Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Intervijas

Kaspars Dumburs. Šī intervija apgāzīs tavu priekšstatu par latviešu aktieriem (48)

 
23.septembris 2016  06:35

“Re, kur galvenais riebeklis!” Tā izsaucās kāda dāma, ieraudzījusi Nacionālā teātra interneta mājaslapā Kaspara Dumbura foto, apzīmējumu, protams, veltot Kaspara varonim Ērikam seriālā Saplēstā krūze. Reālajā dzīvē Kaspars ir ļoti tiešs – gan attiecībās, gan darbā.

“Jā, es esmu bezkaunīgs, bet ne tik bezkaunīgs, lai pēc tam nejustos slikti. Man nepatīk par cilvēkiem smieties,” saka Kaspars.

“Jā, es esmu bezkaunīgs, bet ne tik bezkaunīgs, lai pēc tam nejustos slikti. Man nepatīk par cilvēkiem smieties,” saka Kaspars.

Ja izrāde, viņaprāt, nav izdevusies, Kaspars nelaipo un atklāti pauž viedokli, nevis latviski ierastā stilā izvairīgi murmulē neitrālas frāzes. Gods kam gods, tikpat godīgi viņš vērtē arī sevi, ar pašironiju atklājot, ka reizēm vīrieši viņu sit, sievietes – iepļaukā, bet teātra bufetes personāls – neciena.
 
Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni!
Paps ir tepat, tā baigi nesazinos, bet māsa, brālis un mamma ir prom ārzemēs. Ar viņiem man ir vislabākie kontakti.
 
Viņi tur ir darbos?
Dzīvē!
 
Tātad ģimenes mājas, kur visiem sanākt kopā, nav. Tev tā pietrūkst?
Pietrūkst gan... Kad mamma un brālis vēl bija Latvijā, kaut kāda kopā nākšana vēl bija, nu vairs nav. Nesen arī izšķīros ar draudzeni, tagad vispār esmu palicis viens kā pirksts. Trīs gadus bijām on-off attiecībās (ik pa brīdim pašķiroties un saejot kopā), tad sapratu – ja nav lemts, tad nav lemts.
 
Tagad esi brīvs un dabonams?
Jā, tā var teikt!
 
Tomēr tu izskaties tāds bēdīgs.
Tās šķiršanās jau parasti ievelkas, nekas nenotiek vienā dienā.
 
Tu viens jūties slikti, esi pāra cilvēks?
Uzskatu, ka labi justies var gan kopā, gan atsevišķi. Ja satiec kādu, kuru mīli, tu jūties labi. Ja esi kopā ar kādu, bet sāc šaubīties, vai viņu mīli, tad nav labi.
 
Tev ir sapnis par ģimeni?
Man ir! Un man būs! Viennozīmīgi. Laikam jau viens laimīgs neesmu, bļ... Tā jau nedrīkst rakstīt, vai ne? Drīkst? Tad – aiziet!
 
Tev ir arī sapņu meitene – smuka, gudra, tamborē?
Beidz, tas vienkārši notiek, un viss! Man arī nav tāda priekšstata, ka viņai obligāti jātaisa ēst vai jādara kaut kas tur vēl. Bet – varbūt tiešām vajadzētu izveidot kādu vēlamo modeli? Tikko biju Barselonā, tur ir tā-āds mikss – rases, krāsas... Tas šķita tik skaisti! Man ļoti patīk melnādainās sievietes. Varbūt tāpēc, ka pats esmu ziemeļnieks. Diez vai mans tēvs to saprastu, viņš ir izteikts patriots. Ai, bet arī blondīnes ir OK! Tikko man bija latviete no Kurzemes.
 
Parunāsim par darbu. Vai ir kāds aktieris, uz kuru tu skaties ar apbrīnu – kā viņš to dabū gatavu?
Tādu ir daudz! Apbrīnas vērts ir Džims Kerijs. Als Pačīno filmā Needle Park, kurā viņš tēlo narkomānu. Nikolsonam ir labi darbi. Brando Apokalipsē. Arī Nikolass Keidžs – viņš ir tik interesants!
 
Tev ir bijusi kāda loma, kas nepatīk?
Teiksim tā, mani neielīksmo sīkās lomiņas mūziklos, kur visiem bariņā jālēkā, jādzied un jādejo. Ar lomām gan tā nav – man šķiet, ka viss ir nospēlējams, viss ir izdarāms.
 
Kādas emocijas tev atveidot ir grūtāk – vai varbūt īsti negribas to darīt?
Tādas, protams, ir... Es negribu teikt!
 
Jo var izlasīt režisori?
Ai, nu nē – man riebjas aktieri, kas cenšas izpatikt režisoriem, tas ir tik debili un stulbi! Es gribu nospēlēt kādā komēdijā – es mīlu komēdiju, mīlu jokus! Pēdējā laikā man bijušas tik daudz dramatisku lomu, man tās ir, re, kur... (rāda, ka līdz kaklam). Tikko nofilmējos pie studentiem īsfilmā, komēdijā – un jutos pasakaini! Man nebija īpaši labs garīgais, jo viņi tur darba laikā dzēra aliņus, un man likās – b..., kas tas ir!? Bet kopumā jutos labi. Es tur spēlēju debilu lauku policistu, bija baigi amizanti.
 
Par tiem režisoriem. Ir kaut kas tāds, kas tevi kaitina darba procesā?
Ja godīgi, mani ir izbesījis viss!
 
Izskatās, ka tev pašlaik ir tāds posms, kad besī pilnīgi viss.
Eh... (atmet ar roku) Nacionālajā teātrī bijām trīs džeki no mana kursa. Toms Liepājnieks aizgāja pēc pirmā gada, Juris Jope – pēc otrā. Manuprāt, arī samaksa par darbu tiek aprēķināta ļoti subjektīvi. Gribētos saprast, kas vienam ir vairāk un labāk nekā otram, jo reizēm ir acīm redzami, ka kaut kas nav riktīgi. Šī man štatā būs pēdējā sezona, tad – uz ārštatu. Par to esmu ilgi domājis, man vispār dažas lietas dzīvē notiek lēni, bet nu beidzot esmu sapratis. Štats nav man domāts.
 
Jo, ārštatā būdams, vari izlemt, kurai lomai piekrist, bet štatā to nevar?
Jā, ko liek, tas jāspēlē, viss notiek tupo – prosto tupo! Neviens neprasa, vai es gribu to spēlēt, tādējādi man jācenšas nospēlēt labi to, ko varbūt vispār negribu spēlēt. Ja cilvēks negrib, kas tur labs var iznākt? Tāpēc arī mēdz būt sūdīgas izrādes, jo teātrī ir pilns ar cilvēkiem, kas atrodas vietās, kur viņiem nebūtu jāatrodas!
 
Tu tiešām esi ļoti īgns.
Varbūt tāpēc, ka man ir beigusies nauda. Citādi varbūt es nebūtu tik īgns.
 
Sarunas turpinājumā, lūdzu, mēģini iztēloties, ka tev ir nauda. Atgriežamies pie režisoriem – tev ir mīļie un ne tik mīļie?
Atkārtošu, ka tiešām esmu nīgrs. Un tā intervēšanās no tevis prasa tādu cenzūru – visu laiku jādomā, kas būs korekti vai nekorekti. Latvijā ir par maz cilvēku, kuri saka visu, kā ir. Nesaukšu nevienu vārdā, bet man nepatīk, ja cilvēkā ir diletantisms. Viņš gan uzvedas tā, it kā visu mācētu, bet tu taču redzi... Tos vajadzētu aizsūtīt kaut kur atpūsties, b...! Bet, iedomājies, tādi vēl pasniedz studentiem, tas vienkārši ir vāks! Kādi tad iznāks tie studenti? Oi, man laikam patīk intervijas, es varētu ļerkstēt un ļerkstēt.
 
Tev vispār Nacionālajā teātrī patīk?
Ko tu te tagad jautā, es tur strādāju – ja nepatīk, ej projām! Ēka, telpa – protams, fantastiski. Gaisotne... Tad man jāstāsta piecas stundas. Velns, es pat nezinu, kas ir ar tiem cilvēkiem...

Kadrs no seriāla “Saplēstā krūze”.

Kadrs no seriāla “Saplēstā krūze”.

Tev nepatīk pat Dumpis un Jakovļevs?
Ar viņiem esmu vienā grimuškā, tur viss ir kārtībā. Un noteikti uzraksti, ka no Latvijas aktieriem mans favorīts ir Ģirts Jakovļevs! No viņa ir ko pamācīties. Apbrīnojams cilvēks ir Baiba Indriksone – pāri astoņdesmit, bet brauc ar mašīnu.
 
Un kā ar dāmām – kas ir tava favorīte?
Te man konkurē Astrīda Kairiša ar Lolitu Cauku, laikam teikšu – Kairiša. Cik viņa jaunībā bija skaista! Arī Lilita Ozoliņa no Dailes. Skaistas, ak, Dievs, cik skaistas! Kāpēc mums šodien tādu nav? Es neredzu...
 
Varbūt tu tiešām neredzi? Jūsu teātrī taču ir ļoti skaistas jaunas aktrises.
Nē, nu... Es domāju tādas, kas ir skaistas un arī labi spēlē.
 
Vismaz teātra bufete ir laba?
Es uz turieni neeju. Man nepatīk bufetes personāls. Viņi mani neciena!
 
Pēc tam, kad tu viņiem sagāzi glāzes, pievēmi paplātes vai tamlīdzīgi...?
Saproti, neesmu pievēmis nevienu paplāti, bet tik un tā viņi mani neciena!
 
Ko saki par citiem teātriem un aktieriem?
Man nav viedokļa (smejas). Man reizēm teātris apnīk, nekur neeju. Nopietni runājot, visu cieņu citiem teātriem, visur ir profesionāļi. Mani iespaidoja Vilis Daudziņš ar lomu Regnāra Vaivara izrādē Bračkas. Tas bija sen. Jā, man gribētos spēlēt Jaunajā Rīgas teātrī, šķiet, viņiem tur kaut kā labāk viss padodas. Nez kāpēc arī tie režisori, kuros jūtu diletantismu, tur netiek aicināti neko iestudēt.
 
Tagad ir modē runāt par vīzijām. Kas būs pēc desmit, divdesmit gadiem?
Neko nevaru pateikt, nezinu, vai nodzīvošu līdz rītdienai. Tādā ziņā man patīk Depardjē. Viņš gan tagad ir pilnīgi kreizī, bet, ņemot vērā viņa vēsturi, to var saprast.
 
Kino skaties daudz?
Jā! Labie latviešu kino laiki gan laikam bija PSRS periodā. Šodien ar ļoti labu režisora potenciālu, manuprāt, ir Jānis Nords. Un man, protams, ļoti gribas filmēties – lūdzu, dodiet! Man jāsāk sevi pārdot, kaut kā baigi lēni viss notiek, man pietrūkst asuma, kāds ir Krievijā, citās lielās valstīs, kur cilvēki visu laiku šiverē. Varbūt jābrauc prom, jāizmēģina laime.
 
Kur?
Varbūt Kanādā, Toronto. Varbūt Krievijā...
Tava krievu valoda ir bez akcenta?
Ar akcentu, apguvu uz ielas. Bet ar valodu ir tā – ja vairākas dienas tajā runā, viss saslēdzas atpakaļ. Esmu mācījies arī angļu, spāņu, vācu un franču valodu.
 
Kur tu to visu paguvi – skolā vai vidē?
Krievu valodu – vidē, franču valodu mācīja Kultūras akadēmijā, bet tas bija tā virspusēji. Studiju gados vairāk dzērām, nē, jāsaka smukāk – ballējāmies. Vari pierakstīt – man ir krutākie kursa biedri ever ir Toms Liepājnieks, Juris Jope, Kristiāns Kareļins, Artis Drozdovs – tam cilvēkam ir liela sirds.
 
Un kursa biedrenes?
Šad tad ir labs kontakts ar Madaru Botmani. Vēl manā kursā mācījās Dārta Daneviča, Anete Saulīte, Sanita Pušpure, Zane Dombrovska – viņa ielēca vēlāk.
 
Vai var rakstīt, ka tu uz darbu neej ar prieku?
Reizēm tas ir normāli, tā ir visiem.
 
Vai kāds režisors tavās acīs ir atradis žēlastību?
Vlads Nastavševs un Regnārs Vaivars. Regnārs Vaivars, var teikt, gandrīz ir mans draugs.
 
Tu pats ar sevi esi apmierināts?
Kā kuru reizi. Man reizēm liekas, ka es neesmu īpaši gudrs. Bet es jau arī neesmu īpaši gudrs!
 
ar fizisko formu?
Vakar es pičpaunā un pēc tam vēl baigi lielu gabalu uz rokām nesu meiteni, jo viņa bija noballējusies tā, ka nevarēja paiet. Pats sevi apbrīnoju, cik daudz man ir spēka!
 
Vizuālais tēls tev ir labs. Vai jūties par sevi pārliecināts?
Nopietni, labs? Pagāja ilgs laiks, lai es vispār nofilmētos seriālā.
 
Esi teicis, ka Ērika tēls tev neatbilst, ka tu neesi tāds kā viņš.
Zini, reizēm šķiet, ka esmu gan! Es tikai intervijās saku, ka neesmu.

Kaspara Dumbura Ērika un Ievas Segliņas Nates mīlasstāstam šopavasar sekoja visa Latvija.

Kaspara Dumbura Ērika un Ievas Segliņas Nates mīlasstāstam šopavasar sekoja visa Latvija.

Tu esi manipulators?
Varbūt neapzināti.
 
Sēž četras meitenes, trīs uz tevi skatās, vienai ir vienalga, ka tu tur stāvi. Tev neieslēdzas režīms – ak, tu uz mani neskaties? Pagaidi, tūlīt skatīsies!
Droši vien ieslēdzas, bet tā jau džekiem mēz būt. Zini, kā bija: mana draudzene reiz prasīja – vai tu gribētu pārgulēt ar to un to? Teicu – jā, gribētu! Jo es esmu vecis, man starp kājām ir pauti! Visi tie veči, kuri saka – nē, negribētu, melo! Viņa, protams, apvainojās, bet – ko padarīsi, tāda ir atklātības maksa. Es attiecībās esmu atklāts.
 
Tas, ka gribētu, vēl nenozīmē, ka iešu un darīšu.
Tieši tā, par to jau ir runa! Gribas daudz ko, tāpēc man laikam blakus vajag gudru cilvēku, kurš spētu mani saprast, paciest un mīlēt.
 
Tu esi dabūjis pa degunu tieši tāpēc, ka esi bijis atklāts?
Jā, arī tiešā vārda nozīmē.
 
Vai sievietes tevi arī sit?
Nē, sit mani vīrieši, sievietes iepļaukā. Es esmu tiešs – tā, tā un tā! Tad tu dabū pa purnu un, ja nenosit, piecelies, un ej tālāk. Paldies Dievam! Starp citu, es ticu Dievam. Agrāk neticēju. Tas gan nav saistīts ar reliģijām.
 
Kaut kas notika? Ir teiciens, ka krītošā lidmašīnā ateistu nav.
Tēlaini sakot, esmu tādā bijis ne reizi vien; esmu kritis, gāzies un tomēr piecēlies, manuprāt, tikai pateicoties kaut kam... Kādam.
 
Izskatās, ka ballēties tev patīk ar vērienu. Tev nav bail, piemēram, no atkarībām?
Tā ir slimība, es zinu, ko tas nozīmē. Ir cilvēki, kuriem saku – vecīt, tu esi alkoholiķis, bet viņš apgalvo, ka nav. Come on!
 
Tu esi neērts kolēģis? Bufetniekiem lec acīs, kolēģus un režisorus pietiekami negodā...
Es būtu neērts tad, ja teātrī skaļi teiktu to, ko par visiem domāju.
 
Iznāk, ka tagad tu stāvi klusu?
Ne vienmēr, bet, salīdzinot ar to, kas man būtu sakāms...
 
Tev reklāmas piedāvā?
Tur maz maksā. Vienu reizi man piedāvāja alus reklāmu, bet tas, kā es to izdarīju, viņus neapmierināja. Vispār visur baigi maz maksā, tāpēc – prom, prom, prom no šejienes!
 
Vai tev kaut kas arī patīk?
Mana vājība ir ceļošana, man ļoti patīk uzzināt kaut ko jaunu. Explore, explore, explore! (pētīt – angļu val.) Man patīk, ja cilvēki smaida. Mums šajā dievzemītē vajadzētu vairāk smaidīt – arī man pašam. Mani iepriecina atsevišķi cilvēki. Reizēm liekas, ka vajadzētu tikai vairāk naudas, jo tās trūkums ierobežo iespējas priecāties par pasauli un cilvēkiem. Kāds gan var teikt, ka man naudas nekad nebūs pietiekami, tāpēc – Kaspar, come on, nomierinies! Ejiet visi... Kā teica mana vecāmamma par izrādi Voiceks – slima suņa murgi.
 
Tu vispār prastu apieties ar lielāku naudu, ja tev tāda būtu? Zini taču stāstus par muļķiem, kuriem iedod miljonu, bet viņi visu palaiž vējā, jo ir pieraduši rīkoties trīssimt eiro amplitūdā.
Jā, zinu, esmu arī tam bišķiņ izgājis cauri un ceru, ka nākamreiz man būs vairāk prāta.
 
Jau esi paguvis palaist vējā?
Nu, varbūt ne palaist vējā – es pusgadu labi padzīvoju. Labā vietā, dārgā dzīvoklī. Mēģināju sajusties kā cilvēks, kuram ir nauda, jo pats nenāku no bagātas ģimenes.
 
Gribēji lielāku vērienu?
Jā! Tikai diemžēl ieslīgu sīkās problēmās, biju arī nedaudz depresīvs. Kad nauda beidzās, nācās noīrēt pilnīgu caurumu. Kopš jūnija dzīvoju jau mazliet labākā dzīvoklī.
 
Vai nav nomācoši uzreiz pēc labās dzīves attapties caurumā?
Ir, bet es izturēju.
 
Nākamreiz, ja būs lielāki līdzekļi, visu strukturēsi citādi?
Jā, bet tur ir dažādas atšķirības. Es pārsvarā dzīvoju viens, arī tad, kad biju vēl kopā ar draudzeni, dzīvojām atsevišķi. Laikam īsti nebija tas... Izšķīros, bet labi nejūtos. Taču līdz tam man arī nebija labi! Nu tad – ko? Kāpēc vēl otram bojāt dzīvi? Varbūt tomēr es neesmu attiecību cilvēks – vismaz pagaidām.
 
Gan jau!
Es ceru... Man TĀ patīk sievietes, tu nevari iedomāties!

Ar kursabiedriem studiju gados.

Ar kursabiedriem studiju gados.

Tu turētu harēmu, ja varētu?
Ja varētu, kādu brīdi jā, varbūt tam jāiziet cauri.
 
Kā tiec galā, ja meitenei par jūsu attiecībām ir pavisam cita vīzija un cerības, nekā tev?
Esmu to piedzīvojis, tad mēģinu improvizēt. Jā, es esmu bezkaunīgs, bet ne tik bezkaunīgs, lai pēc tam nejustos slikti. Man nepatīk par cilvēkiem smieties. Es vispār esmu ļoti labs, vienīgi neesmu atradis savu īsto.
 
Tev ir kāds stāsts par vajājošām pielūdzējām?
Džons Malkovičs ir pastāstījis tādu stāstu, ka man vairs nav jēgas neko stāstīt. Nu, tādas baigās pielūdzējas man laikam nemaz nav bijušas. Pēc seriāla gan feisbukā sāka birt vēstules.
 
Tu visas izlasīji?
Jā, jo ar kaut ko tādu saskāros pirmo reizi dzīvē.
 
Sāki aiz lepnuma bungot sev pa krūtīm kā Tarzāns?
Varbūt iekšēji... Patīkami taču! Izteica komplimentus par aktiera darbu, jautāja, vai man patīk blondīnes... Tai es neatbildēju. Pārējām gan atbildēju, bija arī ļoti cilvēciskas vēstules. Tagad es esmu svaigi šķīries un ņemams, bet tajā laikā vēl man bija attiecības.
 
Kur potenciālajām gribētājām jāstāv?
Ē... Āaaa... Mans numurs ir pieejams feisbukā. Mēdz gan būt galīgi kreizī varianti. Man raksta, es piezvanu – neceļ. Raksta atkal. Es jautāju – kas, lūdzu, raksta? Atbilde – tu nezini? Johaidī! Kaut kā truli.
 
Vai pareizrakstības kļūdas tevi neatgrūž?
Atgrūž, protams, atgrūž! Man patīk skaistas un atklātas sievietes, ne iedomīgas. Kurām piemīt inteliģence, seksapīls. Mana bijusī draudzene kosmētiku nelietoja vispār, viņa tiešām bija skaista, varēja to atļauties. Uzdāvināju viņai dažas lūpu krāsas un palūdzu, vai šad tad nevarētu tās palietot. Bet tas notika tik reti...
 
Tev tomēr patīk tā sievišķīgā atribūtika?
Patīk jau gan! Jaukā apakšveļa, kosmētika...
 
Tu kādu apskaud?
Es ar to cīnos. Laikam tas nāk arī no senču puses, no bērnības. Man uz bagātiem cilvēkiem tā drusku...
 
...ir zobs? Tev šķiet, ka bagāts automātiski ir slikts?
Vairs ne, par to pārliecinies, arī pabraukājot pa pasauli. Šeit tomēr daudzi, kam pieder ļoti daudz naudas, ir saistīti ar ne visai foršām lietām.
 
Draugi tev ir?
Jā, man ir forši draugi, esmu sabiedrisks, bet festivāli, arī Positivus, gan man nepatīk. Mans festivāls ir aizbraukt uz Barselonu. Kaut gan šogad Positivus bija Igijs Pops. Es laikam esmu tāds cilvēks – Igijs Pops, rokenrols, bohēma. Bet tā var ātri nomirt... Lai gan Igijs Pops un Osborns vēl ir dzīvi.
 
Tev ir elki?
Es nekad nevienam neesmu prasījis autogrāfu, pat bērnībā ne – man tas liekas kaut kā stulbi.
 
Kas vēl tevi interesē?
Man patīk futbols, nesen nopirku bučus, šad tad uzspēlēju. Sekoju līdzi, skatos spēles, mans mīļākais klubs jau kopš bērnības ir Manchester United. Tagad, varbūt pateicoties Porziņģim, esmu sācis sekot līdzi arī basketbolam. Spēlēt basketbolu man nepatīk, bet skatīties ir iepaticies.
 
Pats uz sporta zāli ej?
Eju, jā.
 
Tu esi tā sauktais alfa tēviņš?
Man agrāk ir paticis kontrolēt, bet tad sapratu, ka tas ir stulbi, jo visu tu tik un tā nevari izkontrolēt un labāk ir ļaut, lai viss notiek. Ar laiku kļūstu arvien... nevis pielaidīgāks, bet mēģinu smaidīt. Varbūt arī mazāk lecīgs. Redz, es nāku no tādas vides – Kauguros bija daudz krievu un čigānu, un starp viņiem bija baigi daudz lecīgo. Es uz tā fona patiesībā esmu paipuisītis.
 
Ar tevi ir viegli sadzīvot?
Velns viņu zina... Kašķīgs neesmu.
 
Kā tev pietrūkst?
Kādā ziņā?
 
Varbūt jāpērk kaķis, ar ko parunāties, varbūt nav ar ko aiziet uz, hm, teātri...
Manai bijušajai draudzenei nepatika iet uz kino, bet man ļoti patīk. Gāju viens pats, bet tas arī viņai nepatika. Brīžiem es vispār nesapratu, kas viņai patīk, kas – nepatīk.
 
Tomēr izskatās, ka mazliet kreņķīgs vēl esi.
Laikam drusciņ. Gribētos vienkārši cilvēciski aprunāties, neskaidrojot attiecības (droši vien jau tāpat skaidrotu), bet viņa ir nobloķējusi manu numuru. Pēc mūsu šķiršanās bija pagājis tikai mēnesis, kad viņai jau bija cits. Tas man bija tā... Es taču mēģināju viņu dabūt atpakaļ, gāju pa naktīm. Kā Rogožins. Es tieši spēlēju Rogožinu (tēls lugā Idiots), un Vlads man saka – tagad tu saproti...? Jā, velns, tagad es saprotu, tas ir vāks...!
 
Atceries teicienu, ka viss notiek uz labu.
Es ceru, es tiešām tā ceru! Zinu arī, ka pieredze paplašina saprašanu. Vakar kompānijā tieši teicu, ka uzskatu – bagātnieku bērni ir impotenti dzīvē. Izvērsās diskusija, bet lielākā daļa man piekrita. Domāju, arī viņi nāk no vienkāršām ģimenēm. Ja bagātajiem bērniem ir gudri vecāki, tad viss var būt kārtībā.
 
Reizēm jūties arī vientuļš?
Mēdz gadīties.
 
Tu ņemtu sievieti ar bērnu?
Ja mīlētu un ja varētu uztaisīt vēl arī savējo, tad jā!
 
Tu spētu būt uzticīgs?
(Ļoti izteiksmīga pauze.)
 
Pats neuzticību varētu piedot?
Nē! Man šajā ziņā ir bagāta pieredze, man bija draudzene, kura paralēli mūsu attiecībām strādāja eskortā. Uzzināju to nejauši. Teikt, ka tas bija liels pārsteigums, nozīmē nepateikt neko. Tad es viņu no turienes vilku ārā, mēģināju glābt... Biju jauns.

Kaspars Dumburs. Šī intervija apgāzīs tavu priekšstatu par latviešu aktieriem

Tu esi piedzīvojis arī draugu nodevību?
Ir bijis, ir! Es piedevu. Attiecības ir sabojājušās, bet piedevu. Ai, b..., droši vien arī pats to esmu kādreiz izdarījis. Man patika, kā viens aktieris (viņš filmā Krusttēvs spēlē advokātu) teica – labs draugs ir tas, kurš, kad tev būs lauzta roka, atdos tev pēdējo naudu. Vai man tādi ir... Laikam jau ir.
 
Cik jūtīgs esi – tev ir žēl zvēriņu, pamestu sunīšu? Tu ej uz Zooloģisko dārzu?
Uz Zooloģisko dārzu vairs neeju, esmu tajā bijis Barselonā, Varšavā, Berlīnē, Rīgā. Kad ieraudzīju, ka melnajam gulbim ir apgriezti spārni – fuck you! Arī ar bērniem neiešu.
 
Gan jau iesi.
Nu jā. Laikam. Bet es viņiem izstāstīšu, kas notiek! Uz medībām gan nevarētu iet. Tas ir kaut kas tāds... Pat nevaru pateikt. Ieroči, kaušanās – tas nav man domāts. Es gan esmu bijis visādos kautiņos iekšā. Man reiz kāds nopietns cilvēks vaicāja, vai esmu dzēris apšaubāmās kompānijās, atbildēju – jā, ir gadījies. Uz ko viņš teica – man šķiet, ka tu pats esi apšaubāma kompānija!
 
Tev ir vājības uz kosmētiku, apģērbu...?
Jā, tikko nopirku Emporio Armani, tās ir manas mīļākās smaržas. Jā, man ir svarīgi, kā es izskatos. Narciss gan neesmu.
 
Zīmēties patīk?
Mmmmm... ēeeeee... Liepājnieks mani par to aprēc, bet tad pamanīju, ka viņš pats beidzot ir sācis normāli ģērbties. (Ļoti izjusti.) Viņš mani par to nositīs! Bet viņš nezīmējas. Laikam varētu arī teikt, ka esmu lupatnieks, bet pašam šķiet, ka man piemīt gaumes izjūta. Gaume ir ļoti būtiska arī darbā, laba gaume ir Vladam.
 
Runājot par gaumi, tu ar to domā arī iestudējumus?
Protams! Lai nelīstu ārā diletantisms un provinciālisms.
 
Nav jābūt kritiķim, lai pamanītu, ja aktieris pārspēlē. Tas ir diezgan žēlīgs skats.
Tās, shit, ir šausmas, turklāt – nezinu, kas tas ir, bet tā lieta ir lipīga! Esmu pats sevi pieķēris...
 
Tu esi uzaicināts filmēties Nameja gredzenā, bet filmēšanās nemitīgi tiek atlikta.
Jā... Tagad filmēšanās pārcelta uz 29. augustu, un man tur paredzēts baigi daudz dienu, divdesmit vai tuvu tam.
 
Būsi Namejs?
Nē, Namejs būs kaut kāds brits, es būšu nodevējs. Tagad gan jāsaka – es nezinu, vai būšu...
 
Silvija Radzobe tviterī ir rakstījusi – ja tiek publicētas recenzijas tikai par labām izrādēm, kā mums pēdējā laikā iegājies, vai netiek izkropļots priekšstats par teātra procesu? Šķiet, šis teikums būtu jāraksta apgalvojuma formā. Tu biji Lilioms. Tavs viedoklis?
Tā nebija veiksmīga izrāde, man tur gāja diezgan grūti. Ja Lilioms vēl būtu repertuārā, es laikam nošautos.
 
Žurkās tu piedalies?
Nē!
 
Negribi vai tevi neņem?
Mani neņem! Vispār bija baigi interesanti. Zinot, ka tā Žurka būs, gāju runāt – biju sagatavojies argumentēt, kāpēc mani, lūdzu, ne! Par laimi, izrādījās, ka manis sarakstā nav. Laikam čaļi saprot, ka tad es visus nosistu vai uzspridzinātu. Ja es kaut kādā Žurkas mēģinājumā trāpītos uz pohām, man točno aizkristu ciet, tur akmens uz akmens nepaliktu. Agrāk, kad tur vēl spēlēja Skanis, tas vēl bija baudāmi, bet tagad...

Kaspars Dumburs. Šī intervija apgāzīs tavu priekšstatu par latviešu aktieriem

Ko vēl dari?
Man ir grupa Kapelmaistars GROUP, man ir lapa feisbukā, mums ir bijuši pat daži koncerti – divreiz Mākslas akadēmijas karnevālā un vienreiz Regnāra Vaivara kāzās. Pēdējais gabals, manuprāt, ir visspēcīgākais, es grasos arī filmēt klipu. Man palīdzēs Valmieras teātra aktieris Imants Strads (viņš ir mans draugs), viņam ir visa aparatūra, un es iedomājos filmēt to Valmierā, kur varētu notikt arī visa montēšana un dzīvošana. Vienīgais – tie grafiki. Grupā esam trīs, visi aizņemti.
 
Ko tu dari – raksti mūziku, vārdus?
Rakstu mūziku, dziedu, repoju, šad tad arī šo to iespēlēju.
 
Tev ir muzikālā izglītība?
Nē, ar to ir tāpat kā ar futbolu. Tas man ir kā SPA.
 
Ko tu pats sevī gribētu izskaust? Ja vispār esi spējīgs atzīt savas kļūdas.
O, jā, esmu gan spējīgs! Es esmu pēc dabas diezgan slinks. Ja sāku ievērot režīmu, kļūstu depresīvs, man tas šķiet kaut kā tupo. Ja varētu brīvību apvienot ar režīmu, būtu ļoti labi! Tāpēc arī gribu iet ārštatā. Nezinu gan, vai tas visu atrisinās. Piemēram, tagad, kā jau minēts, man paredzēta filmēšana Nameja gredzenā, tāpēc arī es atlaižu bārdu. Paralēli man teātrī ir galvenā loma austriešu režisora Folkera Šmita iestudētajā izrādē Klavigo. Es ceru, ka man tai pietiks spēka. Šobrīd gan nezinu, vai spēšu abus darbus paralēli izdarīt. Ja būtu jāizvēlas, es diemžēl izvēlētos to, par kuru saņemu vairāk naudas.

Kaspara Dumbura šīs vasaras TOP5
  1. Manas kaimiņienes klavierspēle, kas man sagādā prieku katru dienu.
  2. Atpūta Barselonā.
  3. Ciemošanās Vācijā, kur ar brāli peldējāmies āra baseinā jebkuros laika apstākļos.
  4. Ballīte ar Mākslas akadēmijas studentiem un saullēkta vērošana no Mākslas akadēmijas balkona.
  5. Banāli, bet milzīgs šīs vasaras prieks bija, atgriežoties no ceļojuma, atkal pamanīt, ka Latvijā ir visskaistākās meitenes. To gan saka visi, bet tagad varu tam no sirds pievienoties.

Teksts: Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs un no personīgā arhīva / Stils: Olga Kolotova






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS