foto: Shutterstock
Leģendārais padomjlaika komfortautobuss "Ikarus" Latvijā svin 50. jubileju. Ar limuzīnu Jāņu nakts krāsā konkurē ungāru autobuss 
Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā vēl joprojām sabiedriskā transporta maršrutos izmanto “Ikarus 250” (attēlā – Čeļabisnkas (Krievija) ielās).
2021. gada 21. augusts, 06:06

Leģendārais padomjlaika komfortautobuss "Ikarus" Latvijā svin 50. jubileju. Ar limuzīnu Jāņu nakts krāsā konkurē ungāru autobuss 

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Tieši pirms pusgadsimta uz Latvijas ceļiem parādījās supermoderns un elegants tālsatiksmes autobuss – Ungārijā ražotais “Ikarus 250” gluži vai padomju Latvijai nepiedienīgās krāsās: tumšsarkani baltā krāsojumā, kā “buržuāziski fašistiskajam” karogam. Tā kā padomju autoparks nevarēja lepoties ar dažādību, tad šim “Ikarusam” tika ierādīta goda vieta – tas vadāja aizokeāna “Intūrista” viesus, pārvadāja pasažierus starppilsētu līnijās un ar to brauca daudzdienu ekskursijās uz brālīgajām republikām.

Interesanti ir arī tas, ka šis autobuss sastāda konkurenci mums visiem labi zināmajam Mirttantes žigulītim Jāņu nakts krāsā. 

foto: periodika.lv
“Rīgas Balss” raksta par toreiz supermoderno ungāru autobusu “Ikarus 250” piegādi Latvijai (1971. gada 21. augusts).

Ārpus Latvijas komēdija “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ieguvusi slavu arī kā kinolente, kurā redzams Ungārijas autobūves lepnums.

Ar superērtībām no Rīgas uz Ventspili un Alūksni

foto: Vida Press
Ungārijā ražotais “Ikarus 250” teju ceturtdaļgadsimtu Latvijā bija komfortablākais tūristu un pasažieru autobuss.

Ceturtdaļgadsimtu – no pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma līdz deviņdesmito gadu vidum, kad PSRS jau bija sabrukusi un pa Latvijas lielceļiem sāka braukāt daudz komfortablāki autoindustrijas laineri, “Ikarus 250” Latvijā bija autobusu būves etalons.

Tas bija vienīgais autobuss, kurā padomju pilsoņi varēja justies gana ērti – PSRS autobūve taču nespēja uzražot tālsatiksmes autobusus ar tik lieliem logiem, atzveltnes krēsliem, kuros varētu nosnausties, individuālām apgaismes lampiņām un svaiga gaisa plūsmu katram pasažieriem, bagāžas nodalījumu, lai ar visām pekelēm nebūtu jākāpj salonā. Arī padomju lielpilsētu, tostarp Rīgas satiksmē impērijas pēdējās pāris desmitgadēs dominēja ungāru “Ikarus” (atcerēsimies slavenos dzeltenos ikarusus). Bet tas jau pavisam cits stāsts… Šoreiz par “Ikarus 250”.

Latvijā pirmie “Ikarus 250” 1971. gada vasaras beigās sāka kursēt Rīga-Ventspils un Rīga-Alūksne līnijās. 1971. gada 21. augustā laikraksts “Rīgas Balss” raksta:

“Brālīgajā Ungārijā ražotie “Ikarus” autobusi ir daudzās republikas autosaimniecībās. Tagad ungāru autobūvētāji starppilsētu satiksmei sākuši ražot jaunu autobusu “Ikarus-250”. Tā būvē izmantoti jaunākie tehnikas sasniegumi. Pasažieriem radītas daudzas papildu ērtības - plaši logi ļauj labāk pārredzēt ceļu, ērtajos sēdekļos jaunajā mašīnā ir 42 sēdvietas (agrāk 32). “Ikarus-250” spēj attīstīt līdz 120 km ielu ātrumu stundā.

Vakar Rīgas autobusu parks saņēma no Ungārijas pirmo “Ikarus-250”. Tam seko vēl četras šādas mašīnas. Jaunos ātrgaitas autobusus paredzēts  izmantot eksprešu maršrutiem uz līnijām Rīga-Ventspils un Rīga-Alūksne.”

“Ikarus 250” – Rīgas kinostudijas zvaigzne

foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
Uldis Dumpis un Olga Dreģe spēli “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā” uzsāk ar dialogiem un Mirttantes vēstules lasīšanu leģendārā “Ikarus 250” salonā.

Leģendāro autobusu iemūžinājusi arī Rīgas kinostudija. Mums vispazīstamākais kinoaktieris “Ikarus 250” ir ar valsts numurzīmi 65-08 ЛТЗ 1981. gadā “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, ar kuru tā arī ekskursijā uz Karpatiem neaizbrauca Tūtera kundze ar savu Ērikonkuli, jo viņiem vajadzēja doties uz Saknītēm medībās pēc Mirttantes žigulīša.

Šis autobuss ir slavens ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, jo reģistrēts starptautiskajā datu bāzē “Internet movie cars datebase” kā viens no “Ikarus 250” attēlojumiem pasaules kinomākslā. Tā kā nav brīnums, ja vismaz daļu no latviešu visu laiku labākās kinofilmas ir skatījušies arī autoindustrijas vēstures pētnieki, kuri īpaši interesējas par Ungārijas autobūves sasniegumiem. Un tādu nav tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet gan daudzkārt vairāk. “Facebook”, piemēram, ir pat “Ikarus 250” fanu klubiņš (tiesa gan, ne īpaši aktīvs):

Tomēr viens no Latvijā pirmajiem ieceļojošajiem “Ikarus 250” vienu no galvenajām lomām spēlē 1972. gadā uzņemtajā Aloiza Brenča muzikālajā komēdijā “Lielais dzintars” – tikai dažus mēnešus pēc tam, kad pa mūsu lielceļiem sāka braukāt pirmie leģendārie ikarusi-250.

“Ikarus 250” Rīgas kinostudijas muzikālajā kinokomēdijā “Lielais dzintars”:

Šī divsēriju komēdija vēsta par jaunatnes estrādes ansambli, kurš lidojumam nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ nevar laikus ierasties uz dziesmu konkursu Rīgā. Nu un, protams, ka viņiem nokļūt līdz Rīgai palīdz nejauši patrāpījies “Ikarus 250” šoferītis. Arī šis filmā uzņemtais “Ikarus 250” ir ar Latvijas PSR numurzīmi – 28-62 ЛАО un Rīgas autobusu parka identifikācijas numuru.

Sarkanbaltais neatkarības autobuss

Sociālisma nometnes laikā Ungārijā tika saražoti simtiem tūkstoši satiksmes autobusa “Ikarus” modeļu, kuri pārsvarā tika izmantoti “sociālistiskās sadraudzības” valstu autoparkos. Latvijā joprojām atceramies gan dzeltenos pilsētas, gan sarkanbaltos starppilsētu ikarusus. Padomijā sarkanbaltie ikarusi kursēja, sākot no senās mandžūru apmetnes (Vladivostokas) līdz senprūšu karaļa kalnam (Kaļiņingradai).

Te jāpiebilst, ka tolaik “Ikarus 250” gan bija visnotaļ ideoloģiski “kaitīgs”, jo atgādināja par “fašistiski-buržuāziskās” valsts karoga krāsām. Bet ne jau Latvijā izlēma to, kādā krāsā krāsot autobusus. To izlēma Maskavas valsts standartizācijas kantoris, un tika noteikts valsts standarts – visiem PSRS teritorijā ievestajiem “Ikarus 250” jābūt tumšsarkanibaltā krāsojumā. Un viss! Maskavas onkuļiem laikam neienāca prātā, ka Latvijā šāds krāsu salikums varētu būt nepiemērots. Ja padomju vara varēja aizliegt Rīgā dibināt Vissavienības sporta kluba “Spartaks” filiāli, jo tam bija “nepareizās” krāsas – sarkanbaltas, tad sarkanbalto “Ikarusu” gan neizdevās dabūt nost no Latvijas ceļiem.

To no Latvijas ceļiem pilnībā izdevās dabūt nost tikai tad, kad jau bija mainījusies valsts iekārta, un pār mūsu galvām plīvoja gan sarkanbaltsarkanais, gan Eiropas Savienības karogs.

Superelegantais “sociālisma nometnes” autobuss “Ikarus 250”:

“Ikarus 250” no galvenajām trasēm jau sāka noņemt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tomēr kā liecina policijas hronika, “Ikarus 250” regulārajā satiksmē piedalījies arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Piemēram, 2005. gadā 14. martā firmas “Nordeka” satiksmes autobuss maršrutā Preiļi-Rīga (“Ikarus 250”) Kokneses pagastā saslīdējis, iebraucis grāvī un apgāzies.

Latvijā “Ikarus 250” jau kļuvis par retro auto, bet uz austrumiem no mūsu robežas ar šo autobusu, kas tika ražots no 1970. līdz 1999. gadam (kopumā tika saražoti 130 000 šī tipa autobusa modifikācijas), joprojām pārvadā pasažierus – Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā. Bet ar katru gadu to skaits paliek aizvien mazāks, jo tos vairs neražo, un tāpēc arī rezerves daļas vairs nevar dabūt tik viegli.

Arī bijušajās padomju dienvidu republikās joprojām uz ceļiem var sastapt “Ikarus 250”, bet tur šie autobusi pārbūvēti par lielām kravas automašīnām un nu pasažieru vietā pārvadā dažādas kravas.

Savukārt retroauto kolekcionāri it bieži dodas “Ikarus 250” medībās, un pēdējie sludinājumi liecina, ka Krievijā šī autobusa modeļa cena svārstās no 175 līdz 185 tūkstošiem eiro.