Apmācies, neliels sniegs
Rīga
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Attiecības

Maruta: "Es nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu" (66)

 
02.oktobris 2016  09:10

Tā bija pieaugušas sievietes atzīšanās. Kad spontānais, pēkšņas atklātības monologs bija beidzies, nodomāju – tādu sieviešu ir daudz. Sieviešu, kuru dzīvē akūti trūcis vīrieša neseksuālu pieskārienu. Varbūt, es domāju, ja tādu būtu bijis, viņas būtu citādākas.

Pieskārieni un glāsti otram nodod vairāk informācijas nekā vārdi, jo tauste ir senākā maņa, kas, bērnam piedzimstot, attīstās pirmā, nesen atklājuši zinātnieki. Mazotnē nesamīļota cilvēka liktenis tiek iedragāts, vēl nesācies.

Pieskārieni un glāsti otram nodod vairāk informācijas nekā vārdi, jo tauste ir senākā maņa, kas, bērnam piedzimstot, attīstās pirmā, nesen atklājuši zinātnieki. Mazotnē nesamīļota cilvēka liktenis tiek iedragāts, vēl nesācies.

“Tas notika kā zibens spēriens,” atzinās Maruta. Viņai ir pieauguši bērni, vīrs, karjera, pēc sabiedrības standartiem – ar viņas dzīvi viss ir kārtībā. “Es skatījos filmu. Neatceros nosaukumu, tā bija kārtējā sieviešu filma par mīlestību, attiecību peripetijām, kad sirds čīkst kā vecas duravas vai izšķīst kā vissmalkākais kristāls. Filmā sieviete klasiski pārdzīvoja melodrāmu un tikpat klasiski meklēja glābiņu, mūkot pie vecākiem. Un tad tas notika. Tā bija aina, kad filmas galvenā varone raudāja sava tēva azotē, un viņš, maigi glaudīdams pieaugušās meitas galvu, teica, ka visu nokārtos. Es skatījos, kā parasti skatos tāda veida filmas, viegli relaksēti, bez īpašas uzmanības, līdz vienā mirklī sajutu pakrūtē smagu dūri, kas turēja manu sirdi tik cieši, ka sāku smakt. Es nezinu, kas notika, bet piepeši it kā saplūdu ar filmas galveno varoni, sajuzdama šā gādīgā sirmā vīra paijas. Tajās bija mierinājums, drošība, mīlestība, siltums, tas īpašais vīrišķais maigums, kad viņš mīl otru, bet neiekāro. Es sāku raudāt. Kā maza meitene. Raudas pieņēmās spēkā, es brēcu kā mazs bērns, šķobot seju, šņaukājoties un elsojot. Es sapratu, cik ārkārtīgi tā visu mūžu man ir trūcis. Un trūkst arī tagad.

Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi. Es viņu gandrīz neatceros. Māte pēc dažiem gadiem apprecējās, man bija patēvs. Par patēvu pateikšu vienīgi to, ka pusaudžu gados viņu neieredzēju, jo viņam bija niķis palaist rokas. Gramstīties. Kad sūdzējos mātei, viņa teica, lai nemelšu niekus. Vēlāk piedzima pusmāsa, un, ja līdz šim mums ar māti nebija nekādas mīļās attiecības, tad pēc tam es vispār kā meita pārstāju eksistēt. Mani apģērba, baroja, pieskatīja, lai labi mācos, un tas arī viss. Drīz vien es devos plašajā dzīvē.

Man nekad nav bijuši vectētiņi. Viens gāja bojā karā, vecāmāte tā arī nodzīvoja viena, otrs – arī nebija īstais opaps, lai gan tā viņu dēvēju. Kā teica māte – svešs ir svešs, mums bija pieklājīgas attiecības, bet nekādas tur opīšu un mazmeitiņas mīlināšanās vai čubināšanas.

Tā nu es sēdēju un līdz riebīgām mielēm konstatēju, ka nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu. Es sapratu, kāpēc jaunībā biju, ja tā var teikt, draiska meitene – ķermenis ilgojās pēc mīļuma. Man bija piekrišana, un es to izmantoju. Man bija draugi, arī studiju biedri, bet vienmēr tas beidzās ar uzmākšanos, ja atļāvos būt vāja, meklēju atbalstu, drošību, mierinājumu. Tad es apprecējos, dzima bērni – man ir divas meitas, dzīve ritēja uz priekšu.

Maruta: "Es nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu"

Nu jau meitas lielas. Savā dzīvē. Mēs ar vīru daudz strādājam. Mums ir labas attiecības, bijis jau visādi. Seksuālā dzīve? Ai... nevarētu teikt, ka nav, bet rutīna dara savu. Lielos vilcienos – ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Tomēr... kaut kā ļoti pietrūkst. Nezinu, varbūt to var saukt par uzticēšanos. Esmu pieķērusi sevi pie izjūtas, ka man nepatīk, ka man pieskaras, kad esmu nogurusi. Kādreiz domāju – varbūt gadi... Tovakar sapratu – es baidos no pieskāriena. Man vīrieša pieskāriens nozīmē tikai un vienīgi – aicinājums uz seksu.”
 
Sievieti rada vīrietis
Marutas stāsts nav unikāls. Starp mums dzīvo daudz pieaugušu sieviešu, kas bērnībā nav sajutušas maigu, mīlošu, draudzīgu, atbalstošu tuva vīrieša pieskārienu. Viņas augušas bez tēva, arī brāļu nav bijis, pat ne krusttēva ar asu bārdu, kas satver aiz pleciem un uzspiež uz vaiga slapju buču. Viņas apprecas, izaudzina bērnus, iegūst izglītību, dzīvo, strādā, līdz kādu dienu pēkšņi attopas: manā taktilajā pasaules uztverē ir caurums, nē, īstenībā kosmisks robs! “Tiek uzskatīts, ka vīrietim ir vieglāk noticēt mīlestībai, mīlēt un uzticēties mīlestībā, jo piedzimšanas brīdī zēns saņem pasaulē labāko sievieti,” sarunu sāk psiholoģe, personības attīstības trenere, virtuālā Psiholoģijas ateljē www.olgaorlova.lv autore Olga Orlova. “Turpretī meitene, nākot pasaulē, labāko vīrieti nesastop.

Psiholoģe Olga Orlova.

Psiholoģe Olga Orlova.

Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kā tēvs kontaktējas ar jaundzimušo mazuli. Tas, kā vīrietis pieskaras bērnam, uzrunā un rotaļājas, būtiski atšķiras no sievietes komunikācijas ar mazuli. To var novērot situācijās, kad vienkopus sapulcējušās vairākas ģimenes. Kad sievietes tērzē, viņām līdzās bērni rāmi rotaļājas. Tad viņas nolemj aiziet uz virtuvi kaut ko pagatavot, un ar bērniem paliek vīrieši. Jau pēc dažām minūtēm bērni skrien, kliedz, met kūleņus, spēlē paslēpes. Tādos gadījumos sievietes pārmetoši saka: “Tu ko, nevari ar viņu mierīgi paspēlēties?” Tur jau tā lieta, ka nevar. Vīrieši savā pirmatnējā būtībā grib cīnīties, uzvarēt, izrādīt varonību. Sacensību, asu kustību, piedzīvojumu veidā viņi bērnu pasaulē ienes vīrišķības elementu. Tāpēc – kad tēvs pret meitu izturas kā pret sievieti, viņā tiek ielikta laimīgas sievietes likteņa programma. Slavenā Krievijas mākslas vingrotāju trenere Irina Vinere, kuras audzēkne ir arī politiķe Alīna Kabajeva, četrdesmit gadus trenējot sportistes un lieliski pārzinot meiteņu psiholoģiju, saka, ka meitenes jau bērnībā ir sievietes. Respektīvi, meitene jebkurā vecumā ir gandrīz izveidojusies sieviete, bet vīrieši līdz pat sirmam vecumam savā ziņā ir bērni. Sievišķība neparādās pusaudžu vecumā, tā eksistē vienmēr, vienīgi ir dažāda. Un tikai paši tuvākie dzimtas vīrieši – tēvs, vectēvi, brāļi, onkuļi – spēj aktivizēt meitenē sievišķību, kas bez mijiedarbības ar vīrišķo pasauli nespēj izpausties,” skaidro psiholoģe, uzsverot, ka labvēlīgos apstākļos meitene augot trenējas sievišķībā. “Mūsu kultūrā pieņemts, ka sievietei visu dzīvi vai vismaz noteiktā laikposmā ir viens, nevis daudzi vīrieši. Līdz ar to milzīga loma monogāmijas ieaudzināšanā ir tieši dzimtas vīriešiem. Meitene iemācās būt sievišķīga un vienlaikus neseksuāla. Jo sievišķība nav tikai seksualitāte! Ir sievietes, kas ar grūtībām atturas flirtēt burtiski ar katru vīrieti. Viņām koķetērija, draisks flirts un sievišķība ir viens un tas pats. Patiesībā tas ir attīstības traucējums. Sievietē eksistē vairāki arhetipiskie modeļi – viens no tiem sengrieķu mitoloģiskās mīlestības dievietes Afrodītes, ko dēvē arī par Veneru. Kad es savām klientēm jautāju, kurai grieķu dievietei viņas līdzinās, nereti atskan Afrodītes vārds. Afrodīte iedvesmoja savu vīru, kalēju Hēfaistu radīt skaistus mākslas darbus, kas bez sievišķās enerģijas bija tikai amatnieks. Tomēr Afrodīte ir pieejama sieviete, kas nevienam nesaka nē, viņa patīk visiem, un arī viņai visi patīk. Ne velti seksuāli transmisīvās slimības dēvē par veneriskām. Tātad – lai pieaugušā dzīvē praktizētu nobriedušu sievišķību, meitenei bērnībā jāiegūst ciešas mijiedarbības pieredze ar mīlošiem vīriešiem. Tad viņa pratīs būt sieviete, kas savas seksuālās vibrācijas raida tam vīrietim, kas viņai ir piemērots. Par nožēlu mēdz būt vīrieši, tostarp tēvi, kas pakļauj bērnus savām seksuālajām interesēm, bet tā jau ir cita tēma. Tāpēc ļoti svarīgi, lai vecāki apzinātos, cik liela nozīme meitenes dzīvē ir vīriešu klātbūtnei. Var jau sacīt, ka senos laikos neviens pie psihologiem negāja un neiedziļinājās niansēs, kā audzināt meitas, bet viņas – nekas, izauga. Jā, taisnība, tomēr jāņem vērā, ka tā bija patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm nekādu citu vēlmju, kā vienīgi izpildīt vīra vēlmes, nedrīkstēja būt. Mūsdienās sievietes loma sabiedrībā ir mainījusies, tāpēc mēs varam turpināt audzināt meitas, kā pagadās, bet varat to izdarīt gudri un prasmīgi.”

Maruta: "Es nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu"

Tuvumu zaudējot
“Neviena dzīva būtne – ne cilvēks, ne dzīvnieks – nevar izaugt bez pieskārieniem,” turpina psiholoģe Olga Orlova. “Otrais pasaules karš dzīvi bija izārdījis pa vīlēm – Eiropa pildījās ar vecākus zaudējušiem bērniem, kas nonāca zīdaiņu patversmēs vai bāreņu namos. Mazuļi tika rūpīgi aprūpēti un labi baroti, bet nebija neviena, kas viņus paņemtu rokās. Drīz vien atklājās, ka šie bērni attīstībā atpaliek, lai gan bija piedzimuši pilnīgi veseli. Iemesls bija emocionālu un fizisku attiecību deficīts. 1945. gadā amerikāņu psihoanalītiķis Renē Špics psihisko un somatisko traucējumu kopumam deva nosaukumu – hospitālisma sindroms. “Tajā brīdī, kad cilvēks sajūt otra pieskārienu, ar viņu notiek kaut kas mums līdz galam nezināms, bet ļoti svarīgs. Tas nozīmē: ja vēlaties, lai jūs ieskauj tuvi cilvēki un jūsu attiecības attīstās, ir jāievēro trīs nosacījumi – jāpieskaras, jāskatās acīs un jāuzklausa. Tie ir trīs vaļi, uz kuriem turas attiecības, no kuriem fiziskais kontakts ir pirmajā vietā. Uzdodiet sev jautājumu: kā pagāja šis rīts, cik reižu es palūkojos uz dzīvesbiedru, bērniem, cik reižu mūsu skatieni sastapās? Vai, dodoties katrs savās ikdienas gaitās, mēs nobučojām viens otru? Ja atbilde ir negatīva, arī nākotnes prognoze nav pozitīva,” brīdina izaugsmes trenere. Mūsdienu rietumu civilizācijai raksturīga distancēšanās. “Palūkojieties, kā Rietumeiropas valstīs cilvēki stāv rindā. Ja gadās pietuvoties otram, cilvēki satraucas. Cilvēki ievēro saskarsmes attālumu, kas ir vismaz izstieptas rokas attālumā. Tomēr, pārāk aizraujoties ar personisko telpu, mēs sākam zaudēt cilvēciska tuvuma un fiziskā kontakta vērtību. Jo tālāk uz austrumiem, jo tuvāki cilvēki. Piemēram, Gruzijā vīrieši satiekoties apkampjas un sabučojas – tas notiek pavisam dabiski, pat ja cilvēki ir tikušies dienu iepriekš. Izņemot atsevišķas subkultūras un mākslinieku vidi, pie mums tā nav pieņemts.” Viens no iemesliem, kāpēc rietumos netiek veicināta fiziskā saskarsme, ir individuālisma uzplaukums. Rietumos cilvēki tiecas atdalīties no kopējās masas, izcelties, nevis piederēt pie grupas, savu rīcību motivējot ar individuālās identitātes meklējumiem. Tie, kas vēlas piederēt pie grupas, būt vieni no daudziem, daudz vieglāk pieskaras viens otram. Turpretī meklētāji, pasaules izzinātāji augstu vērtē personisko brīvību. Un tomēr... Neatkarīgi no tā, pie kādas kultūras cilvēks pieder, viņa dziļākā būtība nemainās. Mēs jūtamies labāk, ja viens otru noglāstām. Jo mazāks bērns, jo grūtāk viņam izdzīvot bez pieskārieniem. Zīdaini ieskauj glāsti un pieskārieni, bet, līdzko cilvēks paaugas un nostājas uz kājām, ar katru nākamo soli pieskārienu skaits sarūk. Reizēm pieaugušie ir tā paguruši, ka, pārnākot no darba, negrib fiziski saskarties ar bērnu. Tomēr pieskāriens ir neizsmeļams enerģijas avots ikvienā vecumā. Ja bērns pieaugušo mīlestību ir saņēmis dažādas intensitātes daudzveidīgos pieskārienos – maigos, rotaļīgos, sirsnīgos, reizēm spēcīgos, bērns jūt, ka ir vajadzīgs šai pasaulei. Bērns saprot, ka ar viņu viss ir kārtībā, viņš jūtas aizsargāts un iegūst pārliecību par sevi, spēju droši turēties uz Zemes. Ja šī sajūta nav iegūta bērnībā, vēlāk jau pieauguša cilvēka dzīvē drošību un pašpārliecību ir grūti atgūt. Tajā līmenī, kādā to bērnā ieliek vecāki un tuvinieki, to nespēj atjaunot neviens, pat visizcilākais psihologs.”
 
Tas, kurš paņems aiz rokas...
Protams, tagad nav jādomā: “Ak tā... Tātad – viss zaudēts.” Visu var labot tieši tagad!” Olga Orlova mierina. “Ir jāpraktizē pieskārieni, kas pieaugušam cilvēkam vajadzīgi ne mazāk kā bērnam. Tomēr tie ir nedaudz citādi. Daļa cilvēku augstu vērtē ķermeniskus pārdzīvojumus. Piemēram, ir ļaudis, kas mīl strādāt līdz sviedriem. Tūkstošiem cilvēku skrien maratonu, piedalās velobraukšanas sacensībās. Kāpēc mūsdienās tik populāras ir masāžas? Tas ir ķermeņa sauciens pēc saskarsmes ar otru. Masāžu cienītāji zina, cik ļoti tās atjauno, uzlabo noskaņojumu, rada vēlēšanos dzīvot. Vēlmē nodarboties ar sportu ir kaut kas līdzīgs, jo tā saistīta ar iespēju intensīvi just. Sportošanas blakusefekts ir veselība un labs izskats. Tā nu aiz fiziskās formas uzlabošanas izkārtnes cilvēki gūst baudu,” saka psiholoģe. Kāpēc tik bieži dāmu, kuras apmeklē trenažieru zāles, un viņu treneru starpā izveidojas mīlas romāni? Tie apliecina fiziskās mijiedarbības augsto vērtību. “Treneris ir cilvēks, kurš izraisa ķermeniskus pārdzīvojumus, tāpēc viņā ir grūti neiemīlēties. Gudri treneri prot izdarīt tā, ka viņus ciena, novērtē un mīl, bet ar savām klientēm saglabā neitrālas, pozitīvas attiecības. Tas jāprot! Tas ir stāsts par to, kā vīrieši un sievietes mācās uzvesties neseksuāli, atrodoties viens otram fiziski tuvu. Ir cilvēki, kas ikvienu fizisku pieskārienu interpretē kā seksuālu. Tikai liels izmisums un smaga pagātnes pieredze liek cilvēkam mesties intīmos piedzīvojumos, līdzko rodas kaut mazākais mājiens. Seksuālā negausība, sāta trūkums saistīts ar to, ka kādreiz bērnībā cilvēks nav iemācījies saskarties ar otru tāpat vien, bez seksuāla zemteksta.”

Maruta: "Es nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu"

Neseksuāla tuvība ir jāattīsta un jāveicina, turpina speciāliste. Pat tad, ja jums ar partneri ir ilgstoša seksuālo attiecību pieredze. “Neseksuāli pieskārieni ir intīmas tuvības pamats, jo ar tiem mūsu attiecības vienmēr sākas. Pieskārienu pasaule ir ļoti bagātīga! Ciešs, sakļaujošs apskāviens, emocionāla mešanās ap kaklu, gaistošs, it kā nejaušs pieskāriens. Kad vīrietis piedāvā sievietei mēteli, paver viņas priekšā durvis, izņem no rokām iepirkumu saini, abi tikpat kā nesaskaras, bet komunikācija ir ķermeniski piesātināta. Ir sievietes, kas vīriem taisa manikīru un skuj bārdu. Sociālajos tīklos bērns uz jautājumu, kas ir mīlestība, atbildēja: “Tā ir tad, kas vectēvs lako vecmāmiņas kāju nagus, jo pati viņa nespēj pieliekties.” Publiskās vietās kādreiz pavērojiet, kā cilvēki pieskaras viens otram. Ja pāris, esot sabiedrībā, nejauši saskaras, viņi pieskārienā pakavējas kādu sekundi ilgāk, nekā nepieciešams. Tas liecina par noturīgām attiecībām un otrādi. Dažreiz vīrieši žēlojas, ka sieviete neizrāda interesi par seksu. Tad lūk, padoms: jo vairāk neseksuālu pieskārienu vīrietis dāvās sievietei, jo patīkamāka būs abu seksuālā tuvība. Kad sieviete sapņo, lai viņu nēsā uz rokām, viņa ilgojas pēc pieskārieniem. Tā nav metafora. Seksologi saka: “Jūsu vakara sekss sākas no rīta.” Brīdī, kad brokastojot sastopas jūsu skatieni, kad jūs maigi notraušat pūku no viņas vaiga. Ne vienmēr jāskūpstās līdz elpas trūkumam! Sievietes žēlojas, ka vīrieši ikvienu pieskārienu uztver kā seksa priekšspēli – gluži kā dzērāji, kas ēdienu uzlūko tikai kā uzkodu. Reizēm viņas ignorē negaidītu, strauju, varbūt nedaudz parupju vīrieša pieskārienu, bet uz pieskārienu ir jāatbild. Reiz pie spāņu mākslinieka Pablo Pikaso piesteidzās sieviete un teica: “Es jūs dievinu! Mani tā sajūsmināja jūsu portrets, ka es nenocietos – piegāju un noskūpstīju.” “Un ko? Vai tas atbildēja uz skūpstu?” pajautāja Pikaso. Sieviete samulsa: “Nē, tā bija glezna...”  “Tad tas nebija mans portrets,” nosmēja mākslinieks. Kad sievietes vai vīrieši mokās greizsirdībā, prātojot, kā noturēt mīļoto, viņi neapjauš, ka attiecību recepte ir gaužām vienkārša. Pieskarieties viens otram, un jūsu starpā būs gan uzticība, gan lielisks sekss! Amerikāņi viens otram bieži saka: “Es tevi mīlu.” Patiesībā skaļie vārdi ir pieskāriena aizvietotājs. Mēs mīlestību varam izpaust ar kustību un pieskārienu – uz pasaules nav neviena, kas nesaprastu senāko cilvēces komunikācijas veidu. Saskaršanās kultūra pastāvīgi ir jākopj. Dzīve nav ideāla – tā no mums prasa nepārtrauktu saņemšanos, saraušanos – mēs gribam vienu, bet darām ko citu. Cilvēki pat paši nemana, cik saspringuši ir. Ikviens ģimenes ārsts vai homeopāts to pateiks. Tāpēc piepildiet dienu ar dažāda rakstura un intensitātes pieskārieniem! Kāpēc sievietes manikīra laikā ir tik pļāpīgas? Tāpēc, ka tas, kurš paņems aiz rokas... Iespējams, ka manikīra meistare ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tik ilgi tur jūsu roku. Ja vien jūs ar mīļoto nestaigājat, sadevušies rokās. Ja tā – tas ir lieliski! Dažreiz mums gribas paņemt pie rokas jau pieaugušo bērnu. Ir tik patīkami sajust viņa roku. Es zinu kādu pāri, kas sadodas rokās, braucot automašīnā. Lai izbaudītu otra tuvumu, ne vienmēr vajadzīgs sekss uz aizmugurējā sēdekļa. Kāpēc čigānietes paņem un tur mūsu roku? Viņas padara mūs bezpalīdzīgas. Plaukstās ir daudz nervu galu, un tās ir jutīgākas par citām ķermeņa zonām.”
 
Maigums dara brīnumus!
“Ir kāds noslēpums, kas spēj mūs padarīt mierīgus, normālus un atpūtušos,” paziņo psiholoģe. “Guliet kopā! Lūk, tā! Ne visi to prot – tas jāiemācās. Reizēm cilvēki saspringti strādā un zaudē seksuālu interesi viens par otru, bet viņu attiecības izdzīvo, pateicoties tuvībai, kas nezūd, guļot kopā. Cilvēki neapzinās, cik svarīgi ir gulēt kopā. Pēc pozām, kādās cilvēki guļ, iespējams noteikt, kas notiek viņu starpā. Ja attiecībās ir pārrāvums, bet ne viens, ne otrs to vēl īsti neapjauš, miegā attālums starp abiem palielinās – kaut par milimetru, un tomēr. Šīs pazīmes parādās daudz agrāk par šķiršanās drāmu. Es reizēm klientiem jautāju: “Ja jums piedāvātu astoņas stundas pavadīt pasaules labākajā klīnikā, kur visgudrākie ārsti izmeklētu un atjaunotu jūsu organismu, vai jūs piekristu uz to doties?” Visi atbild apstiprinoši. Tad es saku: “Jums tā jau ir – vienkārši ejiet laikus gulēt. Miegā jūsu organisms pats to visu dara.” Guļot blakus tuvam cilvēkam, mēs psiholoģiski atjaunojamies, iegūstam aizsardzību un saglabājam augstu pašvērtējumu. Ja guļat šķirti, varat pamēģināt pavadīt nakti kopā. Sākt nekad nav par vēlu. Blakus gulēšana ir labs veids, kā uzlabot miega kvalitāti vai pat tikt galā ar bezmiegu, jo mums visiem ir ritmi, kas savā starpā rezonē un saskaņojas,” sola Olga Orlova, mudinot: glāstiet, mīliet, skūpstieties, dažādojiet pieskārienus, un arī dzīve kļūs krāšņāka!
Bet izskaņā kāds saistošs fakts. Pirms simts gadiem zinātnieki pētīja siseņus. Vieni nesasniedza normālu izmēru, turpretī otri bija lieli, ātri kustējās un sekmīgi sagādāja sev barību. Izrādījās, ka abi veidi pieder pie vienas sugas, tikai pirmie ir vienpatņi. Toreiz pētnieki izdarīja ko neparastu – divas stundas glāstīja vientuļo siseni, līdz to izdevās pārvērst par bara kukaini. Nieka siseņa organismā paaugstinājās serotonīna līmenis, tāpēc mainījās viņa uzvedība. Lūk, zinātnisks apstiprinājums – maigums dara brīnumus.
 
Ne tikai meitām, arī dēliem nepieciešams vīrišķais pieskāriens
Izaugsmes trenere Olga Orlova atgādina – ne mazāk būtiska loma vīrišķai enerģētikai ir arī zēnu attīstībā. “Pirmais vīrietis, ko sastop mazs zēns, ir viņa tēvs, seko vectēvi, brāļi. Ir traģiski, ja sieviete saka: “Es bērnu dzemdēju sev – man neviens nav vajadzīgs.” Sieviete nekādi nespēj imitēt vīrieša uzvedības modeli, bet bērna pilnvērtīgai attīstībai vajadzīgi abu dzimumu modeļi. Sieviete spēj izaudzināt maigu un uzmanīgu dēlu, bet viņa nespēj ielikt viņā apņēmību, atbildību, drosmi – aktualizēt permanenti vīrišķās īpašības. Līdzko zēns paaugas, tēvs ar viņu sāk rotaļīgu cīņu. Tieši šī naivā spēle veido vīrišķīgas uzvedības programmas. Ciešs apkampiens, rokasspiediens, kas tā patīk maziem puikām, ir vīriešu pasaules daļa. Mans kolēģis, kurš strādā ar problemātiskiem dažādu vecumu zēniem, nodarbību sāk ar to, ka māca puikām pareizi paspiest roku. Kad zēni paaugas, viņi salīdzina bicepsus, mēra spēkus. Harmoniskai zēna attīstībai vajadzīgs varoņa arhetips, ko caur pieskārieniem var nodot tikai vīrietis.”

Maruta: "Es nepazīstu vīrieša neseksuālu pieskārienu"

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS