mākoņains
Laika ziņas: Rīga 2°C. mākoņains
D vējš 20 m/s
svētdiena, 2014.g. 26. oktobris 04:51
Vārda dienas: Kaiva, Amanda, Amanta
Jaunumi

Trīs bērni, savs bizness un puķes matos. Ineses Apses-Apsītes dzīve (20)

 
30.marts 2012  10:50

Zīmolu ligzdas Matka vadītājas Ineses Apses- Apsītes ikdiena ir darbīga un saspringta – jāpaspēj gan čakli pastrādāt, gan tikt galā ar trim resgaļiem. Katrs rīts kā viesulis brāžas pa māju, līdz bērni pa vienam izbirst uz ielas kā odziņas. Tad Inese pošas jaunai dienai un viņas matos uzzied kārtējās puķes.

Zīmolu ligzdas "Matka" vadītāja Inese Apse-Apsīte.

Zīmolu ligzdas "Matka" vadītāja Inese Apse-Apsīte.

Manā dzīvē un personībā ir daudzas nepareizības
Sieviete, trīs bērni (augustā būs ceturtais), darbojas reklāmas nozarē, vēlas runāt par tādu svarīgu tēmu kā valsts tēls un to dara ar drediem un puķēm matos. Nereti par to esmu dabūjusi arī „pa biksēm”, reizēm pat ļoti sāpīgi. Izklausās pilnīgi ārprātīgi, ja par to domā „kastītēs”. Ja par to nedomā „kastītēs”, bet kā par plaukšanu, tad viss ir pareizi. Tomēr tas nebūt nav veids, kā vēlos sev pievērst uzmanību. Es vienkārši tā jūtos, esmu izvēlējusies iet savu dzīves ceļu. Nesaku, kā tā jādzīvo arī citiem.

Svarīga katram sava teritorija, arī smukumlietām. Šī ir Ineses sievišķīgā pasaulīte.

Svarīga katram sava teritorija, arī smukumlietām. Šī ir Ineses sievišķīgā pasaulīte.

Izveidot citus pēc sava ģīmja un līdzības nav iespējams un nevajag

Es nevarētu teikt, ka mani bērni nebrīnās par manu izskatu un dzīves uztveri. Tomēr nekad neesmu centusies uzspiest, lai viņi izskatītos un domātu līdzīgi man. Protams, esmu centusies savai meitiņai izķemmēt matus vai ielikt kādu banti, uzvilkt svārkus. Tad viņa man paziņoja: „Tu iedomājies, ka te esi karaliene?” Sapratu, ka tā nav. Viņa man ir smuka, mīļa, bet viņai patīk ar bračkām spēlēt futbolu. Nav iespējams nevienu padarīt sev līdzīgu. Ikviena dzīve taču ir nozīmīga neatkarīgi no tā, kas tu esi. Galvenais, lai būtu uzstādījums, ka tas, ko dari, tev ir svarīgi.

Inesi vienmēr ir valdzinājušas krāsas.

Inesi vienmēr ir valdzinājušas krāsas.

Noteikti arī skolas pieredze ir veidojusi manu pasaules uztveri

Sākumā gāju kristīgajā skolā. Tad mani no sava veida alternatīvas skolas ielika parastajā. Tā bija katastrofa, grūti bija, bet es izrušinājos. Pēc tam mācījos Japānas kultūras vidusskolā, kur bija pilnīgi cits skatījums uz dzīvi un lietām. Norit pieklājīga ēšanas ceremonija, pēkšņi kāds atraugājas vai nopukājas. Mums tas skaitās bezgala nepieklājīgi. Tur visi klanās un apsveic, ka „vainīgajam” darbojas vēders. Tās ir tādas it kā mazas nianses, bet ļauj saprast, ka viss ir tikai pieņēmums. Tāpat ir ar pareizajiem svārkiem un pareizo frizūru – arī tas ir tikai pieņēmums.

Somu nekad nav par daudz, galvenais, lai tās būtu praktiskas.

Somu nekad nav par daudz, galvenais, lai tās būtu praktiskas.

Kāpēc manos matos ir puķes?

Tā vienkārši ir, es to nespēju izskaidrot. Kādu laiku man patika ap galvu siet lakatus. Sākumā pārdzīvoju, kad cilvēki teica, ka tas man ir tāds izrādīšanās veids. Nevaru pateikt, kāpēc tā ir, vienkārši tā jūtos un viss. Tas ir kaut kur manī, tad nāk uz āru, un es neko daudz  nevaru kontrolēt.
Kad citi skatās uz maniem matiem, tad domā, ka esmu nezin cik pūļu veltījusi, lai tā izskatītos. Patiesība ir citāda – viena bize, otra, satin rullī, ieliek puķes, kas tai dienai aktuālas. Tā kā man ir maz laika, esmu atradusi minimālo programmu, kā savest sevi kārtībā.

Šīs nav rotaslietas, bet gan apģērba sastāvdaļa.

Šīs nav rotaslietas, bet gan apģērba sastāvdaļa.

Varu pievērsties savai miera procedūrai, kad bērni ir aizvadīti uz skolu

Tas ir klusuma brīdis, kas man ļoti svarīgs. Apmēram 20 minūtes, ne vairāk – pabūt ar sevi. Nav svarīgi, vai to sauc par meditāciju, vai kā citādi. Pēc 20 minūšu miera iet vaļā viesuļa otrā daļa – bantes, kleitas, mašīnas atslēgas, telefons. Beidzot varu doties uz biroju radošajā Andrejsalā. Piebraucot pie biroja, jūtu – izsalkums. Kā nu ne, mājās neesmu brokastojusi. Tad ar meitenēm dodamies uz bufeti dzert kafiju vai apelsīnu sulu. Nu gan diena var sākties.

Vienkārši mīļa fotogrāfija ar savu stāstu.

Vienkārši mīļa fotogrāfija ar savu stāstu.

Bērniem skola atrodas netālu, bet viņi nekad neiet bariņā, vienmēr pa vienam

Reiz kāda kolēģe no rīta mani gaida pie mājas, viņai līdzās smēķē kāds vecs vīrs. No mājas iznāk viens bērns un pasveicina manu draudzeni, pēc mirkļa vēl viens – atkal viņu sveicina, bet jau pēc pāris minūtēm „izbirst” trešais un atkal sveicina. Vīrs, kurš stāv netālu no manas draudzenes, uzrunā viņu: „Jūs jau laikam visu māju pazīstat.”

Tādi nu ir šīs mājas noteikumi.

Tādi nu ir šīs mājas noteikumi.

Nesen atskārtu, ka tas, kas mums, pieaugušajiem, šķiet pats par sevi saprotams, tāds nešķiet bērniem

Kādu dienu mēs kopā braucām garām Dailes teātrim, kur bija izlikta izrādes Romeo un Džuljeta afiša. Man bērns prasa: „Mammu, bet kas ir Romeo un Džuljeta?” Man pat prātā nebija ienācis, ka viņš to varētu nezināt. Sameklējām filmu ar Leonardo di Kaprio un visi kopā noskatījāmies.
Neesam vēl nopirkuši ekrānu, tāpēc ar nagliņām piesitam pie sienas kaut ko, kas kalpo par ekrānu, sabīdām mēbeles, lai būtu ērtāk, un visi kopā skatāmies kino. Cenšamies izvēlēties filmas, kas visiem šķiet interesantas. Mūsu kinovakari man gan pārsvarā beidzas tā, ka filmai kaut kur pa vidu absolūtā laimē aizmiegu, un, kad kino beidzies, pārējie mani modina.

Ineses ceļojošās balles kurpes.

Ineses ceļojošās balles kurpes.

Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai teritorijā, kur atrodos, nebūtu lieku trokšņu

Tāpēc mājās televizors novietots bērnu istabā. Pavisam viņiem to atņemt negribu, jo nav jau tā, ka tur tikai slikto rāda. Tomēr mani pārņem šausmas, ja ieeju kādā mājā, kur ģimenes pavarda vietā atrodas televizors. Tā fona skaņa, tā degradē un moka un ir neizturama. Tagad, kad esmu tikusi no tās vaļā, saprotu, cik svarīgi, ja varu uzlikt un klausīties mūziku, kas man patīk.

Zīda puķes vāzē. Šīs Inese nav izvēlējusies matu rotāšanai.

Zīda puķes vāzē. Šīs Inese nav izvēlējusies matu rotāšanai.

Svarīgi, lai katrs ievērotu robežas

Mūsu mājās esam pieci cilvēki, tik dažādi un atšķirīgi, tāpēc ir svarīgi, lai katram būtu sava teritorija, sava vieta, kur pašam būt. Tā man radās doma uzrakstīt mūsu mājas noteikumus, lai nebūtu jātērē laiks mājas uzkopšanai, kārtošanai un trauku mazgāšanai, bet to varētu daudz patīkamāk pavadīt visi kopā. Tagad noteikumi ar visu mājas iemītnieku parakstiem ir apstiprināti, pielikti bērnu istabā pie sienas. Nemaz jau tik viegli nesokas ar to izpildi, tomēr cenšamies.

Redzi, mammu, atkal kāds tevi meklē.

Redzi, mammu, atkal kāds tevi meklē.

Šajā dzīvoklī jūtos ārkārtīgi labi

Šeit mitināmies pusgadu. Agrāk te bija komunalka. Kad ievācāmies, izskatījās šausmīgi. Vienā mēnesī dzīvokli savedām kārtībā. Vēl jau daudz kas ir darāms. Agrāk būtu domājusi, ka nevaru laist savā mājā nevienu un ļaut kaut ko fotografēt un rādīt. Mana virtuve nav kārtībā, bērniem ir brīvlaiks, viss nav tik smuki, kā iecerēts, kaut kas nav pabeigts. Bet esmu sapratusi, ka patiesība parādās, kad atļaujies būt nenogludināts, tāds mazliet nepareizs.

Vieta, kur kopā sanākt.

Vieta, kur kopā sanākt.

Mani vienmēr valdzinājušas krāsas

Tās ir ārprātīgi skaistas visās kultūrās. Paskaties krievu tautastērpus un tibetiešu, pērlēm izšūtos. Mani sajūsmina drosme likt kopā strīpaino ar puķaino un rūtaino. Kad redzu koši saģērbušos cilvēkus, saprotu, ka viņi ir priecīgi, viņi ir sataisījušies uz dzīves svinēšanu.

Āpsis staigā pa „sūdu veikaliem” – tā par mani saka draugi

„Sūdu veikaliņi” ir tādas mazas bodītes šur un tur. Šķiet, tajos nekas nevarētu būt, bet vienmēr izdodas izcelt kādu brīnumjauku lietu, kas tur aizķērusies. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu staigājusi pa montonveidīgajiem veikaliem. Ja nu vienīgi atlaižu laikā, piemēram, ja vajag parastu melnu jaciņu. Lielākoties savus apģērbus pērku second hand veikalos. Ļoti iecienīta man ir Otrā elpa, jo tur līdzdarbojas sociālais moments. Ja tieku Londonā Top Shop augšējā stāvā, kur ir vintāžas drēbes, tad gan varu „traka” palikt. Tādos brīžos labāk, ja nav naudas. Kaut gan mana vecmāmiņa vienmēr teikusi, ka vajag būt slepenai kabatiņai, kur paslēpt desmit latu katram dzīves gadījumam.

Bērniem sava pasaulīte.

Bērniem sava pasaulīte.

Man ir sarežģītas attiecības ar rotaslietām

Patiesībā man nepatīk daudz rotaslietu. Jā, šodien man ir daudzas rokassprādzes, bet tas ir pavisam citādāk. Man pat grūti šo proporciju izskaidrot, es tās uztveru kā apģērbu. Manas pastāvīgās rotaslietas ir gredzentiņš, pērlīte ap roku, puķes matos un vairs nemaz nav. Rokassprādzes arī vienmēr nevelku, šodien tās stāvēja uz plaukta un bija sajūta, ka vajag.

Es nepērku lietas, tāpēc ka man vajag noteiktus burtus uz apģērba, bet gan tāpēc, ka tur ir ierakstīts kāds stāsts
Mēģinu pabalstīt mūsu vietējos dizainerus. Tajās lietās ir pavisam cits fīlings un sajūtas. Pirms pāris dienām nenocietos un nopirku vēl vienus Zofas zābakus. Vieni melni man jau bija, ar kuriem staigāju divus gadus, – pati sirsnīgākā un ērtākā lieta, kas man ir. Neatbalstu, ja dizainu izvēlas sava ego apliecināšanai. Man gan ir kāds stāsts par somu, kuras dēļ esmu aizgājusi otrā galējībā. Nopirku baltu somu ar milzīgu atlaidi – ļoti labs materiāls, arī forma, ļoti ērti var ielikt datoru. Atnāku mājās un skatos – kas tad tas? Sudraba burtiņi D&G. Noplēsu tos burtiņus, G gan vēl palicis, ķēdītē karājoties. Domāju – tas nu gan slimīgi! Man taču bija vajadzīga soma.

Viena dredu bize, otra, un ikdienas frizūra gatava.

Viena dredu bize, otra, un ikdienas frizūra gatava.

Varētu teikt, mana ģimene vienmēr bijusi mazliet traka

Tur katrs par sevi ir bijis traks. Bērnībā ziemās dzīvojām Rīgā, bet vasarās – Baltezerā. Mammas brālis bija komponists, un mums mājās ļoti bieži notika visādi bohēmiski pasākumi. Bērnību vispār atceros kā ļoti radošu pasākumu. Tā kā mammas brālis Martins uzvedās nenormāli, arī visi pārējie ieņēma tādu pozīciju. Tādi nu vienkārši esam – mazliet traki.

Pirms pāris gadiem ar draudzeni gribējām izdot prozas grāmatu „Melnzeme”
Toreiz nesanāca, bet neesam atmetušas šo domu. To nu gan pēdējos divos gadus esmu atklājusi: viss, ko esi gribējis, sajutis, vienā brīdī uzplauks un uzziedēs. Tā vienkārši ir – viss atnāk, kad tam jāatnāk. Tikai nav zināms – kad.

Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis






Komentāru noteikumi