Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Esi vesels

"Ņirgājaties? Man ir amputēta kāja, jūs ņemsiet nost 3. grupu?" Atklāti par "laimīgo lozi" – invaliditāti Latvijā (128)

 
17.septembris 2016  06:02

Invalīdu skaits pēdējo astoņos gados ir pieaudzis par gandrīz trešo daļu. Patlaban jau 8,85% Latvijas iedzīvotāju ir invalīdi. Labklājības ministrs Jānis Reirs invalīdu skaita pieaugumu nodēvēja par sprādzienveida uzliesmojumu.

Strauji pieaugot invalīdu skaitam Latvijā, atdzīvināta desmit gadu vecā ideja mainīt invaliditātes sistēmu.

Strauji pieaugot invalīdu skaitam Latvijā, atdzīvināta desmit gadu vecā ideja mainīt invaliditātes sistēmu.

2008. gadā Latvijā bija 131 524 cilvēki ar invaliditāti, 2015. gadā – jau 174 060 cilvēki. Turklāt jāņem vērā, ka valsts iedzīvotāju skaits šajā periodā samazinājās. Izdevumi invaliditātes pensijām ir pieauguši par 25 miljoniem eiro. Kopumā invaliditātes pabalstiem tiek novirzīti 175 miljoni eiro gadā. Invalīdu pulkam straujāk pievienojušies pensijas vecuma ļaudis, un Labklājības ministriju satrauc pieaugums visvieglākajā – 3. – grupā. Ir atdzīvināta desmit gadu vecā ideja mainīt invaliditātes sistēmu.
 
Rindā pēc invaliditātes

Sabiedrība noveco ne vien Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā kopumā, tā pieplūdumu invaliditātes sistēmā skaidro Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa. Pēckrīzes, nedrošas nodarbinātības un nepietiekamas veselības pakalpojumu pieejamības situācijā cilvēki izmanto jebkuru iespēju parūpēties par sevi. Savukārt invaliditātes statuss nodrošina sociālā atbalsta paketi.
Kad 2008. gadā tika ieviests īpašs kopšanas pabalsts personām, kam nepieciešama aprūpe, strauji pieauga invalīdu daudzums vecumā virs sešdesmit gadiem, iemeslus turpina skaidrot ministrijā. Pirms šā pabalsta ieviešanas 2006. gadā seniori veidoja tikai 18 procentus, 2008. gadā – 36 procentus, 2015. gadā – jau pusi no cilvēku skaita, kam pirmo reizi noteikta invaliditāte. “Katru gadu pirmreizēji invaliditāti nosaka vairāk nekā 16 000 cilvēku,” saka Elīna Celmiņa. Tomēr vislielāko ministrijas uzmanību piesaistījusi pieaugošā 3. invaliditātes grupas darbspējas vecumā. 2010. gadā Latvijā bija 26 540 tādu personu, 2015. gadā – jau 31 049 tādi cilvēki. Tātad 3. grupas invalīdu skaits darbspējas vecumā piecu gadu laikā pieaudzis par pieciem tūkstošiem.
Lai gan 3. grupas invalīdu darbspējas ir mēreni vai tikai nedaudz ierobežotas un invaliditātes pensija ir pavisam niecīga, tikai 40 procentu no tiem, kam piešķirta šī grupa, strādā.

“Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā – diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi,” par invaliditātes noteikšanu izteicās ministrs Jānis Reirs.

“Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā – diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi,” par invaliditātes noteikšanu izteicās ministrs Jānis Reirs.

Ministrijā uzskata, ka daļai 3. grupas invalīdu trūkst motivācijas meklēt darbu, lai gan viņu līdzdalība darba tirgū ir ļoti vēlama. Tā kā budžeta iespējas ir ierobežotas, valsts nespēj pilnvērtīgi palīdzēt cilvēkiem ar 1. un 2. grupas invaliditāti, kam atbalsts vairāk vajadzīgs. “Mēs esam viena no retajām, ja ne pēdējā valsts Eiropas Savienībā, kas piešķir 3. grupas invaliditāti, ja zaudēti 25 procenti darbspēju. Piemēram, Īrijā šādos gadījumos invaliditāte netiktu piešķirta, jo tur slieksnis ir augstāks,” stāsta speciāliste.
“Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā – diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi,” par invaliditātes noteikšanu intervijā Latvijas Radio izteicās ministrs Jānis Reirs. “Visi ir izdomājuši iet vieglāko ceļu un uzreiz sakārtot visus papīrus.” Ģimenes ārsti un Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija sit trauksmes zvanu: netiekam galā! Rindas pēc invaliditātes statusa ir garākas nekā jebkad iepriekš. Labklājības ministrija gatavo priekšlikumus 3. grupas invalīdu skaita ierobežošanai, tomēr, kādas pārmaiņas gaidāmas, vēl nav zināms. “Tās neattieksies uz tiem, kam invaliditāte piešķirta uz mūžu,” sacīja ministrijā.
 
Atvadīties no 3. grupas
Ideja mainīt invaliditātes sistēmu nav jauna. Pakāpeniski atteikties no 3. invaliditātes grupas gribēja jau pirms desmit gadiem. Toreiz daudz tika runāts par to, ka pie mums maksā par neveselību, lai gan vajadzētu par zaudētajām spējām strādāt. Tolaik bija paredzēts, ka atkarībā no darbspēju zuduma tiktu piešķirta 1. vai 2. grupa. Tādējādi Latvija būtu pietuvojusies Eiropas valstu praksei vērtēt nevis diagnozi, bet darbspēju. Toreiz plānu izjauca asā sabiedrības pretreakcija un politiskā populisma cienītāji. Visus šos gadus veselības aprūpes un sociālās sistēmas problēmu kalns ir audzis, līdz beidzot tajā ir nograndis sprādziens.
Kāpēc invaliditātes statuss kļuvis tik vilinošs? Vai tiešām tirgus ekonomikas apstākļos arī invaliditāte kļuvusi par iekārojamu preci, ko pavada daudzi sociālie labumi? Un tā – ko ir iespēja saņemt 3. grupas invalīdiem? Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus, atlaides muzejos, darba, mācību un sadzīves situācijās, sociālo aprūpi un rehabilitāciju, valsts nodevu atbrīvojumus un atlaides, transportlīdzekļu apdrošināšanas, tehniskās apskates, nodokļu un nodevu atvieglojumus, tehniskos palīglīdzekļus, ja tie nepieciešami. 3. grupas invalīdiem pensiju piešķir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, t. i., 64,03 eiro, invalīdam kopš bērnības – 106,72 eiro. Summa nav liela, tomēr ir neliels atspaids.

Nav retums, kad cilvēku ar laimīgo lozi – invaliditātes grupu – visa ģimene izmanto savu finansiālo problēmu risināšanā. Lai gan pieaugusī meita vai dēls strādā un nopelna visai pieklājīgi, mantinieki savu automašīnu reģistrē uz slimās mātes vai tēva vārda, lai saņemtu invalīdiem pienākošos atbrīvojumus no maksas.

Nav retums, kad cilvēku ar laimīgo lozi – invaliditātes grupu – visa ģimene izmanto savu finansiālo problēmu risināšanā. Lai gan pieaugusī meita vai dēls strādā un nopelna visai pieklājīgi, mantinieki savu automašīnu reģistrē uz slimās mātes vai tēva vārda, lai saņemtu invalīdiem pienākošos atbrīvojumus no maksas.

3. grupu nosaka, ja darbspēju zudums ir no 25 līdz 59 procentiem. Tas nozīmē, ka starp šīs grupas invalīdiem ir gan vīri kā ozoli ar nelielu muguras deformāciju, kuri darbā neiet, bet piemājas saimniecībā kalnus gāž, gan cilvēki ar acīm redzamiem funkcionāliem traucējumiem, par kuru nespēju iekļauties darba tirgū nevienam šaubas nerodas. “Tas ir šausmīgi. Mums zvana cilvēki un izmisuši vaicā: “Jūs ņirgājaties? Man ir amputēta kāja, jūs ņemsiet man nost 3. grupas invaliditāti,” stāsta Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Cik cilvēku, tik stāstu. Eksperti gan norāda, ka īstenībā visi 3. grupas invalīdi var strādāt, tikai viņiem jānodrošina konkrēti apstākļi vai jālieto zāles.
Nav retums, kad cilvēku ar laimīgo lozi – invaliditātes grupu – visa ģimene izmanto savu finansiālo problēmu risināšanā. Lai gan pieaugusī meita vai dēls strādā un nopelna visai pieklājīgi, mantinieki savu automašīnu reģistrē uz slimās mātes vai tēva vārda, lai saņemtu invalīdiem pienākošos atbrīvojumus no maksas. Problēma ir tā, ka mūsu sabiedrībā šāda rīcība netiek uzskatīta par kaunpilnu, gluži otrādi, apkārtējie saprotoši māj ar galvu, sakot: “Malacis, katrs sitas, kā māk.” Ne mazums cilvēku, ieguvuši 3. grupas invaliditāti, turpina strādāt nelegāli, saņemot naudu aploksnē, ģimenes uzņēmumā vai laukos – piemājas saimniecībā, papīrus sakārtojot uz kādas pietuvinātas, darbspējīgas personas vārda.
“Situācija valstī vērtējama kā dramatiska, jo nepilnīgās likumdošanas dēļ cilvēki arvien biežāk ar invaliditātes palīdzību mēģina risināt savas sociāli ekonomiskās problēmas,” atzīst Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Rīgas apvienotās nodaļas vadītāja Dagmāra Pandere. “Realitāte ir tāda, ka katastrofāli pieaug iesniegumu skaits un būtiski mazāk kļūst ārstu ekspertu, kas pieņem lēmumus. Tā vietā, lai globāli risinātu iedzīvotāju sociālās labklājības un preventīvās veselības aprūpes jautājumus, tiek mākslīgi veidotas garas rindas uz invaliditātes ekspertīzi.” Dienā Rīgas apvienotajā nodaļā uz invaliditātes ekspertīzi vidēji tiek reģistrēti 126 iesniegumi.

Mēs neesam veselīga sabiedrība
“Par to, ka invalīdu skaits dramatiski pieaug, uzzinājām tikai pēc labklājības ministra Jāņa Reira paziņojuma par sprādzienveidīgo uzliesmojumu,” ne bez ironijas saka Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vadītājs Ivars Balodis. “Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka sabiedrībā piektajai daļai cilvēku ir kāda invaliditāte. Vienkārši līdz šim pie mums invaliditāti bija nokārtojuši tikai 5–8 procenti. Citur Eiropā skaitlis vienmēr bijis lielāks.”
"Apeirona" vadītājs Ivars Balodis atzīmē, ka cilvēki veselāki diemžēl nekļūst. "Kāds varbūt gribētu, lai mēs no malas izskatītos kā veselīga nācija, bet tie ir meli," viņš teic.

"Apeirona" vadītājs Ivars Balodis atzīmē, ka cilvēki veselāki diemžēl nekļūst. "Kāds varbūt gribētu, lai mēs no malas izskatītos kā veselīga nācija, bet tie ir meli," viņš teic.

Pēc viņa domām, invalīdu skaita pieaugums pēdējos gados ir normāla parādība, jo veselāki cilvēki nekļūst. “Nav brīnums, ka, pamazām mainot invaliditātes noteikšanas kritērijus, rādītāji pieaug.” Viņš piekrīt, ka dalījums invaliditātes grupās saglabājies no padomju laikiem un būtu maināms. Tomēr invalīdu biedrības pārstāvis šaubās, vai ministrijā ir nopietni pētīts, kāpēc pieaug neveselu cilvēku skaits, un domāts par atbalsta pasākumiem tiem, kam pirmreizēji noteikta invaliditāte.
“Ko mēs vispār uzskatām par invaliditāti? Pie mums cilvēks, kam ir disleksija (neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums), netiek uzskatīts par invalīdu, bet daudzās Eiropas valstīs disleksijas slimniekiem piešķir invaliditāti. Latvijā vērojamas pozitīvas tendences un aktivitātes, bet pietrūkst mērķtiecīgas valsts politikas,” savu redzējumu pauž Ivars Balodis. “Piemēram, Vācijā, līdzko piešķir invaliditāti, nākamajā dienā pie durvīm klauvē sociālās apdrošināšanas aģents, lai koordinētu turpmākās darbības. Pie mums katra institūcija dara savu, līdz ar to process ir bezgalīgi garš un apgrūtinošs. Tiem, kas klaigā par ļaunprātībām invaliditātes iegūšanā ar mērķi izmantot visādus labumus, es gribu vaicāt – kā bez nopietna pamata var iegūt invaliditātes grupu? Ir taču komisija! Un kāpēc lai cilvēki to nenokārtotu, ja likums to atļauj?”
Par pēdējā laika karsto kartupeli – 3. grupu – Apeirona vadītājs teic, ka nevar tā vienkārši kaut ko noņemt, ir jābūt skaidram redzējumam, kā cilvēkiem pārorientēt dzīvi. “Jā, darbu var piemeklēt katram, bet problēmas slēpjas citur, piemēram, darba likumdošanā. Darba devēji nelabprāt grib ņemt invalīdus, uztraucoties, ka neveiksmīgas sadarbības gadījumā nekādi nevarēs viņus atlaist. Kamēr nav radīta jauna sistēma, runāt kaut ko tādu ir bezatbildīgi. Kāds varbūt gribētu, lai mēs no malas izskatītos kā veselīga nācija, bet tie ir meli.”
 
Savienoto trauku princips

Ģimenes ārsti ir pirmajās ierakumu rindās, skaidro Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska. “Veselības aprūpes un sociālā sistēma darbojas pēc savienoto trauku principa. Līdzko veselības aprūpe ir bezspēcīga, jāmeklē veids, kā palīdzēt cilvēkam, un ģimenes ārsts kļūst par ķīlnieku,” situāciju raksturo Balvu novadā praktizējošā ģimenes ārste. “Liela daļa pacientu ir veci un slimi. Daudziem ir 1. un 2. grupas invaliditāte. Vecajiem cilvēkiem ir acīm redzamas gūžu un mugurkaula deformācijas, bet birokrātija, lai nokārtotu invaliditāti, drausmīga. Par endoprotezēšanu vispār nav ko runāt!” stāsta daktere.

"Vecajiem cilvēkiem ir acīm redzamas gūžu un mugurkaula deformācijas, bet birokrātija, lai nokārtotu invaliditāti, drausmīga. Par endoprotezēšanu vispār nav ko runāt!” par drūmo situāciju laukos stāsta daktere Līga Kozlovska. Daudzi tā arī nomirst, nesagaidījuši savu kvotu.

"Vecajiem cilvēkiem ir acīm redzamas gūžu un mugurkaula deformācijas, bet birokrātija, lai nokārtotu invaliditāti, drausmīga. Par endoprotezēšanu vispār nav ko runāt!” par drūmo situāciju laukos stāsta daktere Līga Kozlovska. Daudzi tā arī nomirst, nesagaidījuši savu kvotu.

Ja laikus tiktu veiktas muguras un gūžas operācijas, daudzi vecie cilvēki varētu normāli dzīvot, aprūpēt sevi un nekļūtu par invalīdiem. Tomēr tā nenotiek – viņi turpina ciest no smagiem funkcionāliem traucējumiem, līdz kļūst bezspēcīgi. Situācija ir absurda. Maksas operācijas ir kosmiski dārgas, bet rindas uz plānveida operācijām stiepjas gadu garumā. Daudzi nomirst, tā teikt, savu kvotu nesagaidījuši. Veselībai pasliktinoties, sociālais dienests vecos cilvēkus aprūpē mājās, vai arī viņi nonāk pansionātā, kur izmaksas ir krietni augstākas par pensijām. “Viss sākas no sākuma. Eiropas Savienības regulas noteic, ka cilvēki, kas dzīvo pansionātā, jāintegrē atpakaļ sabiedrībā.” Riņķa dancis turpinās! Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija uzskata, ka visiem pēc astoņdesmit gadu vecuma būtu jāizmaksā sociālais pabalsts aprūpes vajadzībām – apmēram 180 eiro. “Savos laukos neesmu satikusi nevienu pensionāru, kuram būtu 800 vai 500 eiro pensija, te visiem ir ap 200 eiro. Ir zināms, ka pusei pensionāru, kas pārsnieguši astoņdesmit gadu vecumu, ir 1. grupas invaliditāte, bet otra puse to vienkārši nav nokārtojusi.”
2. invaliditātes grupa saistīta ar traumām, deformācijām, sirds un asinsvadu slimībām. Jā, tā ir – 2. grupu nereti nokārto, lai saņemtu dažādus atvieglojumus. Lai gan Labklājības ministrija mudina ārstus rūpīgāk izmeklēt pacientus, nosakot viņu veselības stāvokli, arī 2. (tāpat kā 1.) grupas invalīdu skaits palielinās, stāsta Līga Kozlovska. Vēl viena pacientu grupa, kurus nedrīkst aizmirst, ir cilvēki, kuru invaliditāte saistīta ar garīgās un psihiskās veselības traucējumiem. “Ar viņiem būtu jāstrādā valsts apmaksātai medicīnas māsai, kas ir specializējusies psihiatrijā. Psihiatra vizīte šiem pacientiem ir valsts apmaksāta, bet tā tas ir tikai teorētiski.” Savukārt darba nespēja visbiežāk saistīta ar muguras vainām, turpina ārste. Par ko tas liecina? “Tas ir jautājums darba devējiem. Kāpēc cilvēkiem ir muguras problēmas, stājas traucējumi, sāp ceļgali?”
3. grupas invalīdu skaits pieaug uz arodslimību rēķina, stāsta ārstu asociācijas vadītāja. “Negribu neviena lauciņā mest akmeni, bet es redzu, cik slikts veselības stāvoklis ir šoferiem tālbraucējiem, cilvēkiem, kas strādā zāģētavās un ir pakļauti ilgstošai vibrācijai, traktoristiem. Tie, kas ir darbaspējas vecumā, bet, saņemot 3. grupas niecīgo pensiju, nestrādā, lielākoties ir cilvēki pirmspensijas vecumā. Tas viņiem ir elementāras izdzīvošanas jautājums. Tā te laukos ir – ar to sešdesmit eiro lielo pensiju viņi arī iztiek,” realitāti reģionos atklāj Līga Kozlovska. Situācija nav pārāk cerīga, jo naudas ir par maz, viņa atzīst.
 
Klusi nomirst
Arī Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas valdes loceklis, bijušais Latvijas veselības un labklājības ministrs Viktors Jaksons norāda uz invaliditātes pieauguma saistību ar veselības pakalpojumu nepieejamību. “Slimības laikus nediagnosticē, tāpēc netiek sākta ārstēšana, tas paver durvis hroniskām slimībām un invaliditātei. Īpaši aktuāli tas ir attālos lauku apvidos. Lielāko pilsētu iedzīvotāji protestē, bet man nav nācies dzirdēt, ka kluss lauku sētas iedzīvotājs klaigātu par to, ka netiek pie ārsta. Viņš klusi nomirst un kļūst par statistiku.”
Viktors Jaksons uzskata, ka līdzekļi būtu jānovirza attālu lauku rajonu iedzīvotāju veselības monitoringam un nokļūšanai pie speciālistiem. “Uz plānveida operācijām rindas ir tik milzīgas, ka ārstēšana sākas tad, kad jau ir invaliditāte. Arī medikamentu cenas nav samazinājušās. Līdz ar to bieži vien zāles tiek izrakstītas, bet cilvēks tās nespēj nopirkt.” Viņš uzskata, ka jāveido jauna veselības aprūpes kvalitātes izvērtēšanas sistēma. “Tiek uzskaitīti apgūtie līdzekļi, slimnīcā pavadītās dienas, bet veselības uzlabošanās rādītāji netiek mērīti. Kamēr netiek mērīts rezultāts, tas paliek apšaubāms un pietrūkst motivācijas kaut ko uzlabot.”

Ja situācija Latvijā būs tik drūma kā tagad, cilvēki tik un tā mēģinās izdzīvot – par katru cenu, kaut vai par invaliditātes.

Ja situācija Latvijā būs tik drūma kā tagad, cilvēki tik un tā mēģinās izdzīvot – par katru cenu, kaut vai par invaliditātes.

Bijušais politiķis uzskata, ka jāuzlabo Veselības un Labklājības ministrijas sadarbība. “Jau tajā laikā, kad strādāju, šajā jomā nebija lieli panākumi. Ir jāpārkāpj resoru barjeras un jādara viss, lai nauda sekotu klientam, lai medicīniskie pakalpojumi un sociālā rehabilitācija ietu roku rokā.” Kā pozitīvu piemēru viņš min tā sauktās insulta vienības, kas darbojas lielākajās Latvijas slimnīcās. Nonākot nodaļā, kurā strādā kompetentu speciālistu komanda, ir viss nepieciešamais aprīkojums, un, nekavējoties sākot rehabilitāciju, atveseļošanās iespējas ir ļoti labas. Viktors Jaksons uzskata, ka tikpat operatīvi būtu jārīkojas arī sirds slimību un traumu gadījumos. “Darbalauks ir ļoti liels,” saka ārsts. “Ārvalstu investori sarunās ar valdību par vienu no prioritātēm akcentēja uzņēmumu darbinieku veselības aprūpi. Ja jau investori uztraucas par to, ka attieksme pret darbinieku veselību varētu apdraudēt viņu investīcijas, situācija ir nopietna. Visā pasaulē aktīvi strādā, lai darba vieta būtu draudzīga cilvēka fiziskajai un garīgajai veselībai.”
Kamēr simt eiro invaliditātes pensija būs izdzīvošanas jautājums, kamēr cilvēki no attālākiem apvidiem laikus netiks pie speciālistiem, kamēr darba apstākļi būs smagi, bet samaksa zema, ir pilnīgi vienalga, kādi būs vērtēšanas kritēriji un kā resori sadalīs pienākumus. Cilvēki tik un tā mēģinās izdzīvot – par katru cenu, kaut vai par invaliditātes.

2015. gadā noteiktās invaliditātes (pirmreizējas un atkārtotas) cēloņi
Asinsrites sistēmas slimības
Ļaundabīgie audzēji
Muskuļu, skeleta un saistaudu slimības
Psihiski un uzvedības traucējumi.

Kopējais invalīdu skaits
2010. gads – 147 431
2015. gads – 174 060

Invaliditātes pensiju saņēmēji darbspējas vecumā
2010. gads – 69 954
2015. gads – 73 331

3. grupas invalīdi darbaspējas vecumā
2010. gads – 26 540
2015. gads – 31 049

Invalīdi, kas saņem vecuma pensiju
2010. gads – 51 053
2015. gads – 66 553

2016. gada pirmajā pusgadā pirmreizēji reģistrēti
1. grupas invalīdi – 2312, no kuriem strādā 198
2. grupas invalīdi – 3169, no kuriem strādā nedaudz vairāk par pusi
3. grupas invalīdi – 2519, no kuriem strādā 1390

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock, Edijs Pālens/LETA, Evija Trifanova/LETA, Ieva Čīka/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS