skaidrs laiks
Laika ziņas: Rīga 9°C. skaidrs laiks
D vējš 1 m/s
sestdiena, 2014.g. 23. augusts 04:32
Vārda dienas: Valgudis, Ralfs, Vitālijs
Kino un TV

Analītiskās Ingas, kuras nāk aiz Ilzēm un strādā blakus Jāņiem… (9)

 
04.maijs 2012  09:50

Kopš pagājušā gada rudens kanālā TV3 raidījumu «Nekā personīga» vada žurnāliste Inga Spriņģe, viņa stājās kolēģes Ilzes Jaunalksnes vietā. Savukārt šā gada februārī par Latvijas TV raidījuma «De facto» vadītāju kļuva žurnāliste Inga Šņore, pirms viņas šo raidījumu vadīja Ilze Nagla.

«Nekā personīga» vadītāja Inga Spriņģe un «De facto» vadītāja Inga Šņore.

«Nekā personīga» vadītāja Inga Spriņģe un «De facto» vadītāja Inga Šņore.

Tāda latviska vārdu spēle: Ilzes – Ingas, kurā vēl var pieskaitīt arī studijas partnerus Jāņus – Jāni Krēvicu (TV3) un Jāni Gesti (LTV). Žurnāls «Rīgas Viļņi» sarunājas ar Ingu Šņori un Ingu Spriņģi - ne tikai par vārdu sakritībām, arī par konkurējošu raidījumu vadīšanu, kino un ikdienišķām lietām.

Abos nedēļas pētnieciskās žurnālistikas raidījumos jūsu kolēģes bija Ilzes. Kādas jums dzīvē veidojušās attiecības ar Ilzēm?


Inga Spriņģe: No manām trim tuvākajām draudzenēm divas ir Ilzes, televīzijā mums grimētāja ir Ilze. Bet vispār ar Ilzēm īpašas attiecības neesmu sajutusi, jo cilvēkus vairāk vērtēju kā personības.

Inga Šņore: Man ir māsa Ilze. Darbā kādreiz bija vairākās Ilzes, pašlaik ziņu veidotāju kolektīvā vairs nav Ilžu.

Un runājot par kolēģiem Jāņiem, kā ir vieglāk strādāt studijā – kopā ar partneri vai vienatnē?

Inga Spriņģe: Domāju, ka labāk ir strādāt kopā ar partneri, var sadalīt pienākumus. Es neveidoju «Nekā personīga» sižetus, strādāju tikai svētdienās, un mans pirmais darbs ir no kolēģu montāžas plāniem sagatavot preses relīzi par to, kas būs raidījumā. Jānis savukārt raksta studijas tekstus. Man tas nepatīk, liekas, ka sanāk šabloniskas frāzes, stereotipiski teicieni.
Man patīk savstarpējā komunikācija, gatavojoties raidījumam. Es parasti pirmā eju uz grimētavu, Jānis vaicā, kas man būs mugurā, lai pieskaņotu žaketi, Edijs pēc tam paprasa to pašu, lai arī viņš jau redz, kas man ir mugurā. Sagatavošanās procesā vienmēr ir daudz joku un smieklu. Man patīk strādāt komandā. Tas noteikti palīdz.

Inga Šņore: Mums dažādu iemeslu dēļ jau vairākus gadus raidījumu vada viens cilvēks. Ja studijā ir divi, ir iespēja sarunāties. Tu neesi viens ar skatītāju, jūs varat sarunāties savā starpā un kopā runāt ar skatītāju. Arī, ja studijā esmu viena, man priekšā nav tikai kamera, es stāstu skatītājam, parasti iedomājās kādu sev tuvu cilvēku – mammu, tēti, māsu, vīru. Kad mācījos pie Antonijas Apeles, viņa teica, lai nerunāju abstrakti, bet kādam konkrēti. Tā ir vieglāk.
Par gatavošanos man ir līdzīgs stāsts – es parasti apģērbu saskaņoju ar Sandru Zviedri, kura vada svētdienās «Panorāmu» tajās nedēļās, kad es strādāju. Lai skatītājiem nerastos sajūta, ka mēs pusceļā esam samainījušās ar žaketēm.
Tu teici, ka Jānis saraksta studijas tekstus abiem. Es nevaru nolasīt tekstu, ko ir uzrakstījis kāds cits. Katrs žurnālists jau atstāj ievadu savai ziņai, bet es vienalga pārveidoju, lai atbilst manai valodai un runas ritmam.

Inga Spriņģe: Es visu uzmanību koncentrēju tam,  lai pareizi un precīzi izrunātu vārdu galotnes un nesāktu steigties, jo uztraukumā sāku runāt arvien ātrāk.

Inga Šņore: Man steiga ir problēma tajās reizēs, kad liekas, ka raidījums ir sanācis mazliet garāks, nekā laiks atļauj, un, ja runāšu ātrāk, paspēšu vairāk pateikt. Īstenībā ietaupīt var kādas piecas sekundes, neko vairāk.

Žurnāliste Inga Spriņģe.

Žurnāliste Inga Spriņģe.

Kas no iepriekšējās pieredzes palīdz šajā darbā?

Inga Šņore: Katrs nākamais darbs ir iepriekšēja darba rezultāts. Pieredze uzkrājas kā vērtība, kas palīdz darīt nākamo darbu.

Inga Spriņģe: Es domātu – tīri praktiskā pieredze. Tas, ka pārzinām tēmas, par ko runājam. Domāju, cilvēki jūt, ka mēs saprotam, par ko runājam. Zināšanas un dzīves pieredze palīdz.
Man liekas, ka pašlaik tā slimība ir izslimota, bet pirms kādiem pieciem gadiem kultūras raidījumus un rīta programmas vadīja aktieri – ka tikai labi izskatās un laba dikcija. Toreiz, kad sākās «De facto», tas bija kaut kas inovatīvs, ka paši žurnālisti ir studijā. Tas mainīja stereotipu, ka raidījumu ir jāvada cilvēkam, kurš labi izskatās. Jā, varbūt žurnālisti reizēm nerunā tik perfekti, bet tas vērš stāstu saturīgāku, ja pārzini, par ko runā.

Inga Šņore: Kad sākas «De facto» raidījumi, es strādāju «Panorāmā». Atceros, tas bija tāds pārsteigums – žurnālisti un paši vadīs!

Kurus jūs saucat par autoritātēm?

Inga Spriņģe: No raidījuma vadīšanas viedokļa – Ilzi Jaunalksni, Jāni Krēvicu vai
Arni Krauzi. Kad viņi runā, var just, kā viss vibrē. Kad ierakstā paskatos Jāņa balss līkni salīdzinājumā ar savējo – tur viss vibrē, bet manējā ir tāda tieviņa, kaut tagad jau ir uzlabojusies.
Autoritāte žurnālistikā Latvijā man pašlaik ir viena – Arta Ģiga, «Nekā personīga» producente. Kāpēc? Tieši viņas spējas apstrādāt informāciju un redzēt piecus soļus uz priekšu dēļ. Protams, arī profesionalitāte un spēja komunicēt ar cilvēkiem, kuri tev nepatīk. Man reizēm ir grūti runāt ar cilvēku, ja es redzu, ka viņš melo. Man tas uzdzen dusmas. Gribētu no Artas iemācīties spēju runāt ar cilvēkiem, kas tev ir nesimpātiski. Citas autoritātes man žurnālistikā nav. Jā, ir kolēģi, kurus es cienu.

Inga Šņore: Savulaik, kad vēl nebija «De facto», man perfekts raidījuma vadītāju  pāris likās Arta Andersone un Arnis Krauze – vizuāli un pasniegšanas manierē. Viņi vadīja svētdienas «Panorāmu».
Autoritāte? Man patīk, ko viens dara tajā ziņā, otrs – šajā, bet nav cilvēka, kam ticu uz vārda.

Inga Spriņģe: Autoritāte nav cilvēks, kuram ticēt uz vārda, tas ir cilvēks, no kura var mācīties. Ar gadiem autoritātes arī «mirst», kādreiz viņu bija daudz vairāk.

Žurnāliste Inga Šņore.

Žurnāliste Inga Šņore.

Kā svētdienas vakara  raidījuma vadītāja darbs ir mainījis jūsu ikdienu?


Inga Šņore: Jārēķinās, ka nedēļas nogales nav brīvas. Bērni jau zina, ka brīvdienas nenozīmē, ka brīva diena ir arī mammai. Dažreiz žēl, bet ar to ir jārēķinās Labi, ka vīrs var pieskatīt bērnus un ka viņi nav jāuztic svešiem cilvēkiem.. Es cenšos viņiem veltīt citu laiku.

Inga Spriņģe: Man tas ir devis milzīgu publicitāti. Zināju, ka, nonākot televīzijā, cilvēks iegūst publicitāti, bet nedomāju, ka tā ir tik liela. Kaut vai sieviešu žurnāli pamanīja, ka ir tāda Inga Spriņģe. Es iepriekš daudzus gadus darīju to pašu darbu pētnieciskā žurnālistikā un domāju, ka ar labiem rezultātiem, bet mani neviens nepamanīja. Tikko nokļuvu televīzijā, viss mainījās. Cilvēki alkst uzzināt par tiem, kurus viņi redz.
Bet nevajag jaukt publicitāti ar popularitāti. Es alkstu tieši publicitāti un to mēģinu izmantot, popularizējot Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrā veidotos projektus. Kad izsūtām ziņu par kārtējo projektu, ko centrs ir veicis, cilvēki jau zina, kas ir Inga Spriņģe, un tas dod lielāku uzticamību.

Inga Šņore: Mani brīdināja, ka, iespējams, uz ielas nāks klāt cilvēki, bet īstenībā tas ir pozitīvi. Cilvēki pienāk klāt un stāsta, ko viņi ir pamanījuši, kam mēs varētu pievērst uzmanību. Nebiju iedomājusies, ka cilvēki uztver raidījuma vadītāju kā vienīgo un īsto tā veidotāju.

Ar kādām pārmaiņām ir atnācis pavasaris?

Inga Spriņģe: Pamazām pabeidzu daudzos darbus, ko biju uzņēmusies ziemas mēnešos, un sāku just, ka varu brīvāk elpot.

Inga Šņore: Man patiesībā pārmaiņas darbā ir nesen, un var teikt, ka mans pavasaris atnāca ar šīm pārmaiņām. Mēģinu sarast ar jauno darba ritmu un pārkārtot savu ikdienu, lai būtu patīkami strādāt un būt laiks arī sev.

Kādā tērpā vislabāk jūtaties?

Inga Šņore: Ar drēbēm ir tā – nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērotas drēbes. Katrai situācijai savs apģērbs.

Inga Spriņģe: Es ikdienā īpaši nevalkāju žaketes, baidos palikt par tādu sekretāres tipa cilvēku.

Kāda ir labāk filma, ko pēdējā laikā esat redzējušas?

Inga Spriņģe: «Dokumentālists». Noteikti vajag noskatīties! Ivars Zviedrs ir mans darbaudzinātājs. Es savu karjeru sāku Rūjienas televīzijā, ko Ivars izveidoja. Viņš mani uzaicināja lasīt ziņas. Filmā redzēju pusi rūjieniešu, skatījos un domāju – kā mainījušies gadiem neredzēti cilvēki.

Inga Šņore: Man atmiņā spilgti palikusi Larsa fon Trīra «Melanholija», kas parāda, cik dažādi var uztvert lietas un notikumus.

Vai jums ir mājdzīvnieki?

Inga Spriņģe: Man ir divas jūrascūciņas. Meitai gribējās kādu dzīvnieciņu, un cūciņas likās visnekaitīgākās. Tikai tad, kad viena no viņām saslima, sapratu, cik daudz man pašai viņas nozīmē. Jurītis un Anniņa – mūsu ģimenes locekļi.

Inga Šņore: Man ir kaķis, kurš pats atnāca. Viņš ir sācis dzīvot pie mums arvien vairāk, laikam jau patīk. Tagad jau kādi trīs gadi viņš tā dzīvo pie mums. Sniegbalts kaķis ar dzintarkrāsas acīm. Bet tas nav apzināti paņemts dzīvnieks – es vienkārši 30 grādu salā viņu ielaidu. Kam ir jābūt, lai tik skaistu, gudru un akurātu kaķi izmestu uz ielas. Reiz bērni bija «izpušķojuši» kaķi – viņš iznāca no pagaldes ar knaģiem ausīs un bantēm spalvās. Domāju, kā viņš to pacieta. Bet tas bija laikā, kad viņš tikko ieradās, acīmredzot viņam tik ļoti gribējās pie mums palikt, ka viņš to pacieta.

Vai spējat norobežoties no problēmām, ko aplūkojat raidījumos?

Inga Šņore: Smadzenes strādā arī brīvdienās. Bet tas nav kā apgrūtinājums, smadzenes darbojās, fiksē informāciju.

Inga Spriņģe: Kad kolēģiem teicu, ka jūlijā nestrādāšu, noteikti iešu atvaļinājumā, viņi par mani pasmīnēja, netic, ka varēšu vienkārši nestrādāt. Žurnālists jau visu laiku «sēž iekšā». Ne man, un domāju – arī Ingai, šis nav vienkārši darbs, lai nokļūtu kadrā. Mēs to darām aiz pārliecības. Tā ir kā otra būtība, ka gribas kaut mainīt, tiem ļaunajiem parādīt viņu vietu. Tas ir asinīs.

Inga Šņore: Tajā brīdi, kad mēs šaubāmies, vai tas, ko darām, nav pārāk sīks un niecīgs, es vienmēr atceros pētījumu ārzemju presē par tolaik enerģētikas komisāra Andra Piebalga māju Latvijā, kur diennakti deg spuldzīte. Viņš taču bija enerģētikas komisārs! Man tas atgādina, ka nevienu lietu nevajag padarīt pārāk sīku.

Jūs jau minējāt jūliju un atvaļinājumu – kāda ir labāka atpūta?

Inga Spriņģe: Man ir «treniņbikšu dienas» – kā es tās saucu. Sestdienās uzvelku mājās treniņbikses, paņemu kādu grāmatu un varu visu dienu nosēdēt gultā. Ēst, lasīt, gulēt un neko nedarīt.

Inga Šņore: Man ir mazi bērni, tāpēc ir bauda skatīties, kā viņi savā starpā dzīvojas, kaut vai tas, kā viņi pie manis atnāk. Prieks ir kaut kur kopā doties. Mēs izbaudām viens otra klātbūtni.

Ilze Zveja, žurnāls "Rīgas Viļņi" /Foto: Rojs Maizītis, TV3 publicitātes






Komentāru noteikumi