Mākoņains
Rīga
-4°
Mākoņains
LV RU
Intervijas

"Tas, kā es mocījos ar to visu..." Edija Vītoliņa vecmamma stāsta par mazdēla izvilkšanu no heroīna elles (43)

 
02.oktobris 2016  07:15

Veltai Vītolai ir 84 gadi. Viņas lielākā ķibele šobrīd – nesen gūtas traumas dēļ nācies mest mieru aktīvai skriešanai. Velta bija redzama dokumentālajā filmā „Caur Adatu”, kas vēstīja par viņas mazdēla Edija Vītoliņa cīņu ar narkotiku atkarību. Sarunā ar portālu Kasjauns.lv Velta stāsta par mazdēla likteni no sava skatpunkta.

Lai arī Veltas teiktajā manāms gan nosodījums, gan arī vainas apziņa par to, kas pirms vairākiem gadiem norisinājās viņas un mazdēla dzīvē, vecmamma tic, ka Edijam ir izdevies tikt vaļā no atkarības uz visiem laikiem.

Lai arī Veltas teiktajā manāms gan nosodījums, gan arī vainas apziņa par to, kas pirms vairākiem gadiem norisinājās viņas un mazdēla dzīvē, vecmamma tic, ka Edijam ir izdevies tikt vaļā no atkarības uz visiem laikiem.

Velta dzimusi Ainažu pagastā pie Salacas upes krasta un nodzīvojusi tur 18 sava mūža gadus, taču viņai ir tīras igauņu saknes. Ģimenes uzvārds pirms laulības bija Marks. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā visa ģimene runājusi igauniski, taču šobrīd vairs ikdienā kaimiņvalsts valodu pielietot tā īsti nesanāk. „Nav jau ar ko runāt. Visu mūžu esmu nodzīvojusi Latvijā, turklāt Igaunijā mums radu vairāk nav,” saka Velta, „dzīvojām ļoti nabadzīgā ģimenē, tēvs mīlēja iedzert. Kopā bijām septiņi bērni”.

Igaunijas pilsonība pasargā no kara šausmām
Tāpat kā daudzas citas ģimenes, tolaik arī Marki piederēja kalpu aprindām – par sapelnīto naudiņu īrēja vienu vienīgu istabu, kurā dzīvoja visi. Pēcāk, neatkarības beidzamajos gados, ģimenei izdevās atrast nomāšanai piemērotu māju. „Salacas krastā bija mājas „Mērnieki”. Blakus bija arī dzirnavas, un Latvijas laikos tur dzīvoja turīgs dzirnavnieks, savukārt krastam otrām pusē – mēs,” atceras Velta. Uzvārdā Vītola viņa pārgājusi salaulājoties, savukārt mazdēlam Edijam Vītoliņam ir tēva uzvārds.

Kara laiks Veltas ģimenei pagājis salīdzinoši mierīgi. Tolaik viņiem bijusi Igaunijas pavalstniecība, un Latvijā notiekošais viņus skāra mazāk. „Kad manam brālim Johanam bija 21 gads, viņš nevarēja šeit, Latvijā, dabūt pasi. Nācās braukt uz Igauniju. Tad 1940.gadā pirmo reizi Latvijā ienāca „krievs” un drīz pēc tam, kā zināms, vācieši. Brālis aizgāja vācu armijā,” stāsta Velta, „šobrīd no septiņiem bērniem dzīvas esam vien trīs māsas.”

Veltas brālis Johans kara laikā, vācu armijas formā pie nu jau okupētās Latvijas Brīvības pieminekļa.

Veltas brālis Johans kara laikā, vācu armijas formā pie nu jau okupētās Latvijas Brīvības pieminekļa.


Sports un darbs norūda raksturu
Veltas dzīvē bijuši gan labāki, gan sliktāki laiki. Piedzīvota nabadzība, sociālā nevienlīdzība, kā arī citas aizgājušā gadsimta asinskāro lielvaru okupācijas sekas. Taču kundzes veselību un garīgo izturību varētu apskaust pat gados daudz jaunāki. Viņas dzīvē nozīmīgs bijis sports. Tieši no vecmammas interesi un talantu pārmantojis arī mazdēls Edijs.

„Ar sportu nopietni sāku nodarboties pēc kara. Tas bija 1949.gadā. Ainažos jau tolaik nebija, kur mācīties, taču es biju apņēmusies pabeigt vidusskolu. Pēcāk tiku pavāru skolā tāpēc, ka viņiem vajadzēja strādniekus. Bija jānostrādā viens gads un tā es arī vēlāk dabūju Rīgas pierakstu – citādi toreiz nemaz nevarēja. Runājot par sportu, mums palaimējās ar ļoti labu skolotāju, bija tāds Oliņš. Viņš bija ļoti sportisks, vispusīgs un mudināja sportot arī mūs.

Sāku ar vieglatlētiku un, lai arī iepriekš nebiju daudz trenējusies, man padevās skriešana,” lepojas Velta, „sākumā jau sporta tērpu mums nebija. Es no laukiem, lai mācītos trešajā klasē, atbraucu kleitā un zābakos. Tādā paskatā arī skrēju krosu.”

Velta joprojām lepojas ar saviem sasniegumiem sportā. Kā redzams, kausi un medaļas nebūt nav no jaunības dienām – lielu daļu sacensību viņa aizvadījusi vēl nesen. Tā piemēram Velta noskrēja 2011.gada „Nordea” Rīgas maratonu, kurā kā zināms, ne tik veiksmīgi startēja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Kopumā Velta savā dzīvē pievarējusi 20 maratonus.

Velta joprojām lepojas ar saviem sasniegumiem sportā. Kā redzams, kausi un medaļas nebūt nav no jaunības dienām – lielu daļu sacensību viņa aizvadījusi vēl nesen. Tā piemēram Velta noskrēja 2011.gada „Nordea” Rīgas maratonu, kurā kā zināms, ne tik veiksmīgi startēja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Kopumā Velta savā dzīvē pievarējusi 20 maratonus.


Traumas dēļ nākas pamest skriešanu
Veltas talantu un biežos panākumus vieglatlētikā pamanījis arī skolotājs, kurš mudinājis viņu nepamest sportu par spīti tam, ka apvienot šīs aktivitātes ar darbu maizes ceptuvē bijis ļoti grūti – bieži vien nācies strādāt vairākas maiņas arī nakts garumā. Sports sekojis līdzi visu dzīvi, un sacensībās Velta startēja vēl 2014.gadā, taču drīz viņu piemeklēja nelaime – kādā agrā ziemas rītā kundze pakrita uz nenokaisītas ietves un satraumēja roku: „Arī pēc tam vēl piedalījos un skrēju. Man nebija nespēks vai nogurums, taču plecs ik pa laikam sāpēja. Lietoju ārsta izrakstītās zāles un pēc kāda laika parādījās sāpes kuņģa un sirds apvidū. Ārsti pārbaudīja un teica, ka vēzis tas nav, – esot vien iekaisums. Vēlāk gan parādījās liels nespēks. Ārsti nesaprata, ko es savos 84 gados gribu, taču es vēl nesen skrēju „Nordea” Rīgas maratonu. Piecu kilometru distanci pabeidzu 30 minūtēs. Vājums, ko tagad izjūtu, man galīgi nebija raksturīgs!”

Pēc atkārtotām pārbaudēm ārsti secināja, ka Veltu kādā brīdī bija piemeklējis vai var piemeklēt mikro-infarkts. „Teicu, lai pārbauda man sirdi, jo tas nav normāli, ka es pēkšņi vairs nevaru pat līdz aptiekai aiziet. Ārsti saprata, ka kaut kas tomēr nav, kā vajag. Pēc tam biju intensīvajā terapijā, man neļāva piepūlēties. Tas infarkts kaut kad vēlāk arī bija, taču es viņu tā īsti nejutu,” stāsta Velta.

Dzīvokļa kaķis Nikijs. Mincis sarunas laikā ik pa brīdim atgādina par savu klātbūtni ielaižot nagus drēbēs un citādi provocējot Veltas ciemiņus.

Dzīvokļa kaķis Nikijs. Mincis sarunas laikā ik pa brīdim atgādina par savu klātbūtni ielaižot nagus drēbēs un citādi provocējot Veltas ciemiņus.


„Līdz 18 gadiem Edijs pat nesmēķēja”
Nav šaubu, ka Veltas raksturs un spēks, kuru viņa izstaro arī vecumdienās, sakņojas pieredzē, kas iegūta laikā, kad ar cilvēkiem neviens īpaši neauklējās. Arī viņas mazdēls Edijs no vecmammas iespaidojies jau ļoti agrā bērnībā. „Edijs sāka sportot, pateicoties man. Jau divu trīs gadu vecumā viņš mēģināja uzsākt skriet; piecu gadu vecumā uzņēmās divu kilometru distances. Savulaik Edijs mēģināja arī peldēt, taču bija viens gadījums, kad viņš pēkšņi paģība. Radās bažas, ka tik nav epilepsija vai kas tāds. Iet uz baseiniem aizliedza. Edijs pat nesmēķēja līdz pat 18 gadu vecumam. Viņš zināja, ka citādi nevarēs nodarboties ar skriešanu,” par mazdēlu stāsta Velta.

Edija istaba pirms (augšā) un pēc (lejā) remonta. Kārtību savā un vecmammas miteklī puisis sācis ievest tūlīt pēc tam, kad atradis darbu.

Edija istaba pirms (augšā) un pēc (lejā) remonta. Kārtību savā un vecmammas miteklī puisis sācis ievest tūlīt pēc tam, kad atradis darbu.


Par mazdēla atkarību uzzina no policijas
Zaudējot cīņu ar smagu slimību, nomira Edija mamma Dzidra. Viņu piemeklēja smadzeņu tūska, mediķi sievieti aizsūtīja uz pārbaudēm vien trīs dienas pirms nāves. Vecmamma zina, ka mazdēlam tas tik tiešām bija pamatīgs trieciens. Taču kundze uzskata, ka mamma savu dēlu ir audzinājusi pārāk brīvi: „Mamma bija visu tā nostādījusi, ka viņš dara, ko grib. Ja kaut ko gribēja – viņš vienmēr dabūja”.

Par patieso situāciju, kādā Edijs nonācis, viņa vecmamma uzzinājusi pēkšņi, kad viņas mazdēls nokļuvis policijas redzeslokā. „Kad mammas vairs nebija, dzīvojām kopā draudzīgi. 2007.gadā biju aizbraukusi uz Itāliju, lai piedalītos veterānu sacensībās. Kad atgriezos Latvijā, Edijs man atbrauca pretī. Viss šķita normāli. Nemaz nezināju, ka viņš jau toreiz bija sācis lietot tās narkotikas,” atceras vecmamma, „sapratu to tad, kad policija viņu noķēra uz ielas. Man piezvanīja un paziņoja, ka Ediju aizturējusi policija un pie viņa atrastas narkotikas.”
 
Dokumentālās filmas „Caur Adatu” galvenā varoņa Edija Vītoliņa vecmamma Velta Vītola

„Tas, kā es mocījos ar to visu...”
Velta atceras, ka sākumā mazdēls vēl turpinājis salīdzinoši normālu dzīvi. Arī strādājis. Taču drīz nāca gaismā, ka Edijs apzadzis darba vietu. „Tēvs samaksāja tos parādus un nokārtoja, lai viņu neieliek cietumā. Domājām, ka izvilksim Ediju, taču viņš grima arvien dziļāk... Jaunie draugi visi bija līdzīgi, bet ar vecajiem viņš vairs nebija kopā. Vēlos gan teikt, ka, lai arī viņi bija narkomāni, šie cilvēki bija ļoti pieklājīgi. Edijs viņus aicināja palikt pa nakti, nebija strīdu vai plēšanās – varēju gulēt ar atvērtām durvīm,” atklāj vecmamma.

Edijs neslēpj – viņam ir „paslīdējusi kāja”.

Edijs neslēpj – viņam ir „paslīdējusi kāja”.


„Tas, kā es mocījos ar to visu... Viņam bija palicis tuvāks viens vecais draugs, Edgars (Edgars Aivars no EDARTTV - red.piez.). Mēs bijām vienīgie, kas viņam palīdzēja,” valdot asaras, stāsta Edijs vecmamma. Edija tēvs, ar kuru māte pirms nāves jau bija izšķīrusies, sniedzis tik ļoti vajadzīgo finansiālo palīdzību. Kā zināms, Edijs, gaidot tiesu, trīs mēnešus pavadīja apcietinājumā, kur kļuvis par upuri rūdītiem izspiedējiem. „Edijs zvanīja un teica: ja netiks samaksāts, viņu tur nositīs. Man bija jāsavāc nauda un jānogādā speciāli atzīmētā vietā,” to laiku drūmākos mirkļus atceras vecmamma. 

Lai arī viņa ir ļoti pateicīga Edgaram Aivaram par to, cik liktenīga izrādījusies viņa uzņemtā filma, skatīties uz savu mazdēlu Veltai nav bijis viegli – seši mazdēla dzīves tumšākie gadi bija jāpiedzīvo vēlreiz.

„Kādā brīdī pamanīju, ka Edijs ir tāds kā laimīgs... un tad es sapratu – viņš nelietos vairāk,” mazdēla uzvaru pār atkarību atceras vecmamma.

„Kādā brīdī pamanīju, ka Edijs ir tāds kā laimīgs... un tad es sapratu – viņš nelietos vairāk,” mazdēla uzvaru pār atkarību atceras vecmamma.


Vecmamma tic, ka mazdēls paliks uz pareizā ceļa
Lai arī Veltas teiktajā manāms gan nosodījums, gan arī vainas apziņa par to, kas pirms vairākiem gadiem norisinājās viņas un mazdēla dzīvē, vecmamma tic, ka viņas mazdēlam ir izdevies tikt vaļā no atkarības uz visiem laikiem. „Tas prasīja ļoti daudz, taču es izkārtoju mums trūcīgo statusu. Kopā ar Edgaru pēc tam dabūjām Ediju Minesotas programmā. Pateicoties trūcīgo statusam, tā viņam bija bezmaksas,” skaidro Velta, „kad viņš iznāca ārā... pamanīju, ka Edijs ir tāds kā laimīgs... Tad es sapratu – viņš vairs nelietos.”
 
Kadri no filmas „Caur Adatu”

Kopā ar draudzeni pārnākdams mājās, Edijs vispirms atrādās vecmammai, sakot, ka nu ir pārnācis. Sargājot sevi no riska, Edijs kategoriski atsakās lietot pat parastākos medikamentus, ja to saturā ir spirts.
"Es domāju, ka viņš pats labi saprot – ja būs viens sānsolis, tad viss ir cauri,” spriež vecmamma. „Zinu, ka daļu no savām domām un sajūtām viņš neizstāsta, patur pie sevis. Man viņš saka: ar mani viss ir kārtībā, un es viņam ticu!” 

Filma, kas jāredz katram - "Caur Adatu" - video:



Kasjauns.lv/Foto: Mārtiņš Ziders






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS