Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Mode

"Kā tām sievietēm pašām nav neērti?" turpinās diskusijas par musulmaņu pludmales modi (96)

 
09.oktobris 2016  06:03

Burkini – visu augumu nosedzošs peldkostīms, kuru nēsā musulmaņu sievietes, ir izraisījis vētru ūdensglāzē. Kopš Francijā sākās pingpongs ap hidrokostīmam līdzīgo, piederību pie islāma demonstrējošo tērpu, cilvēki kā traki plosās, gan sociālajos tīklos, gan protestējot Eiropas pilsētu ielās, gan komentējot rakstus par musulmaņu pludmales modi portālā kasjauns.lv.

"Kā tām sievietēm pašām nav neērti?" turpinās diskusijas par musulmaņu pludmales modi

Tracis sākās, kad piecpadsmit Francijas municipalitātes ieviesa aizliegumu pludmalēs nēsāt burkini. Valsts padome atcēla specifiskā tērpa nēsāšanas aizliegumu. Tomēr vairākas kūrortpilsētas ignorēja augstākās administratīvās tiesas instances lēmumu un turpināja trenkāt cieši tērpušās sievietes, liekot viņām izģērbties. Amatpersonas norādīja, ka aizliegtais tērps “uzkrītoši parāda piederību pie reliģijas laikā, kad Francija un dievnami ir teroristu uzbrukumu mērķis”. Burkini pretinieki atsaucas uz jūlijā notikušo uzbrukumu, kad islāma ekstrēmists Bastīlijas dienā Nicā noslepkavoja 85 cilvēkus. Divpadsmit dienas vēlāk džihādisti pie Ruānas noslepkavoja katoļu priesteri. Turpretī aizlieguma pretinieki uzskata, ka tas ir populistisks triks un cilvēktiesību pārkāpums, kas var uzkurināt saspīlējumu.

Debates par to, vai tērps ir reliģisks simbols, kas var radīt apdraudējumu, un vai tam ir vieta sekulārajā pasaulē, turpinās.
 
 
Viedokļi internetā
 Apslēpts ķermenis un atkailināšanās
•    Ar apģērbu mēs demonstrējam savus pasaules uzskatus, attieksmi, dažreiz agresiju un miermīlīgos nodomus, vēlmi iekļauties noteiktā kultūrā. Vēl necik sen – pirms gadiem trīsdesmit pieciem – sabiedrība vērsās pret sievietēm, kuras atļāvās nēsāt kleitu virs ceļgala vai apspīlētas džinsu bikses, krekliņu, kas atsedza vēderu. Padomju laikos bija visādas biedru tiesas, partijas nodaļas un dēļi, pie kuriem piesprauda to fotogrāfijas, kuri apkaunoja sabiedrību. Pagājušā gadsimta vidū mūsu valstī sievietes nēsāja pelēku, maisveidīgu apģērbu, brūnas zeķes, garās apakšbikses. Neviena sieviete pat nedomāja doties uz pludmali mazā, apaļumus knapi nosedzošā peldkostīmā. Mēs neredzam, kas cilvēkam ir galvā, bet redzam, kas mugurā, un mēs to uztveram tieši un saasināti.
 
•    Tas tikai nozīmē, ka daudzām sievietēm vairs nebūs iespējas peldēties. Jo kādam tas šķiet neērti. Un nav jau runa tikai par vietējām, ir taču arī tūristes.
 
•    Pareizi dara, ka aizliedz, jo jāievēro tās valsts tradīcijas, kurā esat. Piemēram, Dubaijā peldkostīmos var atrasties tikai speciālās pludmalēs, bet miņukos iziet uz ielas ir bīstami. Pamēģiniet Turcijā vai Marokā pastaigāties īsos šortiņos! Tātad, kad nemusulmaņi brauc uz musulmaņu zemēm, viņiem jāievēro vietējās tradīcijas, bet musulmaņiem Eiropā nav?
 
•    Ne tikai musulmanietes nēsā tādas drēbes pludmalēs – ir cilvēki ar ādas problēmām, kas nedrīkst sauļot visu ķermeni, ādas vēža kandidāti vai izdzīvojušie. Bet tiem, kam tauku blāķi karājas vai celulīts ļum, vispār būtu obligāti jānēsā ķermeni nosedzošs apģērbs.
 
•    Cik tas būtu pretīgi, ja man blakus šitāds lupatu maiss peldētu...
 
 
•    Ak, tad burkini nedrīkst! Bet transvestīti var ģērbties kā papagaiļi, izkrāsoties, uzvilkt augstpapēžu kurpes, un viss ir kārtībā. Visādi agresīvu subkultūru pārstāvji var ģērbties, kā ienāk prātā, notetovēties ar nacisma simboliku, uzkārt kaklā sātanisma simboliku, un mums viss ir labi. Tikko viena dāmīte ieradās Holivudas rautā ar kailām krūtīm un pliku vēderu pēdējā grūtniecības mēnesī. Tad jau viņa arī būtu jāsoda. Un kur nu vēl visādas kardašjanveidīgās pliknes, kas savu ķermeni demonstrē sociālajos tīklos.
 
•    Tas ir ļoti nekaunīgi – pēc visa, kas Francijā noticis, demonstrēt islāma atribūtiku vietā, kur cilvēki atpūšas. Nevienam normālam eiropietim nenāk prātā iet šortos vai peldkostīmā mošejā vai baznīcā. Kā tām sievietēm pašām nav neērti, kā nav kauns. Tas peldkostīms tik klaji demonstrē pārākumu un “mēs jūs nicinām”, “mums nospļauties uz jūsu paražām” politiku, ka kļūst baisi, cik patiesībā apdraudēti mēs muļķa labsirdīgie vientieši – Eiropas humānismu sasūkušies – esam. Šiem cilvēkiem – islāma ticīgajiem – taču viss ir vienalga – viņi mūs iznīcinās, pakļaus, uzspridzinās un ne aci nepamirkšķinās.
 
•    Kā melns, piegulošs apģērbs var sabiedēt vai radīt draudus? Vulgārus bikini, atkailinātas krūtis, piegulošas vīriešu peldbikses mēs pieņemam, bet neitrālu tumšu kleitu – ne. Kāpēc? Ir pilnīgi skaidrs, ka nekādu spridzekli zem šā tērpa nevar noslēpt, un, ja gribētu, tad atnestu lielā, pītā pludmales somā. Senos laikos Eiropas pludmalēs ne sieviete, ne vīrieši nedrīkstēja staigāt kaili – peldkostīmi līdzinājās šiem hidrokostīmiem. Palūkojieties vecās fotogrāfijās, kā cilvēki sauļojās Rīgas Jūrmalā. Nebrīnīšos, ja pēc gadiem desmit šāda mode atgriezīsies. Tas viss ir tikai uztveres jautājums.
 
•    Nekas, nekas, drīz mēs visi tādos peldkostīmos staigāsim. Islāms. izskatās, beigās uzvarēs. un Velbeka literārais pareģojums, ka Francijā tiek iedibināts šariata likumu un varu pārņem musulmaņu brālība, piepildīsies. Drīz mums te valdīs Mohamedi – pār tiem, kas nebūs uzspridzināti vai salikti cietumos. Tad mēs varēsim staigāt paltrakos ar zemu noliektām galvām. Māciet, māmiņas, saviem bērniem arābu valodu un krājiet melnos palagus – noderēs!
 
 
Lupatas nevienu neapdraud
"Kā tām sievietēm pašām nav neērti?" turpinās diskusijas par musulmaņu pludmales modi

Leons Taivāns, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors:

– Lupatas nevienu nevar apdraudēt, un šahīda jostu zem tām noslēpt nevar. Ja reliģiskā pārliecība liek cilvēkam nēsāt konkrētu apģērbu, tad mēģinājums to aizliegt ir cilvēktiesību pārkāpums. Cits skatījums ir antropoloģisks. Reliģiskie aizliegumi ir veidojušies gadsimtu ilgas pieredzes gaitā, un tiem ir noteikta funkcija. Eiropa sevi uzskata par kristīgu, lai gan nekā kristīga tajā nav. Turklāt kristietības saknes meklējamas Tuvajos Austrumos. Islāma un kristietības kultūrā ir daudz līdzību un vairākos jautājumos identisks skatījums, jo cilvēces pieredze ir vienāda. Pārlieka atkailināšanās un seksuālo fantāziju rosināšana ir graujoša reprodukcijai, jo, notrulinoties receptoriem, dzimstība samazinās. Rietumu doma, ka seksosim un tāpēc dzims vairāk bērnu, ir aplama. Otrādi – cilvēku skaits samazināsies. Burkini peldkostīms ir tieši saistīts ar dzimumdzīves kontroli un uztur augstu dzimstību. Vēršanās pret musulmaņu tērpu nozīmē pretošanos islāma ticīgo augstajai dzimstībai, mēģinot viņus padarīt tādus kā eiropieši. Ir jāsaprot, ka Francijā notiek jauna veida pilsoņu karš, kas nebeigsies, kamēr musulmaņi neņems virsroku. Tas ir divu kopienu karš – vietējo pret imigrantiem. Tas, kas notiek kūrortpilsētu pludmalēs, vērtējams kā franču varas iestāžu – policijas, slepenpolicijas un armijas – nemākulīga, histēriska pretošanās imigrācijai. Galvenā problēma, ja runājam par karu, ir humānie uzstādījumi un likumi, kas prasa kapitulēt ienācēju priekšā. Karš vairs nav tāds kā agrāk, kad klajā laukā satikās divi karapulki. Ir pienācis hibrīdkara laiks, pie kura pieder kiberkarš, cilvēku ietekmēšana – zombēšana, karš pilsētā, terorisms. Turklāt mūsdienu karš nenozīmē pastāvīgu karadarbību – miera periodi var ilgt gadiem.
 
Francija nav tā, par ko izliekas
"Kā tām sievietēm pašām nav neērti?" turpinās diskusijas par musulmaņu pludmales modi

Andris Geidāns, vēstures pētnieks, ceļotājs, pieņēmis islāma ticību:

– Demokrātijas pamata uzstādījums ir personas brīvība – katrs var izvēlēties, kā uzvesties un ko nēsāt. Kāpēc šajā gadījumā Francijas kūrortpilsētas mēģina regulēt musulmaņu sieviešu apģērba tradīcijas? Pie islāmam piederīgie nav vienīgie, kam nav pieņemama atkailināšanās. Arī pareizticīgie, katoļi, vecticībnieki un jūdaisti publiskās vietās neizģērbjas. Tas nozīmē, ka aizliegums ir selektīvs. Šī situācija Francijā ir briedusi pusotru gadsimtu un izriet no agresīvas koloniālās politikas Alžīrijā un Marokā, kas noteiktā sabiedrības daļā ir uzturējusi analfabētismu. Tas, kas notiek kūrortpilsētu pludmalēs, ir postkoloniālisma seku mazākā, redzamā daļa. Francijas problēmu slānis ir tik biezs, ka reakcija uz sieviešu apģērbu pludmalēs ir tikai dzirkstele, kas lec laukā no ugunskura. Tā nav parādība, kas eksistētu pati par sevi. Francijā ir geto rajoni, nevienlīdzība, sociālie nemieri. Francija nav valsts ar skaistu seju, kā to attēlo medijos, tās realitāte ir pavisam citāda. Ja aizliegums nēsāt burkini ir atbilde uz Francijas pašas radītajām problēmām, tad Francija kā valsts ir beigusies. Mums, latviešiem, no šīs nejēdzīgās problemātikas vajadzētu distancēties, saglabājot skaidru skatījumu un tolerantu attieksmi pret dažādām kultūrām. Saūda Arābijā, Ēģiptē, Marokā, Tunisijā iebraucējiem nepieprasa mainīt ģērbšanās tradīcijas. Vienīgais incidents, kas nāk prātā, notika Ēģiptē, Hurgadā, kad dažas sievietes gar piekrasti pastaigājās bikini peldkostīmos. Daži vietējie to uztvēra kā izaicinājumu un izvaroja sievietes. Pludmalēs ir norādes, vai tajās vēlams uzturēties bikini peldkostīmā vai ne. Piemēram, Ēģiptē ir atsevišķas pludmales zonas vietējiem un ārzemniekiem. Tas tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji, kas uzskata, ka pārlieka atkailināšanās ir nepiedienīga, pludmalē ierodas kopā ar ģimeni. Arī latviešu sievietes 20. gadsimta sākumā pludmalē neatkailinājās. Vēl piecdesmitajos gados peldkostīmi diezgan pamatīgi nosedza ķermeni, un tikai astoņdesmitajos tie kļuva aizvien sīkāki. Postmodernajā hiperbrīvības okeānā mēs esam ieniruši pavisam nesen. Mūsu vecvecāku un vecāku skatījums uz to, kāds apģērbs ir vai nav korekts, atšķiras no mūsējā, bet mēs taču nesakām, ka viņi ir kaut kādi atpakaļrāpuļi. Mēs varam eksistēt tik ilgi, kamēr viens otru cienām.
 
Baiļu avots nepazūd
"Kā tām sievietēm pašām nav neērti?" turpinās diskusijas par musulmaņu pludmales modi

Aivita Putniņa, sociālantropoloģe:

– Arī Latvijā diskutē, vai atļaut musulmaņu sievietēm nēsāt parandžas vai ne, lai gan hidžābu jeb galvas un ķermeņa apklāšanu pie mums praktizē tikai latvietes, kas pārgājušas islāma ticībā, nevis atbraucējas. Burkini vai gara kleita nekādi nenorāda uz agresiju – jautājums ir par to, kā sabiedrība uztver apģērbu, kādas nozīmes mēģina tam piedēvēt. Noteikta ģērbšanās koda ievērošana un atklāta seja nepadara atrašanos telpā drošāku. Tas drīzāk saistīts ar aizspriedumiem un to, cik komfortabli jūtamies. Piemēram, ieraugot romu tautības cilvēkus, kāds neviļus atkāpsies un piespiedīs tuvāk somiņu, lai gan koši ģērbušās sievietes mūs nekādi neapdraud. Ķermeņa robežas, ko mēs novelkam ar apģērbu, laika gaitā mainās. Piemēram, 20. gadsimta sākumā sabiedrībā nebija pieņemts atkailināt ceļgalus un elkoņus. Vēl senāk tērps nosedza arī potītes. Ir noteiktas sabiedrības grupas, kuru vēlmi neatkailināties mēs respektējam. Arī mūķenes peldoties nevelk bikini. Ja esi izģērbies, kāpēc tu gribi, lai arī citi, kas tev blakus, ir kaili? Aizliegt burkini ir vieglākais risinājums, kas pirmajā mirklī ļauj samazināt bailes, bet risku neizskauž un situāciju nerisina. Līdztekus aizliegumiem sociālajos tīklos ceļo instrukcijas, kā rīkoties un palīdzēt cilvēkiem, ja musulmaņu tradīcijās tērptam cilvēkam publiskā telpā kāds uzmācas vai dara pāri. Cilvēcības izrādīšana ir labākais līdzeklis pret bailēm.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto:  Shutterstock, Edijs Pālens/LETA, Ieva Čīka/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS