Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Laika ziņu meitene Daira Zīle: par latgaliešu saknēm, precību piedāvājumiem un jaunu statusu (59)

 
29.septembris 2016  12:20

Latvijas Radio ziņu un LTV1 Laika ziņu vadītāja Daira Zīle ar sparu atgriezusies darbā pēc triju nedēļu ilgā atvaļinājuma, kura laikā piedzīvojusi arī dzīves skaistāko brīdi, nonākot sievas kārtā. Žurnālam “Rīgas Viļņi” viņa stāsta par sevi un hobijiem, kas dzīvi padara krāsaināku un aizraujošāku.

Latvijas Radio ziņu un LTV1 Laika ziņu vadītāja Daira Zīle.

Latvijas Radio ziņu un LTV1 Laika ziņu vadītāja Daira Zīle.

Cik gadu jau strādā radio?
Vairāk nekā četrus. LTV Laika ziņās – pusotru gadu.

Tas tev bija jauns izaicinājums?
Jā! Toms Bricis mani uzaicināja pievienoties laika ziņu komandai. Pirms pirmā ētera man bija tikai trīs mēģinājumi. Kad atceros sevi pirmajās laika ziņās, gribas saķert galvu... Bet ar laiku pārvarēju bailes no filmēšanas kamerām, un tagad jūtos ļoti labi. Man patīk strādāt abos medijos. Ja Latvijas Radio, kur lasu un vadu ziņas, ir jāiegulda nopietns sagatavošanās darbs pirms ētera, tad televīzijā vairāk gūstu adrenalīnu. Tur mani skaisti sapucē un apģērbj, izeju kadrā uz pāris minūtēm un noķeru foršo ētera sajūtu.

Agrāk gan vēlējies kļūt par rakstošo žurnālisti, jo skolā padevās domraksti. Varbūt pašlaik raksti dienasgrāmatu vai kādu blogu?
Diemžēl, ne. Rakstīšana nolikta malā, tāpat kā citas aizraušanās, kas man līdz noteiktam vecumam ir bijušas. Kad sāku studēt žurnālistiku, domāju, ka rakstīšana būs mans lauciņš, bet dzīves ceļi aizveda līdz tam, ka nonācu no sākuma radio, tad arī televīzijā. Redzot, ka labi sanāk, koncentrējos un pilnveidojos esošajos darbos.
Bet es lasu dažādas grāmatas. Man interesē daiļliteratūra, arī klasika, piemēram, 19. gadsimta krievu rakstnieku darbi. Tagad lasu oriģinālvalodā (angļu) romānu «Trīs vīri laivā».

Televīzija padara atpazīstamāku. Vai to izjūti?
Pārāk neizjūtu, bet esmu pamanījusi, ka mani atpazīst vecāka gadagājuma cilvēki. Nesen viena kundzīte pienāca un jautāja, kad beigsies lietus. Un tad vēl ir tā, ka «feisbukā» raksta vīrieši ar dažādiem ierosinājumiem. Bijuši arī piedāvājumi precēties!

Nu tagad jau tev jāatsaka, vai ne?
Jā! Jau trešo nedēļu man ir cits uzvārds. Lai gan viena vēstule jau atnāca, kurā rakstītājs pauda nožēlu, ka esmu apprecējusies. Tas ir apbrīnojami, ka atliek tikai parādīties televīzijā un cilvēki raksta un piedāvā gan savu sirdi, gan aicina uz randiņiem. Ceru, ka tagad piedāvājumu vairs nebūs.

Tev tagad jāpierod pie īsāka un vieglāk izrunājama uzvārda.
Jā, mans iepriekšējais uzvārds daudziem bija grūti izrunājams. Pēdējā laikā vairs neaizrādīju, jo zināju, ka nomainīšu uz četru burtu uzvārdu un problēmu nebūs. Draugi un daži kolēģi bieži mani sauca par Koko, bet arī tas droši vien ar laiku aizmirsīsies. Koko man vienmēr asociēsies ar jaunības gadiem.

Barselona ir vieta, kur Daira studēja pusgadu, un tā viņu vilina aizvien.

Barselona ir vieta, kur Daira studēja pusgadu, un tā viņu vilina aizvien.

Pagājušajā nedēļā atgriezies no atvaļinājuma. Kāds tev tas bija?
No gandrīz trijām nedēļām atpūtos tikai pēdējo, jo līdz tam bija gatavošanās kāzām. Tagad prieks, ka viss izdarīts. Gaidījām šo dienu gandrīz gadu.

Kurā datumā apprecējies?
20. augustā. Tā bija pirmā siltā diena augustā.

Laika prognozes iepriekš pētīji?
Jā, skatījos gan. Laiks bija palicis pavisam rudenīgs, solīja lietu, bet dažas dienas pirms sestdienas prognozes kļuva labvēlīgākas, un rezultātā bija silta, saulaina diena. Kā pēc pasūtījuma!

Vai kāzas svinēji Latgalē un trīs dienas?
Sākumā domājām, ka jātaisa Latgalē liela balle, bet, apzvanot viesu namus, sapratu, ka gadu iepriekš viss jau ir rezervēts. Galu galā kāzas notika Rīgā un vienu dienu.

Medusmēnesī izlēmāt braukt vēlāk?
Diemžēl atvaļinājums beidzās un ceļojumu esam nedaudz atlikuši. Bet plānots ir!

Māsas Daira un Viktorija.

Māsas Daira un Viktorija.

Kādas ir tavas aizraušanās ārpus darba?
Man patīk sportot. Arī šorīt skrēju. Cenšos katrā brīvajā rītā, kad nav agri jāceļas, izgulēties, kas manā gadījumā ir vismaz līdz pulksten 9.00. Tad paēdu kārtīgas brokastis un pēc laiciņa eju skriet. Aptuveni 45 minūtes skrienu pa Grīziņkalnu. Kad noskrienu savu devu, siltā laikā vingroju mājās, ziemā eju uz sporta klubu. Mans mērķis nav notievēt vai būt super formā, bet tas ir veids, kā varu dabūt ķermeņa tonusu, kā arī sakārtot domas, atbrīvoties no uzkrātā stresa.
Vīrs man uzdāvināja molbertu, tā nu ik palaikam paķēpājos ar krāsām. Tā kā dzīvoklī pēc remonta nepieciešams izdekorēt sienas ar gleznām, izteicu vēlmi kaut ko uzzīmēt. Tā nu tagad stāv nepabeigts magoņu lauks. Zīmēju savam priekam. Tas ir lielisks atslābināšanās, relaksēšanās veids.

Kā tu pārvietojies Rīgā?
Pārsvarā braucu ar divriteni. Cenšos braukt visu gadu, izņemot laiku, kad ielas ir apledojušas.

Tad ikdienā izvēlies ērtu apģērbu?
Jā! Lai kā man patiktu kleitas un svārki, vasarā biežāk izvēlos īsbikses.

Pastāsti par savu bērnību! No kurienes esi?
Piedzimu Balvos, nodzīvoju tur 12 gadus. Tad pārvācāmies uz Rēzekni, kur dzīvoju līdz vidusskolas beigām. Esmu latgaliete ar visiem vecāku un vecvecāku radu rakstiem. Ar vecvecākiem joprojām sarunājos latgaliski.

LTV studijā ar kolēģi Uģi Jokstu.

LTV studijā ar kolēģi Uģi Jokstu.

Nevar manīt tavu latgaliešu akcentu.
Kad pārcēlos uz Rīgu, ļoti piedomāju, lai akcents nav tik ļoti jūtams, bet nu jau par to vairs nedomāju, nekontrolēju. Maniem vecvecākiem vieglāk runāt latgaliski, tad nu pielāgojos viņiem, šī valoda dod man māju sajūtu.

Vīram nav kādreiz jāiztulko latgaliski sacītais?
Nē, jo viņš arī ir no Latgales – Daugavpils puses. Latgaliešu valoda ir mūsu identitātēs.

Vai abi jau sen esat pazīstami?
Lai gan bērnību pavadījām viens no otra 40 kilometru attālumā, satikāmies tikai studiju laikā Rīgā. Šķiet, ka kaut kur mūsu tikšanās jau bija ieprogrammēta.

Kurš cilvēks ir tavs paraugs, autoritāte?
Ir svarīgi, ko man saka vecāki un vecvecāki, ar kuriem lepojos. Manas vecmāmiņas ir ļoti spēcīgas sievietes. Pie vecvecākiem vēršos pēc padoma, jo viņi spēj man dot mieru, noturēt pie zemes.
Bet profesionālajā ziņā – daudzi kolēģi. Tā kā lasu ziņas, tad kaut nedaudz vēlētos pietuvoties tādām leģendārām Latvijas Radio balsīm kā Sandra Glāzupa vai Aigars Rozenbergs. Vēlētos būt vienā līmenī, jo to pieprasa gan radio, gan mani standarti. Tāpat arī televīzijas cilvēkus, piemēram, Jāni Gesti un Lauru Vondu, uztveru kā paraugus, vēroju viņus un mācos. Vienlaikus cenšos arī uztaustīt savu ceļu.
Ļoti liela autoritāte man ir Opra Vinfrija – apbrīnoju šo dāmu, viņas harismu, uzņēmību un spēju uzrunāt cilvēkus. Gribētu kādreiz ar viņu parunāties.

Kāda tu esi kā personība – vairāk introverta vai ekstraverta?
Atzīšos, ka mājās esmu vairāk introverta, un arī jūtos labāk. Bet tajā pašā laikā darbs no manis pieprasa būt ekstravertai. Sākt sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem man nesagādā nekādas grūtības.

Daira pēc skrējiena "Rāzna - Mākoņkalns" pie Rāznas ezera.

Daira pēc skrējiena "Rāzna - Mākoņkalns" pie Rāznas ezera.

Zinu, ka daudz ceļo. Kura ir mīļākā valsts?
Spānija! Barselonā studēju pusgadu. Mani ļoti uzrunāja spāņu valoda, kultūra un cilvēki, kuri tur dzīvo. Vislabākās atmiņas saistās ar šo zemi, šķiet, ka daļu no sevis tur esmu atstājusi.
Vēl mani interesē Karību jūras reģions un Meksika. Tur gan pagaidām neesmu bijusi. Bet esmu interesējusies par šo valstu izcelsmi. Mani fascinē meksikāņu virtuve, kultūra.

Vai Daira arī gatavo?
Jā, tagad arī jābūt labai sievai un vīrs jāiepriecina. (Pasmaida.) Vislabāk padodas kūkas un konditorejas izstrādājumi. Cenšos mājās pagatavot visas ēdienreizes, sevišķi no sezonālajiem labumiem. Tikai tad, kad galīgi negribas gatavot vai nav laika, ēdu ārpus mājas.

Līva Krastiņa, žurnāls "Rīgas Viļņi" / Foto: Rojs Maizītis, no Dairas Zīles privātā arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS