19.februāris 2012
06:56

Duetā ar Ēriku Hānbergu Jānis Ķuzulis vada Omulību klubiņa pasākumus, kas reizi mēnesī notiek Rīgas Latviešu biedrības namā. Kā teic Jānis, Omulību klubiņš bijis tāds negaidīts bērns. Ērikam, kuru Jānis pazīst jau 30 gadus (Ķuzulis Rakstnieku savienībā kūrējis saimnieciskās lietas, un Ēriks vienubrīd bijis priekšsēdētāja vietnieks) iepatikušies Jāņa anekdotiskie stāstījumi par rakstniekiem, un viņš teicis – uzraksti.

Ķuzulis atbildējis – nē. Pirmkārt, viņam neesot rakstnieka talanta, otrkārt, viņš devis solījumu nerakstīt agrākajam Rakstnieku savienības vadītājam Gunāram Priedem. Vairāki tehniskie darbinieki bija neveiksmīgi sākuši rakstīt, un no viņiem vairs nebija lielas jēgas – ne viņi rakstnieki, ne tehniskie darbinieki.

Tad abi vienojušies, ka Jānis stāstīs, bet Ēriks rakstīs. Tā tapa grāmata „Omulības”, kas 2003. gada maijā Ērika Hānberga 70 gadu jubilejā tika prezentēta. Jānis Ķuzulis gan šajā pasākumā nepiedalījās, jo pie daktera Valda Zatlera mainīja ceļgalus. Tomēr prezentācija izdevusies veiksmīga, un radās ideja regulāri veidot līdzīgus pasākumus. Tagad katrā Omulību klubiņa sesijā uzstājas viens vēstītājs, kas stāsta reāli notikušus piedzīvojumus. Protams, ar humoru.

Spēle pēc noteikumiem

Bija pieredze pasākuma vadīšanā?

Nē. Atceros tikai vienu gadījumu. Kad mācījos Celtniecības tehnikumā, ar kādu čali vinnējām konferansjē konkursā, jo pārsteidzām publiku ar saviem fiziskajiem dotumiem. Viņš bija ļoti garš, bet es – īss. Protams, kaut kāds artistiskums man piemīt, jo bez tā es nevarētu iztikt sportā. Iespējams, kaut no manis šajā ziņā ir mantojusi meita Ilze, izpaužoties teātra mākslā.

Daudzus gadus bijāt rokasbumbas tiesnesis. Vai spēles laukums neatgādina skatuvi?

Protams. Tikai tur es nerunāju, bet svilpu. Sacensībās galvenais ir novadīt spēli pēc noteikumiem, un tikai pēc tam – artistiskums. Bet arī tas ir vajadzīgs. Nav labi, ja tiesnesis ir stīvs un nesimpātisks. Skaidrs, tiesājot spēles, es pieradu pie auditorijas – zālē ir vairāki simti vai pat tūkstoši skatītāju.

Kāpēc izvēlējāties rokasbumbu?

Sports mani interesēja jau kopš bērnības, it sevišķi sporta spēles, kur nemitīgi mainās situācijas. Sāku ar basketbolu, vēlāk pievērsos rokasbumbai. Kaut aizspēlējos līdz Latvijas izlasei, nebiju nekāds izcilais spēlētājs. Drīzāk – tāds viduvējs. Toties rokasbumba man tik ļoti patika, ka sāku tiesāt jau kopš agras jaunības. Kad 1969. gadā rokasbumbas spēles sāka tiesāt divi tiesneši ar vienādām tiesībām, mēs apvienojāmies ar Andri Vītolu. Mēs kļuvām par labāko tiesnešu pāri visā Padomju Savienībā. Un tādi bijām 20 gadus. Pārstāju tiesāt 50 gadu vecumā un kādu laiku biju inspektors, kura pārziņā bija tiesnešu uzraudzība. Tagad esmu tikai līdzjutējs.

Kas palicis īpašā atmiņā?

1978. gada pavasaris Kopenhāgenā, kad noritēja pasaules čempionāts rokasbumbā. Abi ar Andri bijām lieliskā formā, mums bija jātiesā spēle par trešo vietu starp Dāniju un Vācijas Demokrātisko Republiku. Diemžēl spēli par pirmo vietu nekādi nevarējām tiesāt, jo tajā par zelta medaļām cīnījās PSRS un Vācijas Federatīvā Republika. Mūsu tiesāto maču translēja daudzās pasaules valstīs, to skatījās 29 miljoni televīzijas skatītāju.

Parasti tiesnešus lamā neobjektīvas tiesāšanas dēļ, bet toreiz ar mums gadījās otrādi. Padomju sporta funkcionāri mūs kritizēja taisnīgas tiesāšanas dēļ. Pirms spēles viņi bija izdomājuši, ka mums noteikti jātiesā par labu dāņiem, jo bija paredzēts, ka finālspēli starp PSRS un VFR tiesās dāņu tiesneši. Funkcionāri nezin kāpēc bija pārliecināti, ka tādā gadījumā dāņu tiesneši tiesās par labu PSRS un padomju komandai būs lielākas iespējas izcīnīt zelta medaļas.

Vēl pirms paša mača, kad jau bijām saģērbušies, koridorā zem tribīnēm manu pārinieku Andri Vītolu pārtvēra PSRS Rokasbumbas federācijas prezidents, iestūma invalīdu tualetē un deva pēdējos norādījumus, kā vajag tiesāt. Jau pirms spēles mēs bijām nolēmuši, ka mūsu tiesāšanu neietekmēs nekādi norādījumi, tāpēc notiesājām, kā nākas, un saņēmām ļoti labas ārvalstu kolēģu atsauksmes. Uzvarēja VDR, bet spēlē par zelta medaļām – VFR komanda. Viss notika mums pēc visliktākā scenārija.

Bija lielas nepatikšanas?

Pēc mēneša mani un Andri izsauca uz Maskavu pie PSRS Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieka Valentīna Siča. Viņš bija ļoti dusmīgs un veltīja mums tādus vārdus, kurus mēs ar Andri atcerēsimies līdz kapa malai kā vislielāko komplimentu.

Viņš teica: “Deviņus gadus esmu bijis PSRS delegācijas vadītājs pasaules čempionātos hokejā. Esmu pārliecināts, ka pasaulē nav objektīvu tiesnešu. Kāda mārrutka dēļ (kakova hrena – krievu val.) jūs gribat būt pirmie?” Tolaik Padomju Savienībā mēs bijām labākais rokasbumbas tiesnešu pāris, un mūs degradēja par ceturto pāri un sūtīja tiesāt nenozīmīgus mačus.

Tā tas turpinājās divus gadus – līdz 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, kur mūs pieteica kā rezervistus. Un tad par mums iestājās Rokasbumbas starptautiskā federācija, kas kategoriski paziņoja – vai nu tiesās Ķuzulis ar Vītolu, vai arī no PSRS neviens netiesās. Tad mums atjaunoja iepriekšējo statusu, un mēs tiesājām Maskavas olimpiskajās spēlēs.

Toreiz tiesāšanai bija kāda priekšrocība – varējāt tikt ārā no PSRS.

Jā, tā bija lieliska iespēja tikt uz ārzemēm. PSRS laikos bija liegts gan vīram, gan sievai vienlaikus izbraukt no valsts, tāpēc Māru nevarēju ņemt līdzi. Reiz dzīvesbiedre atradās Kanādā, bet man bija jādodas tiesāt uz VFR. Šeremtjevo lidostā ar trīcošu sirdi devu pasi un gaidīju, kas nu būs. Mani izglāba padomju bardaks, neviens nepamanīja, ka sieva jau atrodas ārpus Padomju Savienības.

Bija vēl kāds zīmīgs gadījums. Kad 1991. gadā pabeidzu tiesāšanu, ārpus Latvijas nekur nebraucu. 1993. gadā Mārai piešķīra prestižo Herdera prēmiju, un mēs ar abiem bērniem devāmies tai pakaļ. Apsēžoties Vīnes lidostā, es sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad pēkšņi sapratu, ka ir pirmā reize, kad no vienas brīvas zemes esmu ieradies citā.

“Rakstnieku savienība man iedeva sievu un divus bērnus”

Jūs bijāt arī Literatūras fonda vadītājs.

Kad mācījos Celtniecības tehnikumā, mans pasniedzējs arhitektūrā un kursa audzinātājs bija vēlāk labi pazīstamais dramaturgs Gunārs Priede. Kad Gunārs kļuva par Rakstnieku savienības priekšsēdētāju, viņš mani pierunāja nākt uz savienību un kļūt par saimnieciskās daļas vadītāju. Tur nostrādāju piecus gadus, vēlāk kļuvu par Literatūras fonda vadītāju. Manā pārziņā bija arī rakstnieku dzīvojamās mājas būvniecība Vesetas ielā.

Ko darīja Literatūras fonds?

Tā bija organizācija, kas uzņēmās Rakstnieku savienības biedru sociālo aprūpi. Fonds uzturēja rakstnieku poliklīniku, grāmatnīcu un citas ar rakstniecību saistītās iestādes. Finansējumu saņēmām centralizēti no Maskavas, savukārt lielais PSRS Literatūras fonds naudu ieguva no izdevniecībām un preses izdevumiem, kas drukāja literārus darbus. Tur apgrozījās ļoti liela nauda, jo tolaik bija milzīgas grāmatu un preses izdevumu tirāžas.

Gadījās, ka rakstnieki no fonda aizņēmās naudu savām privātajām vajadzībām. Atceros, reiz pie manis ieradās kolēģis no Kaukāza, Azerbaidžānas Litfonda vadītājs. Pļāpājām manā kabinetā, līdz ienāca kāds rakstnieks un pateica, ka atnesis aizņēmumu, kuru jau atdevis grāmatvedībā. Azerbaidžānis ļoti brīnījās: “Kā tā?! Pie jums rakstnieki atdod naudu?! Pie mums, kā paņem, tā sveiki!”

Rakstniekiem bija arī Jaunrades nams Dubultos.

Tas nebija mūsu, bet Vissavienības uzņēmums. Ja kāds vietējais rakstnieks vēlējās dabūt numuru Dubultu Jaunrades namā, mums tas bija jāsaskaņo ar Maskavu. Pēc vietām bija ļoti liels pieprasījums no visas Savienības. It sevišķi vasarā, kad daudzi vēlējās atpūsties pie jūras. Daudziem krieviem atbraukt uz Jūrmalu bija tas pats, kas mums – uz Parīzi.

Vasarās Jaunrades namā uzturējās lielākoties maskavieši, kas ieradās izklaidēties. Viņi vēlējās gan sevi parādīt, gan uz citiem paskatīties. Interesanti, ka liela nozīme bija arī konkrētam stāvam. Jo dižāks rakstnieks vai lielāks činavnieks, jo augstāk atradās viņa numurs.

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Gunārs Priede man pastāstīja kādu kuriozu. Kādudien viņš Jaunrades namā iekāpis liftā ar kādu pižonu, Maskavas ebreju. Gunārs gaidījis, kad maskavietis spiedīs pogu, jo pats dzīvojis pēdējā – devītajā – stāvā. Savukārt maskavietis gaidījis, kad to darīs Gunārs, jo bija nospriedis, ka Priede nevarētu dzīvot augstāk par viņu. Gunārs pēc savas dabas un arī izskata bija ļoti vienkāršs, viņš neiztaisījās par svarīgu personu. Tā viņi brīdi tielējušies, piedāvājot viens otram spiest pogu, līdz Gunārs nospiedis devīto. Maskavietis izbrīnā iepletis acis, jo pats dzīvojis tikai septītajā.

Vai augstākajos stāvos bija labākas telpas?

Nē, tādas pašas. Tur vienīgi bija plašāks skats uz apkārtni. Jaunrades namu radošām vajadzībām izmantoja galvenokārt Baltijas republiku rakstnieki, kas tur tiešām rakstīja, nevis izklaidējās. Bieži viesi bija igauņu rakstnieki, dvīņu brāļi Tūliki. Viņi tik bieži ieradās, ka apkalpojošais personāls visus igauņus iesauca par tūlikiem.

Jūs arī organizējāt rakstnieku bēres.

Divdesmit gados izvadīju aptuveni 150 rakstnieku. Starp citu, tolaik nemaz nebija tik vienkārši izvadīt, jo deficīta problēma skāra arī šo sfēru. Trūka gan zārku, gan apbedījuma vietu. Bija pat izveidojusies rakstnieku rinda pēc brīvas vietas Raiņa kapos.

Starp rakstniekiem biju tāds saimniecisks un tehnisks, tāpēc nereti mani aicināja kā konsultantu arī privātām vajadzībām. Reiz mani palūdza aizbraukt pie Imanta Ziedoņa, jo viņam dūmojot kamīns. Apsolīju palīdzēt, lai gan īsti drošs nejutos. Padomju laikos kamīns tika uzskatīts par buržuāziskās dzīves elementu, tāpēc Celtniecības tehnikumā mums par to nemācīja. Baidījos, ka vēl neizgāžos, bet nē – viss bija kārtībā. Aizbraucu pie dzejnieka un ieraudzīju, ka vienīgais dūmojošā kamīna defekts ir neattaisīts šīberis.

Agrāk rakstniekiem bieži uzdeva jautājumu: “Ko jums ir devusi Rakstnieku savienība?” Tad vieni stāstīja, ka savienība iedevusi dzīvokli, bet citi – ka palīdzējusi publicēties. Atbildot uz šo jautājumu, varu teikt līdzīgi kā Inese Zandere, kura reiz teica, ka Rakstnieku savienība viņai iedevusi vīru. Atnākdama uz jauno autoru apvienību, viņa ieraudzījusi jauno dzejnieku Egilu Zirni, un abi apprecējušies.

Es varu atbildēt līdzīgi: “Rakstnieku Savienība man iedeva sievu un divus bērnus.” Rakstnieku savienībā sāku strādāt 1973. gadā. Nākamajā gadā uz savienību atnāca strādāt jauna tehniskā sekretāre Māra Zālīte. Runāja, ka esot daudzsološa dzejniece. Tur arī iepazināmies, 1979. gadā apprecējāmies.

Kur ir, tur rodas

Agrāk jūsu ģimenē bija viena sabiedrībā pazīstama persona – sieva Māra. Tagad situācija ir paplašinājusies – jūsu meita Ilze guvusi panākumus kā aktrise, turklāt apprecējusies ar visiem labi pazīstamo aktieri Artūru Skrastiņu

Jā, meita mums sagādā vienu pārsteigumu pēc otra. Spoži pabeidza akadēmiju, tad guva panākumus teātrī, sāka vēl dziedāt, apprecējās, un tagad – dvīņi.

Vai apzināti virzījāt viņu uz teātri?

Ne virzījām, ne spiedām. Kad Ilze stājās aktieros, uzņemšanas komisija nemaz nezināja, ka viņa ir Māras Zālītes meita.

Jums ir arī dēls Jānis.

Agrāk viņš bija „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK preses sekretārs, kā arī starptautiskās lidostas „Rīga” valdes loceklis. Tagad viņš ir privātbiznesā. Dēls labi spēlēja basketbolu, tad pārtrauca, jo radās citas intereses. Tagad basketbolā trenējās mazdēls, deviņus gadus vecais Krišjānis. Spēlējot basketbolu, viņam mirdz acis. Mazdēls zina teju visus NBA spēlētājus.
Mūsu ģimene ir draudzīga. Mūsu bērniem – Ilzei un Jānim – ir ļoti labas attiecības. Abu ģimenes kopā sagaidīja Jauno gadu.

Bieži vien vecāki lūdz palīdzību vecvecākiem, lai viņi pieskata mazbērnus. Kā ir jums?

Abiem dvīņiem ir kolosāli vecāki. Cik vien var, Ilze un Artūrs paši ņemas ar mazajiem. Man pat jāatzīst, ka es nebiju tik labs tēvs, kāds tagad ir Artūrs. Viņš ir tik rūpīgs un izdarīgs. Mēs ar dvīnīšiem Emīliju un Maratu vairāk padarbojamies vasarā, kad viņi atrodas mūsu lauku mājās Sēmes pagastā. Protams, abi paņem daudz enerģijas. Kad gadās visu dienu pavadīt ar dvīņiem, ir sajūta, ka no rīta līdz vakaram esmu skaldījis malku. (Smejas.)

Andris Bernāts/Foto: no Jāņa Ķuzuļa un izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva