Apmācies, lietus gāze
Rīga
Apmācies, lietus gāze
LV RU
Bērni

"Arī pieaugušie pēc darba tramvajā gauži raudātu..." - kā saprast, ka bērnam sāp dvēselīte (6)

 
01.oktobris 2016  14:53

Lai veiksmīgi sarunātos ar bērnu, ir jāspēj saprast viņa emocijas. Lai emocijas atpazītu, nevis tikai secinātu – „atkal niķi”, ir jāzina emociju izpausmes,” tā saka psiholoģe Marija Ābeltiņa, kas aicina padomāt par to, kā sarunāties ar bērnu, lai tiešām viņu sadzirdētu.

Pavēro savu atvasi – ja iepriekš aktīvs bērns kļūst kluss, nerunīgs, tad tam ir jāpievērš uzmanība. Jebkuras uzvedības izmaiņas var liecināt, ka kaut kas ir noticis.

Pavēro savu atvasi – ja iepriekš aktīvs bērns kļūst kluss, nerunīgs, tad tam ir jāpievērš uzmanība. Jebkuras uzvedības izmaiņas var liecināt, ka kaut kas ir noticis.

„Pirmā emocija, ko mazulis pauž pēc piedzimšanas un ko redz vecāki, ir prieks. Vēlāk parādās bailes, kas arī ir noderīga emocija, jo iemāca būt piesardzīgam bīstamās situācijās. Ap divu gadu vecumu bērns iepazīst tādu emociju kā dusmas. Vecāki par vētrainajām dusmu izpausmēm parasti ir satriekti, jo mazais, mīļais eņģelītis ir ļoti mainījies un kļuvis tik nešpetns... Tātad sava bērna emociju valodu vērīgi vecāki mācās jau kopš pirmās dienas pēc piedzimšanas,” stāsta psiholoģe Marija Ābeltiņa.

Vērīgie vecāki, kas ieskatās un ieklausās savā bērnā, prot atšķirt brīžus, kad mazais cilvēks pauž dusmas, kad bailes, kad šaubas. Ne visi to izrāda vienādi – viens kliedz un raud, otrs kļūst sarkans no dusmām un spītīgi klusē, trešais aiziet savā istabā un klusumā norobežojas no apkārtējiem. Kāds bailēs skrien slēpties klēpī, bet cits nolien stūrī aiz gultas. Ikviena no šīm uzvedības izpausmēm ir normāla, jo to, kā mēs un mūsu atvases uztveram un reaģējam uz situācijām, nosaka iedzimtais temperaments. Zinot, kā bērns reaģē dažādās situācijās, vecākiem vieglāk saprast, kas ar viņa mazuli notiek ikdienā.
 

Kā iemācīties klausīties bērnā un sarunāties ar viņu?

Atrodi īsto brīdi sarunai!
Sarunas par to, kā pagājusi diena, parasti risinās vakarā. Vecāki ir pārnākuši no darba, bērni – no bērnudārza vai skolas. Notikumi, problēmas, piedzīvotais un vēl mājas pienākumi… Mammas aizkaitinājums un tēta nogurums nav labākie sabiedrotie mierīgai, ieinteresētai sarunai. Ja vēl arī mazulis no dārziņa ir atnācis ar savu negatīvo emociju bagāžu, tad ģimenē var notikt „īssavienojums”. Noguris cilvēks citu paustās negatīvās emocijas biežāk uztver kā pret sevi un savu personību vērstas: „Re, viņš vēl speciāli mani kaitina!” Pētījumos ir atklājies, ka šī ne pārāk veselīgā attieksme ir raksturīga Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem – līdzcilvēku slikto omu uztvert personiski.

Tāpēc pirms sarunas ar bērnu labāk ievilkt elpu, nedaudz atpūsties un tad, kad esi labā emocionālā stāvoklī, aprunāties. Esot mierīgs, varēsi iedziļināties mazā cilvēka teiktajā, viņa vajadzībās un emocijās.

Dienā piedzīvotās spilgtās emocijas arī bērni parasti nes uz mājām. Dusmas vai vilšanās, kas piedzīvotas dārziņā vai skolā, var turpināties arī vakarā ģimenes lokā un pat miegā sliktu sapņu veidā. Lai to spētu saprast, jāprot novērot, spēt atpazīt emocijas gan sevī, gan bērnā. „Secinot, ka tie jau ir tikai niķi, nebūs daudz līdzēts. Ir nepieciešams saprast, vai bērns ir dusmīgs vai bēdīgs, vai varbūt satraucies. Tas var būt arī pozitīvs satraukums par labi pavadītu dienu. Emocionāls pacēlums nereti beidzas ar strīdēšanos un asarām. Liela smiešanās un raudāšana darbojas ar vienu mērķi – novadīt spriedzi, tāpēc arī priecīga diena var beigties ar asarām vakarā,” skaidro psiholoģe.

Bērniem viss ir tik jauns un interesants, ka organisms pakārtots šo impulsu pārstrādāšanai. Tas prasa daudz spēku, kas dienas beigās var izskatīties kā niķošanās. „Iespējams, arī pieaugušie, ja atļautos brīvi paust savas emocijas, tramvajā pēc darba gauži raudātu,” pieļauj Marija Ābeltiņa. 

Dalies ar savu pieredzi!
Ģimenē var ieviest tradīciju, ka katrs – tētis, mamma, brālis, ome – pastāsta, kas viņa dzīvē noticis dienas laikā. Tipiska vecāku kļūda – viņi paši nekad nestāsta, kā ir veicies darbā, bet grib, lai bērns sīki izstāsta, ko ir darījis un kā juties dārziņā.

Piemēram, mamma var pastāstīt, ka šodien viņai bija ieplānots paveikt daudz, bet paspēja tikai daļu no darbiem. Tas rāda bērnam piemēru, kā notiek šādas sarunas. Tiesa, te gan jābūt uzmanīgam ar to, cik daudz mazajam atklāt un ko stāstīt. Pārspīlēt ar savas neizdevušās dienas sīku izklāstu nevajag. Bērns nav vecāku draugs, kam uzvelt savu neveiksmju smagumu. Viņam ir jāsaglabājas sajūtai, ka mamma un tētis ir stiprais plecs un viņi tiks galā ar savām problēmām un būs gatavi palīdzēt bērnam.
 

Neuzdod formālus jautājumus!
„Kā tev šodien gāja?” – „Labi!” Šādas sarunas var risināties ne tikai starp tīni un vecākiem. Arī mazais, vienmēr tik runīgais četrus vai piecus gadus vecais bērns var šādi atbildēt, ja vecāki katru dienu uzdod vienus un tos pašus formālos jautājumus. Kā „atvērt” šādu bērnu? Neuzdod jautājumus, kas izklausās pēc pratināšanas: kā tev gāja? Ko tu ēdi? Ko tu mācījies? Patiesībā bērnudārznieka vecums ir ļoti pateicīgs dažādām sarunām par dzīvi.

„Bērnudārza vecuma bērni ir ļoti runīgi, līdz ar to ir gatavi izstāstīt savas dzīves notikumus, ja vien ir kāds klausītājs. Ne velti bērnudārza auklītes zina visus, kas notiek mazo ģimenēs. Ja bērns komunikācijā ar vecāku jūtas uzklausīts, viņš uzticēs viņam savus svarīgākos jaunumus,” skaidro Marija Ābeltiņa.

Esi atvērts sarunām!
Ir ekstraverti jeb runīgi un komunikabli cilvēki un ir introverti, kuriem nepieciešams laiks, lai sāktu sarunāties. Vieni gatavi sarunai uzreiz, citiem vajag laiku. Tas pats attiecas uz bērniem. Ja tev ir piedzimis introverts bērns, nesāc viņu uzreiz izprašņāt. Dod viņam laiku atpūsties, nomierināties un tikai tad uzsāc komunikāciju. Var bērnam pateikt, ka labprāt ar viņu parunāsies pēc īsa brītiņa, kad viņš būs atpūties. Tas ļauj mazajam cilvēkam saprast, ka mammu vai tēti tiešām interesē, kā viņam ir gājis. Var gadīties, ka sarunai bērns nobriest tad, kad mamma gatavo vakariņas vai tētis labo skapīša durvis. Vienreiz, otrreiz atsakot sarunu, var gadīties, ka trešoreiz viņš vairs nemēģinās.

Ja tiešām konkrētajā brīdī nevari runāt, tad vienojies, ka pēc desmit minūtēm būsi gatavs sarunai, bet šobrīd vari tikai uzklausīt, kas uz sirds, taču iedziļināties problēmā – nedaudz vēlāk. 

Cik ilgām sarunām ir jābūt?
Ir viedoklis, ka katram bērnam dienā ir jāvelta vismaz 10–15 minūtes nedalītas uzmanības. „Ir dienas, kad tiešām pietiek ar desmit minūtēm, bet ir reizes, kad sarunai vajag stundu vai pat vairāk,” atgādina psiholoģe.

Jo vairāk bērnu, jo tas ir sarežģītāk. Tomēr arī tad šo īpašo laiku būtu jāatrod katram. Tas var būt laiks, kad ar kādu no tiem divatā braucat automašīnā vai kājām dodaties uz pulciņu. Arī lielais bērns ir maziņš. Ja ģimenē ir vairāki bērni un vecākais no viņiem ir piecus vai sešus gadus vecs, jāatceras, ka viņš joprojām ir tikai bērns. Gan vecāki, kuriem jāaprūpē mazākie bērni, gan pats vecākais bērns ļoti ātri pieņem, ka viņš jau ir liels: „Tu jau esi liels un tiksi galā” vai vēl ļaunāk – „Man jau tā ir grūti, ko tu vēl nāc...” No vienas puses, šādi bērni izaug ļoti atbildīgi un patstāvīgi, bet no otras – šāda attieksme bērnā rada lielu nedrošību un trauksmainību. Mazais cilvēks redz, ka mammai jau tāpat ir grūti, un, lai viņu nesatrauktu, nestāsta to, kas ar viņu notiek. Attiecībās veidojas nepārvarama plaisa.


Signāli, kad bērns jūtas slikti
Signālu, kas nepārprotami atklātu, ka bērna dvēselīte sāp, nav. „Ir jāskatās, kas mainās bērna neverbālajās izpausmēs. Daudz atklāj žestu valoda. Ja mazulis apgalvo, ka viņam viss ir kārtībā, bet galvas kustības rāda pretējo, tad ticiet tam, ko redzat,” stāsta psiholoģe.

Pavēro savu atvasi – ja iepriekš aktīvs bērns kļūst kluss, nerunīgs, tad tam ir jāpievērš uzmanība. Jebkuras uzvedības izmaiņas var liecināt, ka kaut kas ir noticis. Neapšaubāmi, zilumus un aizdomīgas traumas nekad nedrīkst atstāt bez ievērības.

„Nav slikti kādreiz arī aiziet uz dārziņu nedaudz agrāk nekā parasti izņemt bērnu, lai neuzkrītoši pavērotu, kā veidojas viņa attiecības ar bērnudārza biedriem un audzinātāju. Tāpat svarīgi, vai audzinātājas rāda piemēru, kā risināt konfliktus, vai ļauj bērniem pašiem risināt strīdus pēc savas izpratnes,” tā Marija Ābeltiņa.


Rotaļas, ja neveidojas saruna
Vēl viens veids, kā sadzirdēt, ko bērns neprot vai negrib pateikt vārdiem, ir rotaļas. Saliec mīkstās mantas vai lelles rindiņā, piešķir tām lomas – dārziņa draugi, auklīte, audzinātāja –, un kopā izspēlējiet dažādas situācijas. Ļauj bērnam ieņemt gan audzinātājas, gan citu vienaudžu lomas un pavēro, ko atklāj izspēlētās ainiņas.

Avots: žurnāls "Vecākiem par bērniem", ko izdevis Rīgas domes Labklājības departaments
Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS