. Interesanti, ka pēc grūtības pakāpes dabūt jaunu meiteni neskaitās nekas īpašs, pārāk viegli.

Īstā meistarība parādās, aplidojot sievietes labākajos gados, kuras visādiem tirliņiem redz cauri. Pirms pāris gadiem kādā dāmu žurnālā lasīju, ka pikaperi izklīstot pa visu Eiropu – tādā kā mācību – medību atvaļinājumā, un tie, kas līdzekļu trūkuma dēļ nevarot doties uz vecās Eiropas pilsētām, labprāt braucot uz Baltijas valstīm.

Kas ir drāzējs – iebrucējs
Krieviem ir rupjš, bet trāpīgs apzīmējums vīriešiem – seksa partneriem, kuri iet un nāk, kad grib, tā sacīt – nokrīt kā nogaisa. „J...ber-naļotčik” (burtiski tulkojot – drāzējs – iebrucējs). Viņi var nerādīties mēnešiem, bet tad uzrasties trīs reizes vienā nedēļā. Laikam taču viņi seksā ir tik labi vai arī sievietes – tik izmisušas (kaut gan tikpat labi tāds režīms var apmierināt arī viņas), ka tas tiek pieņemts kā norma. Parasti viņa iebrukumiem pakļauts viņam vien zināms skaits sieviešu, kuras dzīvo vienas, līdz ar to iebrucējam nedraud nekādi nepatīkami piedzīvojumi ar slēpšanos skapī un tamlīdzīgi.

Visbiežāk viņš ir vienīgais un nepārspējamais, turklāt vienmēr gaidīts, un zina – viņu pabaros, nomazgās, samīļos, vēlreiz pabaros un tikai tad palaidīs. Man bija paziņa, liels dāmu draugs, klasisks „naļotčiks”. Visas zināja, ka nav viņam vienīgās, bet viņš bija tik atbruņojoši jauks, ka uz viņu nebija iespējams dusmoties. Arī projām dzīt ne. Asprātīgs, iejūtīgs, amizants, interesants, iznesīgs, ar plašu redzesloku, turklāt prata iedziļināties sievietes problēmās, bija labs klausītājs un piederēja pie tiem, kas saprot sievietes dvēseli.

"Vislabākā saskaņa viņam ir ar mani..."
Nu, ko vēl vairāk?! Ak, seksu? Tur viņš bija nepārspējams un pats to skaisti apzinājās. Arī dāmas apzinājās, ka viņš apzinās, tāpēc nekādus skandālus pat nedomāja rīkot – sak, lai iet, kur grib, tikai lai nāk pie manis arī. Nu, re, un šis kungs par sevi teica tā – es neesmu nekāds „j...ber – naļotčik”, es esmu „j...ber – sobesedņik” (sarunu biedrs). Un – ziniet – tiešām! Faktiski viņu varētu saukt par intelektuālo „babņiku”.

Ja būtu jāizvēlas, vai pavadīt nedēļu ar bagātu, dāsnu, kārtīgu, bet ne tik apdāvinātu cilvēku (runa ir par izklaidi, nevis precēšanos) vai vienu vakaru un nakti ar šo „sarunu biedru”, nedomāju, ka kāda ilgi gudrotu, kuram dot priekšroku. Viņš mācēja uzvesties tā, lai katra sieviete justos kā vienīgā, un, kaut arī viņa zināja – tā nav, klusībā viņa bija pārliecināta, ka “vislabākā saskaņa viņam ir ar mani un visvairāk viņam nozīmēju es – tas tak muļķim skaidrs!”

Bet par viņa staigāšanu pie citām mācēja sev iestāstīt, ka tā jāuztver kā mīļa vājība, blēņošanās. Protams, ja sieviete cer uz precēšanos, uzticību, ģimenes pavardu un bērniem, šāds „sarunu biedrs” jātur pa lielu gabalu, bet, ja viņa negaida no ābeles čiekurus, tad būs vinnētāja, jo tiešām kvalitatīvi pavadīs laiku. Galvenais, kas jāpatur prātā, – viņam patīk vieglums! Izvairieties no apgrūtinošām un neērtām situācijām – nekādu runu par nākotni, attiecību stabilizēšanu vai kopdzīvi; ja mēģināsiet maigi, bet noteikti uzstāt, aplūkojiet viņu labi – tā ir pēdējā reize, kad jūs viņu redzat (to neapgalvo autore, to saka viņi paši).

Seksa mednieki un emocionālie babņiki
Ir arī vīrieši, kam galvenais ir sekss, daudz seksa, vēl vairāk seksa. Tādus mēdz dēvēt par satīriem. Viņi, daudz nešķirojot, guļ ar jebkuru pie vismazākās izdevības. Satīram nav mūžīgās erekcijas, kā varētu domāt, viņa mūžīgā erekcija ir galvā – viņš visur redz vagīnas, viņu izprovocēt var jebkas. Pēc psihologu teiktā, satīram ir aizvērta emocionalitāte. Tas esot bēdīgi, jo viņš pats sevi jūtot tikai mīlējoties, un viņam griboties sevi just iespējami biežāk...

Par nekādu izcilo seksa kvalitāti gan nevarot runāt – viņiem esot raksturīga ātrā erekcija un ātra noļukšana. Tomēr šoreiz mūsu temats nav seksuālās patoloģijas, jo faktiski tas ir psihiatrijas lauciņš, un par atkarību no seksa to arī īsti nevar saukt. Interesanti, ka tas, kas tagad notiek ASV, proti, daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem šķietami tiek ārstēta atkarība no seksa, faktiski esot ļoti gudrs gājiens, lai saglabātu ģimeni. Tā ir atbildības pārlikšana. Norakstīsim to uz atkarību – es nekad tev to nebūtu nodarījis, esmu taču slims (nevis banāls šmaucējs), tāpēc tev jāpiedod!

Atteikties no sava vistu bara viņš nevar
Latviešiem tas cauri neietu. Savukārt mīļumiņš Andris, pēc speciālistu teiktā, esot emocionālais babņiks, proti, sekss ne vienmēr nozīmē fizisku pārgulēšanu, viņš var „paēst”, arī apmainoties ar fluīdiem. Dažam emocionālajam babņikam tā esot pat sava veida terapija. Kāpēc piecpadsmit? Viņam vajag dažādību. Kāda no viņām noteikti ir riktīga sterva, kāda – ļoti sievišķīga, cita tēlo mazu meitenīti, nākamā ir prasīga mamma, vēl cita – puiciska un čomiska utt. Viņš no katras kaut ko pasmeļas un dod visām to, ko vajag viņām, – vīrieša mīļumu. Un to viņš var dot pilnām mutēm.

Andris vai nu bērnībā ir iemācījies izdzīvošanu – ja viņš būs mīļš, tad no sievietēm visu dabūs, jo visas tantes ir sajūsmā par viņa mīļumu, vai arī no pirmajām pieredzēm attiecībās labi apguvis, ko tieši sievietes gaida. Viņš ir izkopis savu sievišķo daļu. Nereti tas ir uz mūžu. Proti, tāds var mīlēt vienu sievieti, bet atteikties no sava vistu bara nespēj. Ja tomēr būs spiests atteikties, tad vīrietis kļūs īgns, un tādu Anna diez vai gribēs. Jo faktiski var sacīt, ka tagad viņam ir piecpadsmit mazas miskastītes.

Prātiņš uz brīdi var sašķobīties katram
Gan jau viņā kaut kas ir sakrājies, bet, ja iemet pa drusciņai katrā no piecpadsmit, neviena nav nogurdināta. Un mājās viņš atnāk attīrījies un jauks! Arī miskastītēm tiek labums – ja viņām nav vīrieša dzīvē, viņas vismaz kaut kur dodas, lai ar vīrieti sarunātos; arī tā ir enerģijas apmaiņa. Diemžēl droši vien kādas septiņas astoņas cer uz nopietnām attiecībām. Pārējās, visticamāk, uz mīļumiņu skatās reāli.

Vai viņu var pārtaisīt? Viņus izvēlas partneres, kuras jau zemapziņā zina, ka viņi tā darīs, ja vien, protams, sieviete nav pavisam jauniņa ar koši rozā brillēm. Citas to uztver mierīgi, citas ārdās, bet viņām tā izārdīšanās ir vajadzīga, un, paldies Dievam, ka ir grēkāzis. Tas nekad nav tāpat vien! Runā, ka piekrāpt varot katrs. Tad jāskatās, ko īsti saprotam ar vārdu „piekrāpt”. Mēs esam dzīvi cilvēki, un kaisle mēdz atmosties. Prātiņš uz brīdi var sašķobīties katram – pat tādam (tādai), kam morālā stāja ir visaugstākajos augstumos.

Mana Maška ir vislabākā!
Zinu kādu vīrieti, kurš dzīvo kopā ar sievieti, tomēr regulāri liek internetā sludinājumus. Viņš citādi nevar, un sieva to zina. Reizi mēnesī viņš dodas pie kādas sievietes, paliek pa nakti, atstāj satriecošu iespaidu un dodas atpakaļ mājās. Tad viņš atkal mēnesi var izturēt. Kāda ir motivācija? Viņš saka – mājās man ir ļoti, ļoti labi! Bet...

Kāpēc viņš tā dara? Kāda gudra sieva teica tā: ja kādam kaut kā pietrūkst, viņš to meklē. Ja ģimenē valda patriarhāts, vīrietis izies no mājas pie sievietes pēc trūkstošās mamuta detaļas – kaut vai maza muskulīša. Sievā arī šis elements ir, bet tas vēl nav attīstījies. Viņš atnāk mājās, ir mīļš ar sievu un, guļot ar viņu, enerģētiski iedod sievai to niansi, kas ir mīļākajai. Un lēnītēm tā sāk izpausties arī sievā. Savukārt, ja samesti kopā cilvēki, kurus vienojusi tikai viena nianse, tad viņi šķirsies. Ja ir matriarhāts, sieva aiziet pie vīrieša, dabū niansi un attīsta to vīrā. Bet, ja vīram mājās viss ir un tomēr viņš dragā apkārt, acīmredzot, viņam vajadzīgs piedzīvojums. (Satīram tas ir dzīvesveids.)

Marijai par dzīvesbiedra metodi nebija ne jausmas
Pazinu cilvēku, vārdā Boriss, kurš bija laimīgi precējies ar Mariju. Abi ar sievu vēl pēc desmit gadu kopdzīves viens otru uzlūkoja kā tikko iemīlējušies. Viņiem bija ap trīsdesmit. Darba specifikas dēļ viņš ļoti daudz braukāja apkārt. Glīts, interesants, pārdrošs – protams, sievietes pie viņa nāca viegli, ko viņš arī izmantoja. Nereti viņš pamanījās pārgulēt pat ar četrām sievietēm dienā, divas – tas bija caurmērs. Draugi ar interesi gaidīja, kad viņam būs gana, galu galā – viss var piegriezties, no visa var pārsātināties.

Tomēr Boriss neko lēnīgāks nekļuva. Amizantākais ir tas, ka, izkļuvis no kārtējās gultas biedrenes skavām, Boriss vienmēr nodeklamēja vienu un to pašu frāzi: “Moja Maška vsjo ravno lučše vseh!” (Mana Maška tik un tā ir vislabākā! – krievu val.) Draugiem radās loģisks jautājums – ja tava Maška ir vislabākā un tev tiešām ir unikāla sieva – skaista, intelektuāla, interesanta, asprātīga, tad kāda velna pēc tu jaucies ar šitiem visiem sievišķiem? Kas tevi dzen?

“Ai, nu kā citādi es zināšu, ka Maška tiešām ir vislabākā? Bet tagad es ik reizi nāku mājās ar pilnu pārliecību, ka mana sieva ir vislabākā,” attrauca Boriss. Marijai par dzīvesbiedra metodi nebija ne jausmas, viņa bija dzelžaini pārliecināta, ka viņas vīrs citām neuzmet pat aci (lūk, kāpēc man vienmēr nāk smiekli, kad kāda sieva ar visdziļāko pārliecību apgalvo, ka viņas vīrs nu gan ne!).

Izrādās, Borisa gadījumā tā esot pieredzes krāšana. Vēl tas ir apstiprinājums viņam pašam: ja es varu paņemt sievietes, turklāt visdažādākās, tad es esmu īsts vecis. Un te nav runas par emocionālo vai intelektuālo pašvērtību (kaut gan reizēm tā dara arī intelektuāls, ļoti domājošs cilvēks).

Prostitūtu regulārie klienti - nedroši, iztramdīti vīrieši
Līdzīgi rīkojas kompleksu māktie – tie, kas nespēj noticēt, ka sieviete var piekrist ar viņu pārgulēt, tāpēc katru reizi, kad kāda piekrīt, tāds jūtas ārkārtīgi pacilāts – viņš ir ticis atzīts! Te ne vecumam, ne izskatam nav nozīmes. Tiem, kam nenākas viegli saņemties, lai to piedāvātu, viss notiek kā parasti – pārsimt gramu uz krūts, lai justos „kā cilvēks”, un tālāk viss atkarīgs no situācijas. Uz skaitu (kā smejies, lai varētu piezīmju grāmatiņā pierakstīt klāt jaunu vārdu) gan strādā tikai retais – ja nu tikai pašā glupākajā jaunībā.

Var šķist dīvaini, bet visai bieži tie, kas kāpj virsū visam, kas kustas, ir precēti vīri, kam kaut kādu iemeslu dēļ absolūti trūkst pašapziņas. “Laikam mājā laulene dzen šo grīdā, un tad nu šis lūko reizi nedēļā izsprukt, lai sajustos par cilvēku,” lietišķi secināja kāda... prostitūta. Izrādās, šādi nedroši, ietramdīti vīrieši ir prostitūtu regulārie klienti. Nereti tā ir vienīgā iespēja, lai viņš justos kā situācijas noteicējs, kā vīrietis, ja gribat. Pats vainīgs, ka ļauj sievai kāpt uz galvas? Protams. Visticamāk, viņam tieši tādu sievu arī vajag, pats taču ļāva sevi izvēlēties. Tāpēc jautājums, vai sieva pati ir vainīga, ja vīrs pērk prostitūtas, paliek mūžīgi atklāts.

Pazīstu vīrus, kam dzīvošanās zem sievas tupeles ar periodisku pamukšanu un atgriešanos, lai saņemtu sodu un nožēlotu grēkus, mijas cikliski kā gadalaiki. Vērotāji no malas šausminās – kā nabaga sieva to cieš! Padzīt tādu... Vai otrādi – kā vīrs mājās cieš tādu ģenerāli, nav brīnums, ka ik pa brīdim noraujas no striķa! Izrādās, patiesībā viņiem abiem tā vajag. Tā ir viņu rotaļa, par kuras noteikumiem viņi ir vienojušies bez vārdiem – tā viņi jūt, ka dzīvo.

Kazanova, Puškins un Ļermontovs
Dažādi avoti pauž, ka slavenais mīlnieks Kazanova nepavisam nav bijis kāds valdonīgs mačo, bet gan iejūtīgs un uzmanīgs pavedējs, visos smalkumos pārzinājis sievietes ķermeni un mīlas mākslu izkopis līdz pilnībai. Viņa virsuzdevums bija aplaimot sievieti. Taisnības labad jāteic – iespējami vairāk sieviešu. Šoreiz iztiksim bez viedokļiem par tēmu, kālab viņam tas bijis vajadzīgs. Galu galā tā varēja būt arī māksla mākslas dēļ – varbūt viņam šajā jomā bija rets talants, kuru viņš negribēja laist postā.

Kad reiz manam paziņam jautāja, kas, viņaprāt, bija Kazanova, viņam izspruka – labdaris! Tam varētu piekrist, jo uz visu var palūkoties no vairākiem skatu punktiem. Vieni teiks – bet viņš sagādāja sievietēm ciešanas (paveda un pameta), citi – ja sievietei nebūtu seksa ar Kazanovu, viņa tā arī nomirtu, neuzzinājusi, kādu baudu var sniegt mīlēšanās. Un, ja Kazanova tajos laikos, kad gar sievietes vēlmēm nevienam nebija nekādas daļas (vēl jo vairāk – tika uzskatīts, ka viņai tādu nemaz nevar būt), pacēla seksuālo iespēju priekškaru iespējami lielākam skaitam sieviešu, viņa darbību pat var traktēt kā progresa virzītājspēku!

Popularitāte iet cilvēkam pa priekšu. Nez, kāds viņš ir gultā?
Emocionālajā plānā kopš Kazanovas jau nekas nav mainījies. Internetā kāda meitene, stāstot par savu pieredzi ar brunču mednieku (kurš pēc reibinoši skaista sākuma un daudzsološa – pēc meitenes domām – turpinājuma sakaru piepeši aprāvis, lai lidotu pie nākamā zieda), bēdu stāsta nobeigumā atzīst, ka laikam jau reizi dzīvē katrai sievietei vajagot izbaudīt donžuāna aplidošanu, jo tā, kā pievērst sievietei uzmanību mākot šīs sugas vīrieši, nemākot neviens cits. Tiesa gan, uzreiz pašai sevi jābrīdinot, ka šis eksemplārs esot visas tautas sievišķās daļas īpašums un neesot jācenšas viņu iegūt pavisam.
 
Ir bijis ļoti daudz nepiesātināmu meitu mednieku, par to varētu sarakstīt foliantus. Karaļi un kardināli, rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji, pazīstami politiķi un vēl, un vēl. Mūsdienās, protams, galvenās dzeltenās baumas piegādā Holivuda un mūzikas industrija, paretam viņiem iekabina kāds sportists un politiķis.

Tikmēr varbūt īsts mīlas mākslas priesteris dzīvo aiz jūsu sienas, bet, tā kā viņš pēc profesijas ir mehāniķis, par viņa piedzīvojumiem, kas, iespējams, sit pušu visas holivudas, lietas kursā ir tikai lokāls zinātāju pulciņš. Lai gan jāatzīst – arī pilsētas mēroga Mistera Popularitātes slava iet no mutes mutē, un ir ne mazums sieviešu, kurās tas raisa sportisku interesi – diez ko viņš tādu tai gultā dara? Un tad nereti mednieks pārvēršas medījumā. Bet tas jau ir cits temats.

Dzīvo zem namatēva jumta un paved viņa sievu
Plaši zināms un savā ziņā tipisks meitu ģēģeris bijis izcilais krievu dzejnieks Puškins. Nesen izdotas viņa intīmās piezīmes, kuras gan speciālisti (teju simtprocentīgi) uzskata par falsifikāciju, tālab, balstoties uz tām, priekšstatu par Puškina mīlas dzīvi veidot nevajadzētu. Tomēr faktiski neviens nešaubās, ka Puškins līdzīgā stilā varētu būt rakstījis.

Visi, pat tie, kas nelasa Puškinu, zina rindas „Ja pomņu čudnoje mgnoveņje/peredo mnoj javilsj ti”, kas veltītas Annai Kernai. Dzejniekam Anna Kerna bija nopietna aizraušanās. Lai tiktu līdz uzvarai, viņam nācās krietni pacīnīties, un šī kaislība atspoguļojās arī viņa daiļradē. Tomēr, kad kāda literatūras studente seminārā pauda teļa sajūsmu – re, kā tolaik mācēja mīlēt, cik skaisti vārdi, kāda cieņa pret sievietes dvēseli un miesu! –, pasniedzējs, ļoti inteliģents padzīvojis kungs, pavisam netipiski sev izmeta – bet vai jūs zināt, ko Puškins ierakstīja dienasgrāmatā, kad Puškina kaislība vainagojās ar taustāmu rezultātu?

“Nē, ko?” studente ziņkāri pastiepa kaklu. “Nakoņec-to ja trahnul Kern!” (Beidzot es izdrāzu Kernu! – krievu val.), citēja pasniedzējs. Lūkodamies romantiskās studentes neticīgi nelaimīgajā sejā, smējās viss kurss. “Atcerieties – arī dzejnieks ir dzīvs cilvēks! Viņš nevar dienu un nakti apdzejot alabastra plecus un ogļu melnās cirtas! Viņš amatu savienošanas kārtībā ir arī normāls vīrietis,” piebilda pasniedzējs. Puškins pēc savas mītnieka būtības sevī varētu apvienot donžuāna parastā un Kazanovas iezīmes – viņš bija ārkārtīgi lepns par savām prasmēm. Baumo, ka nekādas morālās stājas gan viņam neesot bijis. Viņš varēja mēnešiem baudīt drauga viesmīlību un, dzīvodams zem viņa jumta un ēzdams pie viņa galda, bez aiztures pavest namatēva sievu.

Šmuce jānokārto bez lieka trokšņa
Savukārt Ļermontovs, kā rādās, piederēja pie tiem brunču medniekiem, kam svarīgs skaits, un ne par kādiem smalkumiem atšķirībā no Puškina neprātoja. Un vēl kāda atšķirība. Ļermontovu, kura raksturs nebija nekāds jaukais, no visām ķibelēm, kas radās saistībā ar daiļo dzimumu, pestīja ārā sieviete, kuru vienīgo Ļermontovs neizsakāmi mīlēja visus savus 27 mūža gadus. Proti, vecmāmiņa. Mazdēlu viņa akli dievināja. Ik reizi, kad Ļermontovs pēc ilgākas prombūtnes atgriezās mājās, vecmāmiņa kā štiks stāvēja pie loga un viņu gaidīja.

Un juta taču, kad jāsāk stāvēt! Ik reizi, kad Ļermontovs bija padarījis grūtu kārtējo kalponi, vecmāmiņa šmuces nokārtošanu ņēma uz sevi, un viss noritēja bez lieka trokšņa. Līdzīgi ir klājies ne vienam vien augstmanim gan senākos, gan ne tik senos laikos. Un ne tikai augstmaņiem – atcerēsimies, kā filmā „Maskava asarām netic” Rūdolfa māmuķīte metās sakārtot dēla sataisīto nesmukumu. Šādas ļermontovu vecmāmiņas un māmiņas aktīvistes sastopamas vēl šobaltdien un ir vainojamas pie tā, ka visādi rūdolfi nav spējīgi uzņemties atbildību par pašu, atvainojiet, locekļa sastrādāto.

Izvēlamies ticēt pasakām?
Mūžīgais jautājums skan: vai dāmai, kas sagājusi kopā ar meitu mednieku, ir cerības, ka viņš mainīsies? Arī babņiki, protams, ir dažādi, un patiesībā jau uzņemties viņus klasificēt ir liela augstprātība. Paliksim pie mierinošās domas, ka patiesa mīlestība spēj visu. Un, ja vēl to papildina personības briedums, cerības var iegūt konkrētākas aprises (diemžēl caurmēra babņikiem ar to briedumu tā ir, kā ir, tāpēc jau viņus sauc par psiholoģiski nenobriedušiem).

Mana draudzene teica, ka parastais vienreizviens esot šāds: ja gribas, lai kaut reizi dzīvē viss notiktu bezgala skaisti, izmēģinām babņiku. Ja lūkojam kungu priekš dzīves, tad pārliekam skaistumam un saldumam būtu jākalpo par brīdinājuma signālu. Zināms, visai bieži esam tik glupas, lai spriestu: “Skaidrs, ka viņš tās pārējās pameta, jo līdz šim nebija saticis neko tik izcilu kā es!” un pēc tam gremdētos ciešanās, jo, protams, pametīs kā mīļais! Ābeces patiesība, bet – ak vai! – cik daudzas tā iekrīt! Turklāt ne tikai jaunas un dumjas, bet arī vecas un dumjas (iespējams, pat vēl biežāk). Kam tu sūdzēsies? Tādu nevis žēlos, bet apsmies – sak, kur tev bija prāts, un uz ko tu cerēji? Un pareizi vien būs.

Nobeigumā – citāts no kāda interneta foruma, kurā notika domu apmaiņa par meitu mednieku psiholoģiju un uzvedību. “Mans labs draugs ir babņiks. Nekas viņu nemainīs! Viņam vienkārši ir pilnīgi citādāka dzīves uztvere. Viņš mīl, man liekas, pat no sirds mīl, visas savas meitenes, kas viņam ir un bija! Viņš pat varētu nešķirties ne no vienas, ja vien viņas nez kāpēc nesāktu pārdzīvot, ka nav viņam vienīgās!”

Jāpiebilst – ir arī tādas meitenes, kuras pēc katra sānsoļa atkal tic, ka viņš vairāk tā nedarīs, un tā nodzīvo visu mūžu. Galu galā – ticēt vai neticēt pasakām – tas ir katras pašas ziņā. Un tām, kuras tic pasakām, no reizes uz reizi ir vieglāk dzīvot.

Māra Vilde, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS