migla
Laika ziņas: Rīga 0°C. migla
DA vējš 19 m/s
trešdiena, 2014.g. 26. novembris 09:28
Vārda dienas: Sebastians, Konrāds, Sebastijans
Jaunumi

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture (6)

 
15.oktobris 2011  08:23

Kādreiz striptīzs varēja apvienot seksuālu izrādīšanos un šaržu, aukstasinīgu erotiku un asprātīgu bakhanālisku humoru. Striptīzs varēja būt mežonīgs, patriotisks, negodbijīgs, vulgārs, izsmalcināts, sentimentāls un graujošs – reizēm arī viss vienā.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Bet tā ir striptīza vēsture. Mūsdienās striptīzdejotājām jāstrādā tikai dzeramnaudas dēļ.

Neviens nepateiks, kad un kā īsti sākās fascinējošais stāsts par ķircinošo izģērbšanos. Profesionālā sievišķīgā kaitēšanās sāka savu raibo un pretrunīgo karjeru ar to, ka varonīgi kāpa uz skatuves vodeviļas vai varietē izrādēs. Šajā laikmetā dzīvoja striptīza zvaigznes – mākslinieciskas, radošas personības, kas aiz sevis atstāja krītošai komētas astei līdzīgas krāšņas atmiņas.

Striptīzs dzīvoja no ugunsnedroša atļaušanās, neatkarības un seksuālas ziņkāres maisījuma, kas ļāva tam degt un sildīt. Plašākā kultūras nozīmē šis meiteņu šovs ar izģērbšanos bija paradokss – tas piedāvāja sievietēm viņu beztiesiskajā vēsturē nelielu devu neatkarības, prasot par to sevi pārdot kā bildi, uz ko citi skatās.

Sākotnēji tas tā turpinājās arī striptīza klubos, līdz notika apvērsums. Daudzi par tā cēloni uzskata tā sauktās klēpja dejas rašanos. Pirmoreiz tā parādījās Ņujorkas klubos 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Klubiem vairs nevajadzēja maksāt dejotājām par viņu darbu, jo to ar lielāko prieku izdarīja viņu klienti – viņi bija laimīgi piedāvāt dejotājām dāsnas dzeramnaudas, lai tikai tās sniegtu viņiem privāto priekšnesumu. Bieži vien klēpja dejas ietvēra seksuālu berzēšanos klienta klēpī un viņa novešanu līdz orgasmam.

Ķircināšanās māksla? Neviens vairs tā to nesauks. Robeža starp erotiku un pornogrāfiju vairs nav atšķirama. Mūsdienu striptīzdejotājas strādā par dzeramnaudām. Viņu izģērbšanās parasti saistīta ar dejām uz galda vai klēpja dejām, kur viņas iztiek gandrīz bez kādas radošas pieejas tērpos un rekvizītos. Senais ķircinošās izģērbšanās moments ir tikpat kā apdzisis, tāpat kā striptīza zvaigznes... Striptīzs vairs nav māksla – tas ir darbs.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Seksa dievietes striptīzs pazemē

Viena no seksuālākajām seno laiku dievietēm bija babiloniešu un asīriešu auglības, seksa un kara dieve Ištara, kuru dēvēja par dievu kurtizāni, jo viņas kults bija saistīts ar sakrālo prostitūciju. Slavenākais Senās Divupes jeb Mezopotāmijas mīts par Ištaru vēsta, kā viņa nolaidās pazemē, mirušo valstībā. Kādā jaukā dienā viņa dauzījās pie pazemes vārtiem un pieprasīja vārtsargam tos atvērt, draudot salauzt durvis un piecelt mirušos.

Pārbijies vārtu sargs aizskrēja ziņot par dievišķo huligāni pazemes valdniecei Ereškigalai, kas bija Ištaras miesīga māsa un neprātīgi saniknojās par šo vizīti.

Vēlāk viņa apdomājās un ļāva ielaist Ištaru saskaņā ar senajiem likumiem. Tā nu sargs veda dievieti cauri pazemes valstības septiņiem vārtiem, un katros vārtos viņai nācās atstāt kādu savu apģērba gabalu vai rotu.

Galu galā Ištara nonāca Ereškigalas priekšā pavisam kaila un neaizsargāta un nikna metās māsai virsū, bet viņa pavēlēja dievieti ieslēgt pilī un uzlaida tai 60 slimības! Pēc šīs māsām tik draudzīgās tikšanās virszemē bez Ištaras visa dzīve pamira – nekas vairs nevairojās. Galu galā Ištara atgriezās uz zemes – turklāt visos septiņos vārtos saņēma atpakaļ savas mantas.

Šis mīts ar izģērbšanos varētu būt pirmais pieturas punkts stāstā par striptīza vēsturi, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi pētnieki tajā saskata avotu arī kādai kristiešu leģendai. Ne velti saka: Bībelē var atrast visu! Tiešām – ir atsauce arī uz kaut ko līdzīgu striptīzam. Jaunajā Derībā minēts, ka ķēniņa Hēroda dzimšanas dienā viņam dejas priekšnesumu sniedza viņa mirušā brāļa sievas Hērodijas meita Salome. Viņas deja Hērodam tik ļoti patika, ka tas zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko tā lūgs. Meitene, mātes samācīta, esot palūgusi Jāņa Kristītāja galvu bļodā, un Hērodam nelabprāt arī nācās savu solījumu uz vietas izpildīt.

Tādējādi kristiešu tradīcijā Salome kļuva par bīstamas sievišķīgās pavedināšanas ikonu, īpaši uzsverot viņas erotiskās dejas spēku. Vēlākos Bībeles grozījumos pat parādās šā priekšnesuma nosaukums – Septiņu plīvuru deja.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Salome un Septiņu plīvuru deja

Taču iespējams arī, ka Salomes Septiņu plīvuru deja pirmoreiz minēta skandalozā angļu rakstnieka Oskara Vailda lugā Salome (1891). Vailds piešķīra Salomei liktenīgās sievietes nokrāsu – lugā tā izjūt perversu iekāri pret Jāni Kristītāju, un, kad tas nicinoši atraida viņas jūtas, Salome panāk tā nāvi. Finālā Salome paceļ viņa nocirsto galvu un noskūpsta to. Luga kopš paša sākuma bija skandālu apvīta – Anglijā to uz 40 gadiem aizliedza rādīt, tāpēc pirmos gadus lugu izrādīja franču valodā Parīzē. Vairāki pētnieki uzskata, ka Oskars Vailds ar Salomi ir mūsdienu striptīza teorētiskais pamatlicējs.

1906. gadā kanādiešu dejotāja Moda Alena, pamatojoties uz Vailda lugu, iestudēja priekšnesumu Salomes vīzija, ar ko debitēja Vīnē. Viņas Septiņu plīvuru dejas erotiskā versija kļuva pasaulslavena, viņa pat iemantoja iesauku Salomes dejotāja. 1908. gadā viņa ar joni ieņēma Angliju, sniedzot gada laikā aptuveni 250 izrāžu pa visu valsti.

Bet desmit gadus vēlāk Moda Alena tika ierauta apmelojuma lietā – kāds britu politiķis rakstā Klitora kults minēja, ka to skatītāju vidū, kas apmeklēja viņas privātos Salomes dejas priekšnesumus, bijuši vīrieši un sievietes ar seksuālām īpatnībām. Turklāt šie cilvēki Pirmā pasaules kara laikā bijuši vāciešu Melnajā grāmatā, kas bija paredzēta šantāžai spiegošanas labā. Dejotāja iesūdzēja politiķi tiesā, bet zaudēja prāvu – lielākoties tāpēc, ka prese viņu neatbalstīja, zākājot par seksuāli izvirtušu sievieti (šķiet, viņa bija lesbiete).

1905. gadā Drēzdenē notika viencēliena operas Salome pirmizrāde, kuru bija sarakstījis Rihards Štrauss pēc Vailda lugas motīviem. Tās austrumnieciski pavedinošā Septiņu plīvuru deja, kas ilgst 7–9 minūtes, kļuva ne tikai par operas naglu, bet vēlāk arī tika bieži citēta vodeviļās, filmās un parodiju burleskās. Daudzi 20. gadsimta mākslas kritiķi bija patiesās šausmās, ka no operdziedātājām tiek prasītas ne vien dziedātājas un aktrises dotības, bet arī striptīzdejotājas spējas! Lai izpildītu Salomes lomu, soprāndziedātājai tiešām bija vajadzīga gan primabalerīnas graciozitāte, gan liela mākslinieciska uzdrīkstēšanās. Parasti operdziedātājas Septiņu plīvuru dejā izlīdzējās ar dublierēm, citas varonīgi nometa plīvurus, paliekot miesaskrāsas trikotērpā. Tikai dažas uzdrīkstējās finālā izģērbties kailas, līdz ar to nodrošinot sev vietu operas vēsturē: amerikāņu soprāni Katrīna Malfitano un Marija Jūinga, kā arī pavisam nesen pazīstamā somu dziedātāja Karita Matila. Līdz pat šai dienai Salome ir slavenākais, ja ne vienīgais, striptīza gadījums uz operas skatuves.

Viens no pavedinošākajiem Septiņu plīvuru dejas piemēriem kino ir Holivudas zvaigznes Ritas Heivortes deja filmā Salome (1953), kuras laikā viņa nomet sešus krāsainus plīvurus, paliekot caurspīdīgā miesaskrāsas kleitā. Aktrises biogrāfijā teikts, ka šīs erotiskās dejas filmēšana bijis visgrūtākais uzdevums viņas karjerā – dubli vajadzēja atkārtot neskaitāmas reizes. Rita Heivorte kino vēsturē iegājusi arī ar visoriģinālāko striptīzu – novelkot vienīgi melnos, garos cimdus filmā Džilda (1946).

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Saniknotās bites deja

Atgriežoties pie iespējamajiem mūsdienu striptīza iedvesmas avotiem, vērts pieminēt arī Bites jeb Lapsenes deju, kas bija Ēģiptes un Ziemeļāfrikas dejotāju – gavazī – repertuārā. Gavazī bija čigāniskas izcelsmes dejotājas, kas uzstājās parasti ielās, bet viņas varēja uzaicināt arī privāti.

Viņas bieži izmantoja kastaņetes un vēderdejas elementus. Bites deja bija paredzēta tikai dejošanai privātā lokā sava provokatīvā rakstura dēļ. Dejotāja šajā priekšnesumā rada ilūziju, ka viņas drēbēs ir ieķērusies bite vai lapsene; viņa cenšas to izpurināt no apģērba, kad tas neizdodas, sāk panikot un dejot aizvien ātrāk, raujot nost sev drēbes, lai tikai tā neiedzeltu. Eiropā pirmās ziņas par šo deju nonāca 19. gadsimtā caur franču kolonizatoriem. Viens no pirmajiem eiropiešiem, šīs dejas aculieciniekiem, bija franču rakstnieks Gistavs Flobērs, kurš jaunībā apceļoja Austrumus. Kairā viņš ar draugu viesojās pie gavazī dejotājas Kučukhanimas, kas pēc tam, kad bija viesus apmierinājusi augšstāva buduārā, sniedza arī deju priekšnesumus.

Otrā vakarā Flobērs viņai pieprasīja Bites deju, ko viņa ne visai labprāt arī izpildīja. Finālā nosvīdusi un aizelsusies Kučukhanima atkrita turku dīvānā un, kā rakstīja Flobērs, “uzvilka līdz kaklam savas milzīgās baltās bikses”.

Dejotājas izklaidētājas kopš seniem laikiem bija arī austrumu galmos un harēmos. Arī Senajā Grieķijā bija dejotājas, akrobātes un muzikantes, kuras sauca par auletrīdām jeb flautas meitenēm, oficiāli viņas skaitījās viena no prostitūtu šķirām. Flautas meitenes kailas dejoja erotiskas dejas vīriešu publikai.

Leģenda vēsta, ka 6. gadsimtā līdzīga kurtizānes un aktrises karjera pirms laulībām ar Bizantijas imperatoru Justiniānu bijusi arī ietekmīgajai ķeizarienei un pareizticīgo svētajai Teodorai, kura bija dzimusi grieķiete. Teodora kļuvusi populāra ar mīta Leda un gulbis attēlojumu: viņa izģērbusies tiktāl, cik likums atļāvis, un nogūlusies uz muguras.

Tad klienti izkaisījuši miežus viņas klēpī, un dažas zosis tos uzlasījušas ar knābjiem. Lai varētu Teodoru apprecēt, Justiniāns pat mainīja likumu, kas iepriekš aizliedza augstdzimušiem precēt aktrisi vai aktrises meitu.

Vēlāk dejas ar izģērbšanos aktīvi apkaroja kristīgā baznīca, aizliedzot kailuma eksponēšanu ar likumu. Kā tas tika ievērots, ir cits jautājums, tomēr nav saglabājušās liecības, ka kaut kas līdzīgs būtu bijis viduslaiku Eiropā.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Kaila sieviete var nolādēt

Atšķirībā no baznīcas seni tautu ticējumi vēsta, ka sievietes izģērbšanās reizēm tomēr var efektīvi nostrādāt sabiedrības labā.

Seno romiešu pētnieks un filozofs Plīnijs Vecākais savā slavenajā darbā Dabas vēsture, kur tas apkopoja visus sava laika zināšanu sasniegumus, pieminējis arī īpašās spējas, ko sieviete iegūst izģērbjoties. Piemēram, viņš raksta, ka sieviete, kurai ir menstruācijas un kura atkailinās, spēj aizbaidīt vētru ar krusu, virpuļviesuļus un zibeņošanu.

Ja viņa kaila iet apkārt labības laukam, tārpi, kāpuri un kukaiņi nokrīt nost no labības vārpām. Taču, ja viņa kaut kam pieskaras, tas kļūst skābs, piemēram, vīns vai gaļa, bet sēklas būs neauglīgas un augi novītīs. Pat ja sievietei nav menstruāciju, viņa izģērbdamās spēj nomierināt vētru jūrā. (Un tas nemaz nav domāts pārnestā nozīmē.)

Savukārt Balkānu tautu folklorā teikts, kas jādara, ja lietus pārāk ieildzis. Sievietēm jāieskrien labības laukos un jāpaceļ savi svārki, lai nobiedētu dievus un apturētu lietu. Tik atšķirīgas tautas – īri un ķīnieši – ticēja, ka sievietes, paceļot savus svārkus, spēj aizdzīt prom ienaidniekus. Vēl 1977. gadā Īrijas avīze The Irish Times ziņoja, ka kādā potenciāli bīstamā situācijā, kur sievietei draudējuši vairāki vīrieši, viņa to novērsusi, parādot uzbrucējiem savus dzimumorgānus.

Āfrikā vēl mūsdienās tic lāstam, ko sieviete var uzlikt izģērbjoties. Tas pamatojas priekšstatā, ka viņa ir tā, kas dod dzīvību un var arī to atņemt. Šis lāsts tiek lietots tikai ārkārtējos gadījumos, un vīrietis, kas tam tiek pakļauts, tiek uzskatīts par mirušu. Neviens viņam negatavos ēst, neprecēsies ar viņu, neviens ar viņu vispār nekontaktēsies un no viņa neko nepirks. Šādā veidā iespējams nolādēt arī svešzemniekus – viņi paliks impotenti vai cietīs no kāda cita liela ļaunuma.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Mulenrūža un citas franču tradīcijas

Lai gan pats termins striptīzs ir radies no angļu valodas (strip – izģērbties, tease – ķircināt) un pirmoreiz fiksēts tikai 1932. gadā, sieviešu izģērbšanās mūzikas pavadījumā, lai izklaidētu un pavedinātu vīriešus, Eiropā eksistēja vismaz jau dažus gadsimtus. Viens no senākajiem mūsdienīgas izpratnes striptīza aprakstiem saglabājies franču literatūrā – anonīma marķīza atmiņās (1707), kur aprakstītas kādas aristokrātu un operdziedātāju galantās viesības ar medībām, spēlēm un muzicēšanu trīs dienu garumā. “Trešā diena, veltīta ballei un dejām, tika izmantota visizsmalcinātākajai izklaidei, lai uzjautrinātu vīriešus.

Viņu acīm tika sniegta iespēja redzēt visus jaukumus, ko daba spēj piedāvāt, un, ja labi veidotas jaunas dāmas patīkamā āriene ir spējīga modināt vēlēšanos, tad var teikt, ka mūsu prinči izbaudīja visus mīlas jaukumus. Dejotājas, lai iepriecinātu savus mīļākos vēl vairāk, nometa savas drēbes un dejoja pilnīgi kailas visjaukākos uznācienus un baletus. Viens no prinčiem pasūtīja burvīgu mūziku, un tikai mīļākajiem bija atļauts vērot šos priekšnesumus.”

Ar citu vērienu un bez lieka galantuma protostriptīzs izvērsās Parīzes Mulenrūžā 19. gadsimta beigās. Mulenrūžs plaši pazīstams kā kankāna dzimšanas vieta. Sākotnēji ieviesta kā trakulīga kurtizāņu deja, kankāns attīstījās par veselu muzikālu izrādi, kas veicināja kabarē rašanos visā Eiropā. Lai gan kankānu īsti nevar uzskatīt par dejošanu ar izģērbšanos, tomēr tolaik to uztvēra kā piedauzības kalngalu, jo dejotājas valkāja tiem laikiem ekstravagantu apakšveļu un kontrastējošas melnas zeķes, ko arī nekautrējās demonstrēt, paceļot un vēcinot svārkus visādos veidos, tostarp noliecās un, pārmetušas svārkus pār galvu, atsedza skatītājiem savu dibenu.

Īpaši slavena ar to bija dejotāja, ko sauca par La Gulu jeb Rīmu, jo viņa mēdza pakampt apmeklētāju glāzes un ātri iztukšot to saturu, lai kas arī tas būtu. La Gulu dejojot varēja ar purngalu nocelt vīrieša cepuri no galvas un, paceļot svārkus, bieži demonstrēja savu apakšbikšu dibenu, kas bija izšūts ar sarkanu sirdi.

Kankāna dejotājas, iespējams, ieviesa mūsdienu striptīza aspektus – speciāli izcelta apakšveļa un aizliegums klientiem viņas skart (par to varēja dabūt kankāna spērienu), ja vien, protams, viņas pašas tiem neuzbāzās. Tas, ka viņas būtu dejojušas bez apakšbiksēm, ir mīts. Mulenrūžā pat bija stingrs vadības noteikums, ka viņas nedrīkst dejot apakšbiksēs, kuru gali nav cieši savilkti.

Tomēr daudzi uzskata, ka tieši Mulenrūžā notika pirmais striptīzs, kad 1893. gadā kādā nakts pasākumā, ko bija organizējuši Parīzes studenti, izvērsās improvizēts modeļu skaistuma konkurss. Tā laikā modele ar pseidonīmu Mona izģērbās pavisam kaila, par ko viņu arestēja un piesprieda naudas sodu 100 franku apmērā. Citi vēstures pētnieki par pirmo mūsdienu striptīzu nosaukuši Blusas meklēšanu – šajā Parīzes šova priekšnesumā aktrise lēnām novilka apģērba gabalu pēc gabala, meklējot ...blusu!

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Mata Hari un Žozefīne Beikere

20. gadsimta sākumā Parīzē valdīja vairākas spilgtas striptīza zvaigznes. Vispirms to iekaroja dāņu dejotāja Mata Hari, kas vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā, tika sodīta ar nāvi kā vācu spiedze. Mata Hari savaldzināja parīziešus ar savām eksotiskajām dejām un to, ka atklāti izrādīja savu ķermeni neizvēlīgā, koķetā stilā. Viņas visslavenākais uzvedums bija pakāpeniska izģērbšanās, līdz viņa palika tikai dārgakmeņiem izrotātā krūšturī un ar dažām rotām. Bez krūštura Mata Hari tikpat kā neuzstājās, jo kautrējās, ka viņas krūtis ir mazas.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Parīzē sākās afroamerikāņu dejotājas Žozefīnes Beikeres ēra – viņa bija pirmā melnā amerikāniete, kas kļuva par pasaules mēroga šovu zvaigzni. Bronzas Venera, Melnā pērle, Kreolu dieviete – tās bija tikai dažas no viņas cildinošajām iesaukām. Žozefīnes stils bija erotiskas dejas ar afrikāņu etnisko piesitienu, kuras viņa izpildīja tikpat kā kaila. Viena no viņas firmas zīmēm bija Mežonīgā deja, ko viņa dejoja, piesegta tikai ar virteni mākslīgo banānu ap gurniem. Vēlāk viņas šovos bieži vien asistēja tās mīlule, gepards Čikita ar briljantu kakla siksnu, kuras lielākā laime bija pasprukt vaļā un doties uz orķestra bedri terorizēt mūziķus. Šovam tas vienmēr piešķīra īpaši satraucošu niansi.

Amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs Žozefīni sauca par “vissensacionālāko sievieti, kas vien redzēta”. Franču detektīvromānu autors Žoržs Simenons, kas bija viens no viņas daudzajiem mīļākajiem, saistībā ar Beikeres radīto bumu kādā Parīzes žurnālā publicēja viņas slavinājumu: “Šis ir, bez šaubām, pasaulē visslavenākais dibens. Tam jābūt vienīgajam dibenam, kas kļuvis par kulta centru. Un tas ir visur, uz nošu lapām, žurnālu vākiem, izlīmēts plakātos uz visām pilsētas sienām, tāpēc ka tas ir vienīgais dibens, kas smejas! ..un visvairāk iekārotais.. tā tvirtie, jaukie apveidi, tā juteklīgās trīsas un mežonīgās konvulsijas. Tas eksistē atsevišķi, ar savu paša dzīvi.”

19. gadsimta sešdesmitajos gados Parīzē par striptīza centru kļuva kabarē Le Crazy Horse jeb Mežonīgais zirgs, kurā notika šovi ar pilnīgi kailām dejotājām. Tas ir populārs arī mūsdienās, pateicoties tam, ka to apmeklē daudzas Holivudas zvaigznes un citas slavenības.

Londonas striptīza vējdzirnavas
Britiem par interesantāko epizodi striptīza vēsturē jāpateicas kādai bagātai un ekscentriskai atraitnei – Lorai Hendersonei, kura 1931. gadā Londonā nodibināja Vindmilas teātri (Vējdzirnavu teātri). Tajā laikā Anglijā bija cenzūras likums, kas teātros aizliedza kustēties kailiem aktieriem, jo tas izskatījās rupji. Hendersone šo likumu neievēroja, pirmoreiz ieviešot Anglijā kailu dzīvo statuju priekšnesumus. Slavenās Vindmilas meitenes veidoja nekustīgas dzīvu kailo statuju grupas, piemēram, Sarkanie indiāņi, Nāras, Britānija u. c.

Vēlāk tika izmantotas dažādas asprātīgas ierīces, ar kuru palīdzību varēja statujas griezt riņķī, modelēm paliekot nekustīgām. Milzīgi spalvu vēdekļi bija vēl viens paņēmiens, kā neievērot likumu. Kailā dejotāja kustējās vēdekļu aizsegā, bet priekšnesuma beigās atkailinājās un īsu brīdi nekustīgi ļāva sevi aplūkot. Lai viņa varētu noiet no skatuves – kustēties ir nepieklājīgi! –, tika nolaists priekškars vai aptumšotas skatuves gaismas. Vindmilas meitenēm bija tik lieli panākumi, ka viņas sāka kopēt citi Londonas teātri.

“Mēs esam vienmēr atvērti!” ar šo moto Vindmilas teātris izcēlās atkal, Otrā pasaules kara laikā, kad visi citi teātri piespiedu kārtā slēdza savas durvis 1939. gada 4.–16. septembrī. Vindmilas meitenes uzstājās visu kara laiku, pat drausmīgās Londonas bombardēšanas (fašistu operācija Blitz) laikā no 1940. gada 7. septembra līdz 1941. gada 10. maijam. Lora Hendersone, kuras vienīgais dēls bija kritis Pirmajā pasaules karā, saskatīja šajā solī savu cīņas iespēju pret vācu ienaidniekiem.

Briti, kas izsenis slaveni ar savu slēgto klubu kultūru, 1958. gadā atklāja arī pirmo tikai biedriem paredzēto striptīza klubu Raymond Revuebar. Sešdesmitajos gados likumi kļuva pielaidīgāki, un sākās striptīza klubu bums Londonas Soho rajonā, bet Īstendas krogos uzstājās toplesa go-go dejotājas. Septiņdesmitajos gados šeit striptīza dejotājām izveidojās tradīcija savākt no kroga apmeklētājiem dzeramnaudas alus kausā pirms katras uzstāšanās.

Striptīzs. Pretrunīgā meiteņu šova vēsture

Mazā Ēģipte saceļ skandālu Ņujorkā

1893. gadā striptīzs nonāca arī ASV – vēderdejas veidā. Pasaules izstādē Čikāgā dejotāja Mazā Ēģipte (īstajā vārdā Ašea Veba) iepazīstināja publiku ar Tuvo Austrumu vēderdeju, kas tā laika amerikāņiem šķita šokējoša. Seksīgo vēdera tricināšanu un apļošanu viņi iesauca par Hutči-Kutči. Pēc trim gadiem Mazā Ēģipte nonāca avīžu pirmajās lapās pēc tam, kad bija dejojusi dižmanīgu vecpuišu ballītē Ņujorkā, kurai dejotājas sāncense bija uzsūtījusi tikumības policiju, iestāstot, ka Mazā Ēģipte tur dejos kaila. Dejotāju arestēja, bet pēc tam atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ – viņa uzstājās platās austrumnieku biksēs. Pēc skandāla viņu angažēja kāda burleskas trupa, kur viņa nopelnīja 500 dolāru pa vakaru.
Burlesku – muzikālo komēdiju – teātri Amerikā kļuva par pirmajām striptīza mājvietām.

Līdzās komiķiem tur aizvien lielāku nozīmi ieguva sieviešu kailums: sākumā aktrises tikai demonstrēja savu augumu dziedot un dejojot, taču pakāpeniski viņas nomainīja striptīza dejotājas. Periodu starp džeza laikmetu un seksuālo revolūciju (20.–60. gadi) dēvē par striptīza zelta laikmetu, jo amerikāņiem tā kļuva par tautas izklaidi, ko varēja vērot visā valstī: burlesku teātros, naktsklubos, vodeviļās, karnevālos, gadatirgos un citur.

1932. gadā Amerikā bija slavenas vismaz 150 striptīza dejotājas. Viena no lielākajām zvaigznēm bija Sallija Randa, kas palikusi visu laiku visslavenākā Vēdekļa dejas izpildītāja. Tajā kā rekvizītus striptīzdejotāja izmanto divus milzīgus strausa spalvu vēdekļus, ar kuriem darbojas tā, lai ik pa brīdim kļūtu redzams viņas kailais augums. Sallija ieviesa Burbuļa deju, kurā izmantoja milzīgu caurspīdīgu bumbu, lai demonstrētu interesantas, erotiskas pozas.
Trīsdesmito un četrdesmito gadu slavenība bija arī Džipsi Roza Lī, kuru dēvēja par literāro striptīza dejotāju, jo tā bija pazīstama ar savām asprātīgajām replikām.

“Ja kādu lietu ir vērts darīt, to vērts darīt lēnām, ļoti lēnām,” Amerikas Roze mēdza teikt, liekot publikai smieties, kamēr viņa izģērbās. Neraugoties uz ļoti lēno strādāšanu, viņa nopelnīja 2000 dolāru nedēļā! Savukārt piecdesmito gadu zvaigzne Lilī Sentsīra ķircināja auditoriju ar otrādo striptīzu (pavedinoši uzvelkot apģērbu atpakaļ), mazgāšanos vannā ar milzum daudz ziepju burbuļiem vai izliekoties mīlējamies ar īstu papagaili.

Sešdesmitajos gados radās go-go dejotājas, kas izklaidēja publiku diskotēkās. Tas sākās nejauši, kad Ņujorkā kādā bārā sievietes sāka kāpt uz galdiem un dejot tvistu. 1964. gadā Kerola Doda Sanfrancisko Kondora klubā sāka go-go dejošanu ar kailām krūtīm (pēc tam kad bija implantējusi silikona polsterus to palielināšanai). Viņa kļuva par slavenāko go-go dejotāju un nostrādāja Kondora klubā 22 gadus.

Dejas uz galda, ap stieni un klēpī
Dejas uz galda vai bāra letes nāca modē, kad 2000. gadā kino ekrānos parādījās Holivudas romantiskā komēdija Neglītais Koijots, kuras darbība risinās reālā Ņujorkas bārā Coyote Ugly Saloon. Daudzi Ņujorkas bāri sāka aktīvi iedrošināt sievietes kāpt uz bāra letes un izklaidēties pašām un izklaidēt citus. Bārs Hogs & Heifers mudināja viņas piemiņai par deju atstāt savus krūšturus, piekarinātus pie griestiem. Galda dejotājas reputāciju iemantoja vairākas slavenības: miljonāru mantinieces Parisa un Nikija Hiltones, aktrise Kima Ketrela, romāna Sekss un lielpilsēta autore Kendaisa Bušnela u. c.

Mūsdienu striptīzā valda dejas ap stieni, kuru uzvaras gājiens sākās Kanādā. Klubiem, kuros tika praktizēta šī izklaide, bija tādi ienākumi, ka tie kļuva par ekonomikas plaukstošāko nozari. Starptautiskas korporācijas eksportēja kanādiešu striptīzu uz Ziemeļameriku, Lielbritāniju, Centrālo Eiropu, Krieviju, Austrāliju un citurieni. Paralēli striptīzam ap stieni ir arī fitnesa dejas ap stieni – visnotaļ cienījams sporta veids, kurā notiek starptautiskas sacensības. Tā saknes meklējamas ķīniešu stieņa akrobātikā, kam nav nekāda sakara ar erotiku.

Klēpja deja, kas pirmoreiz tika piekopta septiņdesmitajos gados Ņujorkas Melodijas teātrī, kardināli mainīja striptīza principus: dejotāja nonāca tiešā kontaktā ar klientiem, ko tur dēvēja par publikas piedalīšanos. Nākamajos desmit gados Sanfrancisko Brāļu Mičelu Ofarelas teātris iedibināja striptīza normu, kas tagad ir visos klubos, – klienti par dzeramnaudu var uzaicināt apsēsties klēpī kailas dejotājas. Šī prakse ātri izplatījās, jo klubu īpašniekiem tas bija izdevīgi – viņi varēja maksāt striptīza dejotājām mazākas algas vai nemaksāt vispār.

Tiesa, radās problēmas no likuma viedokļa, un daudzviet tieša kontakta klēpju dejas ir aizliegtas, pieļaujot tās tikai ļoti mazā attālumā no klienta ķermeņa, tāpat arī stingri nosakot, cik daudz un vai vispār klients drīkst pieskarties dejotājai. Klienta orgasms ir biežs klēpju deju sasniegums, un tad jau rodas jautājums, vai striptīza klubiem vajadzīgas publikas izklaides vai seksa iestādes licence?

Menstruālais cikls un peļņa
2007. gadā tika veikts kāds jancīgs pētījums par striptīza dejotājām, kas ieguva Ig Nobela prēmiju ekonomikā. Tā ir Nobela prēmijas parodija, kas tiek piešķirta nenopietniem zinātnes atklājumiem, kas liek cilvēkiem vispirms smieties, pēc tam padomāt. Šajā gadījumā 60 dienas tika pētītas 18 striptīza dejotāju (kā citi pētnieki to apskaustu!) dzeramnaudas saistībā ar viņu menstruālo ciklu. Pētnieki secināja, ka dejotājas nopelnīja vislielākās dzeramnaudas ovulācijas laikā (auglīgākais cikla periods), bet vismazākās – menstruāciju dienās. Stundas samaksa šajos periodos atšķīrās par aptuveni 30 dolāriem.

Savukārt dejotājas, kas lietoja hormonālās pretapaugļošanās tabletes, kopumā vispār nopelnīja mazāk. Pētnieki to izskaidroja ar cilvēka hormoniem – acīmredzot sievietes kaut kā liek manīt vīriešiem par savu auglīguma stāvokli.

Bet vai tas ir svarīgi laikmetā, kad striptīzs vairs nav tikai meiteņu šovs? Kurš gan nezina slavenos čipendeilus, un kura sevi cienoša līgava vecmeitu ballītē iztiek bez vīriešu striptīza? Kopš septiņdesmitajiem gadiem aizvien populārāki kļuvuši vīrieši striptīza dejotāji, kā arī abi dzimumu dejotāji, kas uzstājas geju, lesbiešu, transvestītu un tamlīdzīgai publikai, kas pirms tam jau darbojās pagrīdes klubos. Te nu ir mūsu seksuālā evolūcija.

Sofija Tenīse, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Shutterstock, Bulls Press.






Komentāru noteikumi