Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Mode

Katja Šehurina par savām kāzu kleitām: "Tās varēs vilkt arī pēc simts gadiem" (6)

 
22.septembris 2016  16:22

Modes māksliniece Katja Šehurina, kuru nupat sāk pazīt vai visā pasaulē, izrādās, nāk no mazas, radošas mafijas. Lai gan viņa sevi sauc par piezemētu, Katjas kāzu kleitas ir gaisīgas un skaistas kā dzeja un atbruņo vislielāko skeptiķi.

“Marks faktiski bija pirmais cilvēks, ar kuru iepazinos ārpus skolas,” saka Katja.

“Marks faktiski bija pirmais cilvēks, ar kuru iepazinos ārpus skolas,” saka Katja.

Visas mazas meitenes sapņo modelēt kāzu kleitas un tin lelles baltos aizkaru gabaliņos. Tā bija arī tavā bērnībā?
Bija, bija! Lellēm šuvu ne tikai kāzu kleitas. Tagad manai meitai ir divarpus gadu, abas ar manu mammu pārcilājām viņas glabāto arhīvu, kurā atrodamas manas ar rokām šūtās kāzu un kuplas balles kleitas Bārbijām. Jāteic, bijām patīkami pārsteigtas.
 
Reti kurai meitenei šo bērnības sapni izdodas realizēt. Kā tev tas izdevās?
Man šķiet, patiesībā bērnībā visi zina, par ko viņiem jākļūst, bet droši vien ne visi tam līdz galam tic. Kad augam lielāki, sākam baidīties, uzvesties uzmanīgāk, klāt vēl nāk sabiedrības spiediens, un mēs sākam domāt, ka tās varbūt ir muļķības, bērnu sapņi. Ja runa ir par apģērba dizainu, vienmēr saku, ka ar to jānodarbojas tikai tad, ja neko citu nevari darīt.
 
Kāpēc?
Tas ir sarežģīti, liela konkurence, viss notiek ļoti lēnām, nekas nav tik rožaini un pūkaini, kā šķiet. Tas ir smags darbs, daudzkārt nākas sevi lauzt. Meitenēm, kas pie manis nāk praksē, saku: “Vai vari nodarboties ar kaut ko citu? Tad labāk dari to!”
 
Skatoties uz tavām skaistajām, romantiskajām kleitām, šķiet, ka tev viss ir gaisīgi, viegli...
Jā. Kad dari to, kas ļoti patīk, tā arī ir. Tā ir mana veiksme, ka vaļasprieks ir apvienots ar darbu. Bet šajā procesā ir arī liela daļa rutīnas. Ne jau katru dienu es sēžu un zīmēju, vairāk ir ikdiena, plānošana, darbinieku uzraudzīšana.
 
Vai mamma nemēģināja tevi virzīt uz citu profesiju – par dakteri, piemēram?
Arī ārsta profesiju izvēlas tad, ja nu galīgi citu neko nevari (smejas). Esmu ļoti pateicīga vecākiem, ka viņi noticēja manam sapnim, palīdzēja izmācīties, deva startu, tā ir liela uzvara un veiksme. Tagad mana misija ir censties saprast, ko grib mana meita, un viņai palīdzēt.
 
Tu spēj ieklausīties un neizdarīt spiedienu?
Pagaidām spēju, bet īpaši nav ar ko lielīties. Noskaņošos, ka tā vajag. Tagad valda dažādi uzskati – ka bērns jāsūta visur, lai izmēģina, un ka bērns var pazaudēties, ja tiek piedāvāts par daudz...
 
Tu pati esi pamēģinājusi vēl kaut ko?
Esmu beigusi arī dizainera interjerista kursus.
 
Diezgan tuvu tam, ko dari...
Jā, daudz praktiskāks ceļš. Pamēģināju un droši vien varētu to darīt, ja nebūtu paveicies ar iespēju mācīties tērpu modelēšanu. Tagad interjeru veidoju tikai savai mājai.
 
Augi Rīgā?
Jā, Imantā. Gāju 40.vidusskolā, braukāju uz centru, Tērbatas ielu. Tur mācījos angļu un franču valodu. Pateicoties tam, vēlāk varēju studēt Francijā.
 
Tik labi to prati?
Nu... ne tik labi. Pirmā svešvaloda bija angļu, franču – tikai no 5. klases. Turklāt nedomāju, ka nokļūšu Francijā, mācījos virspusēji. Pasniedzēji bija labi, droši vien, ja man būtu tāds mērķis, valodu būtu apguvusi augstākā līmenī, bet tolaik sapņoju mācīties Anglijā. Iznāca, ka liktenis aizveda uz Franciju. Pēc vidusskolas gadu nomācījos tepat Rīgā, Sanktpēterburgas universitātes dizaina filiālē. Tad daudzi mani draugi no skolas aizbrauca uz Franciju. Vecāki mani atbalstīja, teica: “Brauc! Ja iestāsies, labi, ja ne – pati vainīga.” Eksāmenos pirmo reizi dzīvē tik ilgi runāju franciski. Viņiem bija tāda politika – vispirms jānodemonstrē valodas prasme, lai parādītu, ka tu vispār spēsi apgūt materiālu. Iesniedzu arī savu darbu portfolio.
 
Tev jau bija kādi darbi?
Jā, no Sanktpēterburgas universitātes. Turklāt vienmēr esmu ļoti daudz adījusi, bija arī skices. Ja būtu labāk zinājusi valodu, mani paņemtu uzreiz otrajā kursā. Direktors teica: “Tu nevarēsi apgūt gan programmu, gan franču valodu.” Tāpēc sāku ar pirmo gadu, bet nenožēloju. Modes mākslas skola ESMOD ir viena no senākajām Francijā, tā ir starptautiska, ar filiālēm daudzās valstīs. Parīzē ir galvenā skolas daļa, vēl piecas – citās Francijas pilsētās. Pirmos divus gadus mācījos Lionā, trešajā, kā visi, braucu uz Parīzi izvēlēties specializāciju. Lionā bija ļoti jauki, jo skola bija neliela (tagad tā jau ir izaugusi – allaž sekoju, kā skola attīstās). Kad tur mācījos pirms desmit gadiem, mēs visi jutāmies kā ģimene. Direktors pārzināja katra studenta darbu. Man ļoti patīk šis franču piegājiens – viņi attīsta katra radošo personību, necenšas uztiept savu estētiku.
 
Vērtē vājās un stiprās puses?
Jā – stilu, uztveri... Viss taču ir subjektīvi, tāpēc – sarežģīti. Pasniedzēji jau no studenta pirmajiem darbiem cenšas saprast, kas viņam labāk padodas. Viņi visi ir arī praktizējoši dizaineri, ar savu stilu, bet to neuztiepj.
 
Kāda bija tava dzīve – ar koferīti aizbrauci uz Franciju, dzīvoji kopmītnē, kā kārtīga studente?
Diemžēl kopmītņu nebija, tas man gāja secen. Vairāki studenti īrējām dzīvokli, arī tā bija kā kopmītne. Lionā sākumā dzīvoju ar meiteni no Rīgas, viņa mācījās citā skolā, Parīzē – ar savu franču draudzenīti, ar kuru kopā izstrādājām diplomdarbu, mums bija laba simbioze. Lionā bija kā siltumnīca, viss ļoti mierīgi. Parīze ir atvērtāka, kosmopolītiska, tur ir pieraduši pie ārzemniekiem. Lionieši ir snobi – Franciju frančiem! Mani gan tas īpaši neskāra, jo laiku no rīta līdz vēlam vakaram pavadīju skolā, kur bija daudz studentu no citām valstīm.

Ar draugiem pirms Adeles koncerta Barselonā.

Ar draugiem pirms Adeles koncerta Barselonā.

 
Kāda bija tava satikšanās ar Parīzi?
Man tur ļoti iepatikās, īpaši – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kas visi ir atvērti sarunām. Bija daudz aziātu, tagad droši vien ir vēl vairāk. Turp mācīties brauc ķīnieši, japāņi... Es vairāk uzturēju kontaktus ar savu franču draudzeni.
 
Viņa tevi ieveda franču sabiedrībā?
Tā varētu teikt, bet galvenais – iemācīja valodu. Kopā mācījāmies jau Lionā, tad aizbraucām uz Parīzi. Viņa ir pa pusei francūziete, pa pusei itāliete un visu laiku runā, ļoti emocionāla. Vienmēr man teica: “Katja, kāpēc tu klusē, es uztraucos, saki taču kaut ko!” Viņa bija tik zinātkāra, viss viņu interesēja, uzdeva ļoti daudz jautājumu. Pēc mēneša kopā būšanas ar viņu sāku tekoši runāt franciski.
 
Vai tev Parīzē kāds parādīja virzienu - jau sāki domāt par kāzu kleitām?
Es izvēlējos specializāciju. Ir jēdziens haute couture – augstā mode, bet tagad jau tiek uzskatīts, ka to iemācīt tādā tīrā veidā nevar.
 
Jo tā ir māksla?
Jā. Viņi skolā to sauc – jaunā augstā mode. Tas nav gluži tīrā veidā augstā mode, kas paredz, ka viss ir roku darbs. Jaunā dažas funkcijas ļauj veikt arī ar mašīnu. Tā ir vairāk adaptēta augstā mode.
 
Tevi vilināja apģērbs kā māksla, nevis ikdienas nepieciešamība?
Arvien vairāk sāku domāt par to, ka lietas ir pazaudējušas savu vērtību. Apģērba ir tik daudz, ka esam ar to pārsātināti. Atceros, vecmāmiņa glabāja vecvecmāmiņas lādē nereāli skaistas ar roku darinātas mežģīnes. Man tās tika rādītas un veidoja vērtības apziņu. Vēlāk nedaudz vecvecmāmiņas darināto mežģīņu ieliku arī savā kāzu kleitā, lai tā būtu vēl personiskāka. Man vispār gribas veidot apģērbu ar dvēseli, lai tur būtu arī roku darbs, gabaliņš sirds. Lai attieksme pret šo apģērbu būtu nevis tāda, ka to jau rīt var izmest, bet lai rastos vēlme to saglabāt bērniem. Tāpēc man jāatrod kompromiss starp daudzmaz adekvātu cenu, lai cilvēki to var nopirkt, bet lai vienlaikus tas ir kaut kas tāds, ko viņi vēlētos saglabāt.
 
Vai tu ar draudzenes palīdzību iepazini arī franču bohēmu, saviesīgo dzīvi?
Ne bohēmu tīrā veidā, mums nebija tādu draugu. Bet redzēju, kā dzīvo viņas ģimene Francijas dienvidos, pavisam laukos. Tik autentiski! Nekā pompoza, parasta franču ģimene. Aizbrauc ar vilcienu, pēc tam vēl ilgi jābrauc ar mašīnu. Tur ir lieliski – īstā dzīve! Tagad to ļoti propagandēju – manuprāt, svarīgākais, ko varam iemācīt bērniem, ir priecāties par vienkāršām lietām. Franči to ļoti labi prot. Viņiem ir teiciens mazi prieki, ikdienišķi. Viņi no dobes ienes dārzeņus, un visi priecājas, kā tie smaržo. Šie cilvēki ir ļoti tuvi dabai. Ja, no rīta izejot ārā, spīd saule, ar to pietiek, lai dvēsele priecātos. Ļoti žēl, ka šo prasmi nemāca skolā, jo spēja gūt gandarījumu no mazām lietām, ievērot šķietamus sīkumus cilvēkam ļauj dzīvot laimīgu dzīvi. Piemēram, Rīgā ir tik skaista arhitektūra, bet vai daudzi paceļ acis, lai pavērtos augšup? Franči spēj skaisti uzklāt galdu, ne pompozi, bet atnest mazas puķītes, uzlikt vecmāmiņas traukus, viss notiek ar tādu mīlestību, ka pamazām arī tu ar to inficējies, un tev gribas radīt mazu skaistumu bez lielas naudas. Ir taču ļoti bagāti, bet nelaimīgi cilvēki, jo neprot priecāties.
 
Tu tagad to praktizē ikdienā?
 Cenšos. Nesen palaidu meitu franču dārziņā. To Rīgā atbalsta Francijas vēstniecība, un ir akreditējusi gan mūsu, gan Francijas Izglītības ministrija. Pie tā ir arī skola, ja iepatiksies, sūtīsim arī tajā. Pagaidām viņa ir maza, bet ticu, ka vienkāršie, jaunie franči spēs viņai ieaudzināt dabas vērošanu un sīku lietu skaistumu. Es viņai tīrā veidā to nespēju dot, jo pati apguvu, jau būdama pieaugusi.
 
Vai tu domās izstaigā Parīzes ieliņas, domā kā par mīļu vietu?
Zini, es tolaik dzīvoju tādā ritmā – astoņos braucām uz skolu, pēc astoņiem no tās iznācām. Bet vispār Parīzē ir grūti strādāt, jo gribas vienkārši staigāt un sapņot (smejas). Tagad mani mazliet uztrauc sarežģītā situācija ar bēgļiem, daudzi ir bez mājvietas, guļ uz ielām, manā laikā tā nebija. Ceru, ka situācija uzlabosies. Man ļoti patīk rajons Marē – tradicionāli tur dzīvo daudz ebreju ģimeņu, ir sinagoga, ļoti daudz arī netradicionālas orientācijas cilvēku, bet tas netraucē, tur ir ļoti patīkama gaisotne, visi labestīgi. Marē atrodas pašā centrā, bet sajūta ir tāda, it kā tu būtu ārpilsētā, var atpūsties no burzmas, ļoti mierīgi.
 
Tev bija kādi īpaši skolotāji, dizaineri ar skaļiem vārdiem?
Lionā visi pasniedzēji ir praktizējoši dizaineri, viņi strādā lielās kompānijās, tā ka visus var arī nezināt. Taču Parīzē man bija īpaši skolotāji. Viņiem ir tā – stilists esi, kad zīmē, un modelētājs, kad šuj. Tā kā man ir dubulta izglītība – es varu apģērbu gan uzzīmēt, gan uzšūt. Mans stila skolotājs bija anglis, studējis angļu skolā, kurā kādreiz sapņoju mācīties. Viņš to beidza vienā gadā ar Džonu Galiāno, un deviņus gadus bija viņa personīgais asistents. Līdztekus pasniedzēja darbam viņš kļuva par neatkarīgu dizaineri, kurš modelē kāzu kleitas. Interesanti, ka tagad esam kolēģi.
 
Tu no viņa iedvesmojies?
Tolaik par kāzu kleitām vēl nopietni nedomāju, bet, redz, vienalga esmu pie tā nonākusi. Kad beidzu skolu, atgriezos Rīgā. Neplānoju, bet tā iznāca. Gribēju kaut ko savu, taču Francijā tas prasa nereālu naudu.
 
Telpām, marketingam, reklāmai...?
Visam! Ja šeit daudzmaz bija skaidrs, ko darīt, kam lūgt palīdzību, tur man nebija neviena, pat nezināju, ar ko sākt. Kā saka, viens nav karotājs. Izlēmu – pamēģināšu šeit, ja izdosies, labi. Un kaut kā viss iegrozījās. Sākumā šķita, ka šūt vakara un kāzu kleitas ir nereāls sapnis, jo sarežģīti un dārgi, tāpēc sāku ar ikdienas apģērbu. Tad sāku saprast, ka modes pasaule ļoti ātri mainās, tirgū ienāk lielie monstri kā H&M un Zara, kuru apģērbos visi ģērbjamies. Viņi spēj piedāvāt ļoti kvalitatīvu apģērbu, ar kuru konkurēt nav iespējams, jo mazs zīmols par tādu naudu to nevar piedāvāt – nav apjoma. Sapratu, ka jāiet ekskluzīvāka apģērba virzienā. Interesanti, ka mans stila skolotājs Dāvids pareģoja, ka mode iet uz to, ka būs ļoti lētas lietas, ko cilvēki bieži maina, un ļoti dārgas, ekskluzīvas, ar dvēseli, roku darbs. Bet viss, kas pa vidu, ar laiku pazudīs, jo zaudēs jēgu. Arī pati nonācu pie šīs atziņas. Atgriezos pie specializācijas – vakara un kāzu kleitām. Mēs arī līdz tam katrā kolekcijā līdzās ikdienas apģērbam darinājām vienu kāzu kleitu – it kā komplektam. Par tām bija liela interese, tāpēc nolēmām pamēģināt.
 
Vai laikā, kad sāki šūt kāzu kleitas, tu jau domāji par savām kāzām?
Jā, man tajā laikā jau bija puisis, kurš tagad ir mans vīrs.
 
Kā iepazināties?
Tas ir interesanti – 40. skolā mēs draudzējāmies tikai savā starpā, pat nezinu, kāpēc. Vēlāk ar skolas draugiem dzīvoju Francijā, vienmēr bijām savā lokā. Kad atgriezos Rīgā, Marks faktiski bija pirmais cilvēks, ar kuru iepazinos ārpus skolas. Līdz tam man bija attiecības tikai ar skolasbiedriem. Marks ir fotogrāfs, viņš ļoti daudz man palīdzēja.

Katja un Marks kāzu dienā.

Katja un Marks kāzu dienā.

 
Jūs kopā saveda profesionālās gaitas?
Ne uzreiz. Vēlāk, kad sākām kopā attīstīties, viņš mani ļoti atbalstīja, varēja konsultēt arī radošos momentos. Tāds labs tandēms. Man ļoti paveicās, ka satiku Marku.
 
Kā tu izsapņoji savas kāzas?
Marks mani bildināja, bet mēs divus gadus nekādi nevarējām apprecēties. Viņš daudz fotografē kāzas, un visvairāk darba, protams, ir pašā kāzu sezonā. Es savukārt šuju kleitas.
 
Jums traucēja citu kāzas?
Tā arī bija – nevarējām atrast ne vietu, ne laiku savējām. Taču kādu rudeni nolēmām – ja izlaidīsim arī šo sezonu, tad atliksim kāzas vēl uz gadu, bet mēs gribējām bērniņu, tāpēc nolēmām – ai, kā būs, būs, un sagatavojām kāzas mēneša laikā. Tradicionālās kāzas jau bijām atēdušies, Marks tās redz ļoti daudz, arī man līgavas visu ko stāsta, tāpēc tās saistās ar darbu. Tāpat kā kāzu kleitas – cilvēkiem tā ir kā maģija, bet man – rutīna, jo redzu tās katru dienu. Savā kāzu kleitā man gribējās vairāk maģijas, un tā bija ļoti īpaša. Arī kāzas gribējām pavisam netradicionālas. Ļoti paveicās, ka mūsu kāzas bija Spilves lidostā. Tur ir ļoti skaisti, mums patīk lidostas vintāžas stils.
 
Sev kleitu šuvi pati?
Nu, nē! Man neļāva, tā esot slikta zīme. Es tikai zīmēju, vadīju procesu. Nezinu, kādēļ, man gribējās strausa spalvas. No izstādes Parīzē atgriezos oktobra sākumā, meistares prasa: “Katja, kur spalvas?!” Saku: “Būs, būs...” Man Latvijā ir zināma strausu ferma, jau biju sadarbojusies, zvanu: “Man vajag spalvas.” Domāju, ka tās uzreiz arī atvedīs, bet viņi saka: “Ko jūs, tagad taču nav sezona! Rudenī strausi spalvas neatdod.” Par to es nebiju iedomājusies. Labi, viņi mēģināšot... paraustīt.
 
Nabaga strausi.
Atzvanīja: “Katja, ir problēma – mēs varam nedaudz savākt, taču spalvas nebūs baltas, bet bēšas.” Arī mana kleita bija bēša, jo atkal negribējās tradicionālu, un nu iznāca, ka arī spalvas būs tādas pašas. Teicu: “Ai, cik labi, vediet šurp!” Bija pelēcīgi bēšas – liels pušķis, garas un maziņas –, atveduši visu, ko varēja sadabūt. Sākām likt uz kleitas un sanāca ideāli, līdz pēdējai spalviņai, tieši tik, cik vajadzēja.
 
Esi pētījusi dzimtas fotogrāfijas – vecmāmiņas, mammas kāzu kleitas?
Jā, mammas kleitu es visu bērnību mērīju. Meitenei tas ir tik interesanti. Vecmāmiņas kleita gan nebija saglabājusies, tikai fotogrāfijās.
 
Vai, tavuprāt, tava mazmeita kādreiz skatīsies tavu kleitu un domās – baigais retro...?
Šķiet, ka manas kleitas varēs vilkt arī pēc simts gadiem.
 
Tās ir ārpus laika?
Jā, tām varētu būt gan simts, gan piecdesmit gadu, gan trīs dienas... Ļoti ceru, ka tās nenovecos. Zini, kā reizēm mēdz būt – paskaties fotogrāfijā – ak, Dievs, kā es kaut ko tādu varēju uzvilkt! Gribētos ticēt, ka manējās ir ārpus laika, ka tās var atstāt valkāšanai meitām. Turklāt tās ir kompaktas, var uzglabāt nelielā kastītē.
 
Tās ir no ļoti plāna auduma?
Jā. Mana ar spalvām gan diemžēl glabājas mazliet lielākā. Visām līgavām saku: “Saglabājiet!”
 
Tu biji skaista, kāds bija Marks tev blakus? Padomāji arī par viņu?
Man šķiet, viņš arī bija... labs (smejas). Pelēcīgi zilā uzvalkā. Skaisti – 20. oktobris, zelta rudens, braucām fotografēties uz Botānisko dārzu, pie veca dīķa. Koki dzeltenīgi sārti, ļoti paveicās, jo bija silts, plus 19 grādi, varēju staigāt kleitā.
 
Vai tu Marku esi aizvedusi romantiskā ceļojumā pa Parīzi?
Oi, sen neesam bijuši! Visu laiku turp lidoju darba darīšanās, bet to ir grūti savienot ar kaut ko privātu. Braukt prom no mazulītes arī žēl, gaidām, kad paaugsies, lai brauktu trijatā. Maijā bijām Barselonā, viņai jau bija tik interesanti! Šķiet, pēc gada varēsim braukt uz Parīzi.
 
Tev ir divas mājas – Rīgā un Londonā?
Nē, tikai Rīgā. Nez kāpēc visi domā, ka dzīvoju Londonā.
 
Mājaslapā ir Londonas adrese...
Tur ir mūsu veikals, Rīgā ir tikai studija. Patīkami, ka arī te sāk interesēties, zvana.
 
Kad ieeju tavā veikalā Londonā, ko es ieraugu – kāzu kleitas, vakarkleitas...? Vakarkleitas tur nepārdodam, jo veikals ir ļoti mazs, 20 kvadrātmetru. Patiesībā līgavām patīk, ka tā ir kāzu pasaule. Tas ir liels notikums, viņām patīk nākt ar mammu, draudzenēm. Katrai mēs uz stundu veikalu slēdzam, lai būtu intīmāka gaisotne. Ar līgavām strādājam tikai pēc pieraksta.
 
Līgavas grib, lai arī tu vienmēr esi uz vietas? Tas droši vien nav iespējams. Mums ir pakalpojums – izveidot sapņu kleitu, un tad, protams, es tur esmu.
 
Tas ir intīms process, kurā meitene tev uzticas. Tev jābūt arī psihologam.
Man laikam padodas. Nekad neko neuzspiežu, jo tas ir svarīgs lēmums, kleita paliks meitenes atmiņās un fotogrāfijās. Vienmēr saku: “Ja esat uzlaikojusi vairākas kleitas, tā, kuru vēlāk visu laiku atceraties, arī būs īstā!” Gadās arī tā, ka meitene pielaiko kleitu un sāk raudāt – atradusi! Bija interesants gadījums – meitene kādu laiku dzīvoja Austrālijā, viņai pat nebija puiša, bet viņa bija internetā atradusi mūsu kleitu un izveidojusi mapi Manas ideālās kāzas. Pēc pāris gadiem viņa atgriezās Londonā jau ar līgavaini un sāka meklēt šo kleitu. Izrādījās, ka mūsu veikals ir gandrīz līdzās viņas darbavietai. Viņa aizgūtnēm stāstīja: “Jūs nevarat iedomāties – es jau Austrālijā sapņoju par šo kleitu!” Arī tā mēdz būt.
 
Kāzu kleitās ir kaut kas maģisks, tu teici...
Kamēr neuzvilksi kleitu cilvēkam, nesapratīsi – ir maģija vai nav. It kā šķiet – balta krāsa, bet tā var būt tik dažāda– šampanieša, ziloņkaula, pūdera. Maģija ir cilvēka un kleitas simbioze. Viesiem vajadzētu teikt “kāda skaista līgava”, nevis “kāda skaista kleita”. Jāieklausās sirdsbalsī un nedrīkst ieciklēties. Kad atnāk līdzi daudz draudzeņu, arī ir sarežģīti – katrai sava ideja, un līgava sāk ietekmēties.

Katjas un Marka meitiņu sauc Mila Ļitvikova. “Domājām, ka būs Mila Ļitvikova–Šehurina, bet Dzemdību namā izrādījās, ka vismaz vienam no vecākiem jābūt dubultam uzvārdam.”

Katjas un Marka meitiņu sauc Mila Ļitvikova. “Domājām, ka būs Mila Ļitvikova–Šehurina, bet Dzemdību namā izrādījās, ka vismaz vienam no vecākiem jābūt dubultam uzvārdam.”

 
Tev negribas tās draudzenes izmest pa durvīm?
Londonā neļaujam līgavu pavadīt vairāk nekā trim cilvēkiem, citādi nabaga līgava vairs nedzird pati sevi. Rīgā tā nav pieņemts, atnāk ar mammu, bieži – arī viena, tas ir intīmāk. Londonā piedalās visi. Bet mēs neļaujam, sakām: “Protams, ja uzstājat – bet jums pašai būs smagi.”
 
Esi interesējusies par citu tautu kāzu tērpiem?
Ķīnā ir sarkana kleita. Ir klienti, kas mūsu kāzu kleitas pārdod Japānā. Ja tās ir lielas kāzas, viņiem noteikti ir tradicionālais kimono un vēl vairākas kāzu kleitas – katrai dienai sava. Viena noteikti ir ļoti koša, ļoti īsa, var būt rozā – to līgava uzvelk pirmās dienas pusnaktī. Interesanti, ka viņiem kāzu industrija ir ļoti dārga, tāpēc biežāk pieņemts kleitu iznomāt, īpaši balto. Kimono var maksāt pat desmitus tūkstošu, atkarībā no ģimenes rocības. Mūsu klienti, iepērkot kolekciju, ļoti piedomā, vai kleitas varēs nodot ķīmiskajā tīrītavā. Viņiem ir labi meistari, kas visu var iztīrīt, salabot, lai kleitu varētu lietot vairākkārt.
 
Tā nav slikta zīme – aizņemties kāzu kleitu?
Zini, man tādas antikvāras un vintāžas lietas patīk, mums mājās tādu ir daudz. Ja tā man ir patīkama, tad nekā slikta tajā nav, vintāžas apģērbs mani nemulsina. Gluži otrādi – tam ir vēsture.
 
Tu tādu pērc?
Jā! Man šķiet, agrāk šuva daudz kvalitatīvāk, un tajos veikalos var atrast visu ko interesantu, kā nav lielajos veikalos. Ja tev tas patīk, tad nekas slikts nenotiks. Bet, ja cilvēks domā, ka tajā ir slikta enerģija, tad labāk nevajag. Bet savas kleitas mēs neiznomājam. Man šķiet, tām jābūt personiskām.
 
Vai iedomājies arī par to sieviešu likteņiem, kuru svarīgajā dzīves brīdī esi klāt ar savu darbu, pieskārieniem...?
Nu... ir līgavas, kuras pie manis nāk vairākkārt. Kā nu kuram izdodas. Galvenais, ka brīdī, kad viņas šuj kleitas, viņas tic, ka šī savienība noturēsies. Viņas ir laimīgas. Bet tālāk var gadīties visādi. Ja ar to cilvēku neizdodas sadzīvot, viņa var atrast kādu citu – kāpēc gan ne? Dažkārt ir vērtīgi laikus saprast, ka vajag kaut ko mainīt, nevis visu mūžu mocīt sevi un otru. Londonā mums nāk daudz līgavu, kurām tā nav pirmā laulība.
 
Viņas arī grib baltas kleitas?
Mūsu kleitas nav tik klasiskas. Sievietes, kurām tā nav pirmā laulība, saka: “Parastā princešu kleita man jau bija” un meklē kaut ko mierīgāku. Pēdējā līgava Londonā bija vecumā no 60 līdz 80 gadiem, viņai tās bija piektās kāzas, šuvām sarkanu kleitu. Ļoti skaists pāris bija vecumā no 40 līdz 60 gadiem, līgava bija melnā kleitā, vīrs – tērpies balti sarkanā, viņai rokās sarkani ziedi. Patiesībā es viņai neko citu nevarēju iedomāties. Kad man teica: “Tūlīt nāks melnā līgava”, domāju, ka viņa būs tumšādaina. Atnāk, bet es nesaprotu... Man šķiet, viņi bija tik laimīgi, arī uz baznīcu gāja melnā.
 
Tu esi gan māksliniece, gan uzņēmēja – tev izdodas to savienot ar mājas dzīvi?
Vispār jā. Man viss ir tā saorganizēts, ka atrodas ļoti tuvu. Netālu no mājām ir studija, blakus ielā dzīvo mamma, kura ļoti palīdz. Plānoju, ja meitai tas būs interesanti, ņemt viņu līdzi komandējumos. Pieradināšu pie darba, lai palīdz. Man šķiet, ka bērniem jāstrādā jau no 14 gadu vecuma, lai būtu nodarbināts ar kaut ko vērtīgu. Man ir laba komanda, partnere vairāk nodarbojas ar biznesa lietām, dzīvo Londonā, pieskata veikalu. Atkal liktenis visu izkārtoja (smejas).
 
Bet nav taču tava skolasbiedrene...?
Ir!
 
Tomēr 40. skolas mazā mafija?
Jā, viņas pārziņā ir visas administratīvās lietas, viņa plāno dalību izstādēs, es vairāk darbojos ar ražošanu, pieskatu, lai viss būtu laikā gatavs. Rīgā man ir brīnišķīga palīdze.
 
Mēs visu laiku tik par kāzu kleitām, bet tev varbūt gribētos modelēt kosmonauta skafandru...?
Gluži ne, bet šobrīd norisinās sarunas ar vienu no Latvijas teātriem par tērpiem izrādei. Negribu sasteigt notikumus, tāpēc sīkāk neko neteikšu. Tā varētu būt interesanta pieredze. Tur spēlēs Latvijas lielākās zvaigznes, man tas zināmā mērā būtu pārbaudījums, cita joma.
 
Kādas ir tavas attiecības ar mākslām – literatūru, kino? Kas tev patīk, iedvesmo?
Oi, šobrīd dzīvojam tādā ritmā, ja izdodas uz kādu izstādi tikt – brīnišķīgi. Tagad visa pasaule ir telefonā. Atceros, agrāk medīja grāmatas, tagad visu var atrast internetā. Londonā cenšos apmeklēt muzejus.
 
Tajos, protams, ir pasaules līmeņa izstādes.
Jā, satriecošas. Pēdējo redzēju dizainera Aleksandra Makvīna izstādi Viktorijas un Alberta muzejā.
 
Kādu redzi savu dzīvi pēc desmit gadiem?
Gribu cerēt, ka man būs vēl viens bērns. Es vēlētos lielāku ģimeni.
 
Kā sauc tavu meitiņu?
Mila. Mila Ļitvikova. Domājām, ka būs Mila Ļitvikova–Šehurina, bet Dzemdību namā izrādījās, ka vismaz vienam no vecākiem jābūt dubultam uzvārdam. Tas bija negaidīti, citādi būtu nokārtojuši. Kad apprecējāmies, man bija ātri jālido prom, es paliku savā uzvārdā, vīrs savā. Tāpēc meitiņa ir Ļitvikova, kā tētis. Ar viņu bija interesanti – piedzima 18. novembrī, ar salūtu. Visi Dzemdību namā bija tik priecīgi – svētku bērns! Bet par to, kas pēc desmit gadiem, – es varbūt gribētu vairāk veikalu, lai ļaudis par mani zina.
 
Un izrādes...
Varbūt, ja man iepatiksies. Šobrīd vēl mazliet baidos, tas man ir pirmo reizi. Ja izdosies, būs lieliski – pavisam kaut kas cits, jau vairāk kā māksla.
 
Tu varētu būt provocējoša?
Šķiet, ka ne.
 
Jo esi romantiska?
Jā. Un arī piezemēta. Man vairāk patīk, ja apģērbs ir nevis māksla, lai uz to skatītos, bet valkāšanai. Ja varu cilvēkiem dot ko vērtīgu... Darināt kāzu kleitu – tas ir kā pārdot svētkus. Viss notiek ar tādām labām emocijām, un man tas ļoti patīk!

Katjas ģimenes nodarbju TOP5
1. Pavadīt laiku Rīgas parkos un vērot izmaiņas dabā.
2. Kopā atpūsties siltajās zemēs – daudz peldēties un sildīties pie jūras saules sakarsētajās smiltīs.
3. Kopā gatavot ēdienu – katram ir savs uzdevums, tāpēc rezultāts vienmēr ir radošs.
4. Apciemot draugus. Diemžēl laika trūkuma dēļ tas nav bieži, tāpēc jo vairāk šos brīžus novērtējam.
5. Restorāna “Pagalma” apmeklējums brīvdienās. Mēs ar Marku baudām ēdienu, bet meita saldi guļ ratos kuplo koku paēnā.
 
Sandra Landorfa, žurnāls “OK” / Foto: Marks Ļitvikovs






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS