Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Sabiedrībā

Cietumnieks izmaksā 65 000 uz "galviņu" - krietni vairāk nekā cilvēki pansionātos, aprūpes centros un bērnunamos (28)

 
03.oktobris 2016  07:01

“Cietums – tas ir paradoksāls izgudrojums,” atzīst biedrības "Prison Fellowship Latvia" pārstāvis Māris Luste. “Tikai iedomājieties – vieni noziedznieki tiek ievietoti pie citiem noziedzniekiem, lai viņi kļūtu labāki. Cilvēki, kas tā īsti neprot dzīvot sabiedrībā, tiek izolēti no sabiedrības, lai cietumā viņus iemācītu dzīvot sabiedrībā. Tas ir paradokss.”

Cietums ir apkalpojošā sfēra, nevis sods. Pēdējos gados apstākļi tajos arvien uzlabojas, un daudziem ieslodzītajiem pat ir bailes no brīvības.

Cietums ir apkalpojošā sfēra, nevis sods. Pēdējos gados apstākļi tajos arvien uzlabojas, un daudziem ieslodzītajiem pat ir bailes no brīvības.

“Vispār vārds 'noziedznieks' nav īsti korekts,” teic Māris Luste. “Ar šādu apzīmējumu mēs parasti apzīmogojam cilvēkus, lai gan cietums ir viens konkrēts sociālas neveiksmes periods viņu dzīvē. Tiesa gan, es reizēm lietoju vārdu 'noziedznieks', lai īsāk un saprotamāk pateiktu savu domu. Ir daudz citu tiesisku jēdzienu – ieslodzītais, apcietinātais, notiesātais.” Luste norāda, ka vēstures gaitā noziedznieka labošanas ideja piedzīvojusi gan optimisma, gan pesimisma periodus. “Šobrīd varam uzskatīt, ka pasaules attīstītajās valstīs turpinās optimisma periods. Ideja par cietumu, kas cilvēkam palīdz pozitīvi mainīties, nav utopija. Taču vēsture pazīst arī kļūdas. Kā vienu no piemēriem varu minēt tā saukto Pensilvānijas ieslodzījuma sistēmu, kurā ieslodzītie tika turēti atsevišķi, radot viņiem iespējas pārdomāt savu vainu un nodarījumu. Ieslodzītie lasīja reliģiskus tekstus un savās kamerās dzīvoja gluži kā cellēs. Kamerām bija zemas durvis, lai tur ieietu, vajadzēja noliekt galvu – atmest savu lepnību. Ieslodzītajiem nebija iespējas savā starpā sarunāties, bet apsargi staigāja mīkstās čībās, lai nebūtu traucējošu trokšņu un ieslodzītie mierīgi varētu gremdēties pārdomās par savu vainu. Tomēr šis eksperiments cieta neveiksmi, jo notiesātie, ilgstoši atrodoties vienatnē, juka vai prātā.”
 
Motivācija mainīties
 Jāatzīst, reizēm grūti pateikt, kur beidzas likums un sākas tā pārkāpums. Dažādās valstīs par vienu un to pašu nodarījumu kādu tiesā, bet citam piešķir prēmiju. Sociologi nosaukuši apmēram 200 faktoru, kas stimulē noziedzību, bet likuma sargi spēj ietekmēt tikai desmito daļu no tiem. Pēdējos gados parādījušies un strauji attīstījušies vairāki noziegumu veidi – kibernoziegumi, cilvēku un ieroču tirdzniecība, terorisms, narkotiku tirdzniecība, finanšu mahinācijas. Un nav nevienas kriminālās nozares, kas būtu nozudusi. Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, pašlaik apmēram deviņi miljoni cilvēku visā pasaulē dzīvi vēro caur restotu logu. Neraugoties uz valsts ekonomisko attīstību vai pārvaldes formu, cietumi kā vide gandrīz visur ir vienādi, un arī cietumnieka tēls ir gandrīz vai nemainīgs. Pasaules cietumos sastopamie ieslodzītie lielākoties ir jauni vīrieši, kuri jau kopš bērnības jutušies nevienam nevajadzīgi. Tie ir cilvēki, kas apvainojušies uz visu pasauli un uzskata, ka sabiedrība viņiem ir parādā. Problēmas pētnieki to sauc par cietuma sindromu, analītisko depresiju vai hospitālismu. Tas ir cilvēka emocionālo, psihisko un fizisko traucējumu kopums, kad viņš ilgstoši tiek atrauts no tuviniekiem un mājām.

Māris Luste turpina, ka reizēm sabiedrībā tiek izteikti pārāk vienkārši ierosinājumi, kā likvidēt recidīvismu. “Piemēram, dosim ieslodzītajiem izglītību un darbu, tad viņi vairs neizdarīs atkārtotus noziegumus. Tomēr šis princips nav universāls. Noziedznieks, kurš ieguvis izglītību, ir tikai izglītots noziedznieks. Cilvēki noziegumus izdara tāpēc, ka ir pakļauti noteiktiem noziedzīgas uzvedības riska faktoriem. Ja cilvēks cietumā ir disciplinēts, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs likumpaklausīgs pilsonis brīvībā.
Cietuma uzdevums – fiksēt riska faktorus, lai iedotu "pareizās zāles".

Piemēram, ja tava personība ir antisociāla, mēs tev iemācīsim pārvaldīt savas dusmas un palīdzēsim veidot personīgā menedžmenta prasmes. Savukārt, ja tu nemāki citādi pavadīt brīvo laiku, kā vienīgi lietojot alkoholu, mēs tevi iesaistīsim atkarību samazināšanas programmās un ierādīsim jaunus vaļaspriekus. Un tā katram var piemeklēt kādas zāles. Protams, ir faktori, ko cietums nekādi nevar ietekmēt. Tie ir sociālie kontakti brīvībā un attiecības ģimenē. Ja cilvēku neviens nemīl un viņš nevienam nav vajadzīgs, būs grūti rast motivāciju mainīties. Kā liecina statistika, divarpus gadu laikā puse no pilnu sodu izcietušajiem atgriežas ieslodzījumā. Jāatzīst, nepatīkams rādītājs. Tomēr jāapzinās, ka noziedzības samazināšana nav tikai valsts kompetence. Liela loma bijušo ieslodzīto integrācijas procesā ir darba devējiem, kolēģiem, radiem, draugiem, nevalstiskām organizācijām.”
 
Likumpārkāpējs un upuris
 “Skaidrs, ka cietumā cilvēks izjūt ciešanas par zaudēto brīvību,” saka Luste. “Tomēr ieslodzījumā rodami arī pozitīvi aspekti. Cietums palīdz organizēties un sakārtot savu dzīvi kādā noteiktā režīmā. Cilvēks kļūst disciplinētāks. Kā viņš izmantos šīs iemaņas brīvībā, tas atkarīgs no viņa paša.” Speciālists norāda uz vēl kādu svarīgu aspektu: “Cilvēki galvenokārt interesējas, kādu likumu konkrētais indivīds ir pārkāpis un kāds sods par to draud. Parasti neuzdod jautājumus, kādas vajadzības pēc nozieguma izdarīšanas ir cietušajam un kādi pienākumi likumpārkāpējam radušies pret upuri. Justīcija pamatā koncentrējas tikai uz likumpārkāpēju, cietušo atstājot otrajā plānā. Tāpēc rodas sajūta, ka notiesātais savu sodu izcieš valsts, nevis cietušā priekšā. Turklāt – izmeklēšanas laikā, cīnoties par labvēlīgākiem procesa apstākļiem un izjūtot režīma ierobežojumus, ieslodzītais zināmā mērā pats var sākt justies kā cietušais. Un tas ir sliktākais, kas vispār var notikt.

Es uzskatu, ka likumpārkāpējam jādod iespēja izpirkt savu vainu upura priekšā. Ja nav reālas iespējas, tad vismaz simboliski. Daudzviet Eiropā nevalstiskās organizācijas organizē programmu, kurā likumpārkāpējs un upuris iziet cauri vairākām attiecību stadijām – no nožēlas par izdarīto līdz pat piedošanai. Kad tas ir noticis, reizēm gadās, ka upuris meklē iespēju saņemt gandarījumu no likumpārkāpēja, kā arī otrādi – likumpārkāpējs meklē iespēju tikties ar upuri, lai ar savu attieksmi apliecinātu vainu un nožēlu. Cietušajam bieži vien vajag izrunāties, lai saprastu, kāpēc tas noticis tieši ar viņu. Saprast, vai viņam vajadzēja rīkoties citādi. Piemēram, viņš mierīgi gāja pa ielu un kļuva par vardarbības upuri. Tajā brīdī viņš zaudēja varu pār savu dzīvi, zaudēja ticību pasaules prognozējamībai. Var teikt, ka šis, tāpat kā citi noziegumi, izjauca līdzsvaru sabiedrībā. Varmāku ievieto cietumā, viņa ģimene zaudē apgādnieku, bet upuris nav guvis nekādu gandarījumu. Ideālā scenārijā valsts justīcija iespēju robežās censtos atjaunot situāciju, kāda tā bija līdz nozieguma izdarīšanai. Diemžēl tā nenotiek.”

 
Esmu dzirdējis leģendas par ieslodzītajiem, kas atbrīvošanas dienā slēpušies, lai viņiem nevajadzētu atstāt ieslodzījuma vietu.

Esmu dzirdējis leģendas par ieslodzītajiem, kas atbrīvošanas dienā slēpušies, lai viņiem nevajadzētu atstāt ieslodzījuma vietu.


Pusceļa mājas
 “Kas īsti ir ieslodzītais? Pārsvarā – sociāla neveiksme,” norāda Māris Luste. “Var teikt, ka ieslodzītais ir visas sabiedrības neveiksme. Noziegumus bieži vien izdara cilvēki, kas auguši nelabvēlīgās ģimenēs, kur valdījis alkoholisms un vardarbība. Tad autoritāte meklēta uz ielas, un pirmie likumpārkāpumi izdarīti jau pusaudžu gados. Un tad cietums nav sekas, bet gan likumsakarīgs posms neveiksmīgajā dzīvē. Sanāk, ka pieaugušu cilvēku ne īpaši atbildīgi vadītajā pasaulē bērni izaug par noziedzniekiem. Turklāt lielai daļai ieslodzīto nav sevišķi augsta intelekta un izglītības. Viņi ne pārāk mīl sevi un sabiedrību, no kuras ir atsvešinājušies. Viņi nemīl arī valsti, kas viņus ir ieslodzījusi cietumā.”

Speciālists norāda, ka cietums savā ziņā iekonservē ieslodzītos. “Ieslodzījumā cilvēks nepieņem patstāvīgus lēmumus. Viņam pasaka priekšā, cikos jāceļas, cikos jāēd un cikos jāiet gulēt. Toties brīvībā viņam pašam jāpieņem visi lēmumi. Turklāt viņam pēc atbrīvošanās uzgāžas virsū liels birokrātisks slogs, kurā viņam jāspēj orientēties. Iespējams, viņam vairs nav ne ģimenes, ne darba, ne dzīvesvietas. Toties ir parādi un citas problēmas. Un tad uzrodas paziņas, kas piedāvā kaut ko nozagt un naudu nodzert. Tā daudzi zaudē pēdējās motivācijas paliekas, lai mainītu savu dzīvi.”

Māris Luste uzskata, ka būtu vēlams panākt, lai pāreja no ieslodzījuma uz brīvību būtu iespējami pakāpeniska. “Tas nozīmē, ka ieslodzītajam pakāpeniski samazina kontroli un viņš pamazām pierod pieņemt patstāvīgus lēmumus. Vairākās Eiropas valstīs darbojas tā sauktās pusceļa mājas. Cilvēks, kas vēl nav izcietis savu sodu, sāk dzīvot daudz brīvākos apstākļos. Piemēram, Norvēģijā šādās vietās personāls pat dzīvo kopā ar savām ģimenēm. Pozitīvi veidota vide palīdz ieslodzītajiem labāk integrēties sabiedrībā.”

Luste piebilst, ka Latvijā ir atšķirīga sistēma, šeit darbojas progresīvā soda izpilde. “Ir slēgtie, daļēji slēgtie un atklātie cietumi. Latvijā arī darbojas nevalstisko organizāciju veidots sociālās rehabilitācijas centru tīkls, kas paredzēts bijušajiem ieslodzītajiem. Es gan neredzu iemeslu turēt centrā cilvēkus pēc atbrīvošanas, šādu rehabilitāciju lietderīgi organizēt jau soda izciešanas laikā. Daudziem, kas iznākuši brīvībā, vienkārši nav motivācijas tādā centrā uzturēties. Drošākas sabiedrības interesēs valsts un nevalstiskajam sektoram vajadzētu apvienot spēkus, lai darbs un mājoklis būtu pieejams jau pirmajā dienā pēc atbrīvošanas”.

Cietums – apkalpojoša sfēra
 Pēdējos gados Latvijā manāmi uzlabojušies ieslodzīto sadzīves apstākļi. Turklāt paredzams, ka tie tiks vēl uzlaboti.Ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra rīkojumu atbalstīta ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepcija. Tā paredz būvēt jaunu cietumu Liepājā, šim nolūkam atvēlētais valsts budžeta finansējums ir 78 222 814 eiro, darbus plānots pabeigt 2018. gada nogalē. Tas būs moderns cietums 1200 ieslodzītajiem, būvēts atbilstoši Eiropas standartiem. Ieslodzītos izvietos divvietīgās kamerās, un viņiem tiks nodrošinātas pilnvērtīgas resocializācijas iespējas.

Vienkārša matemātika rāda, ka tēriņi ir vairāk nekā 65 tūkstoši eiro uz galviņu. Jau pausts izbrīns, ka tādas izmaksas uz vienu cilvēku nav ne sociālajām mājām un aprūpes centriem, ne bērnunamiem, slimnīcām un skolām, ne bērnudārziem. Vietā piebilst, ka pirms vairākiem gadiem Amerikas cietumu asociācijas ģenerāldirektors Džons Fergusons kādā intervijā izteicās pārsteidzoši tieši: “Cietums – tā ir apkalpojošā sfēra. Nekas vairāk kā uzņēmums. Un pieprasījums pēc šāda veida uzņēmumiem nākotnē tikai pieaugs.”

Jāatzīst, viņam ir taisnība. Sodu izpildes sistēma visā pasaulē ir gigantiska industrija, kurā iesaistīts arī privātais kapitāls. Turklāt nevar nepamanīt, ka šī industrija attīstās arī Latvijā. Tieslietu ministrijā spriež, ka pēc jaunā Liepājas cietuma nākamo cietumu derētu izvietot Latgales reģionā, trešo jauno cietumu – Pierīgā. Paredzēts, ka katrā no tiem varēs ievietot 1200 ieslodzīto. Ceturto jauno cietumu vēlams izvietot Vidzemes reģionā, veidojot to pašreizējā Valmieras cietuma vietā. Tajā būs paredzētas vietas 1000 ieslodzītajiem. Piekto jauno cietumu būtu nepieciešams izvietot Olaines cietuma teritorijā, kurā pašreiz jau atrodas Latvijas Cietumu slimnīca un notiek Atkarīgo centra būvniecība, ko plānots uzbūvēt līdz šā gada beigām. Jaunajā Olaines cietumā plānotas aptuveni 630 vietas.
 
Lieli un mazi cietumi
 “Es neesmu lielo cietumu atbalstītājs,” neslēpj Māris Luste. “Protams, lielos cietumus ir ērti pārvaldīt. Meklējot pozitīvus piemērus, vairāk raugos Skandināvijas valstu virzienā. Piemēram, Norvēģijā uz trīsarpus tūkstošiem ieslodzīto ir 42 ieslodzījuma vietas. Tur ir mazi, kompakti cietumi, kuros iespējams organizēt intensīvu resocializāciju. Turklāt uzskatu, ka ieslodzītajam daudz vērtīgāk ir izciest sodu savā kopienā, kur viņu pazīst un kur viņam jāatgriežas brīvībā, nevis nokļūt citā valsts malā, kur viņu ievieto lielā megabūvē.”

Vērtējot ieslodzīto skaitu, speciālists atgādina, ka par katras valsts sodu politiku visvairāk liecina ieslodzīto īpatsvars sabiedrībā. “Piemēram, 2004. gadā Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju bija 360 ieslodzīto, šogad – 220 ieslodzīto. Pēdējo gadu gaitā šis skaitlis slīdējis uz leju, un esam apsteiguši savus kaimiņus – Lietuvu un Igauniju. Somijā ir 57, Zviedrijā – 61, Dānijā – 67 ieslodzītie. Lielvalstīs ir pavisam cita situācija: Krievijā – 471, ASV – 707 ieslodzīto uz 100 000 iedzīvotāju. Šajā ziņā Amerika ir pasaules rekordiste, tur cietumi tiešām ir kā liela industrija.”

Luste teic, ka pēdējos gados Latvijā notikušas pozitīvas pārmaiņas, kas veicinājušas ieslodzīto skaita samazināšanos. “Krimināllikumā noteiktās sankcijas kļuvušas adekvātākas, turklāt nesen Valsts probācijas dienestā ieviesta elektroniskā uzraudzības sistēma, ko piemēro kā pirmstermiņa atbrīvošanās formu. Manuprāt, šī sistēma būtu vēl efektīvāka, ja to piemērotu nevis pēc, bet pirms ieslodzījuma. Piemēram, likumpārkāpējam varētu piemērot nevis ieslodzījumu, bet gan elektronisko uzraudzību.”
 
Bailes no brīvības
 Jau izteiktas atziņas, ka sodu izpildes sistēma nav izdevīga nevienai sabiedrībai. Neviena valsts tā arī nav izstrādājusi kaut cik efektīvu cietumu modeli. Noziedznieki bija un būs, un sabiedrība par viņu soda izpildi maksā – tā ir aksioma. Vieni aiziet, citi atnāk – notiek nemitīga rotācija. Un tā būs arī turpmāk. Turklāt visā pasaulē šajā ziņā ir kāda paradoksāla problēma. Statistikas dati liecina, ka vairāk nekā puse ieslodzīto jau pirmajos mēnešos aiz restēm valsts budžetam nodara lielākus zaudējumus nekā pastrādātais likumpārkāpums. Nabadzīgajās valstīs tas ir īpaši aktuāli. Ieslodzītie jābaro, jāārstē un jāaprūpē, bet vienlaikus brīvībā ļaudis cieš no nabadzības, bada, slimībām, ūdens trūkuma un vardarbības. Gadās, ka sabiedrībā pat atskan kritika par pārspīlēto humānismu ieslodzījuma vietās, jo dzīve brīvībā dažviet ir vēl briesmīgāka.

Savs skatījums uz šo problēmu ir Mārim Lustem: “Mums vajadzētu saprast, ka, atbalstot bijušā ieslodzītā integrēšanos sabiedrībā, rūpējamies par sevi un savu drošību. Mēs esam ieinteresēti, lai bijušais ieslodzītais, atgriežoties brīvībā, sāk strādāt un nenodara kaitējumu citiem. Es pārstāvu biedrību "Prison Fellowship", kurai ir plašs tīklojums pasaulē, tā darbojas 140 valstīs. Tāpēc man ir priekšstats, kā ieslodzījuma sistēma tiek uztverta citās valstīs. Latvijas sabiedrība cietuma darbinieku redz lielākoties tikai kā cietumsargu. Tas nozīmē, ka visa cietuma sistēma sabiedrības acīs tiek reducēta līdz apsardzei un tiek ignorēts pārējais potenciāls, kas piemīt šai sistēmai.”

Speciālists atzīst, ka dažkārt ieslodzītais ir tik ļoti integrējies cietuma vidē, ka pat nevēlas atgriezties brīvībā. “Esmu dzirdējis leģendas par ieslodzītajiem, kas atbrīvošanās dienā slēpušies, lai viņiem nevajadzētu atstāt ieslodzījuma vietu. Reizēm cilvēks tik ilgi ir atradies nebrīvē, ka cietums viņam kļuvis par komforta zonu. Cietuma vide viņam ir ierasta un ērta, toties brīvība – neprognozējama. Ja viņam nav sociālo iemaņu, var rasties bailes no brīvības, jo brīvībā jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.”
Nākotnē Māris Luste raugās optimistiski. “Jau divdesmit vienu gadu es strādāju ieslodzījumu sistēmā. Kad divdesmit gadu vecumā sāku, mani brīdināja, ka ieslodzījuma sistēma mani aprīs un mans ideālisms pazudīs. Tomēr tā nenotika. Joprojām ticu, ka cilvēks spēj mainīties, ja vien viņā savu enerģiju iegulda citi un, protams, arī viņš pats.”

Kasjauns.lv/Foto: Evija Trifanova/LETA, Georgs Viljams Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS