Apmācies, neliels lietus
Rīga
Apmācies, neliels lietus
LV RU
Pasaulē

Pagājuši 22 gadi kopš prāmja "Estonia" nogrimšanas (6)

 
28.septembris 2016  11:42

Igaunijā trešdien notiek atceres pasākumi, pieminot Baltijā lielākās kuģa katastrofas - prāmja "Estonia" nogrimšanas - 22.gadadienu.

Katastrofā spēcīgas vētras laikā netālu no Utē salas Somijas dienvidrietumu piekrastē gāja bojā 852 pasažieri un apkalpes locekļi, bet izglābās tikai 137 cilvēki. No Latvijas 29 pasažieriem izdevās izglābties tikai sešiem.

Katastrofā spēcīgas vētras laikā netālu no Utē salas Somijas dienvidrietumu piekrastē gāja bojā 852 pasažieri un apkalpes locekļi, bet izglābās tikai 137 cilvēki. No Latvijas 29 pasažieriem izdevās izglābties tikai sešiem.

Organizācija "Memento Mare", kas apvieno prāmja katastrofā bojāgājušo tuviniekus, rīkos piemiņas dievkalpojumu pie Tallinas Jūras vārtiem.

"Estonia" bojāejas gadadiena tiks pieminēta arī citviet Igaunijā, kā arī Zviedrijā un Somijā.

Igaunijas pasažieru prāmis "Estonia" nogrima naktī uz 1994.gada 28.septembri ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Katastrofā spēcīgas vētras laikā netālu no Utē salas Somijas dienvidrietumu piekrastē gāja bojā 852 pasažieri un apkalpes locekļi, bet izglābās tikai 137 cilvēki. No Latvijas 29 pasažieriem izdevās izglābties tikai sešiem.

Saskaņā ar Igaunijas, Somijas un Zviedrijas starpvaldību komisijas galīgo ziņojumu prāmja avāriju izraisījusi kļūme tehniskajā konstrukcijā un priekšējās lūkas durvju nolūšana, tomēr par prāmja nogrimšanas cēloņiem joprojām izskan visdažādākās versijas.
 
Prāmja "Estonia" traģēdija

Rakstnieks Marats Kalandarovs: „Estonia” nogrima, karš turpinās

„Visa mana dzīve ir piedzīvojums,” teic publicists Marats Kalandarovs, kurš nesen iznākušajā grāmatā „Vīza uz dzelmi” sācis šķetināt mīklaino prāmja „Estonia” bojāejas stāstu. Un turpinājumā sola pierādīt, ka prāmi pazudināja apstākļu sakritība un noziedzība.

Marats Kalandarovs: „Rakstniekam ir jāiedzīvojas tajā, ko raksta, tātad iztēlē jāpiedzīvo prāmja bojāeja. Pats rakstot, atrados transam līdzīgā stāvoklī.”

Marats Kalandarovs: „Rakstniekam ir jāiedzīvojas tajā, ko raksta, tātad iztēlē jāpiedzīvo prāmja bojāeja. Pats rakstot, atrados transam līdzīgā stāvoklī.”


Pagājuši 22 gadi kopš prāmja "Estonia" nogrimšanas

Uz paša ādas

Rakstu grāmatā „Vīza uz dzelmi” ir arī literāri un brīvi interpretēti tēli un situācijas, kas dzen sižetu uz priekšu, taču it visos pieminētajos notikumos esmu patiešām bijis iesaistīts.

Man bieži jautā, vai tiešām nebaidos par savu dzīvību. Laikam tas ir rūdījums. Vienmēr esmu risinājis tēmas, kuras aizskart un izcelt gaismā nebija droši. Rakstot par tiem, kurus padomju vara bija pasludinājusi par noziedzniekiem, arī pašam draudēja vismaz ar ieslodzījumu nometnē. Esmu bijis Afganistānā, kur nāves draudi bija pavisam reāli.

Par prāmi „Estonia” sāku interesēties tādēļ, ka manās rokās nonāca dokumentu un pētījumu pakete. Esmu Starptautiskās rakstnieku un publicistu asociācijas prezidents. Zviedrijas filiāles dibināšanas sanāksmē man izvērtās interesanta saruna ar skandināvu žurnālistiem, kuri vēstīja, ka, savācot pretrunīgu informāciju par prāmja bojāeju, tiek atteikta jebkura publikācija, pat tajos gadījumos, kad tā pirms tam apsolīta. Kāpēc viņi tomēr  neturpināja cīnīties par patiesību? Tos, kuri mēģināja, vienkārši novāca. Un ne tikai žurnālistus. Tera Agensovs, žurnāla „Karjera” redaktors, kura sieva gāja bojā uz „Estonia”, arī mēģināja aizrakties, bet vispirms viņu brīdināja un pēc tam atrada mirušu savā kabinetā. Skaidrs, ka „Estonia” aizgāja bojā tehnisku bojājumu dēļ, tas pat vairs nav jāpierāda. Kāpēc oficiāli netiek atzīts, ka prāmja korpusā bija milzīgs caurums, un vai tieši tādēļ to atsakās izcelt no dzelmes?

Emocionālā imunitāte
Rakstniekam ir jāiedzīvojas tajā, ko raksta, tātad  iztēlē jāpiedzīvo prāmja bojāeja. Tāds nu ir rakstnieka darba. Kad biju pusi nodaļas ar katastrofas ainām sarakstījis un mēģināju to nolasīt sievai un meitai, viņas atteicās klausīties. Pats rakstot, atrados transam līdzīgā stāvoklī. To gan neatceros, taču lasītāju pasākumos, kuros piedalos kopā ar sievu, viņa mēdz tēlaini stāstīt, kā strādāju. Kā staigāju apkārt, nevienu nemanot un neredzot, kāds enerģijas mākonis ir ap mani. Smagi ir  – tas tiesa. Kara vēsturnieks, kas esmu bijis 30 gadus, nevar izvairīties no saskarsmes ar asinīm, bēdām, izmisumu un nāvi. Tas  izstrādājis manī zināmu imunitāti.

„Estonia” traģēdija
Prāmis „Estonia” ar Igaunijas karogu nogrima Baltijas jūrā 1994. gadā, naktī uz 28. septembri. Kuģis bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu, katastrofā bojā gāja 852 cilvēki no 17 valstīm, visvairāk no Zviedrijas — 501, no Igaunijas — 280 un no Latvijas — 23. Kad katastrofas vietu sasniedza glābēji, ledainajā ūdenī bija izdzīvojuši tikai 137 cilvēki, viņu vidū seši no Latvijas.
Šī ir lielākā miera laika traģēdija Baltijas jūrā. Starptautiska izmeklēšanas komisija 1997. gadā paziņoja, ka katastrofu izraisīja bojājums prāmja atveramajā priekšgalā, taču ir virkne sazvērestības teoriju, turklāt vērā ņemamu. Piemēram, ir aizdomas, ka ar kuģi slepeni vestas militārās iekārtas, ir Zviedrijas atzinums, ka 1994. gadā ar „Estonia” vismaz divas reizes transportēts Krievijas militārais aprīkojums.

2005. gadā gan Igaunija, gan Zviedrija sāka jaunas izmeklēšanas, jo daudzi bojāgājušo radinieki, eksperti un politiķi apgalvoja, ka prāmis nogrimis pēc sprādziena. Pērn Igaunijas valdības izveidotā izmeklēšanas komisija darbu pārtrauca. Vēl 2007. gadā tā paziņoja, ka ķīmisko vielu analīzes nav uzrādījušas nekādas sprādziena pazīmes.

Reportāža turpinās
Visa mana dzīve ir viens vienīgs piedzīvojums. Esmu gatavojis reportāžas no ledlauža, bijis zemūdenē, uz dreifējošas stacijas aiz Polārā loka. Braucu uz pasaules malu, lai uzrakstītu reālistisku interviju ar indīgo čūsku ķērāju. Tagad tā strādāt vairs nav iespējams.

Glābšanas operācija.

Glābšanas operācija.


Pirmkārt, jaunības dienās man bija iespēja aptvert visu milzīgo Padomju Savienību. Pašlaik, lai tiktu kaut vai līdz Irkutskai, vajadzīga ārprātīga nauda. Otrkārt, tolaik savu goda nosaukumu un panākumu dēļ es varēju atļauties būt kaprīzs – izvēlēties jebkuru tēmu, par kuru rakstīt. Taču, kā redzat, sensāciju netrūkst ar šodien.

Ir milzīga interese par „Vīza uz dzelmi” otro daļu. Man piedāvā kontraktus, neslēpšu – ļoti dāsnus kontraktus, kurus šobrīd vēl vilcinos slēgt, jo ikvienā no tiem jānosauc grāmatas nodošanas datums. To nevēlos darīt, jo nav iespējams paredzēt, kā veiksies rakstīšana un kādas jaunas nianses izdosies atklāt. Katrā ziņā esmu apņēmies pierādīt, kas tajā prāmim liktenīgajā dienā patiesībā risinājās kravas tilpnē un kas tajā tika vests.

Pierādīt, ka uz „Estonia” apstākļu sakritības dēļ saskārās vairāku noziedzīgu grupējumu intereses un notikušajā bija iesaistītas vairāku valstu augsta ranga militāras amatpersonas. Cilvēki – ne tie, kas bija uz kuģa, ne tie, kas krastā, nezināja un nezina, ka rit karš. Prāmis nu nogrimis, bet karš turpinās joprojām.


LETA /  Aija Kažoka /  Foto: Vida Press / „Bulls Press”, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS